Kadiljakdancis jeb trīsdienu melnā strīpa

To, kā tad īsti Latvijā būs ar tiem treknajiem gadiem - būs septiņi, kā solīts, vai tikai trīs, mēs no šejienes īsti neredzam, bet mums gan nupat bija nebijuša garuma - trīs dienu problēmas, kuras daļēji paši arī radījām.

Jauko mūsu ceļojuma iesākumstāstiņu nobeidzām ar svētdienas vidus bēdīgo notikumu - kadiljaka niķi. Tagad, kad viss ir laimīgi (trīs reizes nospļaujos pār kreiso plecu, drusku trāpīju sienai arī) beidzies, varu mēģināt arī uzrakstīt par to, kā tad mums gāja. Jau Latvijā, kur gandrīz visu un visus zinām un pazīstam, auto remonts var izvērsties patiesi aizraujošā pasākumā, taču te... - īstena "terra incognita" jeb nezināmā zeme.

Un tātad: svētdienas pusdienlaikā palaidām Voldemāru pie stūres un devāmies jaunu iepirkšanās vietu lūkoties. Nebijām vēl ij 10 minūtes no mājām aizbraukuši, kad krustojumā kas ir stāvi pret kalnu, Voldiņš teica: "mammu, skaties, kaut kas kūp!". Pamēģini vien no nezcikjoslu ceļa malā tikt, bet kūpēja tiešām. Apstājāmies, atveram motora pārsegu: tiešām kūp, bet nevar saprast kas. Skatāmies apakšā - nekas it kā netek, bet motortelpa gan ar kaut kādu šķidrumu piešķiesta. Labi, ka nebijām divatā braukuši - Andra tehniskais prāts gan šajā brīdī, gan nākamajās dienās bija svarīgs. Pēc mazas apdomas, Andis izlēma paskatīties, kas ir ar motora dzesēšanas šķidrumu. Tukšums. Nolēmām papildināt (kā jau praktiskiem latviešiem un divdesmitgadīga kadiljaka pazinējiem, mums visu iespējamo šķidrumu krājumi ir bagažniekā). Uh! Viss brašā straumē turpat uz ceļa laukā izgāzās.

Principā tātad skaidrs. Bet kur ir vaina - radiators beigts vai kāda caurulīte plīsusi? Mums jau, protams, otrais labāk patiktu, jo ir par mazu naudu un ātri novēršams, bet kas zina: kadiljaks ir zems, ceļmalā apakšā palīst nevar. Braukt ar tādu arī nevar. Jāmeklē serviss. SVĒTDIENAS PĒCPUSDIENĀ!!!

Ko varat ieteikt? Vispār mūsu apkārtnē autoservisu ir diezgan daudz, vienam tieši tuvumā kadiljaks bija nobeidzies. Bet, protams, tur viss tumšs un kluss. Devāmies uz tuvējo benzīna uzpildes staciju ar domu pajautāt, varbūt kādu strādājošu servisu tuvumā zina. Meitene bija jauka, bet līdzēt varēja maz, vien norādīja, ka pa ielu uz priekšu viens diezgan liels serviss esot un viņa domājot, ka līdz 4iem strādā (bija pāri 2iem pēcpusdienā). Nu ko, atstājām Andri sargāt mašīnu lielās ielas malā un abi ar Voldemāru devāmies servisa meklējumos.

Bija pat vairāki, bet visi vienlīdz aizslēgti. Sapratām, ka nav vērts - jau kāda stunda patērēta staigājot, bet jēgas nekādas. Ko tālāk? Zvanīt Gundaram un Valdai? Lielas jēgas nav, jo viņiem ir savs "Hondas meistars", kurš viņu autiņu apskata, kad pašam ir laiks. Nez vai viņš skries mūs glābt. Jāzvana Vilnim un Zigrīdai! (Jāatvainojas, tie ir netālu no mums dzīvojoši latvieši, par kuriem vēl neesam izstāstījuši. Vēl drusku atliksim to stāstu, patreiz pietiek ar to, ka man viņu telefons bija). Viņi bija mājās! Vilnis klausuli ātri vien atdeva šiverīgajai Zigrīdai un viņa apņēmās ātri pēc telefongrāmatas tuvējos servisus apzvanīt un par mūsu bēdas risinājumiem apjautāties. Pēc kādas pusstundas tik tālu bijām, ka tuvumā neviena strādājoša servisa nav. :(((

