Visādi sīkdarbi (piemēram, ar čeku) un komentāri

Ar to arī sākšu - par neskaidrību ar lietussarga cenu no iepriekšējā stāsta. Aizgāju, parādīju un pajautāju. Jā, izrādās, ka šeit arī var tāpat kā Maximā gadīties - uz preces viena cena, datorsistēmā cita. Tikai reakcija bija atšķirīga. Pirmkārt, atvainošanās (vairākas reizes), otrkārt - naudas atskaitīšana atpakaļ manā kontā (nezināju, ka tā var, pasekošu savam konta izrakstam), treškārt - solījums, ka pasekos, lai kļūda sistēmā tiek izlabota.

Vēl - tomēr saņēmos, paskatījos kartē un aizbraucu uz Value Village veikalu - cerībā uz tām smukajām (lietotajām) krūzītēm. Nekā, par vēlu - laikam tās pirmdienas cenas tik labas bijušas, ka pilnīgi nekas ievērības cienīgs nebija palicis, tik vien kā uzrakstīt paspēju.

Saņēmu autiņa stāvvietas uzlīmi - tagad to droši varu likt visās PLU stāvvietās, kur rakstīts virsū, ka darbiniekiem domātas - es šajā kategorijā esmu tikusi. Bet pati jau smaidu - lepna koša uzlīme - "es esmu PLU darbinieks" uz tādas grabažiņas kā manējā. Nē, "garbaž-iņa" nebūs pareizi, viņa tak ir dikti liela... (es te izmēru domāju).

Mācījos benzīnu ieliet. Neuzdrošinieties smieties, arī tas nav vienkārši "te un tagad". Pirmā problēma bija - kā var bāku vaļā dabūt. Izrāpojos visādīgi un visur, kamēr atklājās, ka bākas attaisāmā nospiežamā poga ir dabūjama, kad atver cimdu nodalījumu. Tik vienkārši, bet - kam kaut kas tāds var ienākt prātā, ja amerikāņu autiņš nav bijis? No turienes pat var arī bagažnieku atvērt. Ērti, ja zina.

Pēc tam kaut ko mēs trijatā nesapratāmies - automātu, mana kredītkarte un es. Vai nu secības nebija īstās vai kas. Bet galā tiku - iegāju iekšā, sarunāju, ka vispirms ieliešu (un atstāju karti) un tad iešu samaksāt. Tas OK. Nu jau gandrīz labi, vai ne? Atliek tikai degvielu ieliet. Nu ko, ieliku pistoli un... Nekas! Izņemos visādīgi, kā par spīti tuvumā ārpusē neviena nav, iekšā skriet jau atkal negribas. Viens puisis tomēr nāk ārā, metos tam klāt. Viņš apmulst par manu problēmu, bet palīgā nāk. Atkal jau izrādās vienkārši - kad izņem degvielas pistoli no turētāja un ieliek bākā, turētāja apakšdaļa jāpaceļ uz augšu un viss notiek. Nu ja, tagad zināšu. Bet - kas būs citas firmas benzīntankā? Par to citreiz. Bāka gan kadiljakam krietna - ietilpst 16 galoni (tātad aptuveni 60 litri - kādu laiku varēšu braukt bez bēdu. Patēriņu rēķinājusi neesmu - to saviem vīriešiem atstāšu, bet mazs tas skaitlis nez vai būs.

Tā kā veiksmīgā caurlaides saņemšana mani bija iepriecinājusi un no mājām skanētā veidā biju saņēmusi uzlabotos potēšanas papīrus, saņēmos un devos uz medpunktu. Bet tur cīņa bija sīva un beidzās ar neizšķirtu. Vispirms man mēģināja iestāstīt, ka velti es tos papīrus nesu, jau pagājšnedēļ viņi mani esot nopotējuši (varbūt vajadzēja arī piekrist un laisties projām?). Kad nu es pretojos, tad papīrus paņēma un no iepriekš obligātās cūciņu potes tomēr atbrīvoja (15 dolāru ietaupījums, ja neskaita, ko Andrim izmaksāja to izziņu dabūt). Bet no PPT potes (precīzāk laikam tas saucas tuberkulozes tests) izvairīties neizdevās - to potējot visiem kas vien tuvumā parādās. 20 dolāri no manis. Un arī Andrim tā esot neizbēgama. Redzēs kā Voldemāram skolā ies - varbūt sapotēs visu vienos caurumos.

Biju aizbraukusi arī līdz mūsu potenciālajam dzīvoklim un beidzot tiku to apskatīt. Patlaban tas jau ir atbrīvots, bet vēl nav iztīrīts, nav atsvaidzinātas (nokrāsotas) sienas un nav nomainīts paklājs. Labā ziņa Voldemāram - mums būs trauku mazgājamā mašīna! Kāds īrnieks ir pats ielicis un atstājis. Ceru, ka strādās arī, būs jāmācās lietot. Dzīvoklītis izskatās tīri jauks - kā pa durvīm iekšā, tā dzīvojamajā istabā, turpat tālāk virtuves niša, eja uz 2 guļamistabām, tualete kopā ar vannas istabu. Laba lieta - abās istabās un gaitenītī starp dzīvojamo istabu un guļamistabām ir lieli iebūvētie skapji. Tos mums tad nevajag. Bet viss pārējais gan tukšs.

