Kārpūli, vanpūli, šatli un vispār par domājošām pašvaldībām

Raksta Ieva. Nu gan esam nočammāju-
šies ar rakstīšanu, bet tagad toties par lietu, kas man šeit ļoti patīk. Kaut gan - labāk iesākšu ar to, kas man nepatīk. Šejienes nodokļu sistēmu īpaši iepazinusi neesmu, jo nav tādas vajadzības, bet jau Latvijā tiku brīdināta, ka vienā ziņā neizdevīgā štatā būsim - šeit ir viens no vislielākajiem tirdzniecības nodokļiem (sales tax). Vai un cik liels šeit ir PVN un citi nodokļi, to neredzu.

Šis izpaužas tā, ka precēm ir uzrakstītas cenas, bet, kad tu saņem kases čeku, tad apakšā ir papildu rindiņa - sales tax un šeit tas ir 8,8%. Šī summa tiek pieskaitīta pirkuma summai. Tiesa gan, ir kaut kādas preču grupas, kurām to nepiemēro. Tos gadījumus uzskatu par vienkārši patīkamiem un īpaši apkopojusi neesmu. Īpaši apspriest šī nodokļa jaukumu vai nejaukumu nav jēgas, ietaupīt arī neko nevar - ja tā prece ir vajadzīga, citādi to nopirkt nemaz nevar...

Šī nodokļa lielumu nosaka katrs štats un tiem, kam ir izvēle, kurā štatā iepirkties, ir vērts likmes papētīt (sevišķi, lieliem pirkumiem), jo tas nozīmē, ka, piemēram, arī tas pats Amway vai Noni saņēmējam maksā dažādi - atkarībā no tā, kurā štatā viņš atrodas. Bet nu jau pietiks, jo, kā pati mācu studentiem - nodokļus apspriest nav jēgas, ar tiem vienkārši jārēķinās.

Bet kāpēc tad domājošās nevis "plēsīgās" vai vēl nez kādas pašvaldības, ja viņi šādi rīkojas? Te atkal ir interesanta lieta - šis nodoklis pa štatiem (ja pareizi esmu sapratusi) mēdz būt dinamisks - palielinās vai samazinās, atkarībā no tā, vai un ko pašvaldība par šo nodokļa naudu iecerējusi darīt (atvainojos, nezinu, kā pašvaldībām kopējais finansējums veidojas). Un Vašingtona štatā viena no prioritātēm ir sabiedriskais transports vai vēl konkrētāk - sastrēgumu mazināšana, mudinot cilvēkus labprātīgi pārsēsties sabiedriskajā transportā. Un - lai cilvēki to darītu labprātīgi, piedāvājumam ir jābūt vismaz līdzvērtīgam. Ar to tad viņi arī ņemas.

Pirmā vienkāršā viltība bija Andra jau aprakstītā dimanta josla uz lielajiem ceļiem. Nu ir patīkami braukt pa tukšāku un līdz ar to ātrāku joslu! Vēl - Sietlā esot metro (gan jau izmēģināsim, tad rakstīšu), starp Sietlu un lidostu (plānots arī uz Takomu) kursē ātrgaitas monosliedes vilciens (arī neesam izmēģinājuši). Ar tā būvniecību gan iet tāpat kā patlaban Latvijā ar Dienvidu tiltu un bibliotēku - ir skaļas diskusijas par to, vai tik nav par dārgu, vai vajag turpināt, varbūt atstāt esošo garumu un viss (nu, tāds viedoklis varētu būt sietliešiem, līdz kuriem vilciens jau iet)...

Protams, ir parastie pilsētas un piepilsētas autobusi (par tālsatiksmi būs cits stāsts, ja izmēģināsim) - ne visai daudz maršrutu, bet glīti, ērti, priekšā velobagāžnieks, kur šoferis palīdz piestiprināt velosipēdus (un tos diezgan bieži arī redzu piestiprinātus). Vēl - gan autobusu galapunktos, gan speciāli ir izveidoti "tranzīta centri" (mūspusē Takomai vien jau kādus 5 zinu), kur ir iespējas bez maksas atstāt auto un pārsēsties citā transportā (nu, latviski tas tagad saucas park&ride - jūs jau visi zināt). Piemēram, no Pjualapas uz Sietlu esot ļoti ērti nokļūt ar vilcienu - tie ir ērti un nesas pa sliedēm milzīgā ātrumā. Tik tālu dzirdētas lietas.