Labākais iespējamais risinājums - mums AIZ MUGURAS!!! palikušais serviss strādās pirmdien no pusastoņiem. Viņu laukumā var atstāt autiņu, no speciālas vietiņas var paņemt speciālu aploksni uz kuras uzrakstīt info par sevi, autiņu un ķibeli, ielikt aizdedzes atslēgu, aizlīmēt aploksni un iemest drošā caurumā. No rīta viņi apskatīs auto un atzvanīs. Vismaz kaut kas. Pie tam - man patiesi patīk kā viņi atstrādājuši auto atstāšanu. Latvijā tādu risinājumu vēl neesmu manījusi.

Bet - kā jau uzrakstīju, serviss mums aiz muguras, ielai divas joslas uz katru pusi un ļoti dzīvi krustojumi, lai piebrauktu pie servisa jāveic viens vai divi "goda apļi apkārt kvartāliņiem" un 2 luksofori jāšķērso ar autiņu, ar kuru principā kustēt nevar. Andris izlēma, ka, ja ļoti vajag, tad tik tālu tomēr var. Goda apļus noīsinājām līdz vienam, izmantojot faktu, ka tajā brīdī satiksme tomēr nebija tik intensīva kā parasti - uz malas Andris sagrieza mašīnu 90 grādu leņķī pret ielu un vienā brīdī braši metās pāri 2 "nepareizajām" joslām. Uh! Izdevās. Protams, ļaunprātīgie luksofori pret mums cīnījās ar sarkano gaismu, mēs izslēdzām aizdedzi, jo te satiksme tik intensīva un visa veida nogriešanās atļauta, tāpēc "savs" signāls un pie tam papildsekcija ilgi jāgaida. Protams, arī stūres mehānisms strādāja pret mums - kad zaļais iedegās un vajadzēja auto ātri iedarbināt, tas saslēdzās un neļāva pagriezt atslēgu... Bet nu labi, ar trīcošu sirdi līdz servisam tikām. Aploksnīti aizpildījām un caurumā iesviedām un nu jau pa tumsu un lielā vējā braši kājām devāmies mājup - nieka nepilnas stundas gājiens.

Nu labi, kadiljaks tagad pie vietas, bet ko tālāk? Voldiņam pirmdien 10os treniņš Pjualapā. Protams, gribas jau cerēt, ka pusastoņos vīri atnāks, nomainīs caurulīti un mūsu nedienas beigsies, bet tik neprātīgi, lai uz to vien paļautos, mēs nebijām. Jāmeklē cita iespēja.

Zigrīdai pirmdiena brīva, bet viņa saslimusi. Varbūt uz vakaru varēšot pakustēties. Atkrīt. Vilnim darbs sākas četros pēcpusdienā, principā viņš varētu, bet - viņa iepriekšējā maiņa beidzas trijos naktī, celties no rīta deviņos, lai mūsu puiku kaut kur vestu... Nav viegli, bet principā viņš pat piekrita! Mēs ar Andri nolēmām, ka to izmantosim tikai pilnīga izmisuma gadījumā. Vēl atlika Gundars - zinu, ka viņš no rītiem aizbrauc uz biznesa skolu un tad autiņš tur mierīgi stāv līdz pusdienlaikam. Varbūt pa to vidu es varētu Voldiņu aizvest? Līdz biznesa skolai pusstundas gājiens. Gundars piekrita. Urrā! Tik tālu esam. Ir tomēr dažas baltas pumpiņas tam melnumam arī. Varam doties gulēt un gaidīt pirmdienas rītu.

