otrdiena, 2007. gada 16. oktobris

Pacific Ocean


Pacific Ocean Latvijā tiek saukts par Kluso okeānu. Okeāna apmeklējums ietilpa mūsu ekspedīcijas (ekskursijas) plānotajos pasākumos. Amerikas ziemeļrietumu Klusā okeāna piekraste ir iekļauta Olimpijas nacionālā parka teritorijā, tāpēc tās apskate tiek uzskatīta kā daļa no nacionālā parka apmeklējuma.

Centīšos uzrakstīt visu pēc kārtas. Kā jau Ieva rakstīja iepriekšējā aprakstā, pārnakšņojām Sol Duc apmetnē uz vienu dienu īrētā mājiņā. No rīta vēl kārtīgi izpeldējamies karstajos baseinos un apmeklējām Sol Duc apkārtnes skaistākās vietas. Ceļu uz nākošo 'plānoto apskates vietu Kalaloch jūs varat apskatīt attēlā.

Kartē ar zaļo krāsu ir iezīmēta Olimpijas nacionālā parka teritorija. Brauciens notika pa ceļu, kas atradās ārpus parka teritorijas. Ceļš iet caur kalnainām, maz apdzīvotām vietām. Kalnus, tāpat kā parka teritorijā, sedz meži. Apkārtējo iedzīvotāju pamatnodarbošanās varētu būt mežistrāde un kokapstrāde. Ceļmalās varēja pamanīt kokapstrādes uzņēmumus. Interesanti bija pavērot uzstāītos plakātus par mežu izstrādi. Tajos bija uzrādīti gadi, kuros mežs ir ticis nozāģets, kad iedēstīts jauns mežs, kā arī gads, kurā ieplānota nākošā kailcirte. Vairāk neko interesantu par ceļu līdz okeāna krastam nevaru uzrakstīt. Lai vieglāk varētu sekot mūsu pārvietošanās virzienam pa okeāna krastu, pievienoju sīkākas kartes fragmentu.

Dzeltenā bulta norāda pirmo publisko pludmali, kur var piebraukt ar auto. Blakus auto stāvvietām ir izvietoti galdiņi pusdienošanai. Mūsu pirmā saskare ar okeānu notika mazliet virs dzeltenās bultas norādošās vietas (ārpus kartes). Pirms okeāna apmeklējuma iebraucām indiāņu rezervātā (kartē tik sīks ceļš nav iezīmēts), lai apskatītos kā viņi dzīvo. Caur indiāņu ciematu veda neliels asfaltēts ceļš, kurš negaidot atdūrās pie paša okeāna krasta. Nākošajā attēlā var redzēt kāds tajā vietā izskatījās okeāns (tur tika iegūts arī šā apraksta pirmais attēls).

Par indiāņu ciemu neko daudz nevaru uzrakstīt. Var tikai piebilst, ka mājas ir stipri nabadzīgākas salīdzinot ar mājām Takomas apkārtnē. Nekādas īpašas atšķirības nevarēja pamanīt.

Ceļā bijām pavadījuši vairākas stundas, pusdienlaiks sen bija garām. Sākām domāt par pusdienošanas iespējām. Iebraucot pirmajā apmetnē, mums iepatikās galdiņi ar skatu uz okeānu, kuri, mums par nožēlošanu, bija jau aizņemti. Tā kā kartē bez šīs apmešanās vietas saskaitījām vēl sešas apmetnes (Beach), nolēmām tajās sameklēt kādu brīvu galdiņu ar skatu uz okeānu. Pēc cītīgas meklēšanas mums izdevās atrast brīvu galdiņu Kalaloc kempinga teritorijā (tajā atradās vairākas pludmales).

Laika apstākļi bija ideāli okeāna apmeklējumam. Spīdēja saule un gaisa temperatūra bija virs divdesmit grādiem pēc C skalas. Es pamēģināju izpeldēties.

