otrdiena, 2007. gada 9. oktobris

Lielajiem par zvēriņiem

Ik reizi, kad tuvojas nedēļas nogale, mums rodas smagais jautājums - ko darīt, ko apskatīt. Kaut ko tā kā vajadzētu, auto arī ir, bet nezinām taču ko...

Vienā tādā reizē jautāju Valdai un viņa ieteica Point Defiance - tur esot parks un zoo. Nu tad gan, es nodomāju, vai tad mēs tiešām viņai tādi bērni šķietam, kam tas vien jādara kā jābrauc zvēriņi skatīties. Toreiz kaut ko citu sadarījām.

Pagājušās nedēļas beigās bija atkal tā pati problēma. Šoreiz it kā nejauši Gundaram uzjautāju - ko viņš mums ieteiktu, ja Paradīzē jau esam bijuši. Ne mirkli neminstinoties viņš ieteica - ko jūs domājat? Protams, kā sarunājuši ar Valdu - atkal to pašu Point Defiance. Ja jau divi iesaka, nodomāju, jāpaskatās internetā, kas tas īsti ir. Un internets bija vēl kategoriskāks par abiem Kingiem, izlasīju, ka šis atpūtas komplekss esot ne vien labākais rietumkrastā, bet, iespējams, pat visā Amerikā. Nu ko, jābrauc lūkot. Pie tam - nav tālu, nepilnas stundas brauciens.

Sestdienu nočammājāmies pa māju, bet svētdienas rīts atausa bez lietus un mēs devāmies ceļā. Tur visa bija tik daudz, ka sabildējām kārtīgi - 198 bildes, daļu no tām parādīsim jums arī un izskatās, ka par redzēto taps seriāls (vismaz 3 raksti), šis tad nu būs pirmais - kā jau no virsraksta noprotams - par zoo apmeklējumu.

Point Defiance ir pussala Takomas dienvid-
rietumos, daļu no tās aizņem zoo, ar to arī sākām. Kad auto bija nolikts ūdru stāvlaukumā (nu ja, laukumi ir vairāki un, lai nesajuktu, tie zvēru vārdos nosaukti) un devāmies uz ieeju. Tie, kuri nav draugos ar tehnoloģijām, biļetes var pirkt parastā veidā - pastāvot rindā pie kases, bet tādiem zvērinātiem tehnoloģiju piekritējiem kā mēs, biļešu automāts bija īsti vietā. Viens mazs mirklis un 27 dolāri no kartes nost, toties biļete rokā un uz priekšu.
Iekšā tikušiem mums pirmo reizi "acis kvadrātā" bija nevis par kādu zvēru, bet gan par lielisku "ceļa zīmi" (būs laikam jātaisa kolekcija, vulkāna zīmi jūs arī jau redzējāt, vēl pa kādai labai mums ir padomā, tikai jānofotografē) - paši redzat otrajā bildē. Nu ir super, vai ne! Kad pirmā sajūsma pārgāja, sapratām, ka tas ir tikai loģiski - parkā, kurš būtībā ģimenēm domāts, ir paredzētas speciālas ērtas vietas kur ratiņus novietot (pie suvenīru veikala, pie brīvdabas teātra skatuves un vēl kaut kur).

Jau tuvojoties parkam - pa pussalu līkumojot uz augšu vien - sapratām, ka ne velti šī vieta kā izcili skaista slavēta - arī jūs varat drusciņ redzēt skatu, kas pavērās no parka ieejas.

Būdami pieauguši cilvēki, nospriedām, ka zoo apmeklējums jāsāk ar kādu nopietnāku vietu - akvāriju. Nu var taču nopietni cilvēki jūras dzīvniekus pavērot, vai ne? Pie tam ieraudzījām arī ziņu, ka 11os akvārija dzīvnieki tiek baroti - esot interesanti. Raitā solī devāmies turp. Akvārijs tiešām ir lielisks - vispirms glīti iekārtotos akvārijos dažādas sīkas un trauslas mazās būtnītes apskatījām, arī daudzus koraļļu veidus, tad devāmies uz lielo akvāriju pie lielajām zivīm. Tur bija ko redzēt! Akvārijs ir 2 līmeņos - no augšas un no apakšas - caur stikla sienu - skatāms. Zivis patiesi lielas - gan kaut kas milzu butēm līdzīgs, gan belugas, gan milzīgs jūras zutis (tas man šķita visbriesmīgākais) - visas tur šiverējas, ņemas un visādīgi izrādās. Pats lielais akvārijs arī labi izveidots - kā klinšains jūras dibens ar dažādiem dziļumiem un augiem, arī koraļļi, jūras zvaigznes un kas tik viss vēl... Aizrāvāmies gan (un tik stipri, ka bilžu nez kāpēc nav).

