Rudens rozes

Pēc skaistajiem, bet skarbajiem stāstiem par okeānu, vajag arī kaut ko maigāku – priekš acs, sirds un vēdera. Lai nu būtu – šoreiz par mūsu Portlandes braucienu tieši no šiem skata punktiem.
Jau iepriekš kaut kur biju redzējusi gigantiskās smilgas, bet tieši šajā braucienā tās gadījās mūsu kājām ejamā ceļa malā un tālab es izmantoju iespēju nofotografēties. Jūs, savukārt, varat redzēt, ka man nācās krietni pastiepties, lai tām kaut mazliet pieskartos. Un pieskaršanās bija ļoti patīkama – šo smilgu skaras ir zīdaini mīkstas. Ingrīda zināja teikt, ka tā esot pampaszāle.

Kaut arī mēs šeit jau divus rītus no auto priekšējā stikla esam kasījuši nost prāvu ledus kārtu, joprojām ar prieku atceramies jauko nedēļas nogali pie okeāna, kur, protams, nevarējām palaist garām iespēju nofotografēties pie rozēm un man nezināmām jaukām rozpuķītēm - bija taču 28.oktobris!
Mūsu svētdienas pastaiga gar okeānu bija vairāk kā 3 stundas gara un pēc tās, protams, jutāmies pusdienas nopelnījuši. Izrādījās, ka par to Māris bija padomājis jau iepriekš un rezervējis mums galdiņu vietējā krodziņā "Roseanne" ar lielisku skatu uz okeānu. Kaut diena bija silta, vējš bija mūs labi izpūtis un tālab nesteidzīgā lūkošanās uz pludmali no augšas un pēcpusdienas saulītes sildītiem (caur stiklu) bija ļoti patīkama.
Ko ēdām? Esam nolēmuši, cik vien iespējams, iztikt bez "parastajiem" ēdieniem un censties nogaršot tādas lietas, kas Latvijā nav pieejamas vai nav mēģinātas. Šeit, kā jau okeāna krastā pienākas, izmēģinājām dažādu jūras velšu piedāvājumu. Voldemāram tā bija gigantiska izmēra bļoda ar garneļu salātiem, man žāvēta laša un vēl kādas man nezināmas zivs gabaliņi meksikāņu gaumē un šeit tik tradicionālais zivju čauders (biezzupa - tik garda un sātīga, ka mazā bļodiņā tiek pasniegta), Andrim arī kaut kas zivjains, bet jau piemirsies...
Protams, ar pilnu vēderu smaidīt nav grūti, taču bija arī smieklības. Piemēram - attēlā redzamais jaukais uzrakstu "komplekts" uz viesu mītnes durvīm. Tā arī nesapratām.
Andra uzmanību savukārt piesaistīja cits uzraksts. Namiņš gan bija slēgts - nesezona.

Bet pietiks par svētdienu. Pagriezīsim laiku vēl mazliet atpakaļ un ieskatīsimies sestdienā. Ar Māri bijām sarunājuši, ka pie viņa Forestgrūvā (Forest Grove) ieradīsimies ap pusdienas laiku un tad viņš mūs vedīšot pusdienot uz meksikāņu restorānu.
Tā arī darījām. Pa ceļam Māris mūs brīdināja, ka tas būšot ĪSTS meksikāņu restorāns. Kas tas tāds? Pirmkārt, viņu pusē dzīvojot samērā daudz meksīšu un kaut kur viņiem arī jāēd. Otrkārt, Forestgrūva nav nekāds tūristu centrs, te viss ir "pa īstam", ne tūristu izklaidei uzspodrināts. Tā arī bija: no ārpuses vēl tīri labs, kaut vienkāršs skats. Iekšā iejot mūsu pārtikas vai kāda tur dienesta pārstāvji būtu vienkārši noģībuši - nekādas sterilas tīrības, viss redzams, krēsli un galdi kā nodzīvotā padomju laika ēdnīcā (jā, jā saplīsis, vietām salāpīts, vietām nē, dermantīns krēsliem, nekvalitatīva papīra "salvetes" uz galdiņiem), kopā ar labu bariņu pusdienojošu meksīšu (un tā nu ir kvalitatīva ēdiena pazīme - tur vietējie ēd!) un ļoti laipnu apkalpošanu. Apmēram stundas laikā ko tur uzturējāmies, mēs bijām vienīgie baltie. No ēdamzāles bija redzama arī virtuve: viena izlietne, turpat viss kas cits sakrauts, nebūt ne pirmākā svaiguma un spožuma, taču garšoja viss lieliski, bija svaigs un ne briesmīgi ass. Ko ēdām? Kas to lai zina. Tā kā šādā vietā bijām pirmo reizi, izvēli uzticējām Mārim, katrs kaut ko savu saņēma un mūsu šķīvji jau pēc maza brītiņa bija tīri kā izslaucīti. Garšīgi. Saldais ēdiens gan izpalika. Iemesli bija divi: Māris teica, ka īsteni "savu" saldo meksikāņiem nav un arī porcijas pamatēdienam plus divi lielie šķīvji ar kaut ko čipsiem līdzīgu ar mērcīti bija darījuši savu, "parasts" saldējums vai kas tamlīdzīgs no piedāvātā mūs nespēja iekārdināt.

Ja jau stāsts ir par skaistumu, tad bez Māra kaimiņa ābeles ar super-
sarkanajiem āboliem iztikt nevarējām. Kad ieraudzījām šīs ābeles labāko īpašību - faktu, ka vai puse no tās lapotnes sniedzas pāri sētai uz Māra pusi, jautājām, ko viņš dara ar nokritušajiem kaimiņa āboliem: vai met atpakaļ pāri sētai? Uz ko viņš atbildēja, ka robežpārkāpēji saņemot pelnīto nāves sodu - tiekot iznīcināti apēdot. Mēs arī šajā procesā mazliet piedalījāmies. Bija labi.

Bilžu par sestdienas vakara vakariņām nav, būs jums jātic uz vārda, bet tur nu mūs pārsteidza un lutināja Ināra. Vispirms tapa izcils ēdiens ar mīdijām vai viņām līdzīgām gliemenēm un rīsiem dārzeņu mērcē. Garšoja tik labi, ka grūti pat aprakstīt. Ināra gan pēc tam atzinās, ka mazliet norūpējusies esot bijusi, jo ne visi no Latvijas iebraukušie esot morāli gatavi uz gliemenēm. Mēs bijām. Tad nu saņēmām arī godam nopelnīto saldo (grūti gan bija tam vēderā vēl vietu atrast, bet arī - bija vērts). Tā bija Amerikas tradīcijā gatavota kūka, kuras recepti uzzināju un jau pati mājās uztaisīt izmēģināju. Super garda. Tagad es arī savus ciemiņus ar tādu pacienāšu.

Svētdienas rītā, savukārt, mūs lutināja Māris - ar paša ceptām plānajām pankūkām kopā ar paša vārītu upeņu un kazeņu ievārījumu. Kad jautājām, kas tad viņu piespiedis iemācīties pankūkas cept, atbilde bija pavisam praktiska: citādāk viņš savus bērnus nav varējis augšā dabūt, lai sestdienās uz nodarbībām latviešu skolā vestu...

Dzelžaina loģika. Un izrādītjās, ka arī mums "pamats" bija ielikts tik labs, ka bez problēmām tikām ar jau iepriekš aprakstīto "okeāna pastaigu" galā, jo pusdienojām tikai krietni pēc trijiem pēcpusdienā.