Tas, kas mani ieinteresēja jau pirmajās Amerikas dienās bija jocīgie vārdi norādēs autostāvvietās un šur tur uz ceļiem: tikai vanpūliem (vanpools) vai kārpūliem (carpools). Kas tie par izredzētajiem? Un te atbilde ir interesanta. Sākam ar vanpūliem. Ideja tāda: pašvaldība ir nopirkusi vairākus simtus labi aprīkotu busiņu (lietilpība no 5 līdz 15 cilvēkiem), tie ir glīti nokrāsoti un IKVIENS, kurš var salasīt vienā virzienā un puslīdz vienā laikā braucošu attiecīgā lieluma cilvēku bariņu, var pieteikties uz vanpūlu. Tātad - katru rītu (vai kā nu vajag) salasa savu kompāniju un dodas uz darbu, skolu.... Vakarā tāpat atpakaļ. "Šoferītim" par darbu nemaksā, bet viņam arī par busa izmantošanu (sēdēšanu iekšā) nav jāmaksā, pārējie pa visiem kopā pašvaldībai maksā noteiktu maksu, kas nosedz uzturēšanu (auto netiek izpirkts) - maksa mainās no attāluma un sākas ar 23 dolāriem par mēnesi 1 cilvēkam, ja kopējais "aplis" ir 5 jūdzes - paskatījos tabulu - nu nepieklājīgi mazi pat priekš Latvijas tie skaitļi izskatās.

Vanpūlu (un pat līdz autobusam) var pasūtīt arī dažādiem vienreizējiem izbraucieniem, ja ir cilvēku skaits. Tā, protams, tiek samazināts mašīnu daudzums uz ceļa. Es vēl nezinu, cik veca vai jauna šī lieta ir, bet, iespējams, ja braucēju bariņš ir mazāks, var domāt par kārpūliem.

Arī tas ir asprātīgs risinājums, kas Latvijā ir sastopams "dabiskā veidā" (Liena un Uģis noteikti zina), bet šeit kā palīgs iesaistās pašvaldība. Un tātad, piemēram, es katru rītu braucu viena uz darbu Pjualapā. Es varētu vēl kādu mašīnā paņemt, tikai - nevienu gribētāju nepazīstu. Nu tad var pa telefonu vai internetā pieteikties kādā maršrutā braukt gribētāji un potenciālie vedēji. Pašvaldība palīdz sakontaktēties un ceļa izdevumi tiek samazināti abiem, jo līdzbraucējs (-i) maksā savu daļu. Ātrāk un ērtāk nekā ar autobusu.

Kāpēc es arī par šo interesējos? Voldemārs, protams, ienīst šo manu interesi, bet es arī būtu laimīga, ja izdotos Voldemāram vietu kādā no "pūliem" atrast - vismaz no rītiem uz skolu. Redzēs, sanāks vai nē, patreiz laiks joprojām auļo tādā tempā un visādi darbi visu laiku darāmi, ka nav bijis laika to sistēmu mierīgi izpētīt līdz galam. Ziņošu atsevišķi.

Šatli (shuttle) ir vēl viens speciālais gadījums - tos nepieciešamam braucienam var pasūtīt gados vecāki cilvēki un cilvēki ar īpašām vajadzībām - tiem ir plašas, iekāpšanai vai iebraukšanai ar ratiņiem īpaši ērtas durvis. Par to izmantošanas noteikumiem patlaban īpaši daudz nezinu, bet par cilvēku attieksmi pret transportu labi liecina Valdas attieksme (viņa nupat aizlidoja uz Latviju) - viņa palūdza, lai aizvedu tikai līdz autobusa pieturai (ne līdz lidostai!) un kad pieteicos lidostā sagaidīt, Valda lepni atbildēja, ka ar šatlu braukšot atpakaļ. Nu, kad atbrauks, tad uzjautāšu viņai par nosacījumiem. Bet tas ir lielisks risinājums cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu pēc pie stūres nesēžas un/vai māk rēķināt.