svētdiena, 2007. gada 11. novembris

Trīrsreiz pāri tūkstoš metriem augstumā, bet toties kafija par brīvu

Tiklīdz tuvojas nedēļas nogale, esam grūtas dilemmas priekšā - kurp doties? Kas jāredz? Arī šī nedēļas nogale nebija izņēmums. No vairākiem padomdevējiem saņēmām ieteikumu apmeklēt X (lai paliek maza intriga), kas atrodas triju stundu braucienā no mums, kalnos. Nu ko, sadomājām, ka brauksim.

BET!!! Kaut arī "šeit lejā" ir maigs rudens un temperatūra vien agri no rīta un tikai reizēm mēdz būt mīnusos, zinām, ka kalnos jau snieg. Taču mēs čammājamies un savam pelēcītim ziemas zābaciņus uzvilkuši vēl neesam... Papētīju karti - mums pa ceļam ir trīs kalnu pārejas aptuveni 1 kilometra augstumā. Papētīju laika un sniega prognozes internetā - nekā laba. Brīvdienām sola stipru lietu. Kalnos tas nozīmē sniegu. Tā kā neomulīgi un bail arī. Pie Afa braukt un riepas mainīt - atkal viena diena pagalam. Svārstījāmies visādi, internetu pētījām un ar kalnos bijušajiem pazīstamajiem runājāmies, kamēr tomēr vēlu piektdienas vakarā izlēmām - nebrauksim. Risks pārāk liels.

Nu tad sestdienas rītā es acis izmisīgi turēju ciet līdz kādiem astoņiem. Bet kad atvēru, tad ar lēcienu biju no gultas ārā - SPOŽI ZILAS DEBESIS, neviena mākonīša un silts - jau ap 10 grādiem! Ko nu? Saskatījāmies abi ar Andri un metāmies internetā - laika prognozes kalnos pētīt. Nu jā, šejienes meteorologiem brīžam iet tāpat kā Latvijas kolēģiem... Bet strādā viņi operatīvi - kalnu laika ziņas bija jau pamainītas uz cerīgāku laiku, sniega prognoze arī pabīdīta kādas 1000 pēdas augstāk, pārejās uzstādītās kameras rādīja, ka tur sniega nav. Saskatījāmies otrreiz un devāmies modināt Voldemāru.

Nepagāja ij ne stunda, kad bijām paēduši brokastis, rezerves drēbes un arī līdzņemamo pārtiku sakravājuši un kadiljakā iekšā. Voldemārs pie stūres. Tieši stūrēšanas iespēja laikam ļāva viņam bez lielas kurnēšanas augšā tikt, jo parastajās brīvdienās ļaujam viņam gulēt, cik nu pašam tīk. Vēl tikai pa ceļam ieskrējām smukajā pārtikas veikalā (paskatieties, kas par augļu un dārzeņu izvēli jau ārpusē!). Ar kuponu par 8 dolāriem nopirkām 18 gabalus nupat grilētu vistas stilbiņu un šķiņķīšu (amerikāņiem diezgan labi patīk visu ko uz skaita tirgot). Nu varam kaut 2 dienas ceļot.

Diena bija ļoti jauka, kaut kokiem lapas jau apbirušas. Pa 90.ceļu iepriekš nebijām braukuši, bet sarunājām, ka tikmēr, kamēr plats, lai stūrē Voldemārs, kalnos - Andris. Ceļš plats un Voldemārs brauca stabili. Viņam atkal veicās - labu gabalu atļautais ātrums bija 70! Jutām jau gan, ka dodamies kalnos augšā, bet Voldiņu vēl "no laukuma nenoraidījām". Mums par lielu prieku, elektroniskās ceļa zīmes rādīja maksimālo atļauto ātrumu un brīdinājumu par bīstamību pārejā nebija. Tas patīkami. Kaut ar viegli drebošu sirdi par vasaras riepām, tomēr devāmies uz priekšu, bet bijām gatavi jebkurā brīdī griezties atpakaļ. Un tad piepeši jau garām pazibēja plāksnīte - jūs šķērsojat pāreju 906 metru augstumā. Uh! Nu ko, tad jau Voldemārs ripināja uz leju arī. Šajā pārejā sniega nebija nemaz. Bet abas pārējās ir vairāk nekā par 100 metriem augstākas un abas uz ziemeļiem...

Jau iepriekš bijām dzirdējuši, ka Kaskādes kalnu otra puse ir noteikti jāredz, jo ir krass pretstats mūspuses mežonīgajam zaļumam. Tā arī bija. Kalni aiztur lielu daļu nokrišņu un šeit tad nu ir apskatāmas īstās prērijas, par kurām bērnībā lasījām indiāņu romānos. Skrajš mežs un pļavas, kas tagad, rudenī, jau ir brūnas, jo saulē izdegušas - trūkst mitruma. Pasakaini skaisti te esot pavasarī, kad viss zied. Kas zina, varbūt mums izdosies to redzēt.

Kaut arī "celmu bilde" ir iespaidīgi tuksnešaina, tieši kalnu austrumpuse ir Vašingtona štata "maizes klēts" - te ir siltāks, tāpēc plašajās auglīgajās upju ielejās lekni aug vai viss iestādītais: augļi (arī persiki un nektarīni), dārzeņi un laikam labība arī. Garāmbraucot redzējām daudz skaistu zirgu aplokos.

Tā nu ir sanācis, ka prērija bija tik savdabīgi skaista, ka fotoaparāts rokās nav lāga paņēmies. Vēl vienu smuku "puspliko kalnu bildi" atradām un abi ar Andri kā orientieristi nospriedām, ka te gan mums būtu ko darīt: mežs ir daudz skrajāks un caurskrienams. Ne totāli džungļi, kā kalniem otrā pusē.

Pēc gandrīz 2 stundu stūrēšanas Voldemāru tomēr nomainīja Andris - gan ceļš kļuva šaurāks, gan mums likās, ka nu jau šoferītis varētu būt noguris. Voldemāra mundrā pretošanās nelīdzēja. Otrā pāreja bija visaugstākā - 1230 metru, bet arī bez sniega. Skaisti. Un tad drīz jau arī turpceļam atvēlētās 3 stundas bija aizskrējušas un mēs bijām klāt galamērķī, kur pavadījām 4 stundas. Tapa gandrīz 200 bilžu un tālab par tur redzēto taps nākamie stāsti. Bet mēs ar jums, lasītāji, tagad dodamies atpakaļceļā. Mums bija ieteikts, ka atpakaļ vajag braukt pa citu ceļu - skaists esot un tas arī ļoti loģiski sanāca - uz priekšu (jocīgi gan izklausās, bet tā ir, ja kartē paskatās - glītu aplīti apbraucām).

Mūsu galamērķis bija Kaskādes kalnos, bet tomēr izteikti to austrumpusē, tālab, mājup dodoties mums bija jāšķērso vēl viena pāreja. Pirms tās ieraudzījām kartē atzīmētu "rest area" (ceļinieku atpūtas vieta ar galdiņiem, tualetēm un vietu kur kājas izlocīt). Nolēmām tur arī paēst, jo pulkstenis jau rādīja ap četriem pēcpusdienā un mēs bijām tikai mazliet uzkoduši iepriekš.

Tiem, kuri pa pasauli ar auto ir braukājuši šādas vietas nav jaunums, arī Amerikā tādu ir diezgan. Parasti ir norādīts arī, cik tālu līdz nākamajai - lai ceļa braucēji var izlemt: apstāties te vai vēl turpināt ceļu. Sev par lielu prieku, autiņu iekšā griežot, ieraudzījām arī uzrakstu "kafija par brīvu". Ko vēl vairāk vēsā un vējainā pēcpusdienā var vēlēties!

Interesanti, kā tad tā "kafija par brīvu izpaudīsies"? - es nodomāju un devos pie lodziņa. Aiz tā šiverējās jauks pensionāru pāris un laipni piedāvāja izvēli: kafiju no termosiņa (drusku tā kā redzams bildē), paciņtēju vai karstā ūdenī iejauktu kakao. Mēs izvēlējāmies kafiju, kas tūliņ termoglāzītēs arī tika ielieta. Vēl tikām mudināti paņemt arī cepumiņus, kas pašcepti izskatījās. Tā kā mums bija grilvista, tad no tiem pieklājīgi atteicāmies. Un viss tiešām bija par brīvu. Tiesa gan, blakus stāvēja kārbiņa "ziedojumiem". Mēs tajā iebērām makā sakrājušos sīknaudu, bet tas absolūti nebija obligāti, noskatījāmies: ne visi tā darīja. Kā Amerikā kaut kas var būt par brīvu? Laikam jau tomēr neaizmiguši šoferīši garajos ceļos ir tā vērti.

Protams, četros pēcpusdienā un pēc krietnas staigāšanas, garšīgs ir pilnīgi viss līdzi paņemtais. Bet mūsu vistu gabaliņi vēl bija arī mazliet silti... Vien asais vējš un saprašana, ka strauji tuvojas tumsa, neļāva mums jaukajā atpūtas vietiņā lieki kavēties.

Devāmies augšup - uz pēdējo šīs dienas pāreju 1218 metru augstumā. It kā jau nekas, bet tuvojoties tai aptuveni tāds skats pavērās, kādu te bildē redzat: SVAIGS SNIEDZIŅŠ EGLĒS!!! Bet ceļš bija sauss un diena gaiša. Lēmums tāds pats kā no rīta: ja kas, griezīsimies atpakaļ (kaut tad mūs 5 stundu brauciens gaida). Uz pāreju ceļš veda 2 joslās uz katru pusi un tālab kāpienu jutām vien no tā, ka periodiski ausis aizkrita.

Kad līdz pārejai bija vien dažas jūdzes, pagriežot galvu pa labi, lai uz kārtējo skaisto ainavu palūkotos, gandrīz skaļi iekliedzos: egļu zaros turpat man blakus bija sniegs! Tad tāpēc šoseja slapja... Taču turpat dega arī mierinošā elektroniskā ceļazīme: atļautais ātrums uz šosejas - 60, nekādas bīstamības nav. Mūsu kadiljaks 60 lāga nemaz izspiest nevar tādā kāpumā. Nu ko, uz priekšu, kamēr vēl varam.

Protams, sajūtas tajā brīdī nebija tik patīkamas, lai piesnigušās egles fotografētu, tālab pielieku bildi, kas tapa mazliet iepriekš - kad sniegotās virsotnes vēl tikai tālumā bija. Bet sestdiena bija mūsu laimīgā diena: tikām pāri tikai ar mazliet straujāk pukstošu sirdi, sniega uz ceļa nebija, tikai slapjš (varbūt bija snidzis dienā?). Lejup braukšanu gan pat lāga atcerēties negribas: man atkal bija bail un es visu laiku Andrim teicu, ka vajag lēnāk. Nē, nē, sniega uz ceļa nebija, bet tieši šī nobraukšana man nez kāpēc bija fiziski nepatīkama. Divas iepriekšējās pārejas es varēju mierīgi sēdēt un pat dabas skaistumu baudīt. Šī man "bija par stipru", kaut ar prātu saprotu, ka īpašas bīstamības nebija: visu laiku 2 joslas uz katru pusi un lielie džipi mums gandrīz ar lidošanu nesās garām. Vienalga nepatika.

Un tad jau arī tumsa bija klāt... No kalniem ārā vēl nebijām, bet bīstamā daļa laimīgi pārvarēta. Tad nu kā zosu virtenē ripojām: autiņš aiz autiņa, jo te bija tikai pa vienai joslai un apdzīt praktiski neiespējami. Tā kādu stundu un tad jau, kā Sietlas un Takomas pievārtei pienākas, ceļi atkal ieguva krietnu platumu un pēdējā stunda jau bija lidojums pa pazīstamu šoseju uz mājām. Ap astoņiem atgriezāmies.

Svētdien aiz neko darīt sadomājām dažus jaunus ieprikšanās centrus izpētīt. Bet tā gan nebija mūsu veiksmīgā diena: kadiljaks saplīsa. Viss dzesēšanas šķidrums pēkšņi izgāzās uz ceļa. Ar Zigrīdas neatsveramu palīdzību tik tālu tikām, ka patlaban kadiljks ir nostutēts tuvējā servisa stāvvietā (jo kurš gan, izņemot veikalus, svētdienā strādā?). Mums pašiem no notikuma vietas bija nepilnas stundas nāciens atpakaļ līdz mājām - neticami tuvu priekš Amerikas. Nu ja, tikai 5 minūtes no mājas paspējām pabraukt. Mērfijs vai kas nu vēl tomēr bija žēlīgs: un ja nu tas būtu noticis vakar tumsā kalnos?

Nu ko, gaidiet nākamās sērijas. Galerija par sestdienas braucienu būs, kad viss seriāls būs uzrakstīts.

sestdiena, 2007. gada 10. novembris

Chemistry

Tātad, mūsu angliski nerunājošajiem lasītājiem - Chemistry ir ķīmija. Tas, protams, mācību priekšmets skolā.

Šeit ķīmiju māca savādāk nekā Latvijā (vismaz man) tika mācīts. Latvijā ķīmija izpaužas tā: skolotāja tikai uzdod izlasīt to un to nodaļu, iemācīties, kas pie velna (atvainojos) ir bāzes, un vēl dažas formulas, tad stundā arī to visu atprasa. Likumus, protams, ir jāzin precīzi vārds vārdā no grāmatas. Tad ir pāris laboratorijas darbi gadā, kas izpaužas tā, ka jāsajauc divas no trīs vielām, un jāuzraksta, kas notiek, pēc tam pierakstot arī pāris esejas par to, kāpēc tā notika.

Amerikā tas notiek savādāk: manam ķīmijas skolotājam ir gan tā tik ļoti retā prasme nerunāt monotoni no grāmatas, kā arī viņam ir pat humora izjūta!! Kā piemēru humora izjūtai varētu minēt to, ka mums reiz tika iedota krustvārdu mīkla, kurā atbildes, protams, bija ķīmisko elementu nosaukumi, bet jautājumi bija uzrakstīti diezgan "interesantā" veidā. Viens no jautājumiem (nu, nav jau īsti jautājums, angliski statement saucas) bija: A funny prisoner.
Kāds ķīmiskais elements ir saistīts ar šo izteicienu? Atbilde ir Si, kas angliski ir Silicon. Kā tas saistās ar "A funny prisoner"? Pavisam vienkārši, otrs veids kā pateikt "funny" ir "silly" un otrs veids, kā pateikt "prisoner" ir "con", tātad kopā sanāk Silly Con, ko pasakot tas izklausās gandrīz kā Silicon (Si), kas arī bija atbilde. Un tāda tipa jautājumu bija 35, ja nemaldos.

Stundās mēs parasti ar skolotāja palīdzību aizpildām lapiņas, kuras mums pēc tam būs jāparlasa, lai kaut ko iemācītos kādam testam. Ļoti pareiza pieeja, man nav jāpārlasa 6 lpp. grāmatā, par ko pēc tam būs uz 3 konkrētiem jautājumiem jāatbild. Tā vietā mēs aizpildām kopsavilkumu, kas parasti ir uz vienas vai divām A4 lapām.

Mājasdarbi, protams, ir, bet arī tos mums izdala, uzdrukātus uz lapām, tāpēc nav īsti nekādas vajadzības mājās vērt vaļā grāmatu, ja nu tiešām negadās nekas specifisks. Ja stundā klausās, ko skolotājs runā, tad jau viss šķiet pavisam viegli, es tagad beidzot sāku saprast ķīmiju. Latvijā man bija starp 6 un 7, bet es gandrīz neko nesapratu, un ķīmiju vienkārši ienīdu, visticamāk, arī dēļ novecojušā mācīšanas stila. Nu nelasīs mūsdienās neviens vairāk desmit lapas no grāmatas kā mājasdarbu (izņēmums, protams, ir mūsu mīļie "zubrīši", bet tos es īsti nesaprotu pēc būtības, par to es kādreiz pafilozofēšu emuārā), un mācīšanās no grāmatas arī nekur neder, tas ir nelietderīgi. Šeit patiešām gandrīz visu var iemācīties stundu laikā, ja tikai klausās. Ja kaut ko nesaproti, vienkārši paprasi skolotājam, un viņš visu arī normāli paskaidros, vai, ja nav vēlēšanās jautāt, var mājās atvērt grāmatu, un izlasīt par vajadzīgo lietu, jo grāmata (priekš ķīmijas)ir laba. Reizēm arī skatāmies mazus video par kādu tēmu.

Vispārībā ķīmija ir samērā interesanta, laboratorijas darbu te ir krietni vairāk, un tie ir dažādāki, esam gan jaukuši kopā vielas, gan ar spektroskopiem strādājuši, gan atomu modeļus likuši no mazem apaļiem dranķīšiem un bumbiņām, kas, attiecīgi, apzīmēja protonus/neitronus (katram sava krāsa)un elektronus.

Uzskatu, ka ķīmijas pasniegšana šeit ir pavisam citā līmenī kā Latvijā, skolotājs pasniedz daudz labāk, ir vairāk iesaistīts pašā mācīšanās procesā, kā arī tas, ka ir krietni vairāk laboratorijas darbu, ir pluss.

Tas arī sonedēļ viss. Nākamnedēļ par - nav ne jausmas ko.

piektdiena, 2007. gada 9. novembris

Parklandes mežs un parks bildēs

Pirmo bilžu galeriju vakar izdevās veiksmīgi jums nosūtīt. Nosūtu nākošo galeriju Parklande 2. Šajā galerijā visi attēli ir fotografēti Parklandē, vietās, kur es un Ieva ejam uzskriet: Bresemana mežā un Spanavejas parkā. Parkā atrodas arī Spanavejas ezers. Attēlā redzamās vāveres ir nofotografētas parkā pagājušā nedēļā. Pēdējā laikā tās palikušas ļoti aktīvas un drošas. Gatavojas ziemai, vāc pārtiku un par apkārtnotiekošo daudz neinteresējas.

Novembra mēnesī parkā aktīvi notiek labiekārtošanas darbi. Tur tiek uzstādīts liels daudzums dažādas figūru un figūriņu, kas ir izgaismotas ar daudzkrāsainām lampiņām. Kad tas viss darbosies, kādā vakarā nofotografēsim un nosūtīsim apskatei. Zemāk ievietoju nākošās galerijas adresi, lai brīvdienās nebūtu daudz jālasa, bet varētu mazliet paskatīties bildes.

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21347/

Kā adresi var atvērt un kā ieslēgt automātisko bilžu rādīšanas režīmu es uzrakstīju iepriekšējā aprakstā. Nākošajā nedēļā ievietošu vēl divas galerijas - par Rainīra kalnu un par Takomas zooloģiskā darza un tam blakus esošā parka apmeklējumu.

ceturtdiena, 2007. gada 8. novembris

Par bilžu galerijām

Komentāros vairāki lasītāji izteicās, ka bilžu skaits šajos stāstiņos esot nepietiekams un to skatīšanās nav pietiekami ērta. Bildes vajadzētu sakārtot blokos (galerijās) un ievietot kādā no mājas lapām, kas paredzētas šādam nolūkam. Izmēģinājām vairākas publiski pieejamas mājas lapas, kurās bez maksas var ievietot fotogrāfijas, bet tām visām ir dažādi ierobežojumi un trūkumi. Man izdevās fotogrāfijas veiksmīgi ievietot mājas lapā poga.lv, kas ir izveidota Latvijā. Bet ir sarežģiti piekļūt fotogrāfijām lai tās apskatītu. Piekļūšanas vienkāršošanai, tālāk ievietoju bilžu galerijas Parklande (galerija izveidota septembrī) adresi.

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21338/

Uzklikšķinot uz šo adresi vai to ievietojot interneta adrešu logā, vajadzētu atvērties tur ievietotajai foto galerijai, kā tas redzams tālāk ievietotajā attēlā. Uzklikšķinot ar sarkano bultu norādītajam uzrakstam, jāieslēdzas slaidu rādīšanas režīmam. Veiksmīgu skatīšanos!
Gaidīšu komentārus, vai izdevās atvērt galeriju Parklande un ieslēgt slaidu rādīšanas režīmu. Ja rezultāts būs pozitīvs, šajā mājas lapā ievietošu vēl vairākas bilžu galerijas un publicēšu to adreses.

trešdiena, 2007. gada 7. novembris

Atkal pārtēriņš!!! jeb oktobra finanšu kopsavilkums

Tā kā ir novembra sākums, pieķēros un atkal "savilku galus" mūsu naudas lietām. Diemžēl par ļoti patīkamu šis process neizvērtās, jo skaitļi bezkaislīgi rāda, ka arī šomēnes stipendijā iekļāvušies neesam. Lūk, arī salīdzinošs pārskats tabuliņas veidā:
Zilā kolonna rāda visus augusta-beigu septembra izdevumus, bet salīdzināšanai vērtīgāka ir melnā - koriģētā aug-sep tabula, no kuras izņemti ļoti specifiskie vienreizējie sākuma izdevumi. Tad tie ir labāk salīdzināmi ar oktobri. Un tātad: kā dzīvot novembrī? - tāds ir jautājums. Skatos izdevumos un domāju:
- apģērba un apavu izdevumi patlaban iet uz leju. Tas labi un tā vajadzētu arī turpināt. Iespējams, ka gatavojoties prombraukšanai šis skaitlis atkal augs - kad gribēsim uz Latviju ņemamās lietas iepirkt.
- ārpus mājas ēduši esam mazliet mazāk. Tas labi, bet aptuveni tāds pats šis skaitlis varētu arī turēties.
- izklaides izdevumus "debesīs" uzdzina mūsu jaukais Soldukas karstajos baseinos pavadītais laiks. Ja kaut kur brauksim ar maksājamu nakšņošanu, tad šādi izdevumi neizbēgami.
- degvielas izdevumi lieli. Un tas saprotams, jo bijām divās lielajās ekspedīcijās - uz Olimpijas pussalu un Portlandi. Būtībā gan gandrīz esam iekļāvušies plānotajos 400 dolāros.
- kadiljaks gan mums oktobrī ir ļāvis atvilkt elpu - tikai 20 dolāri "viņa vajadzībām" iztērēti. Bet jau patlaban novembra summa ir uz pusi lielāka. Tā laikam laimīga sagadīšanās bijusi: septembrī viņam visu ko sagādājām, oktobrim pietika, bet novembrī atkal nācās dažādo šķidrumu krājumus atjaunot, kadiljaku servisā atrādīt... Neko darīt. Viņa vajadzības mēs apmierinām bez kurnēšanas.
- saskaitot čekus pārtikai, smaidu līdz ausīm - abu mēnešu summas precīzi vienādas! Tā vajag mācēt. Redzēs kā būs novembrī. Bet kopumā esam apmierināti. Būtībā tieši "apēsts" ir pat mazāk, jo arī nelieli krājumi izveidoti: nu ir taču lietas, kam virtuvē ir jābūt, kaut ne katru dienu lieto.
- tā kā esam nopietni pievērsušies veselības lietām, izdevumi par Noni produktiem ir lieli, bet tos uzskatu par svarīgiem (ak, novembrī būs vēl vairāk, bet tad arī atsevišķi uzrakstīšu). Sevišķi jau Voldemāram - viņš ir salīdzinoši labi ticis galā ar milzīgajām slodzēm. Sākumā bija arī nelielas traumas, bet ar Noni produktiem esam tās veiksmīgi sadziedējuši.
- saimniecības izdevumi normas robežās. Absolūti lielākās summas aiziet neizbēgamajos maksājumos: īre, elektrība, TV un internets. Pārējais jau oktobrī ir tikai sīkumi - ap 85 dolāriem. Tā arī varētu palikt jeb šis skaitlis pat vēl samazināties. Jauka cerība, jo neizbēgamo maksājumu summa nākammēnes būs vismaz par 200 dolāriem lielāka: būs pilna īres maksa (715) un arī elektrību noteikti tērēsim vairāk - tā ir mūsu apkure, TV un internets novembrī un decembrī paliks kā ir - ap 50 dolāriem, pēc tam būs mazliet vairāk.
- kas ir tie 184 dolāri oktobra vienreizējiem izdevumiem? Šajā kategorijā es lieku tās lietas, kas ir vajadzīgas un, iespējams, tiks vestas arī uz Latviju. Pīemēram, Polar pulsametrs, jauks galda piederumu komplekts, daži datorpiederumi...

Jā, izdevumiem jau attaisnojumu vienmēr var atrast, bet summa no tā mazāka nepaliek. Kā galus savilksim? Protams, ķersimies pie krājumiem un gaidīsim jauno stipendijas porciju. Ja mums būtu tikai stipendija, tad no kāda 10.novembra mums nāktos ēšanu atmest, jo maksājumu nemaksāšana varētu nežēlīgi skarbi beigties.

Tagad ļoti labi saprotu savu kolēģi, kura stāstīja par savas ģimenes dzīvi Amerikā, kad vīru šurp darbā atsūtīja. Viņa teica, ka sākumā, vīra algas skaitli ieraugot, domājuši, ka nebūs kur naudu likt. Bet atgriežoties bijuši tikai parādi...

Ceru, ka tik traki nebūs, stipendijas un savu iekrājumu robežās noturēsimies, bet naudu iztērēt šeit ir vismaz tikpat viegli kā Latvijā, tas nu gan ir skaidrs. :)

otrdiena, 2007. gada 6. novembris

Štruntiņstāstiņš


Nu jau mūsu Portlandes ceļojuma stāsti tuvojas beigām, vēl tikai daži jauki sīkumiņi un dažas bildes palikušas, ko gribam publiskot - lai jums arī prieks. Iebraucot piekrastes tūristu miestiņā Netartā, vēl okeānu neieraudzījušai man tā vien gribējās iesaukties: "apstājamies!" Tik jauks bija mazveikaliņš krustojumā.
Kad pārsimt metru tālāk novietojām auto stāvvietā, es pierunāju Andri doties atpakaļ un mazliet pafotografēt. Tā arī izdarījām. Pirmajā bildē ir tāds kā bodītes kopskats, otrajā - Andrim par prieku - kokvāvere, jo īstās, kaut Andrim ļoti ļoti patīk, fotoaparāta objektīvam neko daudz vairāk par asti nerāda. Šī bija rātna.
Gan veikaliņa ārpusē, gan iekšpusē novietoto varēja pētīt un pētīt, bet kurš un ko tur pērk, to gan nesapratu. Visvisādi dīvaini priekšmeti, pie tam ar vidēji biezu putekļu un netīrumu kārtu klāti (tā arī nesapratu, vai tie tādi veikaliņā nonākuši, vai te stāvēdami kļuvuši). Bet apskatīt bija jauki, arī ar pārdevēju/saimnieci varēja mazliet papļāpāt. Tas drīzāk dzīvesveids, nevis bizness. Cik sapratu, vasarā visam šim jūklim pa vidu saldējumu un atspirdzinājumus tirgo.
Jaukais lāčuks gan ir darbā - mazviesnīciņas durvis sargā. Taču arī tas bija tik labs, ka atļāva nofoto-
grafēties. Vispār jau Netartai "normālas dzīves" laikam nemaz nav - viss pakārtots piekrastei un tās apbrīnotājiem: viesnīciņas, viesu namiņi, izīrējamas mājiņas un istabiņas. Un kaut kur iespiedušies arī saimnieki. Tāds bija mūsu iespaids oktobra beigu svētdienā. Kā varat spriest no iepriekšējos stāstos redzamā suņu daudzuma (un ne visi tika sabildēti, vēl mazāks skaits izpelnījās godu tikt mūsu emuārā), tad arī šajā, absolūtajā nesezonā, pludmalē cilvēku bija daudz.
Netartai pašai tik vien tā goda trāpījies, kā okeāna krastā būt. Tieši no miestiņa nekādi dižie skati nepaveras - vien tālumā, Oušensaidas (Oceanside) virzienā. Netarta ir laba vieta auto novietošanai, lai dotos mūsu jau aprakstītajā divstundu gājienā pa krastu. Bet viesnīciņu ir daudz un par klientu simpātijām tās laikam cīnās kā māk. Mēs klīdām starp mājiņām un tīksminājāmies kā mazi bērni: pie vienas tas, pie otras šitas...
Kamēr jūs par koka pelikānu tīksminaties, varu pastāstīt, ka mēs arī īsto redzējām. Pēkšņi un nez no kurienes tas piekrastē uzradās un kādu metru virs ūdens līmeņa lidoja gar krastu. Lai nu kā, par graciozu viņa lidojumu nekādi nenosauksi, bet skats bija tik dīvains, ka fotoaparātam garām paskrēja. Māris pēc tam paskaidroja, ka pelikāni klusākās vietās vai vismaz klusākos brīžos te neesot nekāds retums.
Kāpēc tik parasts putns kā kaija jāfotografē? Es jau arī sākumā nesapratu. Bet bija tā: ja Latvijā Andris ne reizi vien ir par putnu vērotājiem vīpsnājis, tad šeit viņš ne vien aktīviem vāveru vērotājiem un fotografētājiem pieskaitāms, bet arī putnu vērotājiem. Labu brīdi viņš no mums atpalika un atskatoties mēs arī apmēram to pašu skatu redzējām - viņš tā kā kaiju fotografē!
Atgriežoties pie mums viņš pilnā nopietnībā paskaidroja, ka gribējis redzēt, kā tad kaija no virsū nākošā viļņa izmuks: bēgs vai noslīks. Un tīri sašutis teica, ka kaija esot rīkojusies negodīgi: nav izmantojusi nevienu no viņa iecerētajiem scenārijiem, bet - vienkārši pacēlusi kājas un laidusies peldus!
Nu jā, atceroties, kā Andrim pašam gāja sacensībā ar viļņiem, viņu var saprast. Nu tad lai ir vēl viena kaiju bilde - Andrim un jums par prieku.
Šodien ar Dvaitu pļāpājot, pajautāju, kuras ir viņa un Lī iecienītākās atpūtas vietas. Un liels bija mūsu abu patīkamais pārsteigums, kad izrādījās, ka Oušensaida ir vistuvākā no tām. Tad varējām abi iespaidiem apmainīties - ir gan tā Amerika maza!
Tā jau ir, ka bildēs reizēm lielais izskatās pasīks un no kaut kā pavisam neievērojama var lielu mākslu uztaisīt. Un īsto no neīstā atšķirt arī nav viegli. Tāpēc ielieku bildi, kas skaidri rāda, ka iepriekš jau redzētā jūras zvaigzne nav vis tamborējums uz mana džempera, bet gan mūsu svētdienas atradums!
Pēdējā šoreiz lai ir "šausmu bilde". Cik nu esam Amerikā braukājuši, uz ielām bedru nav nemaz - šoferītim nav izmisīgi ceļa segums jāvēro. Bet tad, kad izbrauc kalnos un ceļi kļūs šaurāki, acis vaļā turēt nav par skādi - šur tur šādus izskalojumus esam redzējuši. Es diez ko nebūtu gribējusi būt pie stūres un šajā vietā ar pretī braucošu auto mainīties...

pirmdiena, 2007. gada 5. novembris

Darīt šo pasauli labāku

Jau rakstīju par to, ka, meklējot savu vietu Amerikas biznesa skolu saimē un tajā pat laikā akcentējot savu atšķirīgumu, PLU Biznesa skolas moto ir aptuveni tāds kā virsrakstā. Tātad - ne tikai naudu pelnīt ir svarīgi.

Tagad, kad arī man pašai beidzot ir laiks mazliet apstāties un padomāt, redzu, ka šajā ziņā arī es te labi iederos: jā, bez naudas dzīvot es nevaru, bet ir lietas, kuras man ir svarīgākas par naudu. Vēl trakāk, arī manī sēž diezgan krietns Dona Kihota radinieks, kuram gribas darīt šo pasauli labāku vai, vismaz, rīkoties tā, lai citiem dzīvi nemaitātu.

Šeit, vismaz reizi nedēļā atkal iejūtoties studenta lomā, piespiežu sevi gan izlasīt studentiem obligātos rakstus, gan daudzas lietas pārdomāt, kā arī ieklausīties un piedalīties diskusijās lekciju laikā (to pēdējo cenšos darīt mazāk). Un studiju kurss "Organizācijas un līdervadība" priekš manis ir gandrīz medusmaize - tik interesanti, kaut arī "tradicionālo" teoriju zināju jau iepriekš! Ar nepacietību gaidu katru nākamo lekciju, bet šoreiz manas pārdomas būs vairāk par iepriekšējo.

Tas bija pirms kādām 2 nedēļām, kad viens no MBA studentiem lekcijā teica Ketrīnai: "Mēs te visu laiku par lieliskajiem vadītājiem runājam, bet, nav taču noslēpums, ka ne mazums nelietīgu cilvēku ir vadošos amatos. Vai par to mēs nerunāsim?" Nedomāju, ka šis jautājums bija speciāli "pasūtīts", bet sakritība bija lieliska - tieši uz nākamo reizi mums bija jālasa raksti par dažādām vadītāju kvalitātēm un "nekvalitātēm". Pēc tam lekcijā raisījās diskusija par šīm lietām. Diemžēl, daudzi atzinās, ka arī viņiem ir nācies saskarties ar ne tiem labākajiem vadītājiem, tad nu spriedām, cik tālu piekrītam rakstos minētajam, bet kam vairs nē.

Tā jau ir, ka klasiskajās mācību grāmatās līderi vai vadītāji parasti tiek zīmēti pozitīvā jābūtībā: kā superlabi, supergudri un superdarbspējīgi pārcilvēki. Bet kā ir dzīvē?
Nezinu, vai tā te dara visi pasniedzēji, bet paralēli grāmatu tekstam, Ketrīna mums dod ļoti daudz rakstu lasīt un tur tad ir visādas lietas: no gandrīz ticmamām līdz pavisam trakām teorijām, daudz arī sitāciju analīžu un konkrētu šīspuses piemēru. Protams, viens ir diskusijas auditorijā, bet raksti ir bijis svarīgs stimuls arī priekš manis pašas - domāt, salīdzināt man zināmās situācijas un organizācijas ar teorijām un Latvijas piemēriem. Kaut ko gribas arī uzrakstīt.

Ir dažādi piegājieni vadzinības mācīšanai, bet te interesanta bija pakāpienveidīgā dažādo "inteliģenču" analīze. Sākām, protams, ar "parasto inteliģenci" - to, kuru ar IQ jeb inteliģences testu mēra. Rezultāts rāda cilvēka loģisko jeb drīzāk pat matemātisko domāšanu, mehānisku saistību ieraudzīšanas spēju. Vai ar to pietiek, lai būtu labs vadītājs?

Daļa no mūsu grupas MBA studentiem bija ar mieru piekrist, ka pietiek, bet vairums tomēr nē. Tad nāca emocionālā inteliģence, kuru arī Latvijā esam iepazinuši gan caur D.Golemena grāmatu, gan I.Ešenvaldes un nu jau arī citās personālvadības grāmatās. Pēc tam runājām par sociālo un kultūras inteliģenci - spēju saprast citus no uzvedības ārējām formām, piemēroties, kad nepieciešams, tādējādi palielinot iespēju, ka tiksi saprasts. Tas priekš manis bija kas jauns un interesants, līdz šim varbūt vien sajusts, bet ne kā zinātnisku pētījumu rezultāts lasīts.

Un te bija interesants secinājums: jo biežāk cilvēks labprātīgi vai piespiedu kārtā tiek "izgrūsts" no "komforta zonas" - vides, kurā labi jūtas, jo visus pazīst un "zina spēles noteikumus", jo elastīgāks, piemēroties un citus saprast spējīgāks viņš kļūst. No šī viedokļa ārkārtīgi ieteicamas esot ārzemju prakses un citi pasākumi, kur cilvēks uzturas svešā vidē (brauciens ar auto cauri X valstīm īsti neskaitās), mēģinot to saprast un piemēroties. Pēc atgriešanās savā vidē viņi esot "citādāki" pozitīvā nozīmē - atvērtāki jaunai informācijai, izmaiņām, piemēroties un citus saprast, analizēt un izvērtēt spējīgāki.

Izrietošais secinājums - pārmaiņas organizācijā izdosies vieglāk, ja būs "elastīgā tipa" darbinieki. Un otrādi, ja ir "rātnie mājās sēdētāji", tad esot visai grūti viņiem iestāstīt, ka kaut kas ir mainījies un vecā sistēma vairs neder. Jo viņi ir pārliecināti, ka viņu ceļš ir vienīgais pareizais. Nu ja, neko citu jau nav redzējuši... Skarbi, bet grūti nepiekrist.

Protams, protams, nekritīsim arī otrā grāvī - pasaules blandoņas, kas nevienā vietā ilgi neturas nebūt nav labākie darbinieki, bet, tie lasītāji, kas gribēja, saprata ko es mēģināju izstāstīt (vismaz es tā ceru). Un aizvien nostiprinās mana pārliecība, ka iespēja ne tikai ceļot (tā mums Latvijā tagad ir), bet tieši iespēja mazliet dziļāk un uz ilgāku laiku "iebāzt degunu" svešā zemē ir vērtīga.

"Bet kā tad ir pareizi?" Ak, kā man gribētos piedzīvot brīdi, kad pieauguši cilvēki šādu jautājumu vairs neuzdos biznesa vai savas dzīves sakarā. Vairumā gadījumu pareizās atbildes nav. Ir informācija, kuru var iegūt, vajag atlasīt un analizēt, padomāt un izvēlēties sev pieņemamāko un ērtāko vai izdevīgāko. Bet abi pēdējie noteikti pēc pirmā, jo man šķiet, ka tieši katra paša morāles principi: kas man ir pieņemams un kas nē, ir pirmais siets.

Mums bija ļoti interesants lekcijas gabaliņš par "Personal development" (sevis attīstīšanu) un viena no lietām, kas prātā palikusi ir mazliet ķecerīgi definētā attieksme pret dzīvi kopumā: cerīgs skats nākotnē, atceroties, ka dzīve nav vienkārša un nekas netiek droši garantēts. Visādi brīži var būt. (Angliski tas bija tā: Positive attitudes toward the future balanced with recognition that life is not easy and nothing is safe) Labs bija arī P.Senges citātiņš, ko aptuveni iztulkošu: personības izaugsme balstās pašdisciplīnā, spējā nepārtraukti vērot, mācīties un attīstīties. Mācīties spējīgas organizācijas veido mācīties spējīgi un mācīties griboši cilvēki. Bet drošais pamats ir katra personīgā vīzija - savas dzīves redzējums, saprašana par "pareizo un nepareizo". Ja personīgā saprašana ir tuva organizācijas, misijai un vīzijai, abiem ir paveicies. Ja vīzija būs neiespējami tāla no dzīves, resursi tiks izšķiesti nelietderīgi. Godīgums un patiesums ir attiecību pamats, sevišķi, ja domājam ilgtermiņā. Un tikai ar šādu pamatu var "doties pasaulē": sākt biznesu, veidot savu karjeru u.tml.

Par daudz skaisti, lai būtu taisnība? Es Senges skatījumam pilnībā piekrītu. Ja kas mani nomāc, tad tas ir Latvijā tik sastopamais "melnais skatījums": viss ir slikti, visi ir slikti un tāpēc arī man ir tiesības cūcīgi izturēties - neesmu jau muļķis... Un tā nekrietnība izplatās. Protams, man ir viegli runāt, jo esmu projām, bet dažass saites jau man ir palikušas un arī internetā sekojot Latvijā notiekošajam, brīžam tā vien šķiet, ka ejam uz masveida cūciskumu un visatļaušanos. Protams, protams, var jau sacīt, ka politiķi ir slikti un no viņiem mācāmies, bet... Var taču no kaut kā laba arī mācīties. Un mēģināt ja ne pasauli labāku darīt, tad vismaz neļaut tai sliktākai kļūt.

Nav tā, ka šādi domāt pēkšņi esmu sākusi tikai Amerikā. Nē, uz to gāju jau arī Latvijā, bet patlaban esmu ļoti laimīga, ka būtībā nejauši esmu nokļuvusi augstskolā, kur manējām tuvas vērtības ir svarīgas.

Labi, labi, nerunāsim nezkādā jābūtībā. Esmu diezgan daudz domājusi un šeit arī ar cilvēkiem runājusi par "pārdevēju smaidiem" un smaidīgajiem cilvēkiem vispār. Nu ir viņi svarīgi - nevar neatsmaidīt un arī pašam prāts kļūst labāks! Cik reizes jūs šodien uzsmaidījāt kādam vai pats sev? Arī tā var sākt savu labo darbu skaitīšanu.

Bet stāsts vispār sākās ar "inteliģencēm". Un man vēl viena ir padomā: "Executive intelligence". Īsti nezinu, kā to lai iztulko latviski, bet ideja ir, ka ne visi, kas pamazām kāpj pa vadības kāpnēm uz augšu, patiesi kļūst par lieliskiem augstākā līmeņa vadītājiem. Izrādās, ka augstāk esot tieši šī "vadītāja inteliģence" kļūst par noteicošo: ko tu domā par pasauli, saviem padotajiem un sadarbības partneriem, kā izturies pret tiem...

Un te būtiska esot pieredze. Citi to krāj ar gadiem, citi - dažādām vidēm piemērojoties. Latvijas fenomens ir skaitliski iespaidīgā gados jauno vadītāju "armija". Jā, viņiem ir mūsdienīgi uzskati, bieži vien arī laba rietumu izglītība, bet kā pietrūkst? "Cilvēcības", pieredzē bāzētas vēlēšanās un prasmes saprast arī citādo, no viņa personīgā viedokļa atšķirīgo. Viņi taču ir pieraduši būt vislabākie, vistalantīgākie un vispār... (...nav ko tos muļķus klausīties...).

Šiem "ātrajiem karjeristiem" tiek piedāvāta interesanta recepte. Bīstami esot, ja viņi savu karjeru veido "taisnvirzienā uz augšu" jomā, kuru labi pārzina. Ja gribot izaugt par patiesi lielu vadītāju, esot labi uz laiku "aizrotēt" kaut vai uz blakus struktūrvienību par vadītāju, bet lai tās darbības lauciņš ir jaunajam censonim svešs. Tad viņš kā vadītājs nevarēs izmantot savu eksperta varu un pie autoritātes būs jātiek izprotot un sadarbojoties gan ar padotajiem, gan klientiem un piegādātājiem. Tas esot sevišķi vērtīgi. Interesanta doma, līdz šim tādu nebiju sastapusi. Šādā veidā topošais vadītājs gan savas sadarbības prasmes veido vai noslīpē, gan ir spiests apzināties, ka viņš nav ģēnijs, kurš visu zina un kurš visiem bez ierunām jāklausa.

Kāpēc tad tas pēdējais ir svarīgs? Paturot prātā gan to, ka katram no mums var būt vēlēšanās gan veidot karjeru, gan nodrošināt savu nākotni, jautājums par to, kādā veidā tas notiek, nav mazsvarīgs. Diemžēl ir arī nelietīgi vadītāji, kam tikai sava persona svarīga un savu mērķu vārdā viņi gatavi "iet pāri līķiem".

Ketrīna mums piedāvāja skarbi labu Roy Lubit rakstu The long-term organizational impact of destructively narcissistic managers (šķiet, no Harvard Business Review). No sirds to iesaku, ja manis te rakstītais šķita vajadzīgs. Bet ideja īsumā ir, ka arī organizācijai nelietīgie vadītāji nodara milzīgu, ja ne neatgriezenisku ļaunumu ilgtermiņā. Amerikā piemēri tālu nav jāmeklē: Enron un arī Worldcom būtībā bankrotēja un akciju tirgus satricināja tieši nelietīgo vadītāju pēc: viņiem tikai sava karjera un alga rūpēja, vienalga ar kādām metodēm.

Diemžēl līdzīga situācija arī Latvijā nav retums, tālab atkal kādas receptītes no šī raksta var noderēt. Visbriesmīgākie esot vadītāji, kuriem raksturīgs absolūts vērtību trūkums, tikai nauda un karjera interesē. Lubits ir pētījis arī iemeslus, kur tad šie briesmoņi rodas.