Pēc tam devāmies pa tropu taku - tīģerus skatīties. Jūs arī varat uz vienu karalisko radījumu palūkoties. Kas šajā zoo ir īpašs un no Rīgas atšķirīgs? Šeit ir daudz mazāk dzīvnieku sugu, bet tie ārkārtīgi pārdomātā un jaukā vidē izvietoti. Iznāk tāda kā pastaiga pa skaistu parku ar skaistiem dabas skatiem, pie viena arī uz dzīvniekiem palūkojoties. Tā kā šejienes klimats ir maigs, daudz bija arī dažādu dīvainu un pat tropu augu, pie kuriem visiem nosaukumu plāksnītes klāt.

Vienā bildē var Andri pie bambusu audzes redzēt, otrā es atkal pie ogām - te pat cidonijas ir milzīgas - ābolu lielumā!

Protams, kas tas par zoo bez ziloņiem, bija arī tie, bet lai šoreiz bilde izpaliek, ir jau redzēti. Taciņa tālāk mūs veda uz ūdru, vaļu un jūras lauvu mītni. Tur nu atkal bija ko redzēt! Gan no augšējā - virsūdens līmeņa, gan no apakšas. Baltais valis (mēs sākumā domājām, ka tas ir milzu delfīns) un arī jūras lauvas un ūdri bija lieliski pozētāji - nevarējām vien viņu "priekšnesumus" noskatīties. Arī jūs dažas bildes varat dabūt.

Piezīme - milzīgais jūras lauva, kas bildē redzams "apgāzies peldot" sverot vairāk par tonnu un esot 26 gadus vecs.

Jūras ūdru bariņu (bija kādi 6), citādi kā par dauzonīgiem nosaukt nevar - ņēmās viņi pa ūdeni visādīgi, bet ļoti aktīvi visu laiku - te ar šķīvīti spēlējās, te tēloja skrūvītes un skruvējās uz vienu un otru pusi, te gulēja uz ūdens ar vēdreiem uz augšu, lūrēja uz skatītājiem un kasīja vēderiņus (savus).

Pagājām garām arī pingvīneļiem (lai viņi piedod, diez ko lielāki par zosi šie nebija) - visi rāmi gulēja tajā brīdī (nu taisni kā zosis vai pīles). Kad bijām visu parku izstaigājuši, es savējiem tomēr izkaulēju vēlreizēju līkumiņu gar pingvīniem. Un tas bija ko vērts! Saime (kopā kādi 8) nupat modās augšā un devās ūdenī. Viņu lempīgā sauszemes gaita ir smieklīga un TV redzēta, bet kas par ātrumu un trikiem bija ūdenī! Vienubrīd pa mazo strautiņdīķīti trīs no viņiem vienlaicīgi zem ūdens nesās uz priekšu un atpakaļ krustām šķērsām milzīgā (patiešām) ātrumā, zibenīgi manevrējot un dikti smieklīgi savus mazos spārniņus vicinot. Kronis visam - ik pa brīdim viņi savu torpēdas peldējumu mums par lielu sajūsmu papildināja ar lidojuma elementiem - nemaz nesabremzējoties, izšāvās ārā no ūdens, nolidoja gabaliņu pa gaisu un atkal ienira, turpinot iesākto trajektoriju. Mums atkal mutes bija vaļā un acis kvadrātā. Kaut ko gan paspējām arī nofotografēt.


Sevišķi lepni jutāmies promejot - kad izrāde beidzās (mēs bijām vienīgie tās vērotāji), pingvīni iznāca no ūdens, nopurinājās un atkal taisījās uz dusu, bet pa celiņu tuvojās potenciālo skatītāju pulciņš. Kas zina, cikos nākamā izrāde viņiem bija ieplānota. Bet mēs redzējām!

Vēl tur bija kādi pērtiķīši, smieklīgais radījums tapirs, baltais lācis, kurš gulēja izstiepies kā ne visai tīra grīdas lupata (un par to mēs nolēmām viņu nefotografēt), ziemeļbrieži un milzīgi pinkaini radījumi - ne ta bizoni, ne sumbri... (bet tie nemācēja pietiekami fotogēniski eksponēties), tāpat rīkojās arī sarkanie vilki, tālab Voldemāru nofotografējām pie bildes (sveiciens Redīsam Bedrītēs).

Ja bija zvēriņi, par kuru nefotogra-
fēšanos mums nācās jums pasūdzēties, tad bija arī tādi, kas to vien darīja kā eksponējās - pāvi. Tā arī nesapratām, cik to tur bija, bet vismaz divi noteikti - te viņus pa kādam cēli klaiņojam redzējām zoo teritorijā, te autostāvvietā, te pie galvenās ieejas. Bet pietiks ar vienu bildi, lai nav par daudz goda viņiem.

