Čipmunki, skvireļi, marmoti un pikas

Jā, jā - bildē jūs redzat pareizi - apmēram tāds skats redzams no Parklandes - tas ir vulkāns Rainīrs (Rainier) - mūspuses augstākais kalns. Man pašai mute palika vaļā, kad pirmo reizi to ieraudzīju. Skaisti, vai ne? Bet par to virsrakstu mazliet tālāk.

Un tā nav nekāda pārrakstīšanās kļūda par vulkānu - kad Pjualapā pirmo reizi ieraudzīju otrajā bildē redzamo zīmi (vulkāna evakuācijas ceļš), gandrīz stabā iestūrēju. Tā lieta principā esot nopietna - izvirdums pēdējo reizi gan esot pirms kādiem gadu desmitiem bijis, bet seismologi saka, ka Rainiers joprojām esot nosacīti aktīvs un neviens droši nevarot zināt, kas šim padomā, tālab arī tās zīmes. Arī pašā Rainīra nacionālajā parkā un informācijā par to ir brīdinājumi apmeklētājiem, ka visādi varot būt...

Vakar (trešdien) skolā Voldemāram bija īsā diena - stundas beidzās jau 1.15 un sinoptiķi soīja, ka tā ir šīs nedēļas vienīgā saulainā diena, tālab nolēmām doties ekspedīcijā uz Rainīru - mazliet vairāk kā stundas brauciens.

Mūsu rīcībā esošajā kartē- bukletā rakstīts, ka parkā esot ārkārtīgi skaists vecs mežs un daudz dažādu dzīvnieku. Laikam jau taisnība, jo pēdējā pilsētiņā pirms parka uz asfalta bija milzīgs asiņu traips - laikam kāds autiņš nav zvēram ceļu padevis...

Virsrakstā minēti tikai pirmie četri no bukletā minētajiem zvēriem un šeit tos pārrakstīju skaisto nosaukumu pēc (tulkojiet paši) - jo arī mums nācās vārdnīcu meklēt, lai saprastu, kas tie tādi.

Vienu zvēriņu mēs arī redzējām - peles lieluma vāverēnu, kurš bija uz ceļa un tā pārbijās, ka pat nost neskrēja (vai gudrs bija?) - pietupās un pagaidīja, lai mēs viņu kadiljakam starp riteņiem pa vidu izlaižam. Bildē droši vien nav tieši tā vāvere (nu labi, slinkajiem tulkotājiem palīdzēšu - tas ir skvirels) - sasodīti grūti viņas nofotografēt - nez cik reizes Andris ir centies, bet daudz vairāk par asti mēs savās bildēs iedabūt nevaram, tālab paņēmu šo no interneta. Esot arī lāči, brieži un kalnu kazas.

Mana karte rāda, ka Rainīrs esot 4392 m augsts (jā, ar mūžīgo sniegu virsotnē), mēs ar kadiljaku uzbraucām līdz 1647 m augstumam. Nu labi, ne gluži pa klintīm pa taisno, bet pa dievīgi (un brīžam arī mežonīgi) skaistu asfaltētu ceļu. Trešajā bildē ir viena no blakus virsotnītēm - vēl pa ceļam uz augšu bildēta.

Nu jā, gluži par velti tas skaistums arī nav - 15 dolāri no automašīnas un rokā biļete 7 dienām. Mēs ar Andri spriedām, ka vajadzētu vēl kādu reizīti aizbraukt, jo tur ir daudz skaistu dažāda garuma un grūtības pakāpes staigājamo taku (sk. tiltiņu pār aizu vienai no tām). Voldemārs gan kategoriski paziņoja, ka tikai bez viņa (nu var jau būt, ka viņam taisnība - savos sportos viņš patlaban ir tā nodzīts, ka nesen pirktās bikses krīt nost - būs josta jānopērk (tak lētāk, kā jaunas atkal)). Nu tad mēs domājam kādā darbdienā pa Voldiņa skolas laiku aizbraukt.

Kā jau kalnos - ceļš iet līkumu līkumiem, gan uz augšu, gan leju, gan pāri strautiem, gan gar aizu malu, ar stāvvietām izkāpšanai, jūsmošanai un fotografēšanai. Mēs arī atturēties nespējām, safotografējām diezgan daudz, tāpēc šodienas stāsts samērā bilžains un mums datorā katram sava jauna "desktopa" bilde no šī ceļojuma.

Tas skaistais ir Kristīnes ūdenskritums - viņam ir vairākas "pakāpes" un arī no vairākiem līmeņiem apskatāms. Bet vispār te joku nav nekādu, pat ja vulkāns mierīgs. 2006.gada novembrī esot stipri lijis 36 stundas no vietas un parks krietni papostīts - vēl tagad atjaunošanas darbi turpinās un daži ceļi vēl slēgti. Mēs tā posta sekas arī nolauztu koku veidā redzējām, iespaidīgi arī kalnu strauti - patlaban to gultnes bija skaisti baltas un gandrīz sausas (kā bildē), bet lietus laikā gan es laikam tur negribētu būt - kad tie pilni.

Protams, augšup braucot, nevarējām vien sagaidīt - kad tad Rainīrs īsti būs klāt un bildējām no visādām vietām, tuvāk un tālāk - te viņš paslēpās, te iznira no labās, te no kreisās puses, te no mākoņa... Augstākā vieta kur bijām saucas "Paradīze" un būtībā to var saprast - tās ir kalnu pļavas, kas lielā mitruma dēļ ir īpaši leknas un ziedos vai visu gadu - arī tagad skats bija lielisks - koku lapas sāk dzeltēt un sārtoties, pļavas vēl zied... - mēģinājām to arī sārtajā bildē noķert. Viena kompānija vispār bija nolikusi mašīnu ieslīpi (daļēji uz ceļa), izņēmuši saliekamos krēslus - sēdēja saulītē un kaifoja - skats pāri pļavai uz Rainīru bija paradīzes vārda vērts.