Un no abiem galiem silts

Tieši tā var raksturot astoņus Amerikā pavadītos mēnešus. Sākums bija brīnišķīgi silts un jauks, oktobrī un pat novembrī vēl pa kādai saulainai ceļojumiem piemērotai dienai noķērām, un tad nāca decembris-janvāris-februāris-marts un pat aprīļa sākums, kur dominēja lietus vai vismaz apmācies laiks.

Kaut arī šejienes klimats ir interesants: "trakākie" augi pamanās ziedēt arī janvārī un februārī: gan kamēlijas, gan daži ķiršveidīgie. Ja atceraties, janvārī mēs rakstījām un bija arī bildes, kurās redzams, ka Spanavejas parkā vēl nav novāktas Ziemassvētku rotājumu lampiņas, bet pirmie ķirsīši jau zied... Un jocīgi viņi zied, jo tajos kociņos pa rozā ziediņam ir vēl tagad.

Šogad īstais - siltais, jaukais un saulainais pavasaris uz Vašingtona štatu nākot nez pa kurieni bija kādu 3 nedēļu līkumu izmetis: vai ik dienu sinoptiķi ziņoja par netipiski vēsu un nejauku laiku, grādiem 5 vai 10 zem normas. Mūsu garastāvokli, tas, protams, neuzlaboja, jo jau no rudens klausījāmies stāstus par to, cik brīnišķīgi te viss zied.

Un tad - piektdien un sestdien VIŅŠ - saulainais siltums bija klāt! Sestdienas pēcpusdienā temperatūra sasniedza vairāk kā 25 grādus. Mēs ar Andri visu sestdienu pavadījām ārā un tika sasniegts dubultrekords: ne vien visa fotoaparāta atmiņas karte (ap 360 foto) tika vienā dienā piefotografēta, bet - tas tika izdarīts DIVREIZ! Pa vidu braucām mājās, bildes datorā ielādēt.

Ko tad bildējām? Rīta pusē - Takomas tradicionālo (septiņdesmit piekto!) narcišu parādi, bet par to būs nākamais stāsts. Pēcpusdienā - mūspuses tulpju un narcišu laukus - tas mums šķita tik skaisti, ka vispirms es īsi uzrakstīšu par to un Andris sakārtos un publicēs galeriju. Tiesa gan, galerija, visticamāk, uz otrdienu parādīsies, jo mūsu mājas datoru ar ārpasauli saistošais modēms sestdien laikam dabūja saules dūrienu: pēkšņi "nomira" un meistaru sola tikai uz pirmdienas pēcpusdienu. Es tagad rakstu no darba datora, Andris mājās strādā "off-line" darbus: kārto galerijas u.tml.

Kā Rainīra pakājē gluži vai bezgalīgi narcišu lauki gadījušies? Izrādās, ka auglīgā Pjualapas upes ieleja (un citas) ir bijušas derīgas, ne vien indiāņu zirgu ganīšanai, bet citām lietām. Vispirms te esot bijuši bezgalīgi apiņu lauki. Un tad - lipīga augu slimība, kas tos visus ar rāvienu nobendējusi. Sekojuši tuksnesīgi bezcerības gadi, līdz zemi Pjualapas apkārtnē sākuši uzpirkt vācu un holandiešu ieceļotāju pēcteči, kuriem puķu audzēšana ir asinīs. Mēs ar Andri apskatījām 2 brīnišķīgas vietas, kur ne vien audzē puķes, to sēklas un sīpolus pārdošanai, bet arī brīnišķīgi eksponē.

Vispirms, pēc Zigrīdas ieteikuma, devāmies uz Van Līropu ģimenes īpašumu - viņu specializācija ir sīpolpuķes un pirmajā attēlā redzamais narcišu lauks ir viņējais. Man kā Siguldā augušai, vēl joprojām atmiņā ir brīnišķīgie pavasari toreizējās "Dārzkopības biedrības" izstāžu dārzā, te es redzēju ko līdzīgu: ap dzīvojamām un biznesam izmantotajām ēkām iekoptus brīnišķīgus paraugdārzus, kur pie katras šķirnes nosaukums iesprausts un, protams, viss ir arī nopērkams.

Staigājām pa celiņiem, smaidījām, fotografējām un uzmanī-
jāmies, lai citiem skaistos kadrus neizmaisītu, jo mums līdzīgo brīnišķīgās sestdienas baudītāju bija daudz. Kā jau solīju, puķu galerija šoreiz būs milzīga - Andris ap 200 (!) labāko bilžu jau ir atlasījis, gaidiet! Bet es "iesildīšanās nolūkā" vēl dažas bildes te pievienošu.

Kā jums patīk šī, no spaiņa izbirusī "ziedu upe"? Jā, dārzi var būt "vienkārši skaisti", bet var būt arī "asprātīgi skaisti". Vēl viena lieta, ko baudot skaistumu iedomājāmies: diez, kā ir labāk, ja zied viss reizē jeb pamazām? No dīka puķu skatītāja-iebraucēja viedokļa, protams, labāk būtu bijis, ja būtu ziedējis viss: visu apskatām, sabildējam un projām. Bet pašam audzētājam un katras dienas skatītājiem, protams, citādi būtu labāk. Par šo vispirms sākām prātot tieši bildē redzamajā vietā stāvot - jo zilo muskaru upes tulpju krasti vēl nezied...

Es esmu no tiem, kuri ziedus bauda ne vien ar acīm, bet arī ar degunu: man patīk smaržīgie. Labi zinu, ka vairums ziedu nesmaržo, tālab īpašā sajūsmā esmu par smaržīgajiem. Manam priekam te bija daudz hiacinšu, bet šis baltais skaistulis, kura nosaukumu pat nezinu, smaržoja pasakaini.

Šī dobe laikam vislabāk atbilst teicienam par "pavasara ziedēšanas trakumu" - viss zied un visādās krāsās. Šī dārza īpašniekiem ir laba humora izjūta un tāpēc mums burtiski elpa aizrāvās šo ieraugot, kad pie tā pēkšņi nonācām pēc tipiski gaumīgi skaistiem stādījumiem. Lielisks košo maztulpīšu un muskaru juceklis.

Neparasts un iepriekš neredzēts jaunums priekš manis bija attēlā redzamais tulpju koks. Milzīgi krāšņi ziedi, ja viņš vēl arī smaržotu... Patlaban mūspusē pa privātmāju un parku rajoniem braukājot tos redz ik pa brīdim un daži ir kārtīgas bumbieres milzīgumā. Tad skats ir pat vēl iespaidīgāks, bet tas ir tikai mirklis, un autiņš jau tam garām paskrējis. Te varējām kārtīgi viņa skaistumu izbaudīt un no tuvuma apskatīt.

Kad izrādījās, ka ar Van Līropu veidoto skaistumu mums vēl nav gana, devāmies vēl dažas jūdzes uz priekšu - uz Sumneras pilsētiņu, kurā atrodas "Vējdzirnavu dārzs", vieta, kurā arī praktiskais ar skaisto lieliski apvienots. Ir gan milzīgas siltumnīcas un stādījumu lauki, gan "pašapkalpošanās veikals", kurā var nopirkt visu, kas vien aug un audzējams pie mājas, gan "display garden" jeb es teiktu "skaistumdārzs", kurā, līdzīgi kā pie Van Līropiem, lielu daļu no piedāvātā skaistuma var lieliski iekārtotā dārzā apskatīt. Šejienes īpašais pluss ir vējdzirnavas un arī pārējās ēkas ar tām saistītā stilistikā. Īpašnieki piedāvā dārzu un ēkas izīrēt kā svarīgu svinīgu notikumu norises vietas, jo teritorijas plānojums ļauj diezgan vienkārši dārzu slēgt arī tad, kad veikals paliek atvērts pircējiem.

Gaidiet galeriju! Bet noslēgumā bildīte ar skaisto teikumu par dārzkopjiem: tie gan esot laimīgi cilvēki, jo vienmēr izcili skaistās vietās dzīvojot. Nu ja - pašu izveidotās un koptās. Izbaudiet pavasara ziedēšanu arī Latvijā!