Mēs centīgi turpinām kaifīgāko ceļazīmju un uzrakstu vākšanu. Te viena lieliska: Amerikā bankas nav iedomājamas bez "drive in" bankomātiem, kuros naudu var izņemt piebraucot un atverot vien auto logu. Te ir aizliegums tūristiem atstāt mašīnas uz bankomāta iebraucamā/izbraucamā ceļa. Tak jau laikam kāds bija pamanījies tur atstāt auto uz visu dienu...
Taču labas ceļa zīmes vispirms, izrādās ir veikalā: tikai pēc nopirkšanas tās ielu malās nonāk. Pasmaidīt drīkstat, bet tieši no šīs sērijas zīme ir arī Sietlas latviešu centrā, tikai ar attiecīgo ierakstu "latvian".
Ja iepriekš minējām, ka te ir liels ziemas sporta centrs, tad īsti vietā būs vēl viena jauka ceļa norāde. Īsi un skaidri. Taisni brīnums kā amerikāņi no sev tik raksturīgās rakstīšanas ceļa zīmēs atturējušies un uzzīmēt atļāvušies.
Kad labi pēcpusdienā mums kārtīgi ēst sagribējās, redzējām vien ķīniešu ēstuves izkārtni. Nolēmām iet vien iekšā. Bet tālu netikām, atkal superīga zīme (nu labi, uzraksts) priekšā un iekšā labs skats - palielā bistro telpā pie galdiņa lepni sēž ķīnīzers un tiešām nesteidzīgi ēd. Mēs nebijām vienīgie, kas gar stikliem snaikstījās, bet savu dzelteno attaisnojumu viņš bija kārtīgi piestiprinājis. Neko darīt, mēs cietāmies līdz jau iepriekš sabildētajai atpūtas vietai ar bezmaksas kafiju - tik stipri šis uzraksts bija mūs sāpinājis.
Protams, bija arī atvērti restorāni un krodziņi ar ļoti kārdinošām izkārtnēm, bet tad mēs vēl, par laimi, nebijām pietiekami izsalkuši.
Pat tāda nopietna gara gaismas gūšanas vieta kā bibliotēka te lepojas ar īsteni bavārisku gleznojumu virs ieejas - nevarējām neiemūžināt. Nez vai ir daudz bibliotēku ar tik grezniem vapeņiem. 
Lieliska man šķita arī nākamajā attēlā redzamā mazliet papildinātā figūru kopu turpat bibliotēkas skvēriņā. Bet nu pietiks par uzrakstiem, skatīsimies, kas tad bija iekšā vai skatologos redzams.
Sāksim ar jautājumu: kas šajā attēlā redzams? Atbilde ir ļoti salda: tur top karameles, ko mirklīti vēlāk veikaliņā-darbnīcā varēs nopirkt. Pa veikalu izgrozījāmies gan, bet tikai mājās bukletā izlasīju, ka viņiem esot arī karameles bez cukura, tātad mēs būtu varējuši pat nopirkt un pagaršot. Tā iet, kad salasītos bukletus mājās lasa...
Otrs saldais pārbaudījums bija turpat netālu esošais šokolādes veikaliņš-darbnīca. Šeit gan nespējām turēties pretī kārdinājumam vienu nupat tapušu un tāpēc vēl siltu brīnumu nogaršot (bez maksas, protams). Bet to trīsbalsīgi par pārāk saldu un ar pārāk mazu šokolādes devu atzinām. Bet ir vērts pievērst uzmanību bildē redzamajiem kociņproduktiem: tie ir milzīgi āboli, kas mērcēti šokolādē tik ilgi, kamēr šokolādes kārta aptuveni centimetru bieza. Izskatās iespaidīgi, bet es kaut kā nevaru iedomāties šokolādē mērcēta ābola garšu kā sazinkādu kārumu. Taču šeit tos esam arī pilsētas lielveikalos redzējuši.
Droši vien, arī mēs, kādu brītiņu pa pasaku pilsētiņu pastaigājuši, izskatījāmies līdzīgi Voldemāram: tādi kā samulsuši, noguruši, bet laimīgi gan - uz brīdi sapņu zemē iegriezušies.
Ja meiteņu vecāki ir bijuši tik neuzmanīgi, ka bildē redzamajai princešvietai nav lielu līkumu apmetuši, tad paši vainīgi. Šo piecgadīga bērna auguma princešu cenas sākās ar 43 latiem un vecāku cīkstiņš ar dzīvajām princesītēm pa brīžam bija kaismīgs un ar mainīgām sekmēm. Puiku vecākiem tik bīstamu veikalu neredzējām.
Taču bija brīži, kad arī mums, lielajiem viegli neklājās, un roka tā vien pēc maka taustījās. Man tāds brīdis bija indiāņu mākslas veikalā. Glāba vien "praktiskā latviete", kura saprata, cik maza ir cerība to skaistumu nesadauzītu līdz Latvijai aizgādāt (vēl tīri labi atceramies postažu mūsu rūpīgi sapakotajās ceļasomās).
Brīdis, kad ne vien mūsu labākais šahists Andris, bet mēs visi trīs stāvējām mutes iepletuši, bija "trīsrokšaha" ieraudzīšana. Atceļā vēl labu brīdi diskutējām par to, kādi ir "garie" gājieni šajā versijā. Jā, droši vien būtu jāieskatās blakus noliktajā instrukcijā.
Mūsu kopēju apbrīnu un ievērību izpelnījās daudzie filigrāni nostrādātie "kūkojošie skaistumi", bet te nu gan maks bija drošībā, jo jau pašā sākumā cenas paskatījāmies: no 1000 dolāriem uz augšu. Tātad - augstā māksla, ko labu brīdi ar patiku baudījām.
Protams, tirgotāji labi zina gan lomu sadalījumu ģimenē, gan - kuram sirds mīkstāka, tālab bez mūsu ievērības nepalika arī šis brīdinošais uzraksts pie kāda veikaliņa ieejas (nu labi, iztulkošu vismaz svarīgāko daļu: suņiem aizliegts, vīri pieļaujami, vēlams saitē...). Cik tur pavisam veikaliņu ir, nez vai kāds vispār zina, bet bija vai viss: no Eiropas pārtikas, līdz visdažādāko stilu ēstuvēm, apavu, apģērbu, somu un sazin kā vēl veikaliem. Vienojošais moments: cenas virs vidēja maka biezuma. Un tieši tas mums ļāva NEVIENU dolāru neiztērēt. Skaistās lietas bija ļoti dārgas, bet par ... naudu netērēt mēs protam.
Nedomāju, ka mēs kādu varētu īpaši pārsteigt ar bildēm no apģēbu vai tamlīdzīgiem veikaliem (kaut skaistu lietu tur bija daudz), tālab izvēlējāmies smieklīgākās un pārsteidzošākās (gaidiet, galerijā būs vēl vairāk).
Ar kaunu atzīstamies, ka neesam vīnu pazinēji, bet te bija lērums tik smieklīgu vīna pudeļu turētāju, ka nenovaldī-jāmies un divas bildes nododam arī jūsu apskatei. Otrā - īpašs sveiciens bedrīšniekiem.
Tik gara stāsta beigas taču var būt arī mazliet bezkaunīgas, vai ne? Nu tad lai tiek jums arī. Jau tuvojoties šim veikaliņam redzējām, ka cilvēku smaidi ir vēl platāki kā parasti. Piegājām un labu brīdi arī paši gan komentējām, gan smējām un bildējām. Ko jūs darītu, vienu no šiem tualetes papīra turētājiem kādā tualetē ieraudzījuši?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru