trešdiena, 2007. gada 31. oktobris

Smilšdolāri, oranžā zvaigzne un kapučsēnes

Sestdienas pievakarē kopā ar Māri un Ināru kalām plānus svētdienai. Mēs šoreiz bijām slinkojuši - nekādu iepriekšēju info par vietām, ko gribam redzēt, pētījuši nebijām un tāpēc nodevām sevi "vietējo" rokās.

Brītiņu apdomājušies viņi sāka piedāvāt virkni apskatāmo objektu. "Skaidrs", - es teicu, - "paliekam te nedēļu un skatāmies visu". Saimnieki vispirms tā kā sabijušies saskatījās, bet tad sāka smieties. Kaut mēs jau būtu varējuši gan arī nedēļu palikt...

Tad sākām domāt par to, ko VIENU varam paspēt, vai kam tieši šis ir īstais apskates laiks, vai kas ir vistālāk no Parklandes un vistuvāk esošajai atrašanās vietai..., kamēr vienojāmies, ka dosimies uz okeāna krastu. Tagad varu sacīt - tā bija lieliska izvēle. Ne jau par tukšu un nesmuku vietu mums būtu pāri diviem simtiem bilžu.

No Māra mājas līdz okeānam bija mazliet vairāk kā pusstundas brauciens. Un arī ļoti skaists, jo gan pa auglīgo ieleju braucām, gan (ne ļoti augstu) kalnu grēdu šķērsojām. Tā kā bijām mazliet uz dienvidiem pabraukuši, tad otrreiz trāpījām zelta rudenī. Pie mums Parklandē tas jau tā kā nobrūnējis.

Bet šis stāsts gan būs par okeāna dārgumiem. Mazliet atvainojamies par kavēšanos tiem, kuri stāstu gaidīja jau trešdien, bet Andrim visu mūsu otrdienu aizņēma bilžu kārtošana. Nu pirmo porciju varēsit saņemt.

Kāpēc par okeāna dārgumiem? Mēs Mārim un Inārai sacījām, ka gribam krietni izstaigāties. Māris teica, ka pa okeāna krastu un tik jaukā dienā mēs to arī varēsim izdarīt, taču Ināra ierosināja, ka vajag arī nelielu sacensību - kuram būs interesantākais ieraudzījums, atradums vai instalācijas objekts. Un šis uzdevums mūsu pastaigu patiesi padarīja interesantāku.

Pirmā doma bija par skaistāko akmentiņu kolekciju, bet to nācās atmest ātri vien - akmeņi te bija krietni palieli un praktiski visi - melni un ovāli... Gliemežvāku arī nebija daudz. Ko nu? Devāmies vien uz priekšu, cenšoties pagaidām nezināmos dārgumus atrast.
Mans pirmais guvums bija, augšējā attēlā redzamā krabja "ādiņa". Dikti jau priecīga biju, jo Olimpijas pussalā redzētās bija uz pusi mazākas. Vēl pēc brīža smiltīs bija vēl kādi krabīši un mēs ar Voldemāru izdomājām tos dzīvei pielīdzināt (jo Point Defiance zoo akvārijā tos dzīvus redzējām). Tā kā jums tas gāja secen, tad ielieku attēlu, kur krabju saime ir "kā dzīva" - ar piezīmētām trūkstošajām detaļām.
Tālāk ejot redzējām, ka ne mēs vienīgie bijām šādā veidā izklaidējušies - vietumis rindiņās vai bariņos bija kādas 10 krabju "ādiņas" saliktas. Tālāk ejot un izskaloto okeāna zāļu kumšķos pēc nezināmajiem dārgumiem lūkojoties, pēkšņi pamanīju, ka vienai krabja ādiņai ir tā kā vairāk "detaļu" klāt. Metos šķetināt zāļu kamolu vaļā un izrādījās, ka tur ir ne vien "ādiņa un detaļas", bet dzīvs krabis! Un tad jau Andris arī bija klāt, lai smuki nobildētos.