Nu jau gan laikam visus zoo iemītniekus uzskaitīju. Nav ne tuvu tik daudz kā Rīgā. Bet skaisti gan bija. Protams, arī vāveres atkal visu laiku tur apkārt maisījās.

pirmdiena, 2007. gada 8. oktobris

Mazi stāstiņi par cīņu ar vējdzirnavām (ar laimīgām beigām)


Laikam jau visi zina skarbi labo teicienu par cilvēka attiecībām ar datoru: tas vienmēr dara to, ko mēs viņam LIEKAM darīt, taču - ne vienmēr tas ir tas, ko mēs GRIBAM panākt. Mums, te Amerikā, arī ik pa brīdim līdzīgi gadās, kad, kaut ko līdz galam nezinot vai nesaprotot, labu brīdi izmisīgi cīnāmies. Pēc tam, protams, pašiem smiekli nāk un var arī citiem pastāstīt.

Pirmais lai būtu stāsts par izmisīgo cīņu ar mikroviļņu krāsni, kas iestiepās pāris nedēļu garumā. Jā, mikrokrāsns mums dzīvoklī ir iebūvēta un to lietot es it kā protu. Šī gan mazliet atšķiras no mājās esošās - dažas manis ierastās lietas tā neprot, bet ir arī klāt nākušās funkcijas, piemēram, taimeris, ko labprāt lietoju. Bet stāsts ir par pulksteni.

Protams, darbojoties virtuvē ir ļoti ērti, ja var skatu pulkstenim uzmest. Mums parastais pulkstenis ir labi redzams no viesistabas, tālab virtuvē labākais ir mikroviļņu krāsns pulkstenis. Kad ievācāmies dzīvoklī, praktiski uzreiz to arī uzstādīju un bija labi līdz brīdim, kad uz brīdi pazuda elektrība. Kad tā pēc dažām minūtēm bija atpakaļ, gribēju atkal pulksteni noregulēt, bet nekā! Es uzlieku laiku, kā spiežu apstiprinājuma taustiņu, tā krāsns sāk brēkt uz mani nelabā balsī un ekrāniņš pilns ar E burtiem. Mēģinu vēlreiz un vēlreiz, tas pats rezultāts, nāk Andris un Voldiņš palīgā - nekādas atšķirības. Metām mieru. Tad, reizi vairākās dienās (jo dikti jau tā pulksteņa pietrūka) mēģināju atkal pie krāsns iet un pulksteni izlūgties. Nekā, tā pati brēkšana... Domā ko gribi. Bet vienu reizi taču izdevās!

Tā pagāja pāris nedēļas, kamēr, vienā no izmisīgo mēģinājumu un krāsns brēcināšanas brīžiem Voldemārs vēsā mierā pajautāja - bet vai es atceroties, ka amerikāņi lieto 12, nevis 24 stundu sistēmu? PROTAMS! Tā arī bija tā vaina! Pirmajā reizē es pulksteni biju regulējusi priekšpusdienā, pārējos gadījumos tā nez kāpēc ietrāpījās pēcpusdiena un es mēģināju krāsnij iestāstīt, ka pulkstenis var būt arī 14 vai 21. Bet ar viņas prātu tas nebija saprotams. Protams, es piekāpos - tiklīdz ievadīju nevis 19, bet viņai saprotamo 7, viss bija kārtībā...

Arī otrs izmisuma brīdis bija virtuvē. Sadomājām tītara stilbiņus un spārniņus pārmaiņas pēc cepeškrāsnī cept. Patlaban nezinu, kad saņemsimies uz nākamo tās izmantošanu - pārāk jautri mums gāja. Arī Latvijā mums ir elektriskā cepeškrāsns, tālab naivi domājām, ka problēmu nebūs, bet...

Pirmais jautrais pasākums bija grādu konvertācija - protams - te tie ir Fārenheitos. Nu tad Andris pieķērās un veica nepieciešamos aprēķinus. Tiktāl viss labi. Tad - ir norādīts, ka varam vai nu bake vai broil. Kur ir atšķirība? Līdz šim nezinām.

Uzlikām grādus, vienu no režīmiem un laimīgi (un stipri izsalkuši) cietāmies parastās 20 minūtes. Atverot krāsni, izrādījās, ka silta tā ir, bet tītars nav pat sācis gatavoties... Lieliski. Izņēmāmies kārtīgi vēlreiz režīmus mainot un apspriežot, bet pirmā vaina laikam bija vienkārša: drošība te ir pirmajā vietā, nepietiek ar to, ka cepeškrāsni aizver - vajag arī ar speciālu slēdzīti durtiņas aizslēgt - līdz tam viņa laikam pa īstam darboties nesāk.

