Lēvenvorsas kārumi

Tā nu ir iznācis, ka jau vairāk kā nedēļa pagājusi pēc mūsu vizītes Lēvenvorsā, bet tikai tagad top pēdējais no stāstiem - gandrīz tiešā nozīmē saldajam ēdienam pietaupītais. Pēc būtības šis stāsts būs par divām lietām: pirmkārt par to, cik daudz tomēr var panākt pašvaldība, ja savās prasībās ir nelokāma. Bildītē jūs redzat jauku "gandrīz lauku" veikaliņu, bet patiesībā tas ir viens no milzīgā Safeway tīkla veikaliem, kuri pilsētās neizskatās ne par kapeiku labāk kā mūsu Maximas - kaste vien ir. Bet šeit pašvaldība ir bijusi nepiekāpīga - vai nu "bavāriski" vai jūsu te nav. Rezultāts acij ļoti tīkams.

Arī otrajā bildītē redzamā Safeway benzīntanka izkārtne tajā stilā. Tātad - var, ja ir skaidrs, ko grib panākt. Tas tātad bija "pirmkārt", bet arī otra lieta, ko acīgākie jau pirmajā bildītē ievēroja: tas pārpilnības rags uz fasādes, no kura augļi birst ārā.

Šīspuses klimats ir izcili labvēlīgs augļu un dārzeņu audzēšanai. Kaut arī helovīnsvētki jau garām, veikali joprojām pilni ar visdažādā-
kajiem ķirbjiem un ķirbīšiem - arī mēs nevarējām noturēties nenobildējuši. Pie tam - cik skaistas ir pat dārzeņu kastītes!

Ja mūsu brauciens būtu iekritis jūlijā-
septembrī, tas būtu bijis vismaz uz pusi saldāks, jo tad viscauri ceļmalās nopērkamas svaigās ogas un augļi, patlaban mūsu acīm pavērās milzu augļu dārzi, bet līdzīgi šim - jau tukši. Un tas nav mirušais dārzs - pavisam parasts ražojošais bumbieru dārzs, kas savu ir padarījis un tagad atpūšas. Ābelēm un plūmēm lapas nebija tik totāli nobirušas un tik dramatiski neizskatījās, šai ziņā bumbieru dārzi bija iespaidīgākie. Un tie daži dzeltenie, protams, ir daži pēdējie bumbierīši, kurus neviens vairs nenovāks - nav vērts.

Lai tiktu pie dārza bildēšanas, nācās labu brīdi gadīt tikšanu pāri šosejai, jo satiksme īsti amerikāniski intensīva. Kad kokus nobildējām, neviļus paskatījāmies uz zemi arī: bumbieri sabiruši! Ko mums gribējās? Nu, protams, pacelt un iekosties, bet nekā - tie bija aiz sētas un krietni zemāk par mums - ceļš iet pa graviņas malu. Nedabūjām.

Kaut kad sākuma stāstos biju pieminējusi mūspuses Duris dārzniecību, kur ļoti jaukos apstākļos var viņu un kaimiņu ražojumus iegādāties, diemžēl nenobildējām, jo sezona beidzās un tā ir slēgta. Taču šeit, tiklīdz ceļa malā līdzīgu vietu pamanīju, saucu Andrim, lai griež autiņu riņķī - tur mums vajag ieiet! Un pareizi bija: milzu dažādībā nopērkams tas, kas nu patreiz šajā apkārtnē ienācies un arī iekārtojums omulīgs.

Lielisks bija pašapkalpo-
šanās degustācijas galdiņš - daudz ābolu un bumbieru, katram klāt nosaukums: pagaršo, lai vari īstos nopirkt. Protams, mēs tā kārtīgi pagaršojām. Labi bija visi, bet viens bumbieru veids: Asian Pear bija izcils! Nevaru to garšu aprakstīt. Es teiktu tā - vismaz piecreiz garšīgāks par jebkuru Latvijā ēsto bumbieri. Īpašniekiem bija vērts degustācijas galdu taisīt: pat tādi ābolu un bumbieru neēdāji kā mēs nenoturējās: nopirkām 3 milzīgos gardos bumbierus tūlītējai apēšanai. Bet vispār par pircēju šeit ir domāts: visu pagaršojamo var gan kaut vai pa vienam nopirkt, gan jau glītos maisiņos, gan krietnākās kastītēs safasētu. Un, protams, cena strauji iet uz leju, ja apjoms lielāks. Mēs gan šoreiz "pa dārgo" pirkām, jo tikai 3...

Bet laucinieki jau visā pasaulē ir praktiski ļaudis un dzīvot grib arī tajos gadalaikos, kad dārzos ražas nav, tālab tirgo arī žāvētus, ievārījumā vai želejā, sulā vai vēl nezin kā safasētus. Šī un nākošā bildīte tapa, kad īpašnieki mums laipni ļāva ieskatīties viņu noliktavā. Nu taisni kā pie vecmāmiņas laukos!

Šos skatīties acīm un sirdij bija patiess prieks, bet mūsu maku tas diez kā nesatrauca, jo, protams, praktiski viss kārtīgi sacukurots. Pirmo reizi gan redzēju, ka arī žāvētiem āboliem var būt speciālie veidi: kraukšķīgi žāvēti, košļājami žāvēti... Bet ilgi noliktavā grozīties nevarējām, baidījāmies, ka īpašnieks nesapratīs, kāpēc nepērkam neko...

Un tad, jau iznākot atpakaļ veikala daļā, es ieraudzīju to, ko nevarēju nenopirkt - krāsaino zupas pupiņu komplektu par 1,75 dolāriem. Redzēs, kā vēderam patiks, bet acis novērst nevarēju, tāpēc nācās nopirkt. Otrā pusē maisiņam smuka uzlīme, kur izstāstīts, kā tad kaltēto pupiņu zupa jāvāra: cik ilgi jāmērcē, kā un ar kādām piedevām jāvāra... - lai muļķa pilsētnieks skaisto produktu aiz savas nezināšanas neiznieko. Man tagad mājās vēl stāv skapītī, bet ik pa brīdim izvelku un acis pamieloju.

Te jūs redzat mūs ar Voldiņu un dārza saimnieku bumbieru ēšanas gatavībā (bumbieri ir maisiņā). Pulkstenis ap šo brīdi bija jau ap vieniem un mums ēst sāka gribēties. Kad katrs pa krietnajam bumbierim pievārējām, jutāmies lieliski un pieņēmām papildu lēmumu - jānopērk vēl 3 bumbieri, ko uz māju aizvest. Lielisks lēmums, nākamajā dienā šos zelta gabaliņus ar baudu notiesājām, tā saldinot kadiljaka niķu sabojāto garastāvokli.

Šī bildīte ir pilna ar mūsu sašutumu: tajā kociņā karājas sarūgušas plūmes! Kādai gan jābūt augļu pārpilnībai, lai turpat piknika vietiņā pie veikaliņa paliktu neapēstas plūmes rokas stiepiena attālumā. Briesmīga attieksme. Mēs pāris apēdām, jo bija jānoskaidro, kas tas ir, bet aizrauties gan necentāmies, kaut bija gandrīz garšīgas - bija bail, ka dienas atlikušo daļu var nākties ceļmalas krūmiņos pavadīt...

Un labi vien bija, ka neaizrāvāmies, mūs vēl daži patīkami pārsteigumi priekšā gaidīja. Piemēram, jā, jā, jūs redzat pareizi: vīna darītava! Tagad varam visgudri paskaidrot, ka šajā apkārtnē ir pat 6 vīna darītavas! Šī ir vāciska, ir arī pa vienai franciskai un itāliskai, tad paliek trīs amerikāniskās. Visas uzņem viesus un arī šeit uz galdiņa bija bukletiņš ar adresēm un kartītēm uz visām sešām. Arī pašā pilsētiņā bija vairāki vīna darītavu saloni-veikali-degustācijas vietas priekš tiem, kas ārpus pilsētiņas uz vīna darītavu doties nevēlas.

Šo bildīti pielieku kā mazu pamācību Latvijas vīnogu audzētājiem (protams, savai mammai pirmām kārtām): vīnogulāju kopējais augstums te nebija lielāks par pusotru metru. Stādi bijuši sastādīti pa 2 kopā un to stumbri līdz kādam 70 cm augstumam vienkārši viens ap otru savīti, veidojot stumbru, tad augstāk tie aizvirzīti pa sieplēm katrs uz savu pusi un vien dažiem (kādiem 3 vai 4) dzinumiem uz katru pusi atļauts augšup doties "vainagu" veidojot. Izskatās pēc lieliska latgales žuburainā svečtura, bet ērti kopjams un novācams, jo zems. Un ja tā dara vīnrūpnieki, tad, acīm redzot, tā atmaksājas.

Protams, protams, dažas iekšskatu bildes no vīna darītavas pievienojam. Mūs šeit sagaidīja pats saimnieks, kurš mūsu dēļ pārtrauca iesākto darbu - etiķešu līmēšanu vīna pudelēm un laipni izvadāja, parādīja, pastāstīja. Tiesa gan, izdevīgi mēs viņam nebijām, jo uz vīna degustēšanu nepieteicāmies: Voldiņš vēl nedrīkst, es nekad iepriekš nezinu, no kura vīna man sāks galva sāpēt, tāpēc atturējos, bet Andris arī nedrīkstēja: kurš tad mūs pāri kalniem vedīs?

Bet vispār, ja ir saprašana un vēlēšanās, šaipusē vīnu var krietni sadegustēties: degustācija maksā 3-5 dolārus un tad dažādu veidu vīnus var izgaršot. Tā kā mēs krietnajam vīndarim bijām atzinušies, ka tikai ziņkārojamies, degustētāji un pircēji nebūsim, tad arī pudeles cenu nejautājām. Vēlāk pilsētā redzējām, ka vietējie vīni maksā virs 10 dolāriem par pudeli, jo tā tomēr nav masu produkcija.

Nevar atstāstīt to omulīgi lietišķo atmosfēru, kāda bija vīna darītavā, bet maģīti nobildējām gan tāpēc, ka lentinieks (!), gan tāpēc, ka pa to omulīgi vācu šlāgeri skanēja, saimniekam savā nodabā strādājot. Nu ja, vācu stila vīna darītava. Bet es tomēr nenoturējos un pajautāju, vai tad saimnieks vāciski arī runā? Protams, viņš atbildēja, ne tik labi kā sieva, kas esot vāciete, bet runājot. Nu tad mēs abi drusku vāciski papļāpājām, es atzinos, ka mēs esam no Eiropas un tā.

Kaut arī senatnīgā stilā iekārtota, ēka kurā atrodas šī vīna darītava ir celta nesen un arī vīna "pagraba" lomu pilda telpas turpat pirmajā stāvā, kurās ir regulējams temperatūras režīms. Redzējām gan muciņas, gan pildīšanas iekārtu, gan glīti plauktos guļošas, gan jau nosūtīšanas kastītēs sapakotas vīna pudeles (fotogalerijā būs vairāk bilžu). Interesanti, jo iepriekš vīna darītavā būts nebija.

Bet pašā noslēgumā - saldais ēdiens acīgajiem bilžu pētītājiem: ko jūs teiktu par šādu numura zīmi savam autiņam? Mēs jau te ik pa brīdim sasmejamies, jo 3 burtu kombinācijas ik pa brīdim ir lasāmas. Bet šis Lēvenvorsā redzētais pagaidām ir čempions.