4 stundas Bavārijā

Šoreiz tikai par skaisto un - valodu zinātājiem par prieku, mazdrusciņ arī citas valodas noderēs. Vispirms jau vācu - lai var iztulkot, kas pirmajā bildē rakstīts. Nu jau varam atklāt sava pagājušās sestdienas trīsstundu brauciena galamērķi - tā ir unikālā kalnu pilsētiņa Lēvenvorsa (cerams, ka pareizi latviskoju no absolūti neiespējamā oriģināla: Leavenworth - kas to vairs pateiks, kā nosaukums radies).

Ne par velti virsrakstā Bavārija minēta - otrā bilde rāda, ka mēs to neizdomājām, bet patiesi - vizuāli šīs 4 stundas jutāmies kā lieliskajā Vācijas kalnainajā Bavārijā. Vienīgi dominējošā valoda bija angļu... Laiks mūs lutināja un diena bija lieliska, tālab novietojām savu pelēcīti stāvvietā un 4 stundas baudījām pilsētiņu, nesteidzīgi klaiņojot pa to. Sabildējām daudz un publiskosim arī galeriju - pēc tam, kad būsim visus ar to saistītos stāstus sarakstījuši.

Šī bildīte ir superīgi ironiski tieša - kas tik viss šajā vietā nav juku jukām samaisīts! Bet sāksim no sākuma un ar pirmo jautājumu: kā Amerikas kalnos var Bavārija tapt? Gan jau kāds gudrinieks nodomāja, ka to dibinājuši izceļotāji no Bavārijas. Nekā, šoreiz netrāpījāt. Stāstiņš ir pat interesantāks. Kā apdzīvota vieta Lēvenvorsa kartēs parādījusies arp 1885.gadu un tās iemītnieki ir bijuši gan kalnrači un meža cirtēji, gan dārzkopji un lopkopji, jo vieta te ļauj visu ko darīt. Ar 1892.gadu sākusies pilsētiņas sprādzienveidīga attīstība, jo pāri Stevensa pārejai uzbūvēts dzelzceļš ar staciju arī Lēvenvorsā.

Bet laimīgā attīstība nebija ilga. 1920.gadā tika slēgta lielā kokzāģētava un nez kādēļ arī dzelzceļa līnija pārplānota - nu tā vairs negāja cauri pilsētiņai. Un tad vēl sekojošie lielās ekonomiskās depresijas gadi... Viss stabli gāja uz leju un uz galu (pamanījāt - pilsētiņas vāciskumu netiku pieminējusi, jo tā NEBIJA!).

1962.gadā aktīva pilsēteles (tik tālu jau bija) iedzīvotāju grupiņa tomēr nezaudēja cerību to atdzīvināt un vērsās pēc padoma Vašingtona universitātē. Gudrinieki vai gadu ņēmās pa un ap pilsētiņu, pētīdami un grozīdami to gan šā, gan tā, līdz pieņēma lēmumu - tēlu vajag veidot! Vācisku. Precīzāk - Bavārisku. Un amerikāņi ilgi nedomā, sacīts, darīts - aizbrauca un apskatīja Bavāriju, tad rāva tik vaļā vāciskas bodītes, saveda vācu preces, pēc vācu parauga pārkrāsoja vai no jauna būvēja... Un te nu ir rezultāts: pasakaina atpūtas vieta!

Šobrīd pilsētnieki paši lepojas, ka valsts vai štata palīdzības nav bijis, tikai pašu drosme, idejas, banku kredīti - modrā un labvēlīgā vietējās pašvaldības uzraudzībā. Jaunās ēkas no vecajām atšķirt grūti un visiem, kuri grib te ar biznesu nodarboties vai dzīvot, vāciskā tradīcija jāievēro. Ej nu sazini, vai tas ikdienā ir vairāk prieks vai problēma, bet tūristiem patīk.

Cik te ir pastāvīgo iedzīvotāju? Nezinu, speciāli nemeklēju, bet daudz nav noteikti - te dominē lielas un pavisam lielas viesu mājas, ir arī maziņas un jaukas, bet visas vienojošais faktors: virs vidējā līmeņa. Kaut kur lasīju, ka šajā pusē kalniem esot ap 300 saulainu dienu gadā. Ko vēl var vēlēties, ja izcili dabasskati arī ir. Vasara vai ziema, apmeklētāju netrūkst. Paskaina pilsētiņa esot Ziemassvētku rotā, bet man pagaidām vēl svaigās atmiņas par "nobraukšanu" pāri Stevensa pārejai neļauj šo domu attīstīt.