Nu labi, nejauši to sapratām, izdarījām un māja sāka smaržot pēc cepeša. Pie tam - tieši tāds pats slēdzītis ir trauku mazgājamajai mašīnai - to pazīstam un lietojam, taču par krāsni - neienāca prātā. Normāli.

Paiet laiks, taimeris nozvana un mēs, nu jau mežonīgi izsalkuši, metamies pie krāsns. Un kas tagad? NEVAR ATVĒRT! To, kas tad notika, īsti aprakstīt nevaru - nav tādu vārdu, kādas bija emocijas un darbības. Bet viens ir labi - salauzt to mums neizdevās. Sastrīdējāmies visi un uz brītiņu izklīdām pa dzīvokli "atdzesēties". Kad atkal sapulcējāmies virtuvē, krāsni atvērām bez problēmām... Laikam jau tur vēl viena drošība iestrādāta - ka nevar uzreiz atvērt, kamēr pārāk karsta. Droši vien dažām minūtēm jāpaiet. Bet izsalkušam cilvēkam gaidīt ir tik grūti.

Tad vēl viena kombinētā jautrība no sērijas "skopums+ērtība", pēc kuras es pati stundas 24 parunāt lāga nevarēju. Kā jau rakstīju izdevumu atskaitē, esam krietni pārtērējušies un nu mums, tāpat kā jums Latvijā - taupības režīms jāieslēdz.

Kad maksāju par dzīvokli ar bankas darbinieku palīdzību (rakstot čeku un ejot uz banku) man par operāciju paprasīja 6,4 dolārus. Un man kļuva skaidrs, ka vairāk gan es tā nedarīšu - pieteicos par i-bankas lietotāju. Pie tam, lielu baiļu no tās man nebiju, jo Latvijā jau gadiem gan SEB, gan Hansabankas elektroniskās versijas lietoju. Un, protams, atkal man izgāja labi.

Lai es justos pavisam droša, vairākus rēķinus internetā (bet ne internetbankā) apmaksāju veiksmīgi - gan Noni, gan internetu+TV. Nu tad metos i-bankā iekšā, lai 36 dolārus par elektrību samaksātu. Kas nu tur īpašs, izveidoju maksājuma uzdevuma paraugu, apstiprināju un sūtu tik projām. Apmierināti smaidot un bankas programmu jau ciet verot, gan ar acs kaktiņu vienu mazu niansīti ieraudzīju - ka man tagad kontā esot kādi 1000 dolāri atlikuši...

KAS TAD TAS? Mums taču ar konta atlikumu līdz novembra beigām jādzīvo un tur bija 4,5 tūkstošiem jābūt! Labi? Protams, veru banku vēlreiz vaļā un ko ieraugu? Uz komatiem esmu iekritusi. Mēs Latvijā esam pieraduši naudas skaitļus ar komatiem rakstīt, piem., 36,00, bet Amerikā ar komatiem atdala tūkstošus, tur, kur mēs liekam komatu, te liek punktu - 36.00. Un man bija izdevies elektrības maksājuma uzdevuma summu no 36,00 par 3.600,00 - tātad - trīstūkstoš sešsimt dolāru uztaisīt un tādu maksājuma uzdevumu arī nosūtīt. Rezultāts loģisks - konts gandrīz tukšs.

Ko nu? Paskatījos i-bankā un operācijas atsaukšanas iespēju neatradu. Nesos prom uz banku. Operatore pie lodziņa smaida līdz ausīm - elektrības kompānijai gan šitais patikšot. Es nesmaidu nemaz - visu 8 mēnešu laikā es ne tuvu tādu summu nevaru elektrībā notērēt. Nu labi, izrādās, ka šeit maksājumi caur i-banku neaizskrien uz reiz pie saņēmēja, kā tas Latvijā notiek. Šeit tie kādu laiku paliek pending ("karājoties"?) statusā un banka tos var administrēt. Nu tad darbiniece sazvanījās ar i-bankas administratoriem un sacīja man, ka maksājums ir anulēts, lai es pagaidu nākamās dienas rītu - tad konta pārskatā savu naudu redzēšu atpakaļ un varēšu vēlreiz taisīt maksājuma uzdevumu. Tā kā tajā brīdī pulkstenis rādīja knapi pusdesmit no rīta, tad tiešām gandrīz 24 stundas jutos ne visai labi - kamēr nākamajā rītā sev patīkamo summu konta atlikumā ieraudzīju. Protams, sirds un rokas trīcēja koriģēto maksājuma uzdevumu taisot. Bet nu jau viss atkal ir kārtībā.

Kā redzat - ja problēmu nav, mēs paši tās radām un tad izmisīgi cīnāmies - lai nebūtu garlaicīgi un dzīve asumu nezaudētu arī tik sakārtotā vietā kā Amerika.

svētdiena, 2007. gada 7. oktobris

Sophomore English Honors

Tad nu atkal tas laiks ir pienācis, un es rakstu, šoreiz par otro priekšmetu skolā - Sophomore English Honors. Latviski varētu tulkot kā angļu valodu/literatūru. Stundās daudz runājam, katrā gada ceturksnī jāizlasa viena grāmata, kas ir vismaz 200 lapas bieza (grāmata pēc paša izvēles, ar noteikumu, ka par to nav uzņemta filma), kā arī viena skolotājas izvēlēta grāmata ceturksnī vai pusgadā, nezinu precīzi, bet laikam jau ceturksnī. Pirmā grāmata, kas mums bija jālasa bija "To Kill A Mockingbird". Grāmata visnotaļ interesanta, ja, protams, neņem vērā faktu, ka tā tomēr ir grāmata...
Katru dienu stundās mums ir jāraksta "žurnāls" - aptuveni puslappuse klades(un kladēm lapas ir gandrīz A4 formāta) par tēmu, kas tiek dota, tātad principā viens neliels domraksts dienā. Tad mēs vēl runājam par kādām noteiktām tēmām, un tas arī principā ir viss.
Kāds te jautāja par klases izmēru, vispār ir samērā vienkārši - ir trīs klases - desmitā, vienpadsmitā, un divpadsmitā, katrā ir aptuveni 600 cilvēku. Nav tādas 10.a vai 10.b klases, jo katram taču citi priekšmeti izvēlēti..
Tas arī šonedēļ viss, nākamnedēļ par Weight Training pastāstīšu.

sestdiena, 2007. gada 6. oktobris

Rudens...

Raksta Andris. Pie mums ir iestājies rudens. Laika ziņās katru dienu ziņo, ka būs vai nu rain (slapjš laiks vai neliels liets) vai showers (kārtīgs gāziens vai pamatīga duša). Dažreiz sinoptiķi piesola thunderstorm (pērkona negaisu), bet prognozēšana viņiem veicas tikpat "spoži" kā Latvijā.

Mēs uz laika ziņām diez ko nepaļaujamies. Starp slapju laiku un lietu mēdz iestāties tīri jauks un saulains laiks. To mēs cenšamies izmantot lai paskraidītu pa mežu, kā arī izveidotu jaunus skriešanas maršrutus.

Pētot karti, mēs atklājām, ka netālu no mūsu mājām blakus Bresemana mežam atrodas Spanavejas golfa laukums un Spanavejas ezers. Vēlreiz publiskošu karti ar norādēm.

Tumši sarkanā bulta norāda uz mūsu māju, kas attēlota kā tumši sarkans taisnstūris. Zilā bulta rāda stadionu (zils kvadrāts) un sarkanā mežu pa kuru mēs ikdienā skrienam (sarkans ovāls). Ar sarkanu līniju ir iezīmēts mūsu pārvietošanās ceļš no mājām līdz mežam (mežā distance nav uzzīmēta). Dzeltenā bulta rāda virzienu uz Spanavejas ezeru un Spanavejas parku. Spanavejas ezeru un golfa laukumu (zaļā bulta) var redzēt nākošā attēlā.

Spanavejas parks atrodas starp ezeru un golfa laukumu (dzeltens ovāls). Jauno maršrutu atklājām trešdien un kopš trešdienas skriešanai izmantojam arī Spanavejas parku. Parkā ir daudz asfaltētu celiņu, bet drīkst skriet arī pa zālāju vai zālājā iemītām taciņām. Parku no vienas puses norobežo ezers, bet no otras golfa laukums. Golfa laukums ir iežogots un žogs uzstādīts tieši blakus Bresemana ceļam (bulvārim). Parkam ir atvēlēta josla starp ezeru un ceļu. Ezers ir ļoti skaists, bet tā kā pēdējā laikā gandrīz katru dienu līst, tas atstāj iespaidu uz ūdens līmeni ezerā (to var redzēt dažās fotogrāfijās). Lai jums nebūtu vairāk jāmokās ar lasīšanu, ievietoju dažas Spanavejas parkā uzņemtas bildes.








piektdiena, 2007. gada 5. oktobris

Ogu stāsts ar bildēm



Tā nu ir sagadījies, ka šis rudens mūspusē esot vēsāks un ne tik jauks kā parasti (laikam viss siltums pie jums uz Latviju aizgājis), bet neko darīt - gatavosimies īstajam rudenim uz ziemai, kad līšot vēl vairāk. Starp citu - "mūsu" kalnos jau pirmais sniegs ir uzsnidzis - TV ar lielu sajūsmu rādīja reportāžas ar ragaviņu braucējiem. Patlaban ir tā, ka vai katru dienu līst, taču tikai 1 diena bija tik bezcerīgi un stipri lietaina, ka mēs ar Andri netikām paskriet.

