Rabarbers ar čiekuriem un citi Pagodas skaistumi

Iepriekšējā stāstā tika minēts, ka Point Defiance ir pussala. Lai jums būtu vieglāk tam noticēt, pievienoju gan skaistu foto (no interneta, pievērsiet uzmanību - tālumā arī Rainier redzams!), gan pussalas karti, kur var redzēt, ka zoo ir tikai daļa no tās, pārējo aizņem parki, dārzi un mežs. Un arī Puget Sound kā to apņemošais ūdens, protams.

Jau iebraucot parkā apjūsmotājus gaida dāliju dārzs, rožu dārzs, rododendru dārzs, Japānas parks... - turi tik acis vaļā un staigā. Pie tam - bez maksas (biļete bija jāpērk tikai zoo apmeklējumam).

Tiesa gan, Takomas rudens mūsu dabas baudīšanas priekus gribēja limitēt un tāpēc praktiski uzreiz pēc iznākšanas no zoo sāka līņāt. Mēs nolēmām, ka paši negribam kā slapjas vāveres klaiņot pa parkiem un dārziem, tālab visu iespējamo apjūsmosim pa auto logu.

Vislaimīgākais par šo lēmumu bija Voldemārs, jo viņš tika pie stūrēšanas - jauki līkumotie parka skatu ceļi ar stāvvietu kabatiņām un niecīgu braukšanas ātrumu ir īstā vieta, kur jaunam šoferītim vingrināties. Speciālais vienvirziena autoceļš ar skaistajiem skatiem un piknika vietām ir 5 jūdzes garš - varu salīdzināt ar Līgatnes parka ceļu. Iespējams, ka visu parku tā arī būtu izbraukājuši, ja ne Pagoda.

Kā bildē redzams, tas ir brīnišķīgs Ķīnas stilā iekārtots dārzs. Lēni, lēni braucām tam garām, bet tad es neizturēju un tuvējā stāvvietā liku apstāties. Visi kājām devāmies atpakaļ - Pagodu skatīties. Un te nu bija tā, ka Andris ar Voldemāru gandrīz cīnījās par fotoaparātu - lai katrs savas skaistās bildes taisītu. Daļu no tām varat redzēt arī jūs.

Dārzs lieliski iekļaujas nelīdzenajā ainavā ar skatu uz zundu. Ir taciņas, strautiņi, tiltiņi un galvenais - īpatnējie koki superkošās rudens krāsās. Dīvains un tāpēc interesants likās "rabarbers ar čiekuriem", ko arī nobildējām, kaut jau diezgan stipri līņāja un bilde nav tā spožākā.

Ko secinājām - būs jābrauc uz turieni vēlreiz - skaistā laikā pārējos dārzus apskatīt.

Negaidīta, bet lieliska bija mūsu pirmā tikšanās otru šeit bieži sastopamo dzīvnieku sugu - jenotiem. Paskat, paskat, kas tur malā! - ar tādu saucienu Andris mūsu šoferīša briedumu pārbaudīja. Beidzās laimīgi - piebremzējām un ar jenotu pārīti aprunājāmies. Nu tik smuki viņi divkājās uzcēlās un ar savu smaidīgo ģīmīti mums acīs skatījās, ka mēs aiz sajūsmas pat aizmirsām, ka viņi šo triku ir diedelēšanas nolūkā apguvuši. Bet vienalga skaisti.

Kad aiz dažiem līkumiem ieraudzījām uz ceļa stāvošu auto, no kura visi braucēji bija maksimāli ārā izliekušies, kaut ko komentēja un fotografēja, mēs jau zinājām kas tur būs. Jā! Trīs jenotiņi kopā. Gan glīti "ēst prasīja", gan turpat tuvumā sēni sameklēja un īsti brālīgi sadalīt nemācēja... - jauki.

Kaut kad iepriekš Valdis manu "apķērīgumu" komentēja, bet Andrim lielie koki patīk ne mazāk kā man - nu jau varam veselu bilžu seriālu "Andris un lielie koki" uztaisīt. Viena bilde tiek jums arī. Bet patiesībā jau visi par šejienes varen audzelīgajiem kokiem jūsmojam (un kas būs, kad uz milzu sekvoju parku aizbrauksim?).

Tā nu līkumojām pa skaisto dzeltenzaļo ceļu uz augšu, uz leju, uz priekšu. Lietus gan pabojāja skatus uz zundu, bet tomēr 2 bildes ieliekam - skaists tas ir!

Pussalā ir arī vairāki muzejveidīgi iestādījumi - kārtīgas sētas ieskauta un ar sargtorņiem rotāta veco mežonīgo laiku meža cirtēju apmetne, seno laiku pilsētiņas fragments ar mājām, tvaika lokomotīvēm un vēl kaut kādu aprīkojumu, taču tās gan neapskatījām. Uz pirmo saņēmāmies un, lietum spītējot, devāmies uz kasi/informācijas centru. Tas izrādījās slēgts bez jebkāda uzrakstīta iemesla. Nu tad mēs apvainojāmies un citur vairs nestājāmies - ja nu arī ciet... Protams, šodien saku - redz cik labi var savam slinkumam attaisnojumu atrast, vai ne?

Nu jau pietiks. Pie viena ieteikums: lasiet šo un iepriekšējos stāstiņus vairākas reizes, jo tagad kādas dienas nekā jauna nebūs - dosimies ekspedīcijā. Kad atgriezīsimies - uzrakstīsim, un gan jau bildes arī būs.