Te mazā platībā juku jukām ir vai visi iespējamie stili un nestili - skatieties paši, kas patīk un kas ne, bet bija gan no visa un diezgan lielās porcijās - lai jau skatītājiem tiek. Un tādu netrūka - nepārtrauktā straumē mēs "peldējām" pa ieliņām: no bodītes bodītē, no vienas bildēšanas vērtas vietas uz otru, ik pa brīdim viens otru piebremzējot: apstājies, vai šito redzēji? Acis kvadrātā un žoklis aiz izbrīna atkāries - šāds stāvoklis diezgan precīzi raksturoja arī mūs. Un vienlaikus superīga svētku vai pasakas sajūta. Liekas, ka tā nemaz nevar būt, ka tas ir tikai sapnis.

Bet ar četrām stundām ir gandrīz pietiekami. Līdzīgi kā ar putukrējuma kūkas ēšanu: pirmais gabaliņs - oh! Otro vēl iekšā var dabūt, bet trešais un ceturtais... Tāpat arī te: lielas un mazas ēkas un ēciņas, bibliotēka, banka, baseins, mednieku namiņš un, protams, arī neiztrūkstošais golfa laukums. Tas te tik asprātīgi iebāzts miniatūrā vietiņā, ka nenoturējāmies nenobildējuši.

Ir jau labi pie viesnīcas izlasīt lepno plakātu, ka tās viesiem tiek piedāvāts 18 bedrīšu golfa laukums tepat pāri ielai. Tad pāriet, paskatīties graviņā uz leju un ieraudzīt, ka vienā upes līcītī miniatūrs, bet perfekts golfa laukumiņš iekārtots. Interesenti tur mudžēja vien. Ko darīt te ir, vasarā tiek piedāvātas neskaitāmas takas, ziemā - protams, visa veida sniega prieki: sākot ar pastaigām ar sniega kurpēm, beidzot ar sniega moču izbraucieniem - sniega kalnos netrūkstot nekad. Protams, arī "dienišķās" kalnu un distanču slēpošana, snovbords. Tuvākā trasīte esot vien 2 jūdzes no pilsētiņas. Ērti.

Ja, skatoties uz iepriekšējās bildes perfekto golfa laukumiņu, arī nesmuko sētu ievērojāt, tad varat domāt tāpat kā mēs: tā ir uzcelta nevis tāpēc, lai tūristi uz galvas negāztos laukumā iekšā, bet gan - lai to kalnu kazas nenopostītu un pēc tam nesodītas kalnos neaizlaistos. Jā, jā, lepnais āzis nav no zoodārza. Ielu no upes lejas atdala graviņas viens krasts un tajā tad nu iežogota mītne 3 kalnu kazām. Te redzat vienu, galerijā būs visas trīs.

Protams, interesanti un jocīgi bija redzēt arī to, kā pavisam prozaiskām vajadzībām lietotas ēkas iekļaujas kopējā stilā: nekustamo īpašumu aģentūra, veikali, benzīntanki un pat slavenā sviestmaižu ēstuve: mūspusē tās ir tipiska urbāni lakoniskā dizaina paraugi, bet te - vienās cakās. Nevar nepasmaidīt.

Varat vēlreiz uzmest aci benzīntanka izkārtnei jeb vēl konkrētāk - cenai. Kādā no mūsu sākuma emuāra bildēm arī bija benzīntanka izkārtne, un tur cena bija 2,8 dolāri par galonu! Ui, kā mums nepatīk šis cenu kāpums, bet tāds - stabili uz augšu ar īpašiem palēcieniem ziemai tuvojoties tas te esot jau pēdējos 10 gadus. Zigrīda ar Vilni atceras, ka ap 1993.gadu, kad viņi te ieradušies, cena bijusi 99 centi un neviens vispār par to nav domājis. Tagad gan arī te - skatās un vaid. Mēs arī, jo braukāt gribas, bet pelēcītis ēdelīgs.

Šodienas bildes bija tāda "obzornaja ekskursija" (atkārtojam krievu valodu!), par redzētajām detaļām taps vēl viens vai 2 stāsti. Bet vispār - tas ir jāredz (ja vien nav bailes kalniem pāri doties).