Par mūsu jauno skriešanas maršrutu Andris solījās rakstīt, es labāk par ogām. Kāpēc tāda izvēle? Mēreni siltais un pietiekamais mitrums ved pie tā, ka, man šķiet, te pat telefonstabam varētu būt ogas...

Par kazenēm jau gan rakstījām, gan arī bildēs salikām, tās nu ir cauri. Zigrīda un Valdis mums sacīja, ka mazlietiņ par vēlu mēs esot atbraukuši - lieliska esot melleņu lasīšana melleņu mežā - jā, jā, tieši tā, ne velti kaut kad iepriekš Valdas krūmmellenes pieminēju. Melleņu krūmi augot arī mežā, bet dižākā lasīšana esot tepat kaut kur netālu, kur agrāk esot melleņu komercplantācija bijusi, bet tagad pamesta un brīvi pieejama. īsts melleņu mežs, kur pēc ogām nevis jānoliecas, bet gan jāpastiepjas.

Veikalos vēl sastopamas pēdējās ražas vietējās zemenes un avenes. Zemenes nopirkām un pagaršojām. Normāli. Protams, patlaban veikali pilni ar vīnogām - tās maksā mazāk par 1 dolāru kilogramā, ir lielas, skaistas un BEZ kauliņiem. Kad mēs brīnījāmies, ka tā, Valda sacīja, ka viņa tieši tāpat brīnījusies Latvijā - kāpēc par vīnogu sauc un pārtikas veikalā tirgo to spoku, kam kauliņu vairāk kā labuma. Nezinu, kāpēc tāda atšķirība.

Bet ne jau šīs ogas ir stāsta galvenās varones. Bija iemesls, kāpēc pat telefonstabu pieminēju. Gan skrienot, gan pa universitāti grozoties te visur ir daudz zaļumu - gan zālāju, gan koku, gan krūmu visādu. Un krūmiem vai visiem ir OGAS! Kādas nu kuram - lielas un mazas, zilas un sarkanas. Vienīgās, ko mēs pazīstam ir sniegogas - tās te diezgan daudz aug kopā ar kazenājiem, patlaban ļoti jauki izskatās - zaļajā "mūrī" melnās ogas tiko beigušās, tagad ir baltās.

Tā kā zinām, ka sniegogas ir tikai skaistas, arī pārējās skaistās ēst neuzdrošināmies, jo arī nosaukumus tām nezinām. Tāpēc arī salieku bildītes acu priekam, bet bez nosaukuma. Ja ir kāds pazinējs, ierakstiet nosaukumus komentāros - būsim priecīgi.

Jā, viens krūmiņš gan bija bez ogām, taču tik skaisti sarkans, ka Andris man lika pie tā arī pozēt. Bet es biju no skriešanas piekususi.

ceturtdiena, 2007. gada 4. oktobris

Cik maksā dzīve Amerikā

Tā kā tagad jau droši var uzskatīt, ka pirmais mēnesis Amerikā ir nodzīvots, savācu kopā visu čeku kaudzi un bankas kontu izrakstus, lai paskatītos, kā esam naudu tērējuši.

Pirmais skaitlis ir briesmīgs - laikā no manas ierašanās šeit 27.augustā līdz 1.oktobrim (banku reģistros) iztērēti 6674 dolāri (un droši vien kāds simts dolāru iztērēts čekus nesaglabājot skaidrā naudā). Pārtēriņš krietns, jo mēneša stipendija mums ir 3000, vēl Fulbraita stipendija paredz papildu 1200 dolārus sākuma izdevumiem kā vienreizēju summu. No Latvijas līdzi 1000 man bija skaidrā naudā un pāris simti dolāru Latvijas kredītkartē.

Vārda tiešā nozīmē mīnusos neesam, jo Fulbraita stipendiju maksā par 3 mēnešiem uz priekšu, bet redzēs, kā mums klāsies trešajā mēnesī... Patiesībā gan ar interesi gaidīšu oktobra "grāmatvedības rezultātus", jo ceru, ka tad atkritīs liela daļa specifisko vienreizējo tēriņu.