Es kā slinka paklāju tīrītāja jau sāku domāt - varbūt būs vēl kāds paklājs pie pašām durvīm jāliek, kā tas ir - no āra uzreiz iekšā 1.stāvā un uz paklāja? Es labi zinu, cik smilšu mēs Kadagā līdz 3.stāvam uznesam... Dzīvojamā istaba gaiša izskatās, ar diezgan lielu logu (gar kuru gan visi garām staigās, jo mums ir stūra dzīvoklis un te visi nāks no stāvvietas). Stāvvieta ir liela, autiņu skaits netiek ierobežots, konkrētu vietu nav - kurš agrāk atbrauc, agrāk noliek, svītras ir savilktas. Abās guļamistabās logi mazāki, bet ar samērā jauku skatu - uz gravas augšējo malu. Ja kāds atceras, reiz rakstīju, ka PLU ir izvietota uz gravas malas, tagad esmu atradusi tās gravas pretējo malu - pie mūsu guļamistabām. Bet tās platums gan tad ir vairākas jūdzes! Augstums - apmēram trīsreiz mazāks kā Siguldā. Internetā šī īres kompleksa bilžu nav, ja vēlāk safotografēsim, ieliksim - ziņkārīgajiem jāgaida.

Pārvaldniece Dženifera (ļoti jauka jauna melna dāma) izteica cerību, ka piektdienas rītā varēsim ievākties. Es arī tā ceru. Sacīju, ka citādi mēs busim "homeless" - bezpajumtnieki ar mēbeļu kravu. Patreiz mūsu ievākšanās scenārijs izskatās šāds:
- ceturtdienas pievakarē (ap pieciem?) pēc veiksmīgas imigrācijas kontroles un muitas pārvarēšanas es sagaidu Andri un Voldemāru lidostā
- visi 3 aizbraucam kaut kur paēst (man vēl kāda vieta jāatrod)
- dodamies uz Ņūkāsli pie Alfa un Lijas, tur kā nebūt pārnakšņojam
- no rīta Alfa vecajā lielajā busā tiek krauta mums uz šejienes laiku atvēlētā viņu mantība. Kadiljaks uz brīdi paliek tur, mēs (visi 3) ar busu braucam to izkraut mūsu dzīvoklī. Un tad busu Ņūkāslē samainām atpakaļ pret kadiljaku un braucam mājās. Tur jau vakars varētu būt tuvu
- sestdien un svētdien - kas to zina, ko darīsim
- pirmdien - Voldemārs uz skolu (vecāku pavadībā), pēc tam laimīgie vecāki domā ko darīt līdz vakaram, kad būs bērniņš no skolas jāizņem.

Par Voldemāra skolu - patlaban man atkal kārtējā "nieiespējamā misija" - jāmēģina iekārtot Voldemārs skolā, kas viņam nepienākas un pie tam ir 20 minūšu braucienā no mūsu dzīvesvietas. Tā redz ir, tiklīdz kādas problēmas atrisinātas, vajag radīt jaunas, vai ne? Bet par to nākamo stāstu - šis jau pārāk garš iestiepies. Pie tam - tas vēl arī īsti nobeigts tas pasākums nav. Ceru, ka trešdienas pēcpusdienā tikšu skaidrībā un tad visu varēšu uzrakstīt.

Nu jau esmu Amerikā vairāk kā nedēļu, bet neiespējamās misijas, izmisīgas cīņas ar sevi, papīriem un ko tik visu seko viena otrai un gala vēl nav. Pie tāda "sīkuma" kā projektā paredzētā pētniecības darba, lasīšanas, sēdēšanas bibliotēkā ij tuvumā neesmu tikusi. Visu laiku kādas skriešanas un darīšanas. Nu jā, emuārs jau arī kādas stundas vai ik dienu paņem - tas jau tikai lasītājam viegli un ātri - čiks un izlasīts (bet man prieks censties). Mazliet gan esmu ar savām vadāmajām maģistrantēm pastrādājusi - tas tāds mierinājums, ka kaut kas no "darbiem" tomēr notiek arī.

Ik pa brīdim sevi mierinu vien ar domu, ka tas tiek 8 mēnešu uzturēšanās vārdā darīts un vēl daudz visa kā sadarīt paspēsim. Iedomājos arī - diez kā jūtas tie, kam līdzīgas cīņas jāizcīna, ja uzturēšanās laiks īsāks (piemēram, kā Intai bija, kas Fulbraitā bija ar 2 meitām, bet uz 3 vai 4 mēnešiem). Viena lieta ir ekskursijā vai ciemos atbraukt, tad šis viss atkrīt, bet tā tīri racionāli spriežot mans ieteikums ir - kaut ko mūsu "izlēcienam" līdzīgu ir vērts plānot tikai uz pietiekami ilgu laiku.

Interesanti, ja mēs būtu jau no sākuma bijuši trijatā - būtu vieglāk vai trīskāršs izmisums ik pa brīdim? Nezinu. Katrā ziņā lieliski ir tas, ka man ir tik daudz palīdzīgu cilvēku visapkārt - "svešā vietā" vai ar ne tik ieinteresētiem arī noteikti būtu citādi. Es te brīžam sāku domāt pat otrādi - ka par daudz kādam neuzbāžos, saku lai droši saka man "nē", ja kas iet pāri mēram...

Nu jau pietiks gan - jūs varētu sākt mosties, man laiks doties gulēt.