Ūdens bija diezgan pavēss, bet ne stindzinošs. Problēmas sagādāja milzīgie vilņi. Vēja nebija, bet to augstums tāpat krietni pārsniedza vienu metru. No okeāna nākošais vilnis centās izgrūst krastā, bet no krasta atpakaļ plūstošais ūdens ar lielu spēku rāva dziļāk.

Okeāna piekrastē ir apmēra divdesmit metrus plata josla ar izskalotiem milzīgiem kokiem. Zemāk ievietotajās bildēs, kur esmu redzams es un Ieva, varat pavērtēt izskaloto koku diametru.



Okeāna apmeklējums ilga vairākas stundas. Apskatījām arī tālāk esošo viesnīcu un okeāna krastā izvietotās dzīvojamās mājiņas. Visos aprakstos bija ieteikus okeāna krastā sagaidīt saulrietu. Līdz saulrietam vēl bija jāgaida vairāk kā četras stundas. Mēs nolēmām turpināt plānoto ekskursiju. Vienu saulrieta bildi pie okeāna sameklēju internetā.

Ko mēs aplūkojām ekskursijas noslēgumā, rīt uzrakstīs Ieva. Beigās pievienoju vienu interesantu ceļa zīmi, kas tiek izvietota uz ceļiem un laukumos pie okeāna.

pirmdiena, 2007. gada 15. oktobris

Siltā vietiņa



Kad laimīgi bijām tikuši no Orkānu grēdas lejā (Protams, nav viegli šoferītim, ja divi "bremzētāji" blakus sēž. Patīk man kalnos augšā būt, bet tas ceļš turp un atpakaļ...), ceļš kādu laiku veda pa salīdzinoši līdzenām, bet ne mazāk skaistām vietām.

Laiks bija tik jauks (sevišķi labi arī mēs to varējām novērtēt pēc vairāku nedēļu vēsās līņāšanas), ka ik pa brīdim bija gan jūsmīgi izsaucieni, gan fotografēšana. Vienu ļoti oranžu bildi pielieku.

Bet, lai nonāktu manis ļoti iekārotajā galamērķī - siltajā vietiņā, ceturtdienas pēcpusdienā atkal braucām diezgan krietni augšup gar kalnu upi (kādas 15 jūdzes - kartītē labi var redzēt, kā ceļš pagriežas gandrīz atpakaļ). Te gan ceļš tik briesmīgs nebija, tikai skaists. Ik pa brīdim pavērās lieliski skati uz upes darbiem un nedarbiem, lūk, Voldiņš pie viena no tiem.

Nu nevaru es īsti saprast, kā šobrīd tik rāmā un nebūt ne lielā upe var tādus kokus nest! No otras puses - nez vai es īpaši labi justos, ja būtu klāt, kad upe ir pilna. Nākamajā bildē ir abas skaistās lietas kopā - kalnu upe un rudens krāsas.

Lūk, bilde no mūsu pirmās dienas galapunkta - Resort Sol Duc.

Mēs vispār dzīvojam un ceļojam agrāk indiāņu apdzīvotā apgabalā un tāpēc daudzviet ir saglabājušies indiāņu dotie vietu nosaukumi - tāds ir Takomai, tāds ir Sol Duc, kas nozīmējot skaidru, veselīgu un dzirkstošu ūdeni. Un pareizi jau ir - gan jau acīgākie pamanījās bildē izlasīt skaidrā angļu valodā zem nosaukuma rakstīto - KARSTIE AVOTI!

Ja Andri vilināja okeāns un es vēl nebiju droša, vai ļoti gribu to redzēt, tad, lietaini aukstajā laikā internetā atrodot info, ka pa ceļam uz okeānu ir vieta ar karsto avotu baseiniem (vienīgā, ko mūspusē pagaidām esmu atradusi), man šaubu vairs nebija - braucam!

Izšķīrāmies arī par samērā lielu izšķērdību (Bet tā jau ir: naudai taču tikai divi stāvokļi - tās vai nu ir par maz, vai nav nemaz. Mums patlaban ir pirmais) - nakšņošana ar brokastīm un neierobežotu pieeju baseiniem mums visiem trijiem izmaksāja 175 dolārus. Bildītē var apskatīt kā izskatījās nakšņojamās mājiņas, protams, tajās ir visas ērtības.

Protams, pirmais ko darījām, mantas ātri mājiņā nolikuši - metāmies projām uz baseiniem, jo pulkstenis jau bija pāri pieciem, bet baseini tikai līdz 7iem atvērti.

Te jūs redzat baseinu shēmu ar norādītām ūdens temperatūrām un ko tik vēl. Cilvēku valodā runājot - apaļajos baseinos ūdens temperatūra ir virs 30 grādiem (katrā par dažiem grādiem atšķiras - var iet gan uzsildīties, gan dzesēties), lielajā - tuvu āra temperatūrai vai mazliet virs tās (mums bija kādi 18 vakarā un 20 no rīta). Sanāk gandrīz kā pirtī - kad esi uzkarsējies, var doties uz lielo kārtīgi papeldēt un atdzesēties.

Skats uz kūrorta ēku no otras puses pāri lielajam baseinam dod nelielu priekšstatu, bet ainas, kas pavērās, mums laiski guļot un sildoties mazajos, vispār nav ar vārdiem aprakstāmas - zeltaini un zaļi kalni, miglas un mākoņu staigāšana... Kaut kas no tā ir kalnu skatā.

Izsildījāmies un izpeldējāmies lieliski, jo arī otrā rītā vēlreiz uz baseiniem devāmies. Un no rīta kontrasts bija vēl lielāks - ārā vēss un miglains kalnu rīts, tu, cilvēks, no dušas peldkostīmā dodies uz baseinu - tālu nav, bet auksti vienalga. Un tad ātri līdz kaklam karstajā un pēc tam arī vēsajā ūdenī iekšā... Peldēšanās ārā oktobra vidū. Super!

Vienīgais par ko es brīnos - mēs jau gandrīz uz kūrorta slēgšanu trāpījām - tas ir atvērts no aprīļa līdz oktobra beigām. Vieta jau ir lieliska, bet vai es vasaras karstumā gribētu pa karsto avotu baseinu dzīvoties? Tieši drēgnajā laikā tas ir superīgi. Bet ir jau te ko darīt arī vasarā - kalnos ir daudz dažāda garuma un grūtības pakāpes marķētu taku, pa kurām staigāt. Mēs šajās dienās arī dažus nelielus līkumiņus ar kājām izmetām. Bet šeit galvenais bija - nesteidzīgi izbaudīt karsto dabisko minerālūdeni.

Kā rakstīts visos avotos, tad te ūdens ir pilnīgi dabisks, ne hlors, ne citi "uzlabotāji", netiek pievienoti. Lai ūdeni turētu tīru, katrā baseinā 2 reizes dienā maina ūdeni. Katrs baseins divreiz pa stundai ir slēgts, apmeklētājiem jāsaspiežas. Voldemārs gan pukstēja par tipisko sēra smaku (vecu olu), bet tas šiem ūdeņiem ir tikai dabiski un Andris viņu mierināja, ka parasti šie avoti smird vēl trakāk...

Starp abām mūsu peldēšanām pa vidu bija nakts un vakariņas. Vakariņot izlēmām kūrorta restorānā. Lēti nebija (kopā ar dzeramnaudu 80 dolāri), bet labi un ļoti jaukā noskaņā. Ko ievērojām - ja jau iepriekš rakstījām, ka Amerikā ļoti resno cilvēku ir daudz, tad te briesmīgu miesas blāķu nebija. Laikam tikai tie, kas rūpējas par sevi turp brauc. Vecumi un ādas krāsas gan visdažādākie. Visi draudzīgi čalo, laba daļa baseinā sildoties arī kopīgus paziņas atrada vai citus kopējus "pieturas punktus".

Man arī sanāca ģērbtuvē drusku papļāpāt. Kad uz jautājumu, no kurienes esmu, atbildēju, ka no Latvijas, jautātāja tik gudru sejas izteiksmi sataisīja, it kā zinātu, kur tas ir. Un viņai blakus esošā dāma ar smaidu paskaidoja, jā, jā, vaicātājai tēvs esot no Igaunijas un tas jau ir blakus. Diezgan bieži mums iznāk sastapties ar cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu pēc zina kur ir Latvija! Patīkami.

Es būtu bijusi ar mieru tur vai visu dienu palikt, bet vīrieši mudināja tālāk doties. Paklausīju, bet nākamo stāstu tad lai raksta Andris.

svētdiena, 2007. gada 14. oktobris

Hurricane Ridge

Pēc nosaukuma un pirmā attēla var nojaust, ka apraksts būs par kalniem. Kalnu grēdas nosaukumu Hurricane Ridge var tulkot kā Viesuļvētras vai Orkāna kalnu grēda. Brauciena maršrutu kā mēs izbraucām no mājām un nokļuvām kalnu rajonā (ostas pilsētā Port Angeles) Ieva ievietoja iepriekšējā šā brauciena aprakstā. Lai būtu smalkāka skatīšanās kā mēs pārvietojamies pa Hurricane kalnu grēdu, pievienoju sīkāku karti.

Iepriekš plānojot braucienu, aprakstos atradām, ka par iebraukšanu Olimpijas nacionālajā parkā jāmaksā un biļetes varēs iegādāties Port Angeles apmeklētāju centrā. Tur arī būs pieejami parka apraksti un kartes.

Port Angeles pilsētā ir ļoti skaista osta, bet saspringtā brauciena grafika dēļ, tās apskati (ar iespējamo prāmja braucienu uz Kanādu) atlikām uz nākošo reizi. Pilsētas apmeklētāju centrā ir izvietots muzejs, kurā var apskatīt kādi zvēri dzīvo parkā un kas tur aug. Parkā no lielākiem dzīvniekiem esot sastopami lāči un kaut kādi lieli kaķi (iespējams, ka pumas). Mazākus radījumus šoreiz neuzskaitīšu. Kalnu upēs, ja paveicas, var pamanīt uz nārsta vietu peldošus lašus. Kartēs pat ir norādītas lašu vērošanas vietas. Muzeja ievērojams eksponāts ir vairāk kā 650 gadus veca koka bluķis.

Ar mazajām bultiņām ir norādīti gadi un tā gada ievērojamākie notikumi. Bluķa vidū ir bultiņa ar 1349.gadu un uz ar manu pirkstu norādošās bultiņas ir 1938.gads. Apmeklētāju centrā varēja noskatīties filmu par nacionālo parku, bet mēs nolēmām nekavēt laiku. Savācām centra piedāvātos materiālus un apjautājamies par biļetēm. Informators laipni paskaidroja, ka biļetes var nopirkt 5 jūdzes tālāk, parka reindžeru punktā. Mēs ilgi nekavējoties devāmies ceļā.

Diena bija samērā jauka, bet pat nenobraucot 10 jūdzes, iebraucām miglas zonā, varētu teikt, ka mākoņos. Braucot uz augšu, miglas dēļ maz ko izdevās nofotogrfēt. Nākošā bilde ir noķerta nelielā bezmiglas brīdī.

Ceļš līdz augšai ir ar divām pretējām joslām un asfaltēts. Gandrīz visur var izmainīties divas vieglās automašīnas. Ir arī ievērojami ātruma ierobežojumi. Ātruma ievērošanu visu kalnu ceļu nepārtraukti kontrolēja Ieva un Voldemāru, jo viņiem likās, ka kalnu ceļš ir briesmīgs.

Pa šo ceļu var uzbraukt nepilnu divu tūkstošu metru augstumā. Ceļš uziet līdz kalnu grēdas augstākajam punktam. kur atrodas Hurricane Ridge apmeklētāju centrs.

Īsi pirms apmeklētāju centra sasniegšanas, miglas zona beidzās, mēs bijām izbraukuši cauri mākoņiem. Spīdēja ļoti jauka saule un mēs devāmies apskatīt kalnu kori. Sekojošajā attēlā ir ielikta sarkana bulta. Bulta norāda uz pilsētu Port Angeles, tās ostu un labos laika apstākļos saskatāmo Kanādas krastu.

Diemžēl zem mums atradās biezs mākoņu tīkls un mums atlikla tikai ticēt informācijai. Kalnu korē bija izveidotas vairākas takas, dažas pat asfaltētas (lai pa tām varētu pārvietoties invalīdi ar ratiņiem). Tālāk ievietoju dažas bildes, kas fotografētas šā ceļojuma augstākajā punktā.





Mūsu kalnu ceļojums noslēdzās ar pusdienām. Pusdienu galdu (no līdzpaņemtajiem produktiem) uzklājām apmeklētāju centrā, kur šādam nolūkam bija novietoti vairāki galdi. Lai gan aprakstos bija solīts, ka apmeklētāju centrā var ieturēt pusdienas vietējā kafejnīcā, bet tā izrādījās slēgta līdz decembrim. Vairāki kalnu apmeklētāji, kas nebija paņēmuši pusdienas, bet cerēja kaut ko iekost kafejnīcā, apjautājās mums, kur mēs dabūjām produktus.

Pēc pusdienu ieturēšanas mēs devāmies lejup. Nobraucienu veicām biezā miglā. Laika grafikā bijām iekļāvušies un pēc kalnu apmeklējuma devāmies uz nākošo plānoto pasākumu, par kuru rīt uzrakstīs Ieva.

Weight Training

Svētdiena klāt, laiks kārtējam rakstam, šoreiz par Weight Training, kam Latvijā īsti nav alternatīvas, taču nedaudz līdzinās priekšmetam "sports"(lasīt - kaut kāda murmuļu kratīšanās). Nedēļas stundas varētu sadalīt divās daļās - skriešanā un svaru zāles apmeklējumos. Otrdienās un ceturtdienās ir skriešana, bet pirmdienās, trešdienās, un piektdienās ir svaru zāle.
Skriešana izpaužas kā došanās uz stadionu - atzīmes ir šādas - 6 apļi ir D, 7 apļi ir C, 8 apļi ir B, 9 apļi ir A- un 10 apļi ir A. Labi pacenšoties, es varu izspiest atzīmi A.
Dodoties uz svaru zāli mēs saņemam lapiņu, kurā ir uzrakstīts, kas ir tajā dienā jāizdara, protams, drīkst arī citus vingrinājumus pildīt.
Mūsu skolotājs agrāk bija skolas futbola komandas (amerikāņu futbola) treneris, un šeit skolas komandām (vismaz mūsu) līmenis ir diezgan augsts, pat pēc štata standartiem, un pirms kāda laika pameta šo amatu, lai paliktu tikai par skolotāju. Visi trīs viņa dēli ir ļoti labi futbolisti, un viens no viņiem pašlaik spēlē NFL, Kanzasas komandā.
Tas arī šonedēļ viss, nākamnedēļ pastāstīšu par American Studies.

sestdiena, 2007. gada 13. oktobris

Olimpiskais mudžeklis

Pagājušās nedēļas sākumā Voldemārs priecīgi paziņoja, ka skolas nedēļa viņam beidzas trešdien - ceturtdiena un piektdiena ir brīvas (nedēļas nogale arī, protams). Kam par godu brīvlaiks, tādus sīkumus viņš, protams, nezina. Galvenais, ka brīvs.

Par to jau tā kā varētu viņam piekrist, taču te rodas papildu jautājums - ko mums darīt šīs 4 dienas? Nesēdēsim taču mājās, jo sevišķi tādēļ, ka arī laiku beidzot sola tīri labu. Domājām un meklējām visu ko, kamēr, turoties pie ieteikuma, ka kalni jāskatās, kamēr vēl nav sniegs, izlēmām doties ekspedīcijā uz Olimpijas pussalu (Olympic Peninsula) un apskatīt Kluso okeānu.

Domāts, darīts - ceturtdienas rītā devāmies ceļā uz 2 vai 3 dienām - kā nu sanāks un pašiem gribēsies ar nakšņošanu kādā viesnīcā vai līdzīgā vietā pa ceļam.

Kartītē jūs varat redzēt gan mūsu brauciena pirmo posmu iezīmētu (par to un visu pārējo rakstīsim pakāpeniski - gaidiet!) gan visu Olimpijas pussalu kopskatā. Es no savas puses "ievadam" varu pielikt dažus skaidrojošos komentārus un cilpveida atsauces.

Piemēram - zundam pāri mēs tikām pa mūsu "rabarberu stāsta" priekšpēdējā bildē redzamo skaisto vanšu tiltu. Iespaidīgs ir gan zunda platums, gan tilts ar nez cik joslām katrā virzienā. Un arī otrādi - varētu būt, ka "rabarberu stāsta" pirmais attēls ir no tilta fotografējot iegūts - arī mēs, pa to braucot, Point Defiance pussalas galu tik pat skaistu kā tajā bildē redzējām.

Sāksim ar vispārēju orienēšanos situācijā un kartē atzīmēto "starta punktu" - zaļo "lāsīti" - mūsu adresi zilās līnijas apakšgalā. Tātad - "virs" mums ziemeļu virzienā ir gan Takoma, gan Sietla (kuras vēl neko daudz iepazinuši gan neesam, mākam puslīdz pareizi tām cauri izbraukt). Bet jau kādu laiku runājām par to, ka vajadzētu Kluso okeānu redzēt. ..

Vispārējās un liela mēroga kartēs Sietla tiek gluži vai okeāna krastā zīmēta, bet kā redzams šajā kartītē, taisnība tā nav - Sietlai un Takomai klāt pienāk Puget Sound - zunds, kas ir tāds kā okeāna atzars, bet ne pats okeāns. No tā mūs šķir Olimpijas pussala (domāju ka šādi, nevis "Olimpiskā" ir pareizi, jo ar olimpiskajām spēlēm te sakara nav nekāda!).

No kurienes pussalai tāds nosaukums? No galvaspilsētas! Un te man atkal jāatzīstas vienā neprecizitātē-atklājumā. Arī mēs kādu laiku domājām, ka Vašingtona štata galvaspilsēta ir Sietla, izrādās - nav gan. Galvaspilsēta ir Olimpija (kartes apakšdaļā pa vidu), kaut iepriekš par tādu vispār neko nebiju dzirdējusi.

Un no kurienes Olimpija savu nosaukumu dabūjusi - no Olimpa kalna. Un no kurienes Olimpa kalns? Kāds angļu kapteinis 17.gs. esot bijis pie vainas - nu tik skaisti, nu tik skaisti viņam tie kalni likušies, gluži kā Grieķijā. Tad tā arī nosaucis. Un attiecīgi, kad kolonizatori par pilsētas nosaukumu domājuši, no tās vietas tik skaists skats uz Olimpa kalnu pavēries, ka šaubu nav bijis... Un tā kā visai pussalai, kad izrādījies, ka tā ir izteikta pussala, nosaukumu vajadzēja, tad nosauca atkal kalna/kalnu masīva vārdā, jo tas jau aizņem tās lielu daļu. Tik prozaisks stāstiņš par skaļo nosaukumu. Bet par nosaukumiem te nav jābrīnās, mēs arī gan cauri Aberdīnai braucām, gan garām Melburnai, gan Jaunlondonai un vēl kādai skandināvu pilsētai (nosaukums aizmirsās)...

Kad vēlāk unikālajā dabas veidojumā nacionālais parks veidots, arī tas olimpiskā vārdā nosaukts. Un tātad - mēs bijām Olimpijas nacionālo parku skatīties. Ekspedīcija mums aizņēma 2 dienas - otrās dienas 9os vakarā bijām mājās. Laiks bija labs un redzējām daudz interesanta, par to rakstīsim atsevišķus stāstus. Jaukās analoģijās runājot - bija daudz līdzības ar Siguldu rudenī - dzelteni-oranži-sarkanais uz zaļo skuju fona, vienīgi kalni augstāki (reizes desmit).

Ko izdarījām? Vispārēji runājot - apbraucām parkam apkārt, iebāzām savus ziņkārīgos degunus un citas vietas (par to būs atsevišķi) parka lieliskākajos objektos un beigās izbraucām cauri arī galvaspilsētai. Tiesa gan, tā bijām sadomājušies mājās nokļūt, ka tai cauri braucām jau pa tumsu un neko vairāk par luksoforiem un dažādām gaismas reklāmām neredzējām. Bet - aizbrauksim citu reizi, jo Olimpija no mums ir nepilnas stundas brauciena attālumā.

Bet kartē varat redzēt arī to, kā mums ar dzīves vietu veicies - atrodamies netālu no 2 nacionālajiem parkiem - pa labi lejāk redzams mūsu jau "iesāktais" (bet gribas vēl aizbraukt) Rainīra nacionālais parks. Šodien pie mums ļoti jauks laiks - silts un saulains, aizgājām paskriet un Andris nenoturējās no stadiona stūra lielisko skatu uz Rainīru ar svaigo sniegu nenofiksējis - varat salīdzināt ar mūsu Rainīra ekspedīcijas bildēm - tur sniegs ir puspelēks un tā ir mazāk. Patlaban taisni prieks skatīties.

Starp citu - apsveicam jūs Latvijā ar pirmo sniegu! Lasījām internetā, ka šur tur esot pat 4 cm sasniguši un vētra arī ne pa jokam. Turaties!

Tādiem "mežonīga dzīvesveida" piekritējiem kā mēs, dzīvesvietu izvēlēties ir izdevies lieliski. Pamazām mācāmies novērtēt arī to, cik tuvu savam "skrienamajam parciņam" dzīvojam - tādu vietu nemaz daudz tuvumā nav, esam ievērojuši, ka daļa citu skrējēju un suņu staidzinātāju līdz parkam atbrauc ar auto. Mums tas ir 4 minūšu iesildīšanās skrējiens un klāt esam. Labi dzīvojam.

piektdiena, 2007. gada 12. oktobris

Esam atpakaļ!

Kā jau brīdinājām - 2 dienas bijām projām - ekspedīcijā. Tagad iesim gulēt, kad pamodīsimies, kārtosim bildes un rakstīsim. Bet - bija LABI!

trešdiena, 2007. gada 10. oktobris

Rabarbers ar čiekuriem un citi Pagodas skaistumi


Iepriekšējā stāstā tika minēts, ka Point Defiance ir pussala. Lai jums būtu vieglāk tam noticēt, pievienoju gan skaistu foto (no interneta, pievērsiet uzmanību - tālumā arī Rainier redzams!), gan pussalas karti, kur var redzēt, ka zoo ir tikai daļa no tās, pārējo aizņem parki, dārzi un mežs. Un arī Puget Sound kā to apņemošais ūdens, protams.

Jau iebraucot parkā apjūsmotājus gaida dāliju dārzs, rožu dārzs, rododendru dārzs, Japānas parks... - turi tik acis vaļā un staigā. Pie tam - bez maksas (biļete bija jāpērk tikai zoo apmeklējumam).

Tiesa gan, Takomas rudens mūsu dabas baudīšanas priekus gribēja limitēt un tāpēc praktiski uzreiz pēc iznākšanas no zoo sāka līņāt. Mēs nolēmām, ka paši negribam kā slapjas vāveres klaiņot pa parkiem un dārziem, tālab visu iespējamo apjūsmosim pa auto logu.

Vislaimīgākais par šo lēmumu bija Voldemārs, jo viņš tika pie stūrēšanas - jauki līkumotie parka skatu ceļi ar stāvvietu kabatiņām un niecīgu braukšanas ātrumu ir īstā vieta, kur jaunam šoferītim vingrināties. Speciālais vienvirziena autoceļš ar skaistajiem skatiem un piknika vietām ir 5 jūdzes garš - varu salīdzināt ar Līgatnes parka ceļu. Iespējams, ka visu parku tā arī būtu izbraukājuši, ja ne Pagoda.