Ko tālāk? No vienas puses, sapratām, ka mums rokā ir kādi 18 dolāri (apmēram tik maksāja vietējā veikaliņā nopērkamais krabis). Taču, tā kā bijām krietni pabrokastojuši, mums viņu staipīt līdzi vēlākai apēšanai nemaz negribējās. Nolēmām mēģināt iedabūt viņu atpakaļ okeānā.
Bet okeāna nolūki arī ir neizdibināmi: kad Andris pie Olimpijas tajā iebrida, sajūta esot bijusi, ka briesmīgi "rauj iekšā". Ar krabi bija otrādi - okeāns to vairākas reizes "meta ārā", līdz kamēr tomēr pieņēma atpakaļ. Vienu šādu starpposmu redzat arī bildē.
Tā kā mūsu iesāktā "krabju papildināšana" Voldemāram bija iepatikusies, tapa arī viena viņa veidota "instalācija" jeb sejiņa. Tālāk ejot mums kā balva arī gliemežvāki parādījās. Daži bija diezgan lieli un ļoti latviski - skaisti brūnīgi. Tā kā mums tos līdzi stiept negribējās, skaistums tika piefiksēts bildē. Pie tam - pievērsiet uzmanību arī apalītim virs brūnajiem gliemeža "vākiem" - tas ir smilšdolārs. Skaists apaļš giemežvāks - laikam jau tieši tā apaļuma pēc arī pie sava nosaukuma ticis. Tiesa gan, tā arī īsti nesaprotu, kur tur gliemezis pats varēja patverties.
Vairumam atrodamo viena puse ir vesela un ar mazu caurumiņu vidū, bet otra salauzta (varbūt tur bija gliemezis?). Skatījos un grozīju rokā, nu dikti jau praktiskai latvietei patīk tāds smukumiņš ar caurumiņu - taisni prasās, kaut ko ar to izdarīt. Tad pienāca Ināra un sacīja, ka mans domu gājiens esot pareizs - tos izmantojot telpu rotājumiem.
Tādu ziņu man tikai vajadzēja! Tā kā esam izlēmuši naudu lieki netērēt, salasīju kādu kaudzīti - mājās padomāšu kā vēl mazliet uzskaistināt un tad varēšu kādus Ziemsvētku rotājumus "iegūt". Vēlāk atradu arī vienu, kam abas puses veselas un tajā otrajā caurumiņa nav, bet toties skaista "zvaigznīte". To mēģinu demonstrēt bildē.
Pēc brīža arī Andrim bija ar ko nofotografēties. Tāds skarbi vīrīšķīgs attēls gan sanāca, bet - kas ir, tas ir.
Vēl pēc brīža kāds no mums atrada "peli" - akmeni, pie kura ne vien mazliet sūnu un klāt pieaugušu gliemežveidīgo bija, bet arī viena krietnāka jūraszāle kā aste pieaugusi. Tā kā Māra ikdienas darbs bez datora nav iespējams, tad nolēmām, ka tā ir datorpele un iespiedām viņam rokā.
Ja jau pele ir, tad līdz čūskām arī nav tālu. Nu tad dabūjām mēs tās arī. Mūsu pavadoņi sacīja, ka piekrastē vispār esot sastopamas īstās, par laimi, neindīgas. Bet mūsu ceļi todien nekrustojās.
Mēs bildējāmies ar "jūras čūskām" - no okeāna izskalotiem jūras augiem. Pirmajā bildē redzams glīti instalēts sakaltis, bet toties visā garumā. Otrajā - nesen izskalots mudžeklis - pēc trekniem milzu zušiem izskatījās. Ināra zināja sacīt, ka ne velti tie tik trekni esot - to želejīgais vidiņš tiekot pārtikas rūpniecībā izmantots kaut kā līdzīgi želatīnam.
Man pašai šī svētdiena okeānmalā bija kā mazam bērnam - vienos interesantos atradumos. Krabis un smilšdolāri jau bija, "čūskas" arī, bet, izrādās, arī tas vēl nebija viss! Vēl vienu dzīvu būtni dabūju rokā paturēt - jūras zvaigzni. Līdz šim biju tikai tās pārkaļķotās versijas kādam mājās uz plauktiņa redzējusi vai caur stiklu zoo akvārijā. Bet te nu bija īsta - okeāna krasta smiltīs. Tika izlemts, ka pie mana oranžuma tā piestāv vislabāk, tālab kopā bildējāmies. Par to, ka es jau arī savā būtībā esmu zvaigzne, tikai maskējos, Mārim un Inārai neizstāstīju.
Nu ko, tīri statistiki jau sāk izskatīties, ka atradumu jomā uzvara tā kā varētu būt manējā, vai ne? Taču nē, vienbalsīgi (jeb - piecbalsīgi) to piešķīrām Inārai. Viņai todien bija "sēņu acs". Mūsu pastaigas sākums bija gar okeānu, kur visus jau pieminētos dārgumus redzējām, taču atpakaļ nolēmām doties "pa augšu". Šajā vietā okeāna pašā malā ir samērā šaura pludmale, pa kuru gājām, taču tālāk ir stāvs klinšains krasts (gan jau Andris uzrakstīs, bildes ir), pa kuru vijas ceļš. To izvēlējāmies atpakaļgājienam. Bija skaisti uz okeānu no augšas raudzīties, taču vēl viens patīkams pārsteigums bija ceļa malā nupat sadīgušās bērzlapītes - maziņas sarkanas podziņas. Bez skaita. Un bez tārpiem! Pirmā tās ieraudzīja Ināra un bija skaidrs, ka ceļmalā tā vienkārši augam latviešu cilvēks sēnes atstāt nevar. Viens un divi, sauja pilna. Bet mazās sarkanītes tā vien spīd arī uz priekšu. Ko nu? Protams, izrādījās, ka nevienam maisiņa vai pat kabatlakata līdzi nav...
"Vajag tikai ļoti gribēt, un risinājums tiks rasts" - apmēram tā sacīja Ināra un noāķēja savas vējjakas kapuci. Tā mums kalpoja par sēņu grozu. Un izmērs izrādījās piemērots - kad nonācām pie auto, kapuce bija kārtīgi pilna. Te krietnas vakariņas sanāks, bet ne par to Inārai "galvenā balva". Būtībā jau savu "balvu" viņa sarūpēja pati - vienā no pēdējiem ceļa līkumiem iesaukdamās, pagaidiet! Un atgriezās ar attēlā redzamo milzu baraviku, kurā NEBIJA tārpu! Jā, arī sēnes šeit laikam aug tik ātri, ka tārpi nepaspēj atskriet.
Kas par baraviku mērcīti būs! Jā, jā. Pasakās parasti laimīgās beigas ir tādas, ka "arī es tur biju, ēdu un dzēru...". Mums šoreiz tā mērcīte gāja secen, jo pirms sēņu ēšanas ir tas nepatīkamais un darbietilpīgais process - tīrīšana. Mēs tajā nepiedalījāmies, jo, kad no piekrastes atgriezāmies Māra mājā, pulkstenis jau rādīja pāri astoņiem vakarā - bija ar steigu uz Parklandi jāpošas.

Nu jau pietiks, būs arī citi stāsti un citas bildes, jo, kā jau droši vien bija jūtams, šis un tas hronoloģiski tika izlaists, lai pie temata noturētos.

3 komentāri:

Unknown teica...

sākuma, skatoties bildes, nodomāju, ka esi iegādājusies džemperi ar jūras zvaigzni....izlasot, protams, izrādījās, ka tā gluži nav:)

Unknown teica...

vai tikai te "kaadai" neprasaas redzes paarbaude? :D

nu baigie mezonji taj okeaanaa dziivo :D

juus tur bijaat tikai vienu dienu?Kaapeec nepalikaat uz vakarinjaam, un nakshnjoshanu?

Unknown teica...

vai te kāds neuzprasās uz nepatikšanām???