Šīs reizes lektors bija Key bankas Puget Sound District prezidents Thomas M. Spilman - sauksim viņu par Tomu. Tomam ir "tikai" 4 gadu koledžas izglītība un, kā viņš pats atzinās, viņš nav bijis ļoti cītīgs students. Pat pēc biznesa studiju beigšanas viņam nav bijis īsti skaidrs ko darīt. Saņēmis piedāvājumu no kādas bankas un sācis tajā strādāt. Pamazām sapratis, ka viņam PATĪK strādāt ar cilvēkiem: gan klientus apkalpot, gan ar kolēģiem sastrādāties un, vēl maziet vēlāk - ka viņam patīk darbiniekus vadīt. Formāli tālākās skolās gājis nav, bet tagad pats lasa lekcijas Vašingtona universitātē Takomā bāzētajā KeyBank Proffesional Development Centre. Ļoti spēcīga un interesanta personība.Toma pakļautībā ir 62 Pugetzunda apkārtnē esošo bankas filiāļu un vairāk kā 500 darbinieku. Taču ar to un darbu Profesionālās attīstības centrā, izrādās, viņam nepietiek: Toms aktīvi darbojas arī Takomas pašvaldības koledžas padomē un vairākos citos sabiedriskos amatos kā padomdevējs.
Viens skarbs citāts no Toma pieredzes: "Netērējiet laiku, mēģinot "pāraudzināt" "nepareizos" cilvēkus/darbiniekus, tieciet no viņiem vaļā!" Laikam jau viņam taisnība, līdzīgas lietas, tikai maigāk formulētas, biju dzirdējusi arī iepriekš. Tiesa gan: vadītājam (un vēlams arī darbiniekiem) ir skaidri jāzina, kādi tad ir "pareizie" darbinieki: kas tiek prasīts un kas nav atļauts/pieļaujams.
Bet ne par Tomu pašu būs stāsts - viņš ir jāredz un jādzird, atstāstīt grūti. Šoreiz labāk par dažiem interesantiem faktiem no viņa lekcijas.
Tā nu ir sagadījies, ka arī es esmu Key bankas kliente un tagad, paskatoties internetā uzzināju, ka tā ir viena no mūsdienīgākajām bankām: ap 53% tās klientu lieto internetbanku (es arī). 
Key banka aptuveni patreizējā veidolā radusies 1994.gadā apvienojieties 2 lielām bankām un patlaban ir banka ar 12.lielāko filiāļu tīklu ASV, tai ir 1439 bankas automāti, 954 filiāles 13 štatos un 18,6 tūkstoši darbinieku, tā ir publiska - akcijas nopērkamas biržā (patlaban vēl nepirkšu). Attēlā redzama bankas galvenā ēka Klīvlendā, kas atgādina slaveno Empire State Building. Līdzība neesot nejauša - bankai ir ambīcijas, tās aktīvi 2007.gada septembrī bija 97 miljardi dolāru. Bet arī ne par Key banku būs stāsts, bet par to, kā no šejienes ASV mājokļu un banku krīze izskatās: Latvijā diezgan daudz esam ar to biedēti (un tagad arī es saku: pamatoti).Toms sāka ar frāzi, ja aptuveni pirms gada jūs visi (telpā esošie) būtu devušies uz kādu no ASV bankām pēc mājokļa kredīta, jūs to būtu saņēmuši. Ja jūs to darītu šodien, ne vairāk kā puse no jums tiktu pie tā. Ir mainījusies banku attieksme pret klientiem, bet - tikai pēc smagām mācībām (lasi: zaudējumiem). Banku sektorā patreiz situācija esot šāda:
Divi lielākie mājokļu kreditētāji patlaban ir nepatikšanās tālu pāri galvai:
- Merill Lunch zaudējumi (neatgūstamie kredīti) sasnieguši 7,9 miljardus dolāru, vadītājs "aizgājis pensijā";
- Citibank zaudējumi - 11 miljardi dolāru, vadītājs arī "aizgājis pensijā" (te Toms piemetināja, ka tas nez kā gadoties, ka šādos gadījumos vadītājus nez kādēļ neatlaižot, viņi aizejot pensijā...);
- WaMu atzīst, ka "sliktie" kredīti veido ap 8% no viņu portfeļa (ciparu dolāros negrib nosaukt)
- vēl mazliet dramatisku skaitļu: Citibank 1 akcijas cena no 46 dolāriem jūnijā nokritusi līdz 20 dolāriem tagad...
Bet kā tad ar Key bank? Arī dramatiski. Pirmais skaitlis gan skaists: "slikto" kredītu un zaudējumu skaitlis - 0! Jo viņiem visu laiku esot bijusi ļoti konservatīva privātpersonu kreditēšanas politika. Nu labi. Bet akciju cena? No 35 dolāriem jūnijā nokritusi līdz 25 dolāriem tagad. Kā tad tā? Un te nu Toms bēdīgi pasmaidīja un skaidroja: info par banku krīzi ir kā cunami, kas noslauka visu: gan vainīgos, gan nevainīgos. Investori netic bankām vispār un cieš visi. Tiesa, viņu akciju cenas kritums ir daudz mazāks. Un, pilnam komplektam, vēl viena likteņa ironija: viņu prezidents tiešām gribot doties pensijā, bet augstākā vadība izlēmusi, ka viņš tuvākā gada laikā NEDRĪKST to darīt. Kāpēc? Tāpēc, ka tad visai sabiedrībai būs skaidrs, ka... un banka var sabrukt katastrofālas akciju cenu krišanas rezultātā. Sarežģīta lieta tā banku vadītāju pensionēšanās.
Bet kāpēc tad tā krīze? Situācija pirms pāris gadiem te bijusi ļoti līdzīga kā 2006.-2007.g. Latvijā: aizvien augošs kopprodukts un līdz ar to vispārējais optimisms un ticība labklājībai plus pieaugošs pieprasījums pēc savām mājām. Toms mums rādīja skaistus pieprasījuma grafikus, bet es norakstīju 2 skaitļus, kas situāciju labi raksturo: 2005.g.jūnijā ASV kopā nopirktas 2,25 miljoni māju, vairums - par kredītiem. 2007.g.jūnijā: tikai 1 miljons - tātad kritums aptuveni pusotra reize. Kas notiek? Mājas netiek pirktas tik daudz kā iepriekš, bet tas bankām tiešus zaudējumus vēl nerada. Sliktākais - jau otro gadu ir ļoti daudz kredītņēmēju, kas nevar atdot aizņemto, bankas un citas institūcijas kļūst par tukšu namu īpašniekiem. Un cerības tos pārdot vājas, jo pašiem (pamatotas) bailes dot nedrošus kredītus. Tiesa gan, situācija pa štatiem atšķiroties. Pie mums esot viena no labākajām, jo saimnieciskās dzīves augšupeja turpinās, piemēram, Boeings mūspusē atkal jaunu rūpnīcu vērs vaļā un darbiniekiem vajadzēs dzīvokļus.
Patlaban esot īstais brīdis māju pirkšanai, bet ne pārdošanai. Māju cena esot, šķiet, viszemākā un tāda tā, iespējams, noturēšoties mēnešus 6-10. Toms domā, ka tad krīzes grūtākais posms būšot pāri, cilvēki un bankas kaut cik atguvušies, pēc tam vajagot sākties lēnai augšupejai gan nopirkto mājus skaitā, gan cenās. Jo ir taču cilvēki, kuriem tiešām vajag māju un kuri to var atļauties.
Nu ko, uz šīs optimistiskās Amerikas nots tad arī beigsim un cerēsim, ka Latvijas bankas laicīgi piespiedu kārtā-brīvprātīgi sāka rūpīgāk izvērtēt kredītņēmējus un tā "piezemēšanās" nebūs tik smaga, kā manis pieminētajos Amerikas gadījumos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru