pirmdiena, 2007. gada 24. septembris

Nedēļas un darbdienas sākums - bilžu stāsts


















Raksta Andris. Šodien ir pirmdiena un sākas jauna nedēļa. Uzrakstīšu kā mums parasti iesākas darbdiena.

Celšanās laiks no rīta ir pakārtots Voldemāra skolai: stundas sākas 7:4o, ceļamies pēc sešiem, vēlākais 6:30. Visi rīta darbi, ieskaitot brokastu gatavošanu un pašu brokastošanu, jāpaveic līdz 7:00.Mēs ar Ievu esam kārtīgi brokastotāji, bet cenšamies kaut ko "iesmērēt" arī Voldemāram, jo skolā viņam pagaidām kārtīga ēšana nesanāk - ņem līdzi kaut ko uzkožamu. Pa labi jaunā profila bildē ir Voldemārs - gatavs skolai, bet jūs varat atkārtot angļu valodu un izlasīt uzrakstu uz krekliņa - nu dikti viņam to vajadzēja...

Šī stāsta pirmajā attēlā var redzēt pie mājas stāvvietā novietotu mūsu pelēcīti, kuram blakus mūsu Latvijas autiņš - Suzuki Liana, Amerikas nosaukums: Aerio, kā arī kazeņu gravu. No rīta cenšamies izbraukt ne vēlāk kā 7:10. Līdz Voldemāra skolai ir 11 jūdzes (ap 18 km). Šo attālumu, ja nav sastrēgumu, var paveikt 20 minūtēs. No mājas izbraucam visi trīs: Ieva līdz unversitātei, kas ir pa ceļam un atrodas aptuveni 2 jūdzes (3 km) no mūsu dzīves vietas. Mums jābrauc pa Parklandi nepilnas 3 jūdzes un jānogriežas uz 512.ceļa, lai pa to nokļūtu Pjualapā. Braukšanai pa Parklandi nepieciešamas nepilnas 10 minūtes. Pa 512.ceļu iet raitāk, jo var braukt ar ātrumu 60 jūdzes stundā, te 7 jūdzes veicam aptuveni 10 minūtēs. Šo ceļu var aplūkot nākamajās 3 bildēs. Uz tā ir 2 braukšanas joslas katrā virzienā (nav jaukās "dimanta "joslas). Tālāk redzama norāde nogriešanās joslai uz Pjualapu. Pa Pjualapu jābrauc nepilnas divas jūdzes. Kā bildēs redzams - tiešām no kalna uz leju, jo Pjallapa atrodas ielejā. Augšā braucot gan mūsu pelēcītim ir ko turēt - kalns ir samērā stāvs un mums kā līdzenumu cilvēkiem no augstumu starpības joprojām aizkrīt ausis - diez cik tā starpība ir, varbūt kādreiz noskaidrosim.

Tālāk var aplūkot bildes, kas fotografētas Pjualapā pa ceļam uz skolu. Lai katra bilde nav jānumurē, es tās ievietoju gandrīz bez komentāriem - tāpat labas. Nezinām kādēļ, bet Pjualapā ir daudz mazu skulptūriņu, daļu varat redzēt bildēs. Tām pa vidu iespraucies mūsu saimniecības lietu mīļveikala "Dollar store" attēls - tajos ir milzums preču, kuras vieno cena - 1 dolārs par gabalu vai pat vairākiem. Tur lieliski iepirkāmies dzīvoklim - no pakaramajiem, līdz bļodām un salvetēm...

Rēķinātājiem par prieku ir benzīntanka cenu bilde - tikai atcerieties kā tā ir 1 galona cena! Protams, ne visur cenas ir vienādas, šis ir dārgais benzīntanks.

Mājās es atgriežos ap astoņiem, ja pa ceļam nav kaut kas ieplānots. Pēdējā bildē redzams rādītājs un nogriešanās josla uz Parklandi. Braucu uz universitāti vai mājām, patlaban biežāk uz mājām - tā mēs ar Ievu varam racionāli izmantot datorus. Parasti šajā laikā sazinos pa Skype ar paziņām un radiem Latvijā (ja pie mums ir 8 no rīta, Latvijā ir 6 pēcpusdienā). Mājās mums ir viens iegādātais dators un Ievai universitātē pagaidām arī viens. Turpmāk gan varēšu izmantot datorus bibliotēkā. Piektdien man universitāte izsniedza identifikācijas karti un šodien varēšu saņemt pielaidi datoram, tad jau es arī varēšu sākt ko domāt par darbošanos universitātē.

Visi darbdienu rīti ir līdzīgi. Ir rīti, kad braucam uz Pjualapu visi trīs (ja pa ceļam ir kaut kas kārtojams). Kā mums paiet turpmākā dienas daļa, uzrakstīšu citreiz. Voldemārs apņēmās (pa pusei labprātīgi) vienreiz nedēļā aprakstīt kā viņam iet pa skolu un basketbola treniņos.

svētdiena, 2007. gada 23. septembris

Mākslas diena












Raksta Andris par sestdienas pasākumu.
Latviešu biedrība Sietlā rīkoja Mākslas dienas. Programmu Pauls Keire mums atsūtīja labu brīdi pirms pasākuma.

Pirmajā attēlā ir redzams uzraksts uz Latviešu biedrības nama sienas. Vietējo latviešu rakstība ir ietekmējusies no angļu valodas un biedrības nosaukums latviski tiek tulkots kā Latviešu Biedrība Vašingtona Štatā (visu vārdi sākas ar lielajiem burtiem un tulkotjums veidots tieši no nosaukuma angļu valodā: Latvian Association ot the State of Washington).

Māksla dienu pasākumi Sietlā sākās sestdien, 9 no rīta, ar gleznošanas studiju vietējo latviešu bērniem. Pasākumu vadīja no Rīgas uzaicinātais gleznotājs Jānis Anmanis.

Mēs no Parklandes izbraucām savlaicīgi. Sietlā gan iekļuvām sastrēgumā, kas bija izveidojies ceļu remondarbu dēļ, bet uz pasākuma oficiālo atklāšanu paspējām. Programmas atklāšana notika Laviešu biedrības nama zālē (skat. 2. att.). Pasākuma dalībnieki tika izvietoti pie galdiem. Mūsu kompānijā pie galda bija (3. att.) vietējais latviešu uzņēmējs Māris Graube ar draudzeni Ināru un Ināras dēls Didzis. Vēlāk piebiedrojās bijušais siguldietis Mariss Elksnītis ar dzīves biedri Andu, kuri Latviju atstājuši 1989. gadā (par galda biedriem vairāk uzrakstīšu citreiz - viņi ir atsevišķa stāsta vērti).

Mazliet par programmu. Pasākumu vadīja Iveta (4. attēls). Atklāšanas runu teica LR vēstniecības vadītājs Vašingtonā Māris Selga. Pēc viņa uzrunas, Jānis Anmanis pasniedza balvas rīta pasākuma uzvarētājiem (5. attēls). Bildē redzamais mazais dalībnieks ieguva godalgotu vietu un bija diezgan atraktīvs.

Pēc jauno gleznotāju apbalvošanas ar solo koncertu uzstājās Amerikas latviešu dziedātāja Līga Jēkabsone (6. attēls). Viņa dziedāja vietējiem latviešiem zināmas dziesmas, bet mēs tādas nebijām dzirdējuši. Viņu pavadīja ar klavierspēli Kārlis Jurisons.

Pēc koncerta bija pusdienas (30 dolāri no katra). Katrs pasākuma apmeklētājs gāja uz citu telpu, kur uz gara galda bija nokrauts sagatavotais ēdiens. Izvēle nebija bagātīga, bet ēdiens bija garšīgs, gatavots latviešu stilā (mums par prieku uz galda nebija Amerikā visur sastopamo burgeru). Pusdienām bija atvēlēta pusotra stunda. Šajā laikā varēja nesteidzīgi parunāties ar galda biedriem.

Pēc pusdienām ar runām uzstājās Teksasas štatā dzīvojošais gleznotājs Aivars Zandbergs un Jānis Anmanis. Jānis Anmanis, kā jau programmā bija solīts, atklāja savu vispusīgo personību, dziedot paša komponētu dziesmu un lasot savu dzeju. Šis pasākums vilkās mazliet ilgāk par stundu un bija samērā garlaicīgs. Viens otrs klātesošais pensijas gados pat paspēja izgulēties. Maza piebilde. Lielākā daļa pasākuma apmeklētāju bija krietni gados. Viens no izņēmumiem bija pie mūsu galdiņa sēdošie. Protams bija arī jaunieši, kuriem no ģimenes locekļu puses šis varēja būt obligātais pasākums. Jaunieši savstarpēji sarunājās angliski.

Programma turpinājās ar modes skati. Daži tērpi un tērpu demonstrētājas, kas bija kopējā pasākuma dalībnieces, redzami zemāk ievietotajos attēlos. Pasākumam bija laba atsaucība - dāmas skatījās, kungi fotografēja. Ar modes skati beidzās pasākuma dienas daļa, pēc kuras sekoja trīs stundu pārtraukums. Pēdējā bildē redzama publika pirms pārtraukuma.

Vakara daļā, uz kuru mēs ilgstošās pauzes, samērā lielā attāluma līdz mājoklim un programmā noteikto vakartērpu iztrūkuma dēļ nepalikām, bija solīts jaunās mūzikas zvaigznes Jūlijas Plostnieces kabarē solokoncerts un balle.

sestdiena, 2007. gada 22. septembris

Ehm..



Pastāstīšu (piespiedu kārtā, protams) par savām pirmajām nedēļām skolā. Principā jau viss notiek kā Latvijā, tikai skolotāji ir pāris reizes labāki, bet arī līdzi jādomā visu laiku, jo stāsta tikai vienu reizi. Piecreiz nedēļā man ir "sports" - trīs reizes dodamies uz svaru zāli, divas reizes dodamies nedaudz paskraidīt par stadionu. Lai dabūtu 10, tev gluži vienkārši ir jānoskrien 10 apļi, tātad 4km, un tā divas reizes nedēļā. Vēl bez sporta dodos uz basketbola "open practice", kas notiek divas reizes nedēļā, pa divām stundām. Treniņi ir diezgan nogurdinoši, tāpēc, ierodoties mājās, neko īpaši vairs darīt nav spēka. Slodze pavisam noteikti ir krietni lielāka, kā Latvijā, bet tas laikam pat ir labi, patīk tas, ka te man nav no galvas jāiegaumē 20 lpp teksta no grāmatas...
Nu ko, viena rindkopa ir, laikam jau tad arī pietiks, lai nav pārāk daudz informācijas.

piektdiena, 2007. gada 21. septembris

Mācībspēku māja un PLU neformālās tradīcijas



Tā nu ir iznācis, ka ar visām savām prozaiskajām lietām ņemoties, par PLU akadēmisko dzīvi vēl zinu visai maz (brīžam pati nesaprotu, kur laiks paliek, jo garlaikoties nekādi nesanāk), taču šeit ierados pašā labākajā brīdī - studiju gada sākumā, kad visvisādas jaukās lietas notiek. Par daļu no tām jau esmu rakstījusi, bet nu par vēl ko interesantu - mācībspēku māju (Faculty House - neprotu precīzāk iztulkot) un tur notiekošo.

Pievienotajā kartītē ar 31 apzīmēta "mana ikdienas māja" - Morkena centrs, kurā atrodas Biznesa skola, bet mācībspēku māja apzīmēta ar 4 (augšpusē). Kas tā tāda? Nē, nē, mācībspēki tajā nedzīvo. Stāstiņš ir interesants. Kartē paskatoties redzams, ka PLU ēkas ir visai dažāda lieluma - milzīgas (kā 31) un maziņas (kā 4). Kā tas gadījies? Milzīgās ēkas universitāte būvējusi savām vajadzībām, taču - apkārt PLU zemei ir privātmājiņu rajons. Un jau vairākus gadus desmitus notiek tā: tiklīdz kāda no pieguļošajām mājām ir pārdošanā, PLU mēģina to nopirkt, lai piemērotu savām vajadzībām un vienlaicīgi izplestos. Tā ļoti jaukās mazās privātmājiņās ir izvietotas vairākas struktūrvienības: medicīnas centrs, starptautisko sakaru centrs, izdevniecība... Interesanta stratēģija un, kā mēs ar starptautiskā centra vadītāju smaidījām, tas brīžam liek viņiem arī "saspiesties" - mājiņā vietas ir tik, cik ir, ja gribēs "augt lielāki", jādomā, kur paliks, vai būs jādomā par vietu kādā no lielajām ēkām vai kā.

Tātad - vairākas no šīm bijušajām privātmājām (nezinu cik tieši), pieder universitātei. Taču mācībspēku māja PLU nepieder! 1972.gadā PLU mācībspēki izveidojuši paši savu, sākumā neformālu, klubu. Savu telpu tam nebija, bet ik pa laikam notika kopīgi pasākumi ārpus oficiālā augstskolas pasākumu kalendāra. Laikam jau tā kompānija kopā jutās tik labi, ka saprata – telpas vajadzīgas un tad, ar manis jau pieminētā Dvaita palīdzību, tika atrasta gan pārdošanā esoša mājiņa, gan finansētājs (sponsors). Tika oficiāli reģistrēta bezpeļņas organizācija un tai šī ēka pieder.

University Scholars Association ir no PLU neatkarīga organizācija, par kuras biedriem var kļūt PLU darbinieki, kuru darba līgums ir garāks par 6 mēnešiem un viņi maksā biedra naudu 15 dolārus mēnesī. Paši biedri ļoti apmierināti smaida, ka tā ir vienīgā vieta PLU, kur nav aizliegts alkohols un piektdienu vakaros tur notiekot jauki saviesīgi pasākumi pie vīna glāzes vai alus kausa (neesmu speciāliste šajās jomās, tāpēc neesmu apmeklējusi) un arī dažādi periodiski pasākumi (par vienu pastāstīšu). Kad biedriem vajag, viņi šīs telpas var iznomāt saviem pasākumiem, katru dienu tur par ļoti labām cenām var pusdienot un pie viena satikties, papļāpāt. Aptuveni reizi mēnesī pusstunda pusdienu laikā tiek atvēlēta priekšlasījumiem-diskusijām, kurās kāds no mācībspēkiem (paši brīvprātīgi piesakās) pastāsta par kādu (jebkādu) sev interesējošu tēmu un rosina diskusiju. "Alga" - tajā dienā viņam pusdienas par brīvu. :) Skatos mājas lapā - pamazām diskusiju grafiks pildās.

Statūtos ir uzsvērta neatkarība no PLU, nejaukšanās zinātniskajās un administratīvajās lietās, tātad - nekādas līdzības ar arodbiedrību vai slepenu dumpinieku apvienību.

Vismaz 3 lielus pasākumus katru gadu viņi rīko - barbecue party (nu, kā lai šo iztulko? šašliku cepšana tā gluži nav) studiju gada sākumā un noslēgumā, kā arī Ziemassvētku pasākumu. Mēs ar Andri piedalījāmies studiju gada sākuma pasākumā 14.septembrī. Ielūgumā bija rakstīts tā - lūdzam ierasties no 17iem, ēdiens būs dabūjams no 17.30. Mēs, protams, mazliet pēc 17.30 ieradāmies. Jau tuvojoties mājai pa gabalu bija dzirdams troksnis - nu dikti priecīgi visi bija par sastapšanos. Cik cilvēku bija - kas to var saskaitīt, bet domāju, ka mājiņā un tās zālājā pāri par simtu cilvēku satilpa gan. Visiem bija vārdiņu zīmītes, bet lielākā daļa, protams, savā starpā pazīstami. Līdzi varēja ņemt dzīvesbiedru un bērnus. Dzīvesbiedri bija līdzi labai daļai un arī tie daudzi jau savā starpā pazīstami, jo tas ir tradicionāls pasākums. Vēl viens mūsu novērojums - mācībspēku vidējais vecums patlaban ir samērā liels - gaidāma paaudžu maiņa. Voldemāru līdzi aicinājām, viņš sākumā tā kā gribēja, bet tomēr neatnāca. Un labi vien bija - tikai viens puika vēl bija līdzi paņemts un tas pats par Voldemāru jaunāks, nez vai viņiem tur kāda draudzēšanās būtu iznākusi.

Laiks bija apmācies, bet tomēr sauss un vēl samērā silts, līdz ar to vislielākā piekrišana bija pagalmam. Mājas garāža ir pārveidota par galveno saviesīgo pasākumu zāli, jo istabas nav lielas. Tā kā man šis bija jau otrais BBQ pasākums, nu jau redzu dažas tajos ierastas lietas, par ko varu arī pastāstīt.

Pirmā un visinteresantākā tradīcija - vissvarīgākajā vietā - pie grila, uz kura cepas (sildās) kotletes ko ielikt burgeros - ir kāds no augstskolas vadītājiem. Pieņemšanā pie prezidenta tā bija prorektore un vēl kāds no vadītājiem, šajā pasākumā - pats universitātes prezidents! Ideja vienkārša - gribi gaļu, ej pie šefa! Ļoti jauka neformāla sasveicināšanās/parunāšanās sanāk un arī no vadības puses skaists žests - ka arī viņi ir cilvēki, kas prot apkalpot un pakalpot.

Iekštelpās bija liels galds ar pārējām sastāvdaļām, ko katrs pats sev izvēlas un krauj uz šķīvja: dažādi salāti, sieri, mērces, augļi, maizes (burgeru bulkas, protams), kaut kas no kūkām un cepumi, dzērieni (ūdens, visas tās krāsainās limonādes, vīns un alus).

Nu un pa ceļam no viena galapunkta (galda) līdz otram (grilam ar gaļu) notiek visa veida tikšanās un runāšanās... Mēs arī satikāmies un mazliet papļāpājām gan ar jau iepazītiem PLU cilvēkiem, gan jaunas pazīšanās dibinājām. Šie pasākumi ilgst stundu līdz divas un tad visi pamazām izklīst. Bija jauki un ir mazliet žēl, ka nu PLU sākusies ikdienas dzīve, tuvākie jaukie pasākumi - tikai ap Ziemassvētkiem. Būs pašiem kaut kas jāsaorganizē.

ceturtdiena, 2007. gada 20. septembris

Stāsts tā kā par Boeing-iem, bet no iekšpuses


Kā jau reiz palielījos, cik iespējams, savā pētniecības laikā apmeklēšu arī lekcijas un dažādus pasākumus. Viena laba Biznesa skolas tradīcija ir vieslekcijas, ko lasa augsta līmeņa vadītāji no "ārpuses". Viss kopā tas saucas State Farm MBA Ececutive Leadership Series un notiek aptuveni reizi mēnesī un ir 1 stundu garas (īsas?). Klausīties var ikviens kam ir interese, runātāji bieži ir veiksminieki PLU absolventi, bet ne tikai.

Šī studiju gada pirmā publiskā lekcija bija tikšanās ar Director of Corporate Strategy & NW Region Global Corporate Citizenship in the Boeing Company - Gordon McHenry, Jr. - viņu redzat arī bildītē.

Kā redzams - tieši "pa manu tēmu". Kaut Makhenrija kunga amata nosaukums ir tik garš un smalks, ka netulkošu, viena lieta ir skaidri redzama - viņš strādā ar sociālās atbildības (Corporate Citizenship) jautājumiem un līdz ar to, viņa stāsts bija gan par biznesu, gan peļņu, gan atbildību. Bija interesanti, jo arī kā personība viņš bija ļoti spilgts. Vienīgais mīnuss priekš manis - daudz viņš visādu jociņu iepina savā runā un tad bija tā - visa zāle smejas, es cenšos saglabāt "vidēji gudru sejas izteiksmi", jo man nav ne jausmas, par ko. Droši vien tāpat reizēm manās lekcijās jūtas studenti, kam latviešu valoda nav dzimtā. Tagad viņus labāk saprotu.

Īsi par interesantāko. Vispirms par Boeing kompāniju. Viņus kā lidmašīnu ražotājus un arī militāristu apgādātājus taču zina gandrīz visi. Izrādās, ka šī kompānija 1881.gadā ir dibināta tieši "manā pusē" - Sietlas piepilsētā un no šejienes arī pamazām augusi. Pēdējos gados gan augšanu paātrinājusi arī citu uzņēmumu pārpirkšana (piem., otra lielākā ASV lidmašīnu ražotāja McDouglas nopirkšana), taču sasniegtais izmērs patlaban ir iespaidīgs: 152 tūkstoši darbinieku, kas izvietoti 49 ASV štatos un 70 citās valstīs. Mūsu štats ir burtiski pilns ar visādiem Boeing uzņēmumiem un militāristu bāzēm, šeit 72 tūkstoši cilvēku strādājot Boeingā. Ne par velti man Gundars reiz teica, ka pēc kara šeit atkļuvušie latviešu vīrieši vai visi esot par inženieriem izmācījušies un Boeingā strādājuši. Tuvu taisnībai ir.

Saražotā produkcija aptuveni 50/50 daloties civilajos/komerciālajos un militārajos (t.sk. kosmiskajos jeb NASA) pasūtījumos. 2006.g.apgrozījums - 61,5 miljardi dolāru, no tiem 37% no ārpus-ASV darījumiem. No komerciālajiem pasūtījumiem 70% ieņēmumu dodot ārpus-ASV pasūtījumi. Tā jau ir - nopietns konkurents jau viņiem ir tikai viens - Airbus un tam patlaban problēmu pāri galvai (pirms gadiem 15 bija otrādi - tāds ir bizness).

Protams, stāstīja par misiju, vīziju, mērķiem..., bet tos te rakstīt nav lielas nozīmes - kas gribēs, var viņu mājas lapā paskatīties. Kas man šķita interesanti - ka mērķos liela nozīme ir vides un veselības faktoriem, tātad - sociālajai atbildībai. Vispār "Makhenrija virzienā" jeb Global Corporate Citizenship Boeingā strādā 79 cilvēki ASV (no tiem 23 WA) un 19 citur pasaulē - tātad nopietni viņi uz to lietu skatās, nevis tikai par savu peļņu vien domā.

Bet, kā jau rakstīju, Makhenrijs arī kā personība bija ļoti spilgts un tālab īsi viņa CV uzrakstīšu. Boeingā kopš 1988.gada, juridisko zinātņu doktors, strādājis juridiskā firmā un nez kādēļ vienā brīdī uz vidēji augstu jurista posteni Boeingā pieteicies. Konkursā izrādījies, ka tiešais darba devējs viņu labā atmiņā (neformālās un godīgās attieksmes dēļ) prātā paturējis no viena gadījuma, kur Makgordons bijis pretējās puses jurists. Pieņemts un pāris gadus nostrādājis par juristu. Tad viņu sākuši bīdīt pa visādām citādām kāpnītēm, jo dikti enerģisks laikam bijis. Piemēram, 5 gadus nostrādājis nodaļā, kas raksta apmācību papīrus un rokasgrāmatas jaunajām lidmašīnām, to apkalpju apmācībai un organizē šo apmācību. Pēc tam par uzņēmuma naudu 10 dienas mācījies Hārvardā speciālā augstāko vadītāju intensīvās apmācības kursā un sauc šīs 10 dienas par labākajām savā mūžā, kur superprofesoru vadībā kopā ar pāri par simtu sev līdzīgo no kādām 40 valstīm biznesa gudrības mācījies. Un tad jau strauji uz augšu - gan pa mārketinga līniju, gan pie jaunajiem produktiem... Kuriozs gan ir bijis pats pirmais moments pēc superīgajām mācībām - uz tām viņš aizsūtīts ar domu, ka vadīs jaunu nodaļu - jaunas lidmašīnas radīšanai speciāli izveidotu. Atgriezies, sācis darbu, izveidojis nodaļu un pēc 3 mēnešiem vadība pieņēmusi lēmumu, ka to lidmašīnu tomēr nebūvēs. Nu tad nedēļu bijis vispār "bez darba" (bet atlaiduši nav, vietu meklējuši) - gadās arī tā. Patreizējā amatā otro gadu.

Interesantu jautājumu viņam uzdeva no zāles: ko viņš savā darbā uzskata par svarīgāku: likumu (kā jau jurists), peļņu vai sociālo atbildību. Atbilde (pēc padomāšanas) bija: vispirms atbildība sabiedrības priekšā, tad likums un tikai tad peļņa.

Viņa paša CV arī lielu vietu aizņem dažādi sabiedriskie un labdarības pienākumi. Teorētiski jau it kā zināju, ka te tā ir, taču te nu redzu vai ik uz soļa, ka veiksmīgie cilvēki un uzņēmumi patiesi daudz sava laika un līdzekļu "atdod atpakaļ" sabiedrībai un savai augstskolai. Tas mums Latvijā vēl jāmācās. Un runa nav par naudu, bet par izpratni un attieksmi. Un tas, kas mani satrauc ir, ka, tieši vai netieši, mēs tiekam mudināti nemīlēt savu valsti. Bet kurš tad cits viņu mīlēs, par sabiedrības kopējām un ne tik veiksmīgo līdzcilvēku interesēm domās?

Vienu no viņa jociņiem (bet patiesībā jau skarbi dziļu un labu domu) sapratu un iztulkošu arī priekš jums: 10 km augstumā vienmēr spīd saule. Bet klimats gan tur ir citāds nekā uz zemes. Vai tu gribi tur būt?

Tas, protams, sasaucas ar Raiņa kalnākāpēja domu: Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada... Jā, par amatiem tas ir skarbi, bet patiesi. Un viņa noslēguma ieteikums bija pavisam vienkāršs, ja esi izvēlējies kalnā kāpt vai mūžīgajā saulē dzīvoties, sargā 3 visdārgākās lietas: veselību, ģimeni un draugus. Tad visu var paveikt un izturēt.

trešdiena, 2007. gada 19. septembris

Mums ir SKAIPS!

Voldemārs mani spīdzināja, spīdzināja, Skaipu neinstalēdams, kamēr pati tomēr saņēmos. Izdevās un ar pirmo reizi!
Mūsu skaipa adrese ir: parklande. Parunāsimies?!

Piebilde par skūlbusiem


Kamēr vēl kāds nav uzjautājis, kāpēc tad Voldemārs skolas autobusu neizmanto, paskaidrošu. Ja viņš ietu skolā, kas viņam pienākas pēc dzīvesvietas, tad buss katru rītu pieturētu arī pie mūsu mājas, bet, tā kā mēs bijām lecīgi un viņam labo tālo skolu izvēlējāmies, tad nekā.

Skolas autobusi (skūlbusi) pieder pašvaldībai, tie ir dažāda lieluma un vecuma, bet visi dzelteni un ar uzrakstu. Stūrē tos pārsvarā sirmas kundzes - labi izskatās. No rīta tie, pēc mūsu novērojumiem, laikam veic 2 apļus - jo mazajiem stundas sākas vēlāk, pēcpusdienā arī bērni tiek savākti un izvadāti. No rītiem skolām tuvākajos krustojumos skūlbusu sastrēgumi veidojas - vienu tādu ik rītu redzam Pjualapā (mēs pa galveno ceļu braucam) - kādi 4-6 busi rindā rātni gaida tikšanu uz galvenā ceļa. Bet vienalga - daudzus uz skolu ved vecāki, daudzi arī brauc paši ar auto, jo šajā štatā tiesības var saņemt no 16 gadu vecuma.

Pa dienas vidu un vakaros viss milzīgais dzelteno busu bars sapulcējas speciālās stāvvietās - iespaidīgi izskatās.