Havaju pērles un citi dārgbrīnumi

Kad nu mūsu vizīte Hard Rock Cafe laimīgi bija galā, cerību pilni (bet ar krietni patukšotu kredītkarti) posāmies uz viesnīcu, lai paspētu uz savu pirmo nupat nopirkto ekskursiju. Jā, jā, bezmaksas busiņš tūdaļ būšot klāt. Un pa ceļam uz viesnīcu mūs ievedīšot 20 minūšu bezmaksas ekskursijā firmā Maui Divers. Nu labi - laiks mums atļāva šādu sānsolīti. Kas zina, vai būtu turp devušies, ja zinātu, ar ko tas beigsies...

Protams, kā jau aušīgi tūristi, nebijām pat īsti saklausījuši ar ko šie nodarbojas (par brīvu taču!) un tālab maziņā zemūdenīte pie firmas durvīm trakoti jauka izskatījās. Bet viņu darbības veidu bildē var skaidri izlasīt. Bet nu jau atkāpties bija par vēlu - kopā ar pārējiem devāmies iekšā. Vispirms bija interesanta mini videolekcija par dziļjūras koraļiem.

Mēs vispār nezinājām, ka tādi ir. Tikai to, ka parastos gan nav vērts no ūdens laukā ķeksēt, jo viņi ir bāli un neizteiksmīgi, kad nedzīvi un bez ūdens. Bet šie! Pasaulē esot vairākas koraļu sugas, kas aug vairāk kā 1000 metru dziļumā un ir tik cieti un krāsaini, ka izmantojami juvelierizstrādājumiem. Nu jā, cenas pēc arī, jo ir ļoti reti sastopami, limitēti iegūstami un skaisti.

Tikai Havaī apkārtnē ir sastopami rozā, melnie un zelta krāsas koraļi. Pielieku bildītes ar rozā un melno izstrādājumu paraugiem. Bet mēs pēc materiāla noskatīšanās tikām iepazīstināti arī ar juvelierizstrādājumu tapšanas procesu (fotografēt nedrīkstēja).

Nekad iepriekš nebijām domājuši par to, kā top juvelieristrā-
dājumi, bet bija ļoti interesanti. Viņi pat savu rūpnīcas ēku daļēji kā "skatuvi" iekārtojuši: cilvēki aiz stikla sienas dara savu darbu, mēs ejam garām procesu secībā un skatāmies, kā tas viss top. Redzējām arī "trīsmiljonu istabu" - kurā glabājas un tiek skaitītas izejvielas: miniatūri dimantiņi, zelts, sudrabs, pērles un koraļu gabaliņi. Visi tie tiek skaitīti, šķiroti, grupēti priekš konkrētiem izstrādājumiem... Redzējām arī, kā to visu liek kopā.

Kā mēs sapratām, šī nav vienīgā juvelierrūpnīca, bet lielākā gan - bildē ir rūpnīcas ēka. Kad nu izstrādājumu tapšanas procesu bijām iepazinuši, nonācām lielā un plašā ... kur? ... Veikalā, protams! Un atkal jāsaka, kaut ko tādu es nebiju redzējusi: vitrīnas, kurās sagrupēti rozā koraļu izstrādājumi, tad tās ar melnajiem, tad ar zelta krāsas pērlēm, tad ar kafijas krāsas... Skaisti, gaumīgi, klasiski un ekstravaganti - visām gaumēm.

Bet mēs nemaz nezinājām, ka pērlēm ir krāsas! Likās, ka tās visas ir vienādas - bālas, bet izrādās, ka ne. Arī melnās redzējām. Tā kā apmeklētājus ekskursijā laiž nelielās un stingri uzraudzītās grupiņās (saprotu, jo milzīgām vērtībām garām gājām), tad veikalā ienākot izrādās, ka pārdevēju ir vairāk nekā pircēju. Izvairīties nav iespējams. Ko mēs gribētu apskatīt? Kam? Un kurā krāsā? Paši tai telpā noorientēties nevarētu, tad nu ņēmām vienu pārdevēju palīgā.

Viņa mums gan visvisādos pērļu un koraļu veidus izrādīja, gan arī šo - speciālo Havaī dārgumu - sirsniņu ar šifrēto sveicienu. Redzat paši: kamēr uz zelta sirsniņu skatās, glīti un viss, bet ēnā ieskatoties var redzēt, ka tur svarīgais vārdiņš Aloha ieslēpts. Asprātīgi un neprātīgi valdzinoši. No sērijas: tikai savējie sapratīs.

Šķiet vēl neesam rakstījuši, ka to speciālo puķi, ko havaī sievietes sprauž matos, sauc par plumēriju. Tā ir īpaša 2 iemeslu dēļ: gan jauki smaržo, gan nenovīst, jo ir ar tādām kā vaskainām stingrām ziedlapām (tā nav tā, ko saver krellēs!). Šī zieda formu šeit ekspluatē visur, protams, arī rotaslietās un arī jūs te to redzat.

Ar ko mums beidzās veikala apmeklējums? Pateikšu, bet vispirms drusku pagriezīsim laiku atpakaļ - līdz lidmašīnai. Turp lidojot, protams, šķirstījām lidsabiedrības žurnālu, kur ir šāda tāda info un daudz reklāmu. Tā nu iznāca, ka jau lidmašīnā rādīju Andrim kādas 2 rotaslietas, kas man ĻOTI patika. Bet tad vēl pat nezinot, ka nonāksim rūpnīcā. Labi, pietiks spīdzināt, beigās manā kredītkartē radās milzīgs trīsciparu caurums, bet toties maisiņā rindojās trīs skaistas kārbiņas ar kakla rotiņām: zelta pērle, melnā koraļļa gabaliņš un, protams, sirsnīgais aloha. Tagad man būs ko mazbērniem mantojumā nodot. Ko vīrieši? Palaikoja arī paši melno koraļļu zīmoggredzenus un drošināja mani, ka vajagot, vajagot man nopirkt, ja jau tik briesmīgi patīk... Patīk joprojām, bet internetbankā kