otrdiena, 2007. gada 2. oktobris

Pārsteidzošais-drūmais-domājamais stāsts (angliski)

Lai jums, emuāra lasītājiem neliktos, ka tikai pār Latviju visas nelaimes un (politiskie) nesmukumi nāk, teikšu skaidri un gaiši - arī Amerikā ne viss ir ideāli un ne visi domā vienādi.

Šoreiz nerakstīšu ne par vāverēm, ne tomātu cenām, bet par filmu, kura uz mani visādu iespaidu atstāja: tik vienkārši! - es nezināju, ka tā var būt! - es neesmu ar mieru, ka tā notiek!... un vēl par ko padomāt paliek. Andris un Voldemārs arī noskatījās. Iespaidi līdzīgi.

Jūs arī gribat? Dabūsit, bet ar vienu nosacījumu (ne manis izdomātu) - filma ir angliski. No otras puses - nesabīstieties pārlieku - ar vidējām un viduvējām valodas zināšanām tā ir skatāma un vai katrs kādā no gandrīz 2 stundu filmas 3 daļām kaut ko priekš sevis atradīs. Zinātkārajiem var noderēt viss. Studējošajiem un saviem kolēģiem iesaku visu, (radiniekiem) skolu jauniešiem - vismaz pirmo daļu, bet arī otrā ir skatīšanās vērta. Trešā daļa var nebūt tik interesanta tiem, kuri paši vēl naudu nepelna, par vēsturi neinteresējas un televīzijā vai internetā ziņas neskatās.


ADRESĪTE (protams, ar bildi vien par maz, skaņu arī vajag):
http://www.zeitgeistmovie.com

Man šo saiti pārsūtīja Alfs, bet septembra sākumā Delfos arī kaut kas par šo bija.

svētdiena, 2007. gada 30. septembris

Sportiskās aktivitātes ...





















Raksta Andris. Ieva aprakstā par ekskursiju uz Rainīru pieminēja par Voldemāra fizisko noslogošanu skolā un pēcskolas basketbola treniņos. Mēs arī negribam atpalikt un kopš ierašanās brīža meklējām iespēju pakustēties.

Tā kā es un Ieva labprāt nodarbojamies ar orientēšanās sportu, vienā no saviem pirmajiem aprakstiem es minēju par mūsu braucienu uz Sietlu - meklēt pasākumu Nacionālās orientēšanās dienas ietvaros. Mazliet uzrakstīšu kā mums veicās. Izpētot ceļu kartes internetā, pievērsām uzmanību prognozētajam laikam, kas japavada ceļā. Tur bija minēta viena stunda ar piebildi, ja nav sastrēgumu. Mūsu brauciens, pateicoties svētdienas sastrēgumiem, krietni pārsniedza prognozēto ilgumu. Līdz parkam, kur notika pasākums, aizbraucām veiksmīgi. Bet interneta aprakstā apsolīto apzīmējumu, kur nogriezties, neatradām. Parks gar ceļu stiepās vairāku kilometru garumā (tajā pat atradās zooloģiskais dārzs) un parkā iebraucamo ceļu skaits krietni pārsniedza vairākus desmitus. Pēc iebraucamo ceļu neveiksmīgas ķemmēšanas, nolēmām atgriezties sākuma pozīcijā, kur blakus ceļam sākas parks. Atradām stāvlaukumu ar vairākām brīvām vietān, nolikām automašīnu un turpinājām ķemmēt parku, pārvietojoties bez auto. Parkā lielākā daļa soliņu bija aizņemti un uz tiem atpūtās daudz vietējās publikas, laikam pareziāk būtu teikt - pusdienoja vai brokastoja. Pēc orientieristiem tie neizskatījās. Turpinot ceļu, pēc krietna brīža, pamanījām dažus pusaudžus skrienam. Pievērsām tiem uzmanību un drīz vien pamanījām arī orientēšanās lukturi (kontrol punktu). Sapratām, ka esam uz pareizā ceļa un turpinājām iet uz priekšu pa parka celiņiem. Drīz vien parka vidū pamanījām vairākas automašīnas, pie kurām grozījās daži potenciālie dalībnieki ar orientēšanās kartēm rokās. Pasākumu bijām nokavējuši, bet noskaidrojām kādi orientēšanās pasākumi notiek Vašingtona štatā. Organizatori pastāstīja, ka sacensību notiekot ļoti maz, karšu skaits ir neliels un vietējie orietieristi šos apgabalus zina no galvas. Tāpēc tiek organizēti dažādi mums mazāk zināmi pasākumi ar orientēšanās elementiem, piemēram divu dalībnieku orientēšanās stafete, izmantojot mobilo telefonu: viens dalībnieks sēž startā ar karti un pa mobīlo telefonu otram (skrienošajam) dalībniekam, kurš ir bez kartes, stāsta kur jāskrien (emocijas esot vētrainas no abāmo pusēm). Pēc tam samainās lomām. Klasiskā orientēšanās dažas reizes gadā (sezona sākas novembrī, jo īstas ziemas te piekrastē praktiski neesot), tiekot organizēta skolniekiem.

Pēc šī izpētes pasākuma, sapratām, ka orientēšanos nevarēsim izmantot fiziskās formas uzturēšanai un sākām meklēt alternatīvu. Sākām ar tuvākā parka ķemmēšanu, kur kartē ir redzams zaļs pleķis. Pusi no zaļā aizņem milzīgs (vairāku futbola laukumu platībā) nožogots sporta laukums. Aiz sporta laukuma pamanījām iežogotu parku vai mežu un ieeju šajā teritorijā ar uzrakstu Bresemann forest. Izlasījām noteikumus, kuri atrodas pie visām nožogotā meža ieejām (laika gaitā atradām 5 ieejas). Noteikumos teikts, ka pa mežu drīkst pārvietoties tikai pa taciņām (varēja to nerakstīt, jo briķšņu dēļ citu iespēju nav). Pirmajā reizē izstaigājot mežu, mēs kārtīgi apmaldījāmies (nu ja, pieredzējuši orientieristi ielaisti mežā bez kartes un kompasa!) un nevarējām atrast ceļu uz mājām. Izejot no meža, nokļuvām blīvi apdzīvotā vietā. Ceļi meta dažādus līkumus un izbeidzās vai atgriezās pie meža. Pēc vairākiem mēģinājumiem metām kaunu pie malas un prasījām vietējiem. Izrādījās, ka izkļūt no šīs kalnos esošās apdzīvotās vietas, var tikai pa vienu stipri līkumainu ceļu. Mājās apskatījāmies kartē un redzējām, ka no meža iznācām tā tālākajā stūrī.

Mežs izrādījās ļoti jauks un piemērots skriešanai pa taciņām - no tām novirzīties neļauj kazenes un citi tur lekni augošie vai sakritušie zaļie briesmoņi. Tā mēs cenšamies dienā ieplānot kādu stundiņu skriešanai. Jāskatās arī uz laika apstākļiem. Piemēram, šo svētdien visu dienu bez pārtraukuma lija un pa lietu mēs vēl neesam gatavi skriet.

Uzrakstīšu par skriešanai izmantojamo distanci. Mežs no mūsu mājas atrodas aptuveni puskilometra attālumā - pāri 1 ielai un dažas minūtes pa asfaltu cauri māju pudurītim. Palielinot ceturto attēlu (fotografēts no dzīvokļa balkona.), tālumā attēla vidū var redzēt ūdenstorni (5. attēlā redzams tas pats tornis, vairākkārtīgi palielināts). Blakus tam žogā atrodas ieeja, kur mēs parasti sākam skriet. Skrienam pa meža takām, kuras mežā ir ierīkotas vai iestaigātas pa visu mežu krustām šķērsām dažādos virzienos. Pa meža perimetru ejošā taka ir iekrāsota ar baltu krāsu (gar malu taku krustpunktos). Iespējams tiek izmantota treniņiem. Tās garums ir aptuveni 3 km un parasti skrienam pa to, pieķerot klāt dažādus līkumus, lai labāk iepazītu mežu.

Mežā aug milzīgas egles. Dažu eksemplāru diametrs tuvojas diviem metriem. Mežā bez eglēm ir daudz kazeņu. Mēs kazeņu ogas labprāt uzēdām, bet nupat sezona ir cauri. Ēnainākās vietās pa kādai ogai vēl var atrast. Atradām divas dažādas kazeņu šķirnes (kazenes ar citādām lapām vienā no attēliem demonstrē Ieva).

Mežam ir izstiepta forma un vienā pusē, kā jau rakstīju, atrodas milzīgais stadions. Blakus mežam pat ir izveidota mākslīgā klints (var redzēt vienā no atttēliem) kur māca alpīnisma iemaņas. Skrienamā distance iet šim akmens blāķim garām. Otrā pusē, kas atrodas mazliet zemāk, tek neliela, strauja upīte. Uz tās ir uzbūvēts aizsprosts, kas veido ūdenskrātuvi. Tā kā aizsprosts ir diezgan augsts, lai pa upīti nārstošanās vietās varētu nokļūt zivis, paralēli ir izveidots zivju ceļš ar pakāpenisku slīpumu un nelielu aizsprostu ar atveri (redzams fotogrāfijā). Blakus upītei atrodas nobildētais akmens. Upītei otrā pusē atrodas vairākas glītas dzīvojamās mājas.

Mežā ir neliela reljefa starpība, kas ir pietiekoša skriešanai. Trasē atrodas diezgan paliels kalns, ja nav vēlēšanās pār to skriet, pa blakus esošu taku kalnu var apiet. Tālākajā meža stūrī ir neliela graviņa. Izmatojot pāri graviņai izveidotās takas, to distancē var šķērsot vairākas reizes. Parasti katrā aplī mēs gravu pārvaram divas reizes.

Mazliet par tiem, kas mežā dzīvo. Mežš ir iežogots un pēc manām domām lāču tur nav. Skrienot var satikt daudz suņu, kas izveduši pastaigā savus saimniekus. Parasti tie (suņi) ir labi audzināti un skrienošam cilvēciņam nebrūk virsū. Vietējie pamatiedzīvotāji mežā ir vāveres. To tur ir ļoti daudz. Pārāk no cilvēkiem nebaidās, bet nofotografēt ir diezgan grūti. Pelēkās krāsas dēļ fotoaparāta lodziņā vāveri ir grūti pamanīt un ilgi pozēt tā nav noskaņota. Vienu mežā nofotografēju, bet pēdējā brīdī tā aizgrieza galvu (iepriekšpēdējais attēls. 3. attēlā no beigām redzamais attēls ir ņemts no interneta). Putnus un sīkākus zvēriņus to izmēru dēļ mežā ir grūtāk pamanīt.

Pēdējā attēlā redamais zvērs ir fotografēts no mājas balkona. Viņš uz žoga bija pamanījis vāveri, bet kāmēr aizšvempās līdz tai vietai, vāvere bija jau tālu prom. Mūsu dzīvojamā rajonā brīvi pārvietojas 2 kaķi, nofotografētais melnais un otrs raibs (tas nevēlējās fotografēties). Parasti visi lopiņi no īpašnieku puses tiek stingri uzpasēti, šie divi varbūt ir savvaļas...

Raksta nobeigumā par citām sportošanas iespējām. Iespējas te ir ļoti plašas, praktiski var nodarboties ar jeb kādu sporta veidu. Mēs visu nemaz neesam vēl izpētījuši. Parasti jāmaksā biedra maksas. Skolniekiem un studentiem ir stipri lētāk vai pat par brīvu. Mēs esam iecerējuši universitātē pieteikties uz trenažieru zāli un baseinu (ja pasliktināsies laika apstākļi). Vairāk sportojam redzami jaunieši, bet var sastapt (mežā un citur) arī vecāka gadagājuma aktīvistus.

Pre-Calculus

Tātad, man te tika adresēti jautājumi par skolotājiem, un arī par mācību priekšmetiem, tad nu 6 nedēļu laikā arī uz to atbildēšu.
Sāksim ar priekšmetu, kurš man katru rītu ir pats pirmais - Pre-Calculus. Tā, kā iespējams kādam jau likās, ir matemātika, 2. augstākais līmenis, kādu skolās pasniedz, augstāk ir tikai pats Calculus. Vajadzēja jau laikam iet uz to, bet nez kāpēc neviens desmitklasnieku tur negribēja laist...
Tur mēs arī tiešām mācāmies matemātiku, it kā nedaudz vienkārša, bet gan jau arī kas jauns parādīsies. Interesanta lieta ir kalkulatori - man uz skolas gada sākumu bija jānopērk kalkulators...
Par 50 latiem.
Kalkulators patiešām, patiešām ir ļoti labs, Latvijā noderēs. Pamācība vien bija uz 200 lapām. Neizlasīju, protams.
Par tiem skolotājiem - kāpēc labāki kā Latvijā? A vai tad var arī sliktāki būt? Man Latvijā ir bijuši tikai 2 skolotāji, kurus var nosaukt par patiešām labiem - matemātikas skolotājs un vēstures skolotāja 1. ģimnāzijā.
Šeit skolotāji ir jautrāki, atsaucīgāki, un, nez kāpēc tā liekas, arī labāk iemāca tieši dēļ tā. Ak jā, katram klasē ir savs dators, kuru viņi arī nebaidās pielietot, piemēram, Pre-Calculus mēs mācāmies skatoties uz PowerPoint slaidiem, un par šiem slaidiem tad skolotājs arī visu paskaidro. Mājasdarbus uzdod 2 dienas uz priekšu - ja uzdod pirmdienā, tad trešdien jānodod, kā arī tajā trešdienā skolotājs atbild uz jautājumiem par konkrēto mājasdarbu, tas ir vēl pirms nodošanas, tā kā atzīmēm par mājasdarbiem būtu jābūt ciešamām.
Ja kaut ko nesaproti, tad var arī droši jautāt, jo tas ir tikai normāli, tu uzreiz neesi idiots, vai vēl nezin kas.

Nemāku rakstīt nobeigumus, tā kā tas arī šoreiz viss. Nākamnedēļ par Sophomore English Honors kaut ko pastāstīšu.

piektdiena, 2007. gada 28. septembris

MBA studijas PLU

Būt ne tikai Amerikā, bet arī universitātē, kurai ir biznesa skola un neiebāzt tur savu ziņkārīgo degunu - tas priekš manis būtu neiespējami! Jau pašā sākumā izskatīju studiju kursu katalogu un atzīmēju sevi interesējošos kursus, jo saņēmu Ketrīnas principiālo atļauju iet uz lekcijām, kuras vēlos apmeklēt. Protams, sākumā saraksts bija garš, bet tad sākās īsināšanas darbi - ne visi kursi šogad tiek mācīti, dažiem nosaukums bija skaistāks nekā saturs (te paldies Ketrīnai par komentāriem)... un tā, kamēr nonācu pie 2 studiju kursiem, kuros lekcijas apmeklēju šajā semestrī: zināšanu menedžments bakalauriem un organizāciju dizains un līdervadība maģistrantiem.

Par interesantajām un vērtīgajām lietām konkrēto studiju kursu saturā rakstīšu citu reizi, bet tagad par MBA (latviski brīvi tulkojot tas būtu - biznesa jeb organizācijas vadība) lietām - kā tad ir studēt vadības zinības Amerikā (nu labi, sašaurināsim līdz PLU, par kuru vairāk zinu) maģistra līmenī.

Kā jau kārtīga universitāte, PLU piedāvā studēt visu ko - no medicīnas, mākslas un teoloģijas, līdz fizikai un biznesa vadībai. Mani, protams, visvairāk interesē pēdējā. Interesantā atšķirība no Latvijas ir, ka visai augstskolai kopumā nekādas akreditācijas nav - katra "skola" (mēs teiktu - fakultāte) pati rūpējas par savām akreditācijām (protams, kopēja ir misija un vīzija, arī lielās un principiālās lietas tiek kopēji vadītas).

Biznesa skola MBA programmu piedāvā kopš 1965.gada, kopš 1976.g. tai ir AACSB akreditācija (Association to Advance Collegiate Schools of Business International) - to arī Turība grib iegūt, jo tā ir pasaulē visatzītākā biznesa skolu akreditācijas sistēma, Amerikā to ir ieguvušas aptuveni 30% no biznesa skolām. PLU biznesa skola lepojas ar to, ka ir viena no 2 ASV ziemeļ-rietum-krasta augstskolām kam tāda ir un ar regulāro iekļūšanu biznesa skolu rangu tabulas jeb topa 15niekā starp rietumkrasta augstkolām.

MBA studijām ir tikai vakara forma - mācības notiek 2 vakarus nedēļā no 6iem līdz 9.30. Plānotais MBA studiju ilgums - 20 mēneši - 5 semestri (jā, arī vasaras semestris), bet kā jau strādājošiem studentiem gadās - var izstiepties. Uzņemšana notiek 2 reizes gadā - rudenī un pavasarī, no augstskolas piedāvātā studiju kursu klāsta, studenti izvēlas sev nepieciešamo "komplektu" (ne pilnīgi brīvi, protams, ir nosacījumi, bet arī pietiekami daudz brīvības). Vidējais grupas lielums - 15-20 cilvēki, kas ļauj gan katra individualitātei izpausties un attīstīties, gan liek smagi strādāt, jo pasniedzējs redz un pazīst katru studentu. Grupā, kurā es mācos, ir mazliet vairāk par 10 ASV studentu, 3 apmaiņas studenti no Norvēģijas, 2 no Francijas, pa vienam no Japānas un Ķīnas - īsteni internacionāls sastāvs, kur arī es tad tīri labi iederos.

Studiju organizācija un stils līdzīgs tam, ko es kā pasniedzēja iepazinu, kad angliski lasīju lekcijas Rīgas Biznesa skolā (nu jā, viņiem arī ir "Amerikas skola"): studenti uz lekciju nāk nopietni sagatavojušies - izlasījuši attiecīgo gabalu grāmatā, papildu rakstus un situāciju analīzei (case study), lekcijā tad notiek diskusijas, pasniedzējs tikai akcentē būtisko, kāda studentu grupa prezentē savu versiju analizējamajai situācijai, citi piekrīt vai diskutē, raksta un nodot savu versiju par situāciju kā 1-2 lapu pārskatu.

Izdales materiāli, raksti u.c. nepieciešamā info pieejama internetā - pasniedzējs nestaipa izdruku kaudzes (ļoti apmierināta smaidu līdz ausīm - nu taisni tā, kā es pati biju izdomājusi un Turībā realizējusi, tikai te tā dara visi). Viena nianse gan ir - vismaz studiju kursā "Organizāciju dizains un līdervadība" pamatgrāmatas bibliotēkā nav - tā studentiem jāpērk pašiem. Es vēl skopojos - interesē mani tā lieta, bet vai tik stipri, lai grāmatu pirktu... Jauna tā Amazon.com maksā 153 dolārus, lietotas - sākot no 25 dolāriem (bet ne jaunākais, 9tais izdevums).

Studiju kursa beigās tiek iesniegts un prezentēts projekts ar konkrēta uzņēmuma analīzi un priekšlikumiem... - es arī tagad dabūju krietni noņemties, lai šādā stilā kā studente līdzi turētos, bet atļaušos arī drusku paslinkot - noslēguma projektu netaisīšu, jo "papīru" par šī kursa apguvi man nedos - esmu brīvklausītāja statusā.

Interesanta lieta - biznesa skolas absolventiem arī ir iespēja nākt un bez maksas klausīties jebkuru kursu, bet arī tas pats kas man - nekādu papīru nedod. Ja grib tomēr papīru vai papildu kvalifikāciju iegūt, tad ir jāmaksā.

Obligāta MBA studiju sastāvdaļa ir 10 dienu "ārzemju prakse" (iekļauta mācību maksā, tikai ēšana tur uz vietas un nepieciešamās potes jāmaksā pašam). PLU vispār ir ļoti plašs ārzemju prakšu piedāvājums sākot ar Eiropas valstīm, beidzot ar Dienvidameriku, Jaunzēlandi un Ķīnu. Vairāk kā puse no visiem PLU studentiem daļu sava studiju laika pavada ārzemēs, MBA obligātais laiks ir 10 dienas, jo vairums no viņiem strādā.

Vidējais studentu vecums MBA studijās - 29 gadi, darba pieredze vidēji 7,5 gadi, līdz ar to ļoti interesants grupu sastāvs veidojas - gan jaunieši, gan vidējā un augsta līmeņa vadītāji. MBA studentu iepriekšējo jeb bakalaura līmeņa izglītību statistika: bizness - 37%, komunikācijas zinātne: 3%, inženierzinātnes vai eksaktās zinātnes - 25%, sociālās zinātnes - 16%, māksla un tamlīdzīgas - 8%, citas - 11%. Kā redzams - visai raibs sastāvs, arī tāpēc ir interesanti, jo viedokļi diskusijās ir ļoti atšķirīgi.

Pirmo reizi esmu grupā, kur ir tik dažāds etniskais un nacionālais sastāvs, reliģiskā daudzveidība un ir interesanti ne vien izglītības, bet arī šo iemeslu dēļ radušās atšķirības vērot. Jau pirmajā lekcijā iznāca maza diskusija par to, cik daudz "luterānisma" pie MBA studijām šeit būtu "jāpiejauc". Citā brīdī atkal viens no kolorītākajiem un aktīvākajiem amerikāņu studentiem atzinās, ka ir (diezgan ekstrēmi noskaņots) basks - tad labāk viņa domu gājienu var izprast. Sevišķi interesanti iet, kad par tādu netveramu lietu kā līdervadība diskutējam - vieni to noliedz, citi uzskata par pašu galveno, vēl kādi meklē vidusceļu... Jo spilgtākas personības ar atšķirīgāku "bagāžu", jo interesantāk. Mums Latvijā tik lielas un brīvi paustas viedokļu atšķirības neesmu novērojsi. Pie tam - atšķirīgie viedokļi tiek pausti neagresīvā formā - tā es domāju, bet jūs varat palikt pie sava viedokļa. Tas patīkami atšķiras no Latvijā pa brīžam kultivētās agresīvās "vienkāršības": vai nu tu esi par mani vai pret...

Kādā sarunā ar Dvaitu uzzināju, ka dažus gadu desmitus iepriekš PLU nemaz nebija iedomājams, ka mācībspēki nebūtu luterāņi. Šobrīd viņi esot mazākumā - arī mācībspēku vidū ir rasu un reliģiju kokteilis - sava pārliecība netiek ne slēpta, ne citiem uzspiesta, tieši otrādi - akadēmiskā un domas brīvība tai pāri. Un sevišķi viņi paši lepjas tajos brīžos, kad par kopējām lietām dažādu ticību vai pārliecību cilvēki vienojas - redz, kā mēs varam!

Bet nu atpakaļ pie studentiem. MBA ir iespējamas tādas interesantas specializācijas kā IT un bizness, mazais un ģimenes bizness, arī - medicīnas bizness, bet ceru, ka par tām vairāk varēšu pastāstīt otrajā semestrī. Mūsu grupā ir vairāki medicīnas un militārās medicīnas iestādēs strādājošie - interesanti.

ceturtdiena, 2007. gada 27. septembris

Čipmunki, skvireļi, marmoti un pikas















Jā, jā - bildē jūs redzat pareizi - apmēram tāds skats redzams no Parklandes - tas ir vulkāns Rainīrs (Rainier) - mūspuses augstākais kalns. Man pašai mute palika vaļā, kad pirmo reizi to ieraudzīju. Skaisti, vai ne? Bet par to virsrakstu mazliet tālāk.

Un tā nav nekāda pārrakstīšanās kļūda par vulkānu - kad Pjualapā pirmo reizi ieraudzīju otrajā bildē redzamo zīmi (vulkāna evakuācijas ceļš), gandrīz stabā iestūrēju. Tā lieta principā esot nopietna - izvirdums pēdējo reizi gan esot pirms kādiem gadu desmitiem bijis, bet seismologi saka, ka Rainiers joprojām esot nosacīti aktīvs un neviens droši nevarot zināt, kas šim padomā, tālab arī tās zīmes. Arī pašā Rainīra nacionālajā parkā un informācijā par to ir brīdinājumi apmeklētājiem, ka visādi varot būt...

Vakar (trešdien) skolā Voldemāram bija īsā diena - stundas beidzās jau 1.15 un sinoptiķi soīja, ka tā ir šīs nedēļas vienīgā saulainā diena, tālab nolēmām doties ekspedīcijā uz Rainīru - mazliet vairāk kā stundas brauciens.

Mūsu rīcībā esošajā kartē- bukletā rakstīts, ka parkā esot ārkārtīgi skaists vecs mežs un daudz dažādu dzīvnieku. Laikam jau taisnība, jo pēdējā pilsētiņā pirms parka uz asfalta bija milzīgs asiņu traips - laikam kāds autiņš nav zvēram ceļu padevis...

Virsrakstā minēti tikai pirmie četri no bukletā minētajiem zvēriem un šeit tos pārrakstīju skaisto nosaukumu pēc (tulkojiet paši) - jo arī mums nācās vārdnīcu meklēt, lai saprastu, kas tie tādi.

Vienu zvēriņu mēs arī redzējām - peles lieluma vāverēnu, kurš bija uz ceļa un tā pārbijās, ka pat nost neskrēja (vai gudrs bija?) - pietupās un pagaidīja, lai mēs viņu kadiljakam starp riteņiem pa vidu izlaižam. Bildē droši vien nav tieši tā vāvere (nu labi, slinkajiem tulkotājiem palīdzēšu - tas ir skvirels) - sasodīti grūti viņas nofotografēt - nez cik reizes Andris ir centies, bet daudz vairāk par asti mēs savās bildēs iedabūt nevaram, tālab paņēmu šo no interneta. Esot arī lāči, brieži un kalnu kazas.

Mana karte rāda, ka Rainīrs esot 4392 m augsts (jā, ar mūžīgo sniegu virsotnē), mēs ar kadiljaku uzbraucām līdz 1647 m augstumam. Nu labi, ne gluži pa klintīm pa taisno, bet pa dievīgi (un brīžam arī mežonīgi) skaistu asfaltētu ceļu. Trešajā bildē ir viena no blakus virsotnītēm - vēl pa ceļam uz augšu bildēta.

Nu jā, gluži par velti tas skaistums arī nav - 15 dolāri no automašīnas un rokā biļete 7 dienām. Mēs ar Andri spriedām, ka vajadzētu vēl kādu reizīti aizbraukt, jo tur ir daudz skaistu dažāda garuma un grūtības pakāpes staigājamo taku (sk. tiltiņu pār aizu vienai no tām). Voldemārs gan kategoriski paziņoja, ka tikai bez viņa (nu var jau būt, ka viņam taisnība - savos sportos viņš patlaban ir tā nodzīts, ka nesen pirktās bikses krīt nost - būs josta jānopērk (tak lētāk, kā jaunas atkal)). Nu tad mēs domājam kādā darbdienā pa Voldiņa skolas laiku aizbraukt.

Kā jau kalnos - ceļš iet līkumu līkumiem, gan uz augšu, gan leju, gan pāri strautiem, gan gar aizu malu, ar stāvvietām izkāpšanai, jūsmošanai un fotografēšanai. Mēs arī atturēties nespējām, safotografējām diezgan daudz, tāpēc šodienas stāsts samērā bilžains un mums datorā katram sava jauna "desktopa" bilde no šī ceļojuma.

Tas skaistais ir Kristīnes ūdenskritums - viņam ir vairākas "pakāpes" un arī no vairākiem līmeņiem apskatāms. Bet vispār te joku nav nekādu, pat ja vulkāns mierīgs. 2006.gada novembrī esot stipri lijis 36 stundas no vietas un parks krietni papostīts - vēl tagad atjaunošanas darbi turpinās un daži ceļi vēl slēgti. Mēs tā posta sekas arī nolauztu koku veidā redzējām, iespaidīgi arī kalnu strauti - patlaban to gultnes bija skaisti baltas un gandrīz sausas (kā bildē), bet lietus laikā gan es laikam tur negribētu būt - kad tie pilni.

Protams, augšup braucot, nevarējām vien sagaidīt - kad tad Rainīrs īsti būs klāt un bildējām no visādām vietām, tuvāk un tālāk - te viņš paslēpās, te iznira no labās, te no kreisās puses, te no mākoņa... Augstākā vieta kur bijām saucas "Paradīze" un būtībā to var saprast - tās ir kalnu pļavas, kas lielā mitruma dēļ ir īpaši leknas un ziedos vai visu gadu - arī tagad skats bija lielisks - koku lapas sāk dzeltēt un sārtoties, pļavas vēl zied... - mēģinājām to arī sārtajā bildē noķert. Viena kompānija vispār bija nolikusi mašīnu ieslīpi (daļēji uz ceļa), izņēmuši saliekamos krēslus - sēdēja saulītē un kaifoja - skats pāri pļavai uz Rainīru bija paradīzes vārda vērts.

trešdiena, 2007. gada 26. septembris

Mēnešdiena!


Kas zina, cik ātri vai lēni laiks rit katram no jums, bet man šodien jubileja - jau mēnesi esmu Amerikā. Kā ir? Vienā vārdā sakot - LABI! Un vispār tā jocīgi liekas - viens mēnesis - daudz vai maz? Tādās mērvienībās nesaprotu. Jo - šī vienkārši ir mūsu "Amerikas dzīve" - citāda, bet noteikti ne sliktāka kā Latvijā.

Kas ir izdarīts? Dzīvoklis atrasts, samainīts un nu jau arī iekārtots - neko lielu vairs nevajag, ar jaukiem cilvēkiem pazīšanās iedibinātas, kadiljaka galvenie stiķi un niķi iepazīti, ikdienas maršruti "iebraukti" - tajos vairs karti nevajag, vairums tehnisko lietu puslīdz nokārtotas: ir gan Amerikas bankas karte, gan sociālās apdrošināšanas numurs, gan vietējie identifikācijas dokumenti, gan veikalu atlaižu kartes (vēl vienu gan laikam vajadzēs...). Iepirkšanās lietas arī puslīdz iepazītas, savai ēšanas sistēmai atbilstīgus produktus esam atraduši, pārsvarā ēdam mājās, jo gatavot man patīk.

Turpinu arī Latvijā iesāktās svarīgās veselības un saimnieciskās lietas - abi ar Andri vai katru dienu ejam uz tuvējo parkmežu uzskriet (no turienes arī šodienas bilde), esmu gan Amway produktu iegādi internetā iemācījusies (paldies Zaigai par viņas Amerikas reģistrācijas numuru), gan pati Noni pieteikusies (un vakar arī pirmo sūtījumu saņēmu!)...

Kad būsim visi trīs pirmo pilno mēnesi nodzīvojuši, savedīšu kārtībā grāmatvedību - izdevumu summu pa grupām, lai redzams, kas ar naudu notiek - cik vajag ikdienas izdevumiem un cik aizgājis dažādām vienreizējām lietām - tas palīdzēs nākamos mēnešus plānot, lai mīnusos neiebraucam.

Tās stundas, kas nosēdētas gaidot rindās valsts un servisa iestādēs labāk kopā neskaitīšu - dienas sanāks. Kā vienā brīdī abas ar Lisu nosmējāmies - amerikāņiem visa vajag daudz, arī dokumentu. Vienā iestādē vienu un to pašu (piem., adresi vai telefonu) rakstīt piecas reizes pēc kārtas - katru uz sava papīrīša, tas te ir normāli. No otras puses - pacietības gan netrūkst arī ierēdņiem - uz maniem nesaprašas jautājumiem allaž (ar vienu nejauku izņēmumu) ir atbildēts laipni un skaidrots pacietīgi, kamēr es saprotu.

Kas nav izdarīts? Tiešā nozīmē maz esmu darījusi tieši "zinātnes" jomā - nu netieku vēl līdz tam. Tiesa, lai sevi disciplinētu un kaut kas uz priekšu virzītos, kopā ar studentiem apmeklēju lekcijas Organizāciju līdervadībā un Zināšanu vadībā. Pamazām info un domas krājas, gan jau kaut kas arī pamazām taps. Cik vien būs iespējams, gribu iebāzt degunu arī strādājošos uzņēmumos - paskatīties kas un kā tur notiek. Pamazām sāku arī tajā virzienā darboties.

Kas ir vislabākais? Tas, ka esam te visi trīs (būtu Eduards arī, droši vien būtu vēl foršāk) - gan sajūta ir laba, samērā nesteidzīgi un citādos apstākļos visiem kopā esot, gan tīri saimnieciski - ir prieks ēst gatavot bariņam, vienai bija citādi, garlaicīgāk. Tagad saprotu arī Intu, kas man sacīja, ka viņai 4 mēneši bija par maz - tikko esi degunu apsildījis un sāc kaut ko saprast, jau mājup jāpošas. Jā, esmu priecīga, ka mums ir garāks termiņš - 8 mēneši.

otrdiena, 2007. gada 25. septembris

Daži labi vārdi Bilam Geitsam


Kādu laiku atpakaļ rakstīju par to, ka mūsu jaunajam datoriņam kaut kas no MS Office programmatūras vajadzīgs. Tagad jau varu par šo tēmu stāstu uzrakstīt.

Daudzas reizes jau esmu rakstījusi par to manī sēdošo ekonomisti, bet ir brīži, kad viņai viegli neklājas. Nu, piemēram, pēc datora nopirkšanas - izrādās, vēl viena īpatne manī iekšā sēž - godīgā un sociāli atbildīgā. Un tai dikti vajag, lai viss būtu godīgi, pareizi un taisnīgi šajā pasaulē. Arī legālas datorprogrammas ieskaitot. Jā, jā, viena daļa no lasītājiem jau smaida un šito pazīst - jau Latvijā reizēm par to ieminējos, taču cena palīdzēja uzvarēt ekonomistei...

