Pirmie ceļojuma krikumi

Kā jau tikām ieprieks raksījuši, oktobra pēdējā nedēļas nogalē atkal devāmies ekspedīcijā. Un atkal šejienes rudens bija mums labvēlīgs - abas dienas bija lieliskas - mēreni siltas un pārsvarā saulainas. Šoreiz mūsu ceļš uz dienvidu pusi - Portlandes virzienā, kurp mūs ielūdza Sietlā Latviešu centra mākslas dienās iepazītie Māris un Ināra (viņus arī redzat attēlā pie Māra uzticamā Subaru. Tā "raganas mājiņa" gan nav viņu).
Kā gāja? Protams, lieliski. Būs atkal jāraksta "seriāls" tāpēc vien, ka ļoti daudz skaistu bilžu. Mums pat rekords sanāca - 233 fotogrāfijas, no tām vairums tapa svētdienā! Tā nu dalīsim gabaliņos. Šeit tad nu būs visādi "krikumiņi".

Statistika un pirmais ātrumposms. Pavisam pieveicām 330 jūdzes (ap 500 kilometru, kādas 3 stundas uz katru pusi) un mūsu uzticamais kadiljaks paveica neticamo - patērēja vidēji tikai 12 litrus degvielas uz 100 km (parasti esam laimīgi, ja kādos 14 iekļaujamies). Tātad - arī viņam patika. Kas? Laikam jau gludais lielceļš un atļautais ātrums.
Ja vienā no iepriekšējiem stāstiem teicām, ka par 60 jūdzēm stundā lielāku atļauto ātrumu neesam redzējuši, tad pietika mums tikai izbraukt cauri Olimpijai, kad ieraudzījām jauko attēlā redzamo zīmi - 70! Pie tam, bija brīži, kad mēs rāmi ripinājām uz 80, bet daži vēl mums aizskrēja garām! Labi. Pie tam - aptuveni trešdaļu no visa ceļa pie stūres bija Voldemārs. Un viņš bija pirmais no mums, kam bija atļauts uz 70 braukt. Nē, nē, nesatraucieties, tie 80 bija atpakaļceļā un ar Andri pie stūres - šejienes noteikumi Voldemāram neļauj braukt pēc deviņiem vakarā vai pēc tumsas iestāšanās - kurš nu ir pirmais.
Mūsu štata skaistās numurzīmes jau esam rādījuši, tagad var nošaut 2 zaķus reizē - apskatīt Oregonas numurzīmi un uzzināt, ka tur personizētie numuri maksā aptuveni par 20 dolāriem dārgāk nekā parastie (tie laikam mazliet virs 10). Patīkami. Es nekad neesmu vareejusi saprast, ar ko "ciparu" numurs ir labāks. Ja personalizētā numura īpašnieks kaut ko sastrādā, to taču ir daudz vieglāk atcerēties, nekā burtu un ciparu kombināciju. Bet nu labi, ne jau es Latvijā par to lietu atbildu.

Šokējošā Vankūvera. Ja tā kārtīgi augstāk redzamajā kartītē ieskatās, var ieraudzīt mūsu sestdienas rīta izbīļa vaininieci. Bet bija tā. Jau labi sen zinām, ka uz ziemeļiem no mums, bet netālu ir Kanādas pirmā pilsēta - Vankūvera. Tā kā turienes apmeklējumam ASV vīza ir pietiekama, domājam kaut kad turp doties. Bet ne jau šoreiz. Šoreiz braucām uz dienvidiem. Un tā lieta jau bija vienkārša - kā uz 5.starpštatu ceļa virsū, tā tik uz priekšu...
Neaprakstāmas bija mūsu sajūtas, pēc skaisti rudenīga pāris stundu brauciena lasot ceļmalas plakātu: sveicam iebraucot Vankūverā! Bet mums taču uz dienvidiem! Kad pāris reizes dziļi elpu ievilkām un degunu kartē dziļāk iebāzām, atviegloti nopūtāmies - izrādās, ka Vašingtona štatam katrā galā ir pa Vankūverai - gan ziemeļos, gan dienvidos. Tā teikt, lai modrību nezaudētu.

Mūsējais benzīntanks. Kaut arī degviela šeit ir lētāka kā Latvijā, uz cenām skatāmies, jo patīkamo starpību stipri mazina mūsu pelēcīša ēdelīgums. Vēl arī nepatīkamais fakts, ka nupat bija "ziemas kāpums" degvielas cenām. Protams, skatāmies, kur lētāk. Esam atklājuši, ka mūspusē visizdevīgākais ir AMPM (visdārgākais, šķiet, ir Shell), un pēc tā izkārtnēm tad arī lūkojāmies gan turpceļā, gan atpakaļceļā, kad vajadzēja degvielas krājumus papildināt. Turpbraucot piestājām pirmajā "mūsējā", kas bija. Arī atpakaļceļā pēc uzpildes stacijas sākām lūkotes, kad rādītājs sāka iet uz leju. Bet vairākas reizes "savējam" garām aiztraucāmies, jo savlaicīgu norāžu nebija. Sākām jau drusciņ nervozēt, kad tomēr redzējām: IR norāde. Griežam iekšā. Un liela bija mūsu sajūsma, kad izrādījās, ka, kaut pa tumsu, esam atkal tieši tajā pašā benzīntankā trāpījuši,kurā no rīta pildījāmies. Un pat pie tā paša sūkņa!

Tikai vienas plāksnītes nebija. Stāstiņš par Mērfija kunga modrību. Kad gatavojāmies braucienam, Māris atsūtīja man vārdisku aprakstu, kā atrast mūsu norunāto tikšanās vietu. Protams, izdrukāju to, bet papildus arī Google Map karti ar ceļu norādēm. Un, kā jau esam iepraktizējušies, braucām pēc tām. Nezinu, vai Māris bija ar Mērfiju sarunājis mūs par lepnību sodīt, vai Mērfijs pats tika galā, bet mums nācās pirmo reizi Amerikā redzēt VIENU krustojumu, kurā nebija norādīts ielas nosaukums. Pēc krietnas maldīšanās un vairākkārtējas zvanīšanas Mārim (kurš brīnījās: viņš taču neesot mums licis pa to ceļu braukt...),protams, izrādījās, ka tas bija tieši tas, krustojums, kurā mums bija jānogriežas... Bet nu labi, tas bija mazāk kā 10 minūšu jautājums. Bijām tikai Mārim pa telefonu mirkli iepriekš paspējuši izlielīties, ka tūliņ jau būsim klāt...

Laikam drusku aizrāvos, skatos - ar šiem krikumiņiem nu jau krietns apjoms sanācis. Pietiks šai reizei. Kā jau solīju - seriāls ar bildēm taps šīs nedēļas gaitā. Gan par to kur bijām un ko redzējām, gan ko ēdām, kur gulējām un...