Stāsts par ceļiem, kartēm un (vairākkārtēju!) apmaldīšanos

To, ka ar labiem nodomiem tiek ceļš uz elli bruģēts, mēs visi zinām. Bet ja tam vēl klāt nāk lepnība un naivā doma - nu jau es kaut ko saprotu... - tad iet tā, kā man pirmdien.

Tā kā man pie Alfa un Lijas bija jābūtu ap pusdienlaiku, no rīta čakli pasēdēju birojā pie datora - gan emuāru uzrakstīju, gan ar iepriekš jau pieminēto Google Maps sev kartes visādām braukšanām sagatavoju. Un jutos tik labi - beidzot sāku kaut ko no viņu sistēmas saprast. Sākumā jau neierasti bija, ka viņi ielām un ceļiem lielākoties nevis nosaukumus dod, bet numurus. Tagad gan man tā lieta pēc būtības sāk jau patikt. Nu kā, tu, cilvēks, vari zināt kur ir, piemēram, Lāčplēša iela. Bet 13.iela? Protams, aiz 12-tās! Un ielas arī seko viena otrai pēc kārtas, tālab var just īstās vietas tuvošanos. Ļoti racionāli. Tas pats ar krustojumiem uz lielajām šosejām - jāizmanto 4.nobrauktuve.

Un tātad. Līdz Ņūkāslei man stunda ko braukt, to ceļu jau puslīdz zinu, jo esmu reizes 3 jau tur bijusi. Bet sestdien, kad ar Valdu veikalos bijām, vienā lietoto preču veikalā ieraudzīju TĀDAS lietotās tējas tasītes (ideāla forma, plāniņš balts porcelāns ar zelta maliņu...), ka biju nolēmusi pa ceļam (jo praktiski pa ceļam arī sanāca) tās iebraukt un nopirkt. Fakts kas īpaši sildīja manu ekonomistes sirdi bija - ka tieši 3.septembrī kā Labor day tajā veikalā visām precēm būs puscena. Patīkama sagadīšanās, kaut gan, atzīšos - pat nezinu, cik to krūzīšu bija (kādas 3 šķiet) un cik tās maksāja, jo tikai pēc tam sapratu, ka man tās vajag. Un tātad - kartē izskatās elementāri, bijusi tur jau biju un ir praktiski pa ceļam. Tiktāl viss būtu labi. Bet - karti ar ceļu biju izdrukājusi no savas dzīves vietas, taču braukt sāku no universitātes. Tālu jau nav. Bet man bija slinkums kādu gabaliņu braukt tā kā atpakaļ (kā kartē) un es nolēmu, ka gan jau uz vajadzīgo krustojumu nokļūšu "pa taisno". Rezultāts bija pelnītais - 20 minūšu braukāšana, kamēr laimīgi tiku laukā uz 5.lielceļa, kas veda man vajadzīgajā virzienā. Veikals, protams, netika sameklēts - nebija vairs ne laika, ne garastāvokļa.

Lai nu man piedod Andris ar Voldemāru - ir arī citi iemesli kālab gaidu viņus šeit, taču viens ir arī cerība uz blakussēdētāju-stūrmani, jo braukt, skatīties uz ceļu, mainīt joslas un vēl karti pētīt kopā - tas man patreiz īsti nav pa spēkam.

Vēl jau ir viens jaukumiņš, kas man dikti uz ceļa "palīdz". Atklāju, ka manam kadiljakam kreisais pagrieziens nedeg. Pati sataisīt nevaru, sarunāju vai nu ceturtienas vakarā Ņūkāslē vienu vīriņu kas paskatīsies vai ceru uz Andri. Un tas nozīmē, ka, par joslu maiņu domājot uz kreiso pusi, es izmisīgi skatos spoguļos, lai kādam pāri nenodarītu. Un tad, kad jau tā esi apmaldījies un neko lāga nesaproti, šitais papildu jaukumiņš vēl klāt... Grūta ir dzīve ar vecu autiņu un bez vīriešiem.