Bet šoreiz bija tā. Datoru nopērkot Windovs Vista Home Premium bija jau uzinstalēts, arī MS Work (maza MS Office līdzīga programmiņa) un MS Office Home & Student 60 dienu izmēģinājuma versija. Tālāk - kā pats gribi. Un tad es sāku interesēties. Vispirms parastā veikalā. Cenas šādas: MS Office Home & Student - 149.99, Office Standard - 399.99, Professional - 499.99. Dārgs godīgums. Pirmais patīkamais mirklis bija PLU grāmatnīcā, kur Standard maksā 200 dolārus. Jau labāk palika, bet ekonomiste nerimās - vai nevar atrast vēl lētāk?

Kaut kur padzirdēju, ka skolēniem, studentiem un skolotājiem esot vēl īpašākas cenas. Bet nekonkrēti. Jautāju saviem kolēģiem PLU, neviens nezina (un arī datoru daudziem mājās nav - darbā diezgan izstrādājas). Teicu Voldiņam, lai skolā vai Lisai apjautājas (viņiem tieši jauns dators bija nopirkts), bet no Voldiņa kaut ko izspiest... (nu, tā kā ar skaipu).

Tad vienā brīdī īsto cilvēku iedomājos - biznesa skolas IT tehniķi Džošu (Josh) un pajautāju. Puisis jauks un atsaucīgs, no galvas nezināja, bet kaut ko dzirdējis bija, teica, ka pameklēs. Pēc brītiņa atsūtīja linku uz kaut kādu firmu, kas piedāvāja reģistrēties skolēniem, skolotājiem un studentiem (diezgan piņķerīga procedūra atkal), lai par 92 (!!!) dolāriem nopirktu speciālu MS Office versiju. Lieki sacīt, ka šī cena man ļoti patika. Vajag! Maksāšu!

Bet ar gribēšanu vien nepietiek - datorsistēma manu augstskolu piedāvāja, bet manu ID kartes numuru neatzina par derīgu esam. Nu jā, man jau tas statuss arī ir tāds dīvains..., bet programmas vajag. Ko nu? Protams, jāmeklē, kāds kurš tās var pasūtīt, jo ir ar "pareizu numuru". Devos uz apmaiņas studentu centru pie Šarijas. Arī viņa pabrīnījās par to, vai tiešām man vajag..., bet saprata, ka es neatkāpšos. Tā arī nesapratu, kāpēc viņa nevarēja uz sava vārda pasūtīt, uzdeva kolēģei to izdarīt. Man jau vienalga, ka tik rezultāts. Protams, nez cik reižu apliecināju viņām, ka samaksāšu viņām par to programmu, par brīvu neprasu. Nu labi, Bekija apsolījās pasūtīt.

Pēc pāris dienām, nelabas nojautas mākta, apjautājos kā ir. Protams, esot aizmirsies! Un solījās tūliņ pasūtīt. Vēl pēc pāris dienām uzjautāju. Un saņēmu interesantu, taču derīgu atbildi - viņas esot izpētījušas (kā un kāpēc, nezinu), ka es tomēr varot pati pasūtīt - tā kā sistēma neņem pretī manu numuru, man pa faksu uz to firmu jānosūta ID kartes kopija un jāpasūta programma internetā vienkārši ejot uz priekšu tajā pasūtījuma lapā un ignorējot sarkanos burtus par neatbilstību.

Nu ko, biju ar mieru - pati pasūtīšu, pati samaksāšu, nevienam nebūs jāsatraucas, ka parādā palikšu. Tā arī izdarīju un tad drusku pabaidījos arī - dikti vienkārša tā mājas lapa bija un nepieklājīgi maza tā cena tomēr. Ja nu esmu uz viltus firmu uzrāvusies? Nu nav te visi tikai eņģeļi vien... No otras puses, mierināju sevi ar domu, ka nez vai Džošs man tādu adresi būtu devis. Bet no trešās - viņš pats šādi neesot pasūtījis...

Liels bija mans pārsteigums, kad jau nākamajā pēcpusdienā ar kurjerpastu kompaktdisks bija klāt. Kopā ar pasūtīšanu un piegādi tas man izmaksāja 106 dolārus, bet toties tagad manā rīcībā ir šāds legālu MS programmu komplekts: Word, Excel, PowerPoint, Publisher, Access, Communicator, InfoPath, Groove un OneNote. Vēl tikai daļa no tām lietot jāiemācās. Cik esmu paskatījusies, Publisher un OneNote varētu būt ļoti noderīgi. Kaut ko jau pastrādāju ar Wordu un Excel - nu patīk man jaunā versija - skaisti un ērti, kaut ik pa brīdim kaut ko smieklīgi vieglu un loģiski, bet citur novietotu nākas labu brīdi meklēt.

Ļoti skaistajam instalācijas diskam virsū rakstīts - atļauts izmantot tikai ASV. Kāpēc Geitss mīl tikai savas valsts skolēnus, studentus un skolotājus nezinu, bet žēl gan, jo man šķiet, ka arī Latvijā būtu ne viens vien cilvēks, kurš par saprātīgu cenu labprāt legālas programmas lietotu.