Neko saldi negulējām vis, un otrā rītā mums ar Andri bija jāceļas diezgan agri - izlēmām, ka labāk paši dosimies uz servisu, jo telefonsaruna var būt grūtāka nekā tikšanās aci pret aci. Stundu rāpties pret kalnu negribējās, tad nu izlēmām autobusu izmēģināt. 1,5 dolāri no katra un 10 minūtēs klāt bijām (jo vēl pa vidu autobuss tranzīta centrā iebrauca). Labā lieta - pietura ir gan tieši mums pie mājas, gan tieši pie servisa. Ceram gan, ka ne visai bieži izmantosim.

Astoņos bijām klāt, bet par agru: ap deviņiem būšot "diagnoze". Nu ko, pa lietu kājām dodamies pie Gundara. Pusstundas gājiens. Amerikāņu laipnība brīžam ir neaptverama. Kad ejam pāri vienai autostāvvietai, no autiņa izkāpj sieviete, ierauga mūs un piedāvājas mūs aizvest - kā tad mēs tā, kājām un lietū! Nu ja, te neviens kājām nestaigā. Mēs esam tik samulsuši un kautrīgi latvieši, ka atsakāmies. Un galu galā - pusceļš jau noiets, slapji esam.

Gundara autiņu dabūjam un Voldemāru uz treniņu aizvedam. Atceļā ap 10iem esam servisā. Vīri mūsu autiņu ir apskatījuši un spriedums sagatavots: remontiņš uz kādiem 900 dolāriem!!! Sliktākais variants - radiators beigts (tas būšot ap 600 ar visu darbu). Un arī bremzes esot sliktas (bet to varot uzreiz nedarīt, tikai "jābūt gataviem...").

Kā jums patīk doma par 1000 dolāru remontiņu 20gadīgam auto? Droši vien tāpat kā mums. Palūdzām brītiņu pārdomām un zvanīju Alfam. Viņš vēsā mierā saka: brauc šurp, samainīsim pret Oldsmobili (87.gada). Bet es taču nekur nevaru aizbraukt! Varbūt kaut kā var salāpīt, lai var tās 50 jūdzes aizripināt? Eju un prasu. Servisa vīrs laipni smaida un saka, ka saprot ko es domāju, bet radiatorā esot TĀDS caurums, ka neko. Andris arī kasa aiz auss un saka: nez vai ir liela jēga vienu vecu, pret otru vecu un nepazīstamu mainīt. Kādā stāvoklī tas ir? Viņš tā kā sliecas uz kadiljaka remontu: mēs viņu nu jau diezgan labi pazīstam, gribam daudz un tālu braukt, ja šīs daļas nomaina, tad tāda cerība arī ir...

Nolēmu vēl arī Alfa dēlam Paulam piezvanīt - viņš šo to par auto lietām zina. Cik man prasot par radiatoru pašu? 350 dolārus? Viņš varot dabūt zem 200. Man patīk, prasu servisā, vai var būt, ka mēs ar savu jaunu radiatoru nākam? Jā, neesot problēmu. Nu tad Pauls savā galā ņemas pa internetu, mēs stāvam servisā kaktiņā un gaidām viņa zvanu. Pirmais - 125 dolāri, bet piegāde rīt. Serviss saka, viņiem Takomā esot, ja piekrītam viņu cenai, pusdienlaikā autiņš būs ripojošs. Bet par 900 dolāriem kopā par visu. Es joprojām neatlaižos, bet rītdiena man nepatīk. Pauls atrod, ka mums tuvajā autoveikalā tā daļa esot (Andris sajūsmā - detaļa 20gadīgam autiņam pie šejienes auto daudzveidības!) dabūjama: ja samaksā, tad viņi 40 min. laikā atved uz to veikalu no savas noliktavas. Veikals 10 ielas zemāk, autiņu Gundaram vēl neesam atdevuši, nesamies turp. Jā, jā, varam arī bremzēm nepieciešamo daļu nopirkt un kopā gandrīz uz pusi mazāk maksāt - 260 dolāri par visām nepieciešamajām daļām. Super! Samaksāju. Veikala vadītājs (super laipns un kompetents) pazvana piegādātājiem. Sorry, būšot pustora stunda jāgaida. Bet man autiņš jāatdod! Būs uz muguras uz servisu pa lietu jāstiepj tas radiators? Varbūt mēs varot paši aizbraukt uz noliktavu? Tālu neesot. Izrādās, mēs to vietu zinām, 10 minūšu brauciens. Gribam! Zvanu Gundaram - vai var man iedot 40 minūšu pagarinājumu autiņam? Īsti jau nevar, bet tomēr piekrīt. Aizbraucam, paņemam, triumfā kā tītari piepūtušies iestiepjam visu servisā. Foršais pieņēmēju bariņš smaida līdz ausīm un rāda paceltus īkšķus - viņiem mūsu operativitāte patīk un Amerikā naudu skaitīt, lētākus risinājumus meklējot nav netikums. Nu viss esot Ok, ap četriem autiņš būšot, viņi zvanīšot.

Lieliski! Atdodam auto Gunāram un lielāko daļu no atlikušā mājpceļa atkal veicam ar kājām lietū. Bet ar cerību, ka vakarā tiksim pakaļ Voldemāram. Bet nu jau to balto punktiņu par daudz. Ap trijiem zvana telefons: esot problēma - radiators nederot. Neesot īstais. Ko nu? Zvanu uz veikalu un prasu, kas par lietu. Labi zinu, ka arī pati pārjautāju, vai ir iespējami "varianti" un saņēmu atbildi, ka nē, ir tikai VIENS radiatora variants. Serviss paliek pie sava - fiziski iekšā ejot, bet pievienot nevarot, kaut kas nesakrīt. Veikala vadītājs arī iedegas - apzvana visas sev zināmās noliktavas un pārbauda: nav cita varianta. Acīm redzot - ir nepieciešama pielāgošana, bet servisa vīri to svešam radiatoram negrib darīt. Daļēji var saprast: ja viņi sabojā, viņiem jauns jāgādā. Bet veikala vadītājam laikam tiek piesolīts, ka viņam sabojātu atdos atpakaļ (viņus pa taisno sakontaktēju), tāpēc viņš man bēdīgs zvana, simts reižu atvainojas un saka, lai stiepjam atpakaļ (viņam, nevis uz noliktavu), naudu tūliņ dabūsim atpakaļ (to lietu Amerikā tiešām prot - gan no kartes noņemt, gan atpakaļ atskaitīt, ja kas ne tā - vienreiz jau izmēģināju). Viņš ir padevies servisam, kaut piebilst, ka uzskata, ka tieši tādu pašu radiatoru serviss no savas noliktavas saņems un uzliks, tikai man tas citādi maksās. Bet vai man ir kur atkāpties? Piekrītu 350 dolāru cenai. Bet vienalga izrādās, ka jau ir par vēlu - jau ir gandrīz pieci un šodien autiņu gatavu dabūt vairs nevar. Un ko ar Voldemāru?

No kā tagad autiņu dabūt? Un rīt no rīta uz skolu? Atkal Zigrīdai ar Vilni vai Gundaram uzmākties jau būtu par traku, tā abi ar Andri vienojamies. Un atceramies, ka blakus servisa izkārtnei kaut kas par auto nomu arī bija rakstīts. Zvanu un jautāju. Jā, protams, tūdaļ savienos. Izrādās - 43 dolāri par dienu, ārzemju tiesības der, apdrošināšanu nevajag, jo servisā esošajam tā esot (interesants variants, mums patīk). Ņemam! Atkal stundu pa lietu vai 3 dolāri par autobusu? Telefonā iečinkstos par mūsu problēmu un atkal: nav problēmu, mūsu šoferītis aizbrauks jums pakaļ. Bez maksas! Piekrītam. Atbrauc ar 4 mēnešus jaunu ševroletvanu - ko patreiz te TV reklāmās rāda - ar 3 iekšējiem DVD spēlētājiem-rādītājiem ekrāniņos, ādas salonu, kluss un līgans... Nu vienkārši super autiņš. (Padomāju par biznesu - jā, gudri, ja mēs arī par auto pirkšanu patreiz domātu, spēcīgs arguments). Nomā papīrus nokārtojam 2 minūtēs un tiekam pie 2006.gada Chevrolet Cobalt - pēc 3durvju Reno Megane izskatās. Tik superīgs gan nav kā vans: salons auduma, sēdekļi ne tik ērti, salons skaļs, bet - mums jebkāds auto būtu derējis - tik ļoti to vajag. Un cena smieklīga. Tā gan esot speciālā nomas cena - kamēr paša autiņš servisā. Tāds man arī termiņš - 43 dolāri par katru dienu līdz brīdim, kad būs kārtībā manējais.

Atkal var uzelpot. Voldemāru gan mājās atgādājam, gan otrdien uz skolu aizvedam. Atceļā nu jau pavisam dienišķi ierodos un kā ar savējiem sasveicinos. Jā, jā, ok, uz pusdienlaiku būšot gatavs. Bet arī šim nav ne vainas es nospriežu un ripinu uz augstkolu, kur šodien seminārs par e-biznesu. Tās gudrības man var noderēt.

Pulkstenis vēl tikai pāri vienpadsmitiem, kad saņemu ziņu, ka auto gatavs, summa 996, lai tik braucu pakaļ. Summa nepatīk, bet fakts patīk. Braukšu ar. Jau izgriežu kobaltiņu no stāvvietas, kad ieraugu, ka man kaut kāds papīrs zem logu tīrītāja. Kas? Uzminējāt? Soda kvīts par 60 dolāriem! Jo autiņš bez caurlaides darbinieku stāvvietā nolikts. Nu jā, kadiljakam ir un viņa vējstiklā arī palika. Man neienāca prātā. VĒL 60 dolāri! Metos uz internacionālo studentu centru - varbūt Šarija mani glābs. Jāmaksā, viņa saka, nav variantu. Bet kad Tu to kvīti dabūji? Nupat, es atbildu. Tad viņai esot laba ziņa: man būšot tikai 30 dolāri jāmaksā. Jo kvītij otrā pusē, kur es, protams, nebiju paskatījusies, ir rakstīts - ja ierodas augstskolas kasē 24 stundu laikā, tad summa tiek uz pusi samazināta. Labs gājiens. Tādā situācijā arī 30 dolāri ir laime! Samaksāju un nepaiet ne 10 minūtes, kad jau sēžu savā kadiljakā.

Kāda mācība? Reizēm nav nekā muļķīgāka kā mēģināt ietaupīt. Mēs to izmēģinājām un zaudējām 1 dienu, dabūju papildu sodu, 10 dolārus par benzīnu nomas auto un 43 dolārus par nomu, vēl arī ap 10 dolāriem telefonsarunās. Tātad reāli kādus 1100 dolārus iztērēju. Labi, ka mums ir iekrājumi, citādi atkal būtu jādomā par ēšanas atmešanu uz pāris nedēļām. Stipendiju jau neviens nepalielinās. Tas tīri finansiāli. Nerunāsim nemaz par tādiem "sīkumiem" kā nervu bojāšana un citu cilvēku trenkāšana - par to visvairāk dusmas uz sevi.

Andra pragmatiskais secinājums: šie darbi Latvijā (ar visām maināmajām detaļām un šķidrumiem) būtu izmaksājuši vairāk un noteikti visu nepieciešamo daļu uz vietas nebūtu. Sevišķi, ja tas būtu ar mūsu Liānīti noticis. Tātad kopumā sistēma esot laba, ja vien mēs paši sev problēmas nebūtu radījuši. Nevaru nepiekrist.

Bet būs jau labi - rīt mums te puslīdz saulainu dienu sola un es patlaban gaidu kadiljaku, Andri un pēc treniņa piekusošo Voldemāru atpakaļ. Un piedodiet, slinkie lasītāji, par garo gabalu. Bet bija tak traki! Es pat bildes neliku, lai lieki vietu neaizņemtu.