Kas glāba? Viņu labās norādes uz ceļiem - braukāju tikmēr (kartē jau sen biju sapinusies un laika jau arī pētīt nav, apstāties nav kur, jo tajā rajonā bija lielās ielas vien kā par spīti), kamēr atradu norādi uz man vajadzīgo 5.lielceļu.

Ņūkāslē nonācu laimīgi un šo to no iedzīves mūsu dzīvoklim jau kastēs saliku un tās tagad rātni tup kadiljaka bagažniekā. Gaida kad tiks laukā. Redzēs, ja iznāks, aizbraukšu šodien paskatīties kā mūsu iecerētajam dzīvoklim klājas - sākuši jau tīrīšanu vai nē.

No Ņūkāsles man bija jādodas uz Pjallapu - Voldemāram par skolu runāt. Protams, karti biju sagatavojusi un pa lielceļiem viss bija OK. Taču - pilsētā samaldījos. Tiesa gan - puslīdz laimīgi - tiku laukā uz ceļa, kurš ved "pie manis" - uz Parklandi. Tā kā īsti droša par apgriešanos krustojumos nebiju, bet izbesījusies jau gan krietni, aizbraucu līdz pat Parklandei un tad sāku no jauna. Papildu iemesli tā darīt bija fakts, ka man bija izdrukāta arī karte ar nogriešanās norādēm arī no Parklandes un laiks man to ļāva. Nu labi. Līdz Pjallapai tieku, nogriežos, nogriežos, nogriežos, kamēr saprotu, ka labi nav - mājiņas kļūst aiz vien mazākas, jaukās numurētās ielas ir ar tādiem numuriem, kādus kartē atrast nevaru, bet mūsu norunātais tikšanās laiks ar Induli tuvojas. Atrodu kaut kādu tā kā armijas bāzīti kā ko - nopietni vīri iekšā ārā staigā. Es karti rokā, adresi otrā un pie šiem. Pētīja, pētīja viņi karti, līdz atzinās, ka man palīdzēt nevar - neko nesaprotu. Ne var atrast kartē, kur paši tagad esam (!), ne zina kur ir man vajadzīgā adrese. Jauki. Nu tad es kā īsta amerikāniete - ar smaidu teicu paldies un gāju laukā. Pasēdēju mašīnā, papētīju vēl karti. Nekā.

Un tad es atcerējos! Man taču ir Induļa telefona numurs un pašai mobilais kaklā karājas. Zvanīju Indulim, teicu, kur atrodos (uz ēkas rakstīto nosaukumu) un jautāju, vai viņš nevar atbraukt mani glābt. Labu laiku viņš domāja, kamēr izdomāja, kur es varētu būt un teica, ka 10 min. laikā būs klāt (redzat, cik "tuvu" mērķim es biju). Tā arī bija. Atbrauca, un, viņam "astē sēdēdama" es galā nonācu.

Kā gāja pie Induļa ģimenes - par to būs atsevišķi. Šorīt pētīju kartē, kāpēc tik traki samaldījos un tagad saprotu - tur vienā vietā platā divvirzienu iela slīpi sadalās par 2 - ar 1 joslu katrā virzienā. Bet es to par nogriešanās vietu uztvēru un tālāk jau... Vēl arī lielisku orientieri - nepieciešamību šķērsot dzelzceļa sliedes - nebiju pamanījusi (un mana gudrā karte arī par to klusēja). Tad būtu bijis vienkārši - brauc, kamēr pāri sliedēm un tad pa kreisi...

Bet pēc tam jau visi gudri. Redzēs kā būs, kad man šajās dienās atkal uz Pjallapu būs jādodas. Taču patlaban pietiks - skriešu uz PLU grāmatveikala atvēršanu un tad vēl visur kur. Ceru, ka vakarā piesēdīšos - rakstīt ir par ko.