Tā kā man pašai gribējās zināt, kas tad cik maksā, veikalu čekus krājām (jau teicu, dažu nav - kādu 2 par degvielu un vēl kāds droši vien). Nav tur nekā slepena, tāpēc arī jums varu uzrakstīt,ko nozīmē dzīvot Amerikā (nu labi, teiksim Takomā, jo citos štatos izdevumi var atšķirties).

Lūk, kā mūsu izdevumi pa grupām apkopoti izskatās un kā tie 6674 veidojušies (skaitļus rakstu līdz komatam):

- apavi un apģērbs - šis un tas visiem trijiem, kā arī sporta apģērbs Voldemāram - viss kopā 720. Ceru, ka šis skaitlis turpmāk būs mazāks;
- apēsts ārpus mājas - labajā bufetē un citur - 4 ēdienreizes ārpus mājas - 150. Turpmāk varbūt aptuveni tāpat? Nezinu, reizēm gribas ārpus mājas arī;
- izklaides - Rainier un teātra izrāde - 65. Droši vien kaut kas tāds būs visu laiku, jo gribam taču Ameriku redzēt, summas - kā būs, tā būs;
- degviela - 301 - bijām domājuši, ka būs vairāk. Sarēķinājām, ka Voldemāra vadāšana uz skolu (2 braucieni turp un atpakaļ 5 dienas nedēļā) veido 200. Ja kaut kur tālāk brauksim, tad noteikti būs vairāk. Bet ne jau tādēļ tikai mājās vien sēdēsim;
- kadiljaks, neskaitot degvielu - 914 - apdrošināšana 6 mēn., nez kur pazūdošie šķidrumi, serviss... Apdrošināšanas summa atsevišķi - 756 - dārgi! Pie tam - ar Alfa atlaidēm, mums būtu speciālā cena kā ārzemniekiem - virs 1200). Apdrošināšanu tad nu vairs nevajadzēs, bet ar tiem citiem izdevumiem gan jārēķinās, jo ar nopietna vecuma auto ir tāpat kā ar bitēm... Un mēs viņam nepiekāpties nevaram. Kā būs, tā maksāsim;
- noni - 303 - varbūt pie pārtikas vajadzēja skaitīt? Bet atstāju atsevišķi, jo par ļoti svarīgu uzskatu. Te ir sula priekš mums visiem un Voldemāram Energy Drink - kad basketbola treniņos gluži gals nāk klāt, tad viņam to vajagot...
- pārtika - 663 - paši esam priecīgi pārsteigti, ka skaitlis tik mazs. Vēl priecīgāki būsim, ja arī oktobrī būs līdzīgi (varbūt te kāda čeka trūkst?). Bijām domājuši, ka būs vairāk;
- saimniecības lietas - ar dzīvokļa iekārtošanu saistītās - 1218, tajā skaitā īre, internets un TV - 768, no šiem izvairīties neizdosies, bet par kādiem 200 dolāriem mazāk vajadzētu būt. Jauka cerība, redzēs ko rādīs oktobris.
- vienreizējie izdevumi - lielie pirkumi, kuriem nevajadzētu atkārtoties: dators, fotoaparāts, 3 mobilie tālruņi... - 2326.
- nezināms čeks - visdrīzāk kaut kas saimniecībai - 14.

Nu gan jums, gan mums kopējā aina ir. Te nu redzams, ka laime ir nevis naudā, bet gan tās daudzumā... Saimniecības un lielos pirkumus esam stipri pārtērējuši - Fulbraita stipendija šiem paredzēja 1200, mums ir 3544...

Ar šausmām šos cipariņus var paskatīties, ja par sava, kaut vispieticīgākā, mājokļa iekārtošanu domā - te ir mazītiņš paraudziņš sākotnējiem saimnieciskajiem un vienreizējajiem izdevumiem. Pie tam - mēs taču praktiski neko no mēbelēm un dārgās tehnikas nepirkām - daļu dabūjām no Alfa un Lijas, PLU lietotās mēbelītes par 60 dolāriem sapirkām... Ja tas viss jāpērk jauns un labs kā jau priekš sevis ilgam laikam, tad vismaz desmit tūkstoši būtu klāt.

Vienīgā virtuves tehnikas vienība ko pati jaunu nopirku ir olu vārāmā ierīce - Latvijā tādu lietoju jau vairāk kā 10 gadus un arī te gribēju. Tie bija kādi padsmit dolāri. Veikalos cenšos mājas tehnikas plauktiem skriet garām neatskatoties - nu patīk man visas tās lietas un nav dārgas, bet pirkt priekš 8 mēnešiem nav vērts - kur likšu prombraucot? Tik skaistas lietas, bet tie atšķirīgie elektrības standarti! Nu ir briesmīga tauta tie elektriķi!

Ko Amerikā nevar nopirkt? To, kas Latvijā aptuveni latu maksā - stikla tējkanniņas (tās ar plastmasas vai metāla sietiņu iekšā).Nu nav un viss. Vienā veikalā kaut ko no Bodum atradām, bet tik bezdievīgi dārgu, ka vajadzība pārgāja. Arī parastas (porcelāna apaļīgās) tējkannas ir retums, drīzāk pat lietoto preču veikalos atrodamas. Nu tad tādu arī nopirku par 4 dolāriem, bet nu vismaz ļoti skaistu (taču bez sietiņa, parasto apaļīgo) - dzeltenīgu un ar pumpiņām.

Savukārt tas, ka ēdam pārsvarā mājās mums ir ļāvis krietni ietaupīt, jo varat redzēt, kāda ir ārpusmājas maltīšu izmaksa. Par šo atkal prieks, jo mājās esam labi un garšīgi paēduši, tā nav, ka pusbadā staigājam. Galvenais uz ko ietaupām ir apjoms - apjoma atlaides te ir milzīgas. Ja es būtu viena, nez vai mani izdevumi būtu mazāki par pusi no mūsu triju "noēstās" summas.

Saimnieciskajām lasītājām (-iem) par prieku varu ielikt vienu reālo piemēru pārtikas cenas/daudzuma attiecībai: 8 jogurtiņi maksā 5 dolārus, bet 24 - 7 dolārus. Cik maksā viens jogurts katrā gadījumā? Konkrēto piemēru var papētīt šī bildītē. Un līdzīgi ir daudzām preču grupām. Mūsu ēdelīgums te nāk tikai par labu!

otrdiena, 2007. gada 2. oktobris

Amtrak








Raksta Andris. Amerikā tā tiek saukti pasažieru vilcieni. Patiesībā Amtrak ir Amerikas dzelzceļa starppilsētu pasažieru pārvadājumu kompānijas saīsinātais nosaukums. Kompānija izveidota 1971. gadā un tās pilnais nosaukums ir National Railroad Passenger Corporation. Saīsinājums varētu būt veidots no vārdiem Amerika un track.

Parklandē dzelzceļa sliežu nav un tāpēc Amtraka izmantošana ikdienā mums atkrīt (kādreiz ieplānosim kādu vizināšanās maršrutu). Pasažieru vilcienus es varu apskatīt no rītiem pie Voldemāra skolas (Pjualapā tas pienāk 7:32, īsi pirms Voldemāra skolas sākuma). Dzelzceļa pārbrauktuve, kas atrodas netālu no skolas, ir redzama pēdējās divās bildēs. Ceturtais fotoattēls ir uzņemts pa automašīnas logu (atrados aptuveni 10 metrus no skolas). Patiesībā šī bilde bija uzņemta ar domu, parādīt kā skolnieki pārvietojas skolas tuvumā. Pēdējā attēlā gribēju nobildēt arī vilcienu (speciāli gaidīju ar fotoaparātu bet neizdevās sagaidīt...).

Šo īso rakstu nolēmu uzrakstīt lai pastāstītu, kas visvairāk mani izbrīnija. Vilciens pārvietojas ļoti lielā ātrumā, pilsētā nepārtraukti izdod skaļu skaņu signālu. Tas nav nekas sevišķs, bet interesantākais ir tas, ka dzelzceļa pārbrauktuvi aizver 15, maksimums 20 sekundes pirms vilciena (Latvijā šis laiks mērāms minūtēs)! Jau brītiņu pirms tam, kad iedegas pārbrauktuves signāllampas, var dzirdēt vilciena nepārtraukto aurošanu. Tik īsā brīdī es nevaru paspēt noparkot mašīnu un sagatavot fotoaparātu bildēšanai. Man nav vēl izdevies noķert brīdi kad aizver barjeru un es tai tuvojos (parasti esmu pie skolas vai aizbraucis pārbrauktuvei garām).

Dzelsceļa pārbrauktuves slēgšanas laiks nepārsniedz satiksmes regulējošo luksoforu cikla ilgumu (ir mazāks par 1 minūti) un līdz ar to šāda rīcība izslēdz jebkādus automašīnu sastrēgumus pat pie šeit esošās satiksmes intensitātes. Kādam jāierosina Latvijas dzelzceļa darbiniekiem, lai brauc pieredzes apmaiņā uz Ameriku - paši zināt, cik ilgi mēs stāvam pie pārbrauktuvēm vilciena atvilkšanos gaidot un ar skatienu to tālē pavadot, jo pārbrauktuves atvērt pie mums nesteidzas...