Iemesli esot divi, viens sakņojas arī Eiropā populārajos Freida uzskatos: bērnībā pietrūkušo un pārciesto šādā veidā kompensējot. Tas esot smagākais un praktiski "neārstējamais" gadījums. Vienīgais - laikus pamanīt viņa nespēju sastrādāties ar citiem kā līdzīgiem un nelaist pie varas. Otrs ieteikums bija pavisam pesimistisks: ja esi šāda cilvēka padotais, mūc projām, tu viņu nepārtaisīsi. Bēdīgi, bet droši vien taisnība. Ja esi šāda tipa karjerista priekšnieks: dabū viņu projām no organizācijas vai vismaz turi tālu no vadošiem amatiem - lai dara savu profesionālo darbu.

Kā viņus atpazīt? Te atkal mazliet slidena, bet tomēr ieraugāma taciņa tiek dota. Ikvienam vadītājam ir vajadzīga veselīgas pašpārliecības un karjerisma deva, taču, ja tā sāk izpausties citu noniecināšanā un nomelnošanā, lai sevi paceltu citiem pāri, situācija kļūst bīstama. Bieži vien šie vadītāji vai vadītāju kandidāti dziļi sevī zina, ka ne ar kādiem īpašiem labiem darbiem vai talantiem izcelties nevar, tad nu vai nu uzdod padoto idejas par savām vai mēģina pacelties, nomelnojot un apmelojot pārējos.

Starp citu, ieklausieties: ko jums pazīstamie vadītāji saka par saviem padotajiem vai kolēģiem. Tas daudz ko rāda.

Otrs tips (un man šķiet, ka Latvijā visai izplatīts), un, laimīgā kārtā, "ārstējams" ir tie, kuri nekrietno rīcību ir "no citiem noskatoties" iemācījušies, redzot, ka citi nesodīti tiek cauri. Un šiem pirmās lieliskās zāles ir brīži, kad "lielie nekrietnie" tomēr saņem sodu. Tad šie pieraujas, jo tiešām nav muļķi. Bet būtiskāk ir neļaut cilvēkiem kļūt par nekrietniem vadītājiem. Un te pamats ir organizācijas kultūra. Veidot klimatu, kas nepieļauj nevienlīdzīgas attiecības (pielīšana vadībai, kundziska attieksme pret padotajiem un kolēģiem). Jā, šī cīņa nav viegla, jo pazemotais vai mocītais bieži baidās sūdzēties, nestāsta citiem. Un tieši tā tiek vairota nesodāmības apziņa un nākamo reizi vainīgais vairs nešaubās, viņš jau zina, ka tā "drīkst" darīt, jo nekādu aizrādījumu nebija.

Kā rīkoties? Visbezcerīgāk esot, ja padotais pats mēģina savam šefam teikt, ka tas nav pareizi rīkojies. Kolēģis kolēģim vienā līmenī varot aizrādīt, varbūt "vainīgais" ieklausīsies vai sapratīs, ka ir "atmaskots" un labosies. Bet efektīvākais ceļš tomēr esot (man vēl grūti to pieņemt), ka par konkrēta cilvēka ne-labu rīcību ziņo viņa vadītājam. Un tieši augstāks vadītājs tad "vainīgajam" norāda, kāda rīcība šajā organizācijā ir pieņemama un kāda nav. Ar prātu tā kā piekrītu, jo šiem tipiņiem, kas "mācās no citu cūcībām" priekšnieka viedoklis allaž ir svarīgs - bez atbalsta taču viņš uz augšu netiks...

No otras puses - kā panākt, ka neieskrienam otrā grāvī un visi par visiem sūdzēties nesāk? Te nu nonākam atpakaļ pie morāles: katra paša izpratnes par labo un ļauno, pareizo un nepareizo. Vairumā gadījumu mēs šīs lietas protam atšķirt un tad jau vairs tik sarežģīti nav. Sevišķi vēl, ja attiecības organizācijas visos līmeņos balstās uz vienlīdzības principu. Ne tā, ka šefam vienmēr taisnība, bet padotie gan visi ir muļķi.

Ja jau šādi vadītāji, grib spīdēt un izcelties, tad varbūt tieši viņi organizāciju var uz priekšu un lielu peļņu vest? Diemžēl gadu gaitā pārbaudīta statistika rāda, ka nē. Ja viņi arī var kaut kādus panākumus īstermiņā nodrošināt (izspiežot citus), tad ilgtermiņā nekādi. Jo pārējie darbinieki, kuriem šādas metodes nav pieņemamas, mēģina "izdzīvot" visai radikālos veidos: daļa organizāciju pamet (tie, kuriem ir uz kurieni aiziet), citi "izliekas par beigtiem", mēģinot nedarīt neko vai darīt pēc iespējas mazāk. Bet pats trakākais ir kas cits - šie, savā būtībā nepārliecinātie vadītāji, necieš ne talantīgus, ne gudrus cilvēkus savā tuvumā. Tikai lišķi un "jā-teicēji" ap viņiem spieto. Un tādi organizāciju ne uz priekšu, ne peļņu, ne jaunievedumiem bīdīt nevar. Bēdīga aina.

Un kādā organizācijā jūs strādājat vai gribētu strādāt? Kādas ir tās vērtības? Lēnām un smagi censties "darīt pasauli labāku" jeb ... (atbildes var rakstīt komentāros, bet būtiskāk jau ir pašam sev uz šiem jautājumiem atbildēt)

Es palieku ideāliste. Brīžam arī karojoša. Ja vēl kāds tāds lasa šo rakstu, tad varu ieteikt Justin Menkes grāmatu Executive Intelligence, M.Buckingham & D.Clifton grāmatu New, discover your strengts un C.Argyris 1991. (!) gada rakstu Teaching smart people how to learn. Ir vērts kaut dažus no tiem atrast un izlasīt. Iespējams, ka manis minēto rakstu pilni teksti ir pieejami Turības vai citu bibliotēku datu bāzes un pat bez maksas. Manis te uzskaitītie ir par dažādiem šajā rakstā minētajiem aspektiem.

Ui, kas nāks pār manu studentu galvu, kad šīs lietas būšu līdz galam apdomājusi un savās lekcijās iekļāvusi! Bet ceru, ka būs gan vērtīgi, gan interesanti.