Kā bildē redzams, tas ir brīnišķīgs Ķīnas stilā iekārtots dārzs. Lēni, lēni braucām tam garām, bet tad es neizturēju un tuvējā stāvvietā liku apstāties. Visi kājām devāmies atpakaļ - Pagodu skatīties. Un te nu bija tā, ka Andris ar Voldemāru gandrīz cīnījās par fotoaparātu - lai katrs savas skaistās bildes taisītu. Daļu no tām varat redzēt arī jūs.

Dārzs lieliski iekļaujas nelīdzenajā ainavā ar skatu uz zundu. Ir taciņas, strautiņi, tiltiņi un galvenais - īpatnējie koki superkošās rudens krāsās. Dīvains un tāpēc interesants likās "rabarbers ar čiekuriem", ko arī nobildējām, kaut jau diezgan stipri līņāja un bilde nav tā spožākā.

Ko secinājām - būs jābrauc uz turieni vēlreiz - skaistā laikā pārējos dārzus apskatīt.

Negaidīta, bet lieliska bija mūsu pirmā tikšanās otru šeit bieži sastopamo dzīvnieku sugu - jenotiem. Paskat, paskat, kas tur malā! - ar tādu saucienu Andris mūsu šoferīša briedumu pārbaudīja. Beidzās laimīgi - piebremzējām un ar jenotu pārīti aprunājāmies. Nu tik smuki viņi divkājās uzcēlās un ar savu smaidīgo ģīmīti mums acīs skatījās, ka mēs aiz sajūsmas pat aizmirsām, ka viņi šo triku ir diedelēšanas nolūkā apguvuši. Bet vienalga skaisti.

Kad aiz dažiem līkumiem ieraudzījām uz ceļa stāvošu auto, no kura visi braucēji bija maksimāli ārā izliekušies, kaut ko komentēja un fotografēja, mēs jau zinājām kas tur būs. Jā! Trīs jenotiņi kopā. Gan glīti "ēst prasīja", gan turpat tuvumā sēni sameklēja un īsti brālīgi sadalīt nemācēja... - jauki.

Kaut kad iepriekš Valdis manu "apķērīgumu" komentēja, bet Andrim lielie koki patīk ne mazāk kā man - nu jau varam veselu bilžu seriālu "Andris un lielie koki" uztaisīt. Viena bilde tiek jums arī. Bet patiesībā jau visi par šejienes varen audzelīgajiem kokiem jūsmojam (un kas būs, kad uz milzu sekvoju parku aizbrauksim?).

Tā nu līkumojām pa skaisto dzeltenzaļo ceļu uz augšu, uz leju, uz priekšu. Lietus gan pabojāja skatus uz zundu, bet tomēr 2 bildes ieliekam - skaists tas ir!

Pussalā ir arī vairāki muzejveidīgi iestādījumi - kārtīgas sētas ieskauta un ar sargtorņiem rotāta veco mežonīgo laiku meža cirtēju apmetne, seno laiku pilsētiņas fragments ar mājām, tvaika lokomotīvēm un vēl kaut kādu aprīkojumu, taču tās gan neapskatījām. Uz pirmo saņēmāmies un, lietum spītējot, devāmies uz kasi/informācijas centru. Tas izrādījās slēgts bez jebkāda uzrakstīta iemesla. Nu tad mēs apvainojāmies un citur vairs nestājāmies - ja nu arī ciet... Protams, šodien saku - redz cik labi var savam slinkumam attaisnojumu atrast, vai ne?

Nu jau pietiks. Pie viena ieteikums: lasiet šo un iepriekšējos stāstiņus vairākas reizes, jo tagad kādas dienas nekā jauna nebūs - dosimies ekspedīcijā. Kad atgriezīsimies - uzrakstīsim, un gan jau bildes arī būs.