Aituki, lēcējsuņi un zirgu deju kolektīvs

Vismaz divreiz gadā mūspuses cilvēkiem patīk būt laukiem un lauciniekiem tuvāk un tālab tiek rīkoti fair, ko aptuveni var tulkot kā "gadatirgi" jeb vienkārši "svētki". Pjualapā kā vecumvecā visāda veida lauksaimniecības centrā ir pat speciāla nožogota vieta (milzīga), kur šie un citi svētki tiek rīkoti. Vislielākais esot rudens gadatirgus, bet uz to neaizgājām, bet vakar abi ar Andri pirms Voldemāra izņemšanas no skolas 2 stundas pavadījām mazliet mazākajā "pavasara versijā" un tagad būs "atskaite". Atgādinu - ikvienu bildi var apskatīt pilnā izmērā, ja noklikšķina uz tās.

Pilsētniekiem šeit, cik esam novērojuši, dzīves veids ir intensīvs un skriešanu tik daudz, ka mājdzīvnieki nav visai izplatīta lieta. Tāpēc saprotama ir bildē redzamā puišeļa sajūsma par cālīšiem - ne jau visiem ir lauku mājas, kur mudž visādi mājdzīvnieki. Mēs jau arī daļēji piederam tādai kategorijai, tālab visādie dzīvnieciņi tika ar lielu prieku sabildēti. Gaidiet, būs arī galerija.

Tā jau nebūtu nekāda kaza, ja viņa kaut kur neuzrāptos. Un, ja nav kur uzrāpties, tad vajag vismaz ierāpties, vai ne? Kura no viņām - māte vai meita - pirmā ierāpās barotavā, mēs neredzējām, bet vietas tur bija maz, taču laime laikam liela - tā nu viņas abas, gandrīz nekustīgas, tur bija.

Nezinu kāds ir iemesls šejieniešu mīlestībai pret kazām, bet, visvisāda izskata un lieluma, tās šoreiz bija visplašāk pārstāvētas. Šī, "pumpainā" ar nošļukušajām ausīm mums šķita smieklīgi simpātiska. 2 vai 3 milzīgi angāri (barn) bija atvēlēti dzīvniekiem, tos tad arī fotografēdami izstaigājām.

Sākumā gribēju šo likt kā šodienas pirmo bildi ar jautājumu: vai jūs zināt, kas tas par zvēru? Jo - tik dīvaina un no "mūsējām" kazām atšķirīga tā man likās. Ērti iekārtojusies un mīlīgi skatās: ne ta suņuks, ne ta trusis - atkarībā no tā, uz kuru "detaļu" skatāmies...

Ļoti daudz bija pygmey goats, ko laikam var tulkot kā pundurkaziņas. Dažādās krāsās un tādā krietna kaķa lielumā - gan "koķetēja" ar skatītājiem, gan savā nodabā dzīvojās. Bija daži kazlēniņi arī - nu pilnīgi spēļmantiņu izmērā, bet jau smieklīgi lecīgi un ar maziņiem radziņiem... Bildē var redzēt, ka man bija gandrīz līdz zemei jānoliecas, lai ar vienu no viņiem padraudzēties mēģinātu. Ja par lielajām kazām es zinu vismaz to, ka no viņām var dabūt pienu, tad - kādēļ maziņo ir tik daudz un ko ar viņām "dara", man nav ne jausmas.

Turpinot "maziņo" sēriju, lieliski bija arī poniji. Un atkal jau "mazā lellīte" - kumeliņš (vai poniju bērnus arī sauc par kumeliņiem jeb tikai zirgu? piedodiet, nekāda dižā lauku lietu speciāliste neesmu, vienkārši - patīk). Sevišķi labi viņa "lielumu" jeb patiesībā "mazumu" var novērtēt, ja paskatās uz blakus būrī esošo zosi - abi ir praktiski viena auguma. Tas bija lielisks salīdzinājums, ko mēģinājām arī bildē noķert. Tik mazu zirdziņu nebiju redzējusi nekad.

Bet nu - pie lielajiem produktīvajiem. Bija daudz dažādu aitu, arī savā ceļojumā uz Kaliforniju mēs milzīgus aitu barus ganībās redzējām. Nekad nebiju iedomājusies, ka aitu "sejiņas" var būt tik dažādas. Mazliet jūs redzēsiet te, galerijā būs vairāk. Un dažas no tām patiesi bija milzīgas! Es laikam šai arī dotu ceļu, ja mēs uz vienas taciņas satiktos.

Tā jau ir ar man līdzīgiem pilsētniekiem. Atkal jāsaka "bet šādu gan nekad iepriekš...", jā, nebiju gan redzējusi "divkrāsainās" aitas. Bet bija, protams, arī brūnās un melnās. Cirptas un necirptas. Aizmirsu piebilst, arī angoras kazas bija (galerijā būs)...

Bet šī baltā sprogainīte bija mana favorīte. Mammai laukos esmu redzējusi "parasto skatu", kad aituks kā dzeltenpelēkas pussavēlušās vilnas pika kaut kur ir redzams, bet kaut ko tik tīri baltu un skaisti sprogainu (nu gluži kā pa taisno no skaistumsalona) nebiju redzējusi (atkal šī pilsētnieces intonācija, bet nu ko lai dara - taisnība!).

Kur aitas, tur arī vilna. Un, kā jau Amerikā, krietnos daudzumos, protams. Ikviens, kam bija interese vai vajadzība varēja nopirkt visu ko: no jēlvilnas attēlā redzamajos maisos, līdz adīšanai gatavai visādās krāsās sakrāsotai. Protams, bija arī adāmadatas, vilnas krāsas un arī šis tas no jau gataviem vilnas izstrādājumiem.

Un bija arī "vidējais process" - čaklās vērpējas pie ratiņiem, kas čakli darbojās. Vērpjamie ratiņi ir mazliet citādāki nekā Latvijā, vairāk bilžu būs galerijā, dažus varēja arī nopirkt. Dažas reizes dienā notiek arī demonstrācijas priekš skatītājiem, mēs trāpījāmies brīdī, ka viņas vienkārši savā nodabā vērpa, jo cilvēku nebija daudz.

Protams, bija arī govis un teļi, bet pietiks par praktiskajām lietām, vienīgais ko piebildīšu - liela to daļa bija ļoti "spalvainas" - acīm redzot tiek turētas ārā visu gadu. Bet nu uz kaut ko mazāk praktisku - lēcējsuņiem.

Nē, nē, te nebūs runa par kādu specifisku sugu vai, pasarg dievs, ķenguru radiniekiem. Lēcēji bija visvisādi parastie suņi, kas no ūdens nebaidās. Izrādās, Amerikā šāda tipa sacensības ir visai izplatītas: saimnieks baseinā iemet peldošu rotaļlietu (nedrīkstot būt ēdama vai dzīva) un suns lec tai pakaļ. Uzvar tas, kuram tālākais lēciens izdevies.

Tas, kā katrs saimnieks savu suni "gatavoja" lēcienam un tas, kā nu katrs suns lēca vai nelēca, patiešām bija izrāde. Šis, bija viens no skaistākajiem un tālākajiem lēcieniem. Bija arī tādi, kam vai nu auksti bija (laiks bija nemīlīgs, ne velti man arī biezā jaka mugurā) vai arī "nelecamais garastāvoklis" un saimnieki tos vai nu vispār ūdenī neiedabūja, vai arī šie "kā klimpas" iekrita un lāgā nepeldēja pat pēc iemestās mantiņas. Suns arī ir cilvēks un var negribēt, vai ne?

Bet daži bija "īsti sportisti", kuri, tā vien šķita, paši savus saimniekus vairāk uzmudināja un ar patiesu azartu metās pakaļ pasviestajai mantai. Bija skaisti, interesanti un brīžam arī ļoti smieklīgi. Dažiem bija uzvilkti "peldkostīmi" (galerijā būs). Ja es puslīdz saprotu, kāpēc aukstā laikā suņiem reizēm velk "mētelīšus", tad to, kāpēc ar "mētelīti" baseinā jālec gan nesapratu. Pirms un pēc lēcieniem lepnie saimnieki savus mīluļus turpat gar publiku vadāja un ikviens varēja pieiet un pamīļot vai arī - uzmanīties un palekt malā, kad slapjulis izdomāja kārtīgi nopurināties.

Apmeklējot vietas, kur kaut kas notiek jau tradicionāli, allaž esmu patīkami pārsteigta, ka ir padomāts par visu. Tīru tualešu esamība jau sen ir ierasta, bet šeit abi ar Andri smaidījām "roku mazgāšanas staciju" ieraugot. Bet saprotam arī, cik tas ir svarīgi pēc tam, kad viss tas dzīvnieku lērums ne vien apskatīts, bet arī barots un mīļots...

Kad mūsu dzīvnieku skatīšanās jau tuvojās beigām, sadzirdējām brašu mūziku no viena angāra skanam. Protams, devāmies iekšā. Un tur mūs sagaidīja laikam jau visiespaidīgākais no vakardienas piedzīvojumiem. Dzīvā un dzīvespriecīgā meksikāņu orķestrīša pavadībā sākās... zirgu dejošanas priekšnesums! Šī bija, šķiet, pirmā reize visos astoņos Amerikā pavadītajos mēnešos, kad man tiešām pietrūka videokameras.

TV esmu redzējusi, ka sporta zirgi graciozi kustas (parasti - lēnas klasiskās) mūzikas pavadībā, bet te bija kas vairāk! Tika spēlēti temperamentīgi meksikāņu meldiņi un to, kā zirgs var "šķelmīgi grozīt dibenu" tajā ritmā aprakstīt nevar. Kurš no jums var iedomāties - labi, kurš nevar - pats vainīgs. Tas ir jāredz! Kāpēc virsrakstā teicu, ka tas bija "zirgu deju kolektīvs"? Tāpēc ka viņi bija seši - dažādu krāsu, ar ļoti skaistiem segliem un uzpucējušamies jātniekiem. Savu māku tie rādīja gan pa vienam, gan tiešām arī "kolektīvi" - četri vienlaikus. Neizpalika ne visvisādi deju soļi, gan paklanīšanās skatītājiem un pat nomešanās to priekšā ceļgalos. Lieliski!

Taču dzīvnieki, protams, bija tikai daļa (platības ziņā - mazāk par pusi). Kas vēl? Ieejas biļete pieaugušajiem maksā 8 dolārus un ir domāts, ka te vajadzētu visu dienu pavadīt - dažādu ik dienas notiekošo šovu saraksts bija iespaidīgs, ja vēl laiks būtu bijis jauks...

Ja jau tā, tad protams, milzums visādu ēstuvju. Milzīgo daudzumu dienišķo hamburgeru ēstuvju, protams, nefotografē-
jām, bet šis "kečupstūrītis" man patika, tālab iekļuva bildē. Ideja vienkārša: nopērc iekārtoto burgeru vai ko tam līdzīgu un tad pie stūra no gluži vai spaiņa lieluma kečupa un saldo sinepju podiem "uzpumpē" tos cik nu pašam kārojas. Man patika izmērs.

To, ko Latvijā sauc par cukurvati, te sauc par cotton candy - kokvilnas konfektēm un tirgo maisiņos - kā vates pikučus. Kāpēc krāsa pārsvarā ir zila vai rozā - nezinām. Droši vien tā labāk pērk vai vienkārši ierasts? Vēsajā piektdienas pusdienlaikā gan tirdzniecība diez ko raiti nevedās, karstos burgerus droši vien pirka labāk. Bet saldējuma tirgotavas vispār bija slēgtas. Kad nav, tad nav. Jā, cik ar laiku paveicās narcišu festivāla rīkotājiem, tik bēdīgi ir šajā nedēļas nogalē - patreiz aiz loga snieg!!!

Bet te nu ir, manuprāt, viseksotiskākā pārtikas tirgotava. Ja Latvijā mēs sakām, ka govis aiz sevis atstāj"saulē ceptas pankūkas", tad te mierīgi tirgo "govju pļeku cepumus" - ja neticat, tulkojiet uzrakstu paši vai ielūkojieties "logo". Es nezinu, vai man šitie varētu garšot. Bet viņu cenu lapā tika piedāvāta pat izvēle starp govju un citu lopu ekskrementu vārdā nosauktajiem cepumiem (redzēsiet galerijā).

Teritorijas lielāko daļu aizņem visādi karuseļi un tāda tipa uzpariktes. Protams, par tiem jāmaksā atsevišķi. Cik - nezinu, pēc Disneja pasaules, nebija intereses šajos iesēsties. Daudz bija arī vietu, kur, kaut ko paveicot, varēja vinnēt mīkstās mantas, pat līdz milzīgam izmēram (redzēsiet galerijā).

Padomāts ir par visādu izmēru bērneļiem: no lācīšiem kuru vēderā var iesēsties un prātīgi pagrozīties, sēžot blakus māmiņai, vecmāmiņai vai kādam citam līdzi paņemtajam radiniekam, līdz zirnekļkaruselim un, protams, amerikāņu kalniņiem - atkal saku, vairāk bilžu būs galerijā.

Protams, šādā visa kā pārbagātībā, bērnu "pazaudēt" ir viegli, tāpēc prātīgākie vecāki viņus "piesaitē". Šādas - smieklīgi jaukas, bet praktiskas "bērnu saites", bijām redzējuši jau iepriekš, bet nu izdevās arī nobildēt. Citādi jau laikam te nemaz nevar, ja nav vismaz 2 pieaugušo, kuri no mazā terorista acis nenolaiž.

Kas gan tas būtu par gadatirgu, bez tirgošanās! Protams, protams, milzīgs centrālais paviljos tai lietai bija atvēlēts un tirgots tika viss iespējamais un neiespējamais, taču mēs to lāga par bildēšanas vērtu neuzskatījām un paši atkal neko nenopirkām, tikai izstaigājām. Kosmētika, rotaslietas, visādi trauki un saimniecības sīkumi... Bet šo koka rožu tirgotavu gan es dikti gribēju bildē iedabūt.
Ar "parastajiem" mākslīgajiem ziediem jau sen nevienu pārsteigt nevar, bet to, ka no koka var tik filigrānas rozes uztaisīt, es nebiju redzējusi. Ziedu veido izliektas liela izmēra skaidas. Tas man bija kas jauns un pārsteidzošs, tālab arī ietika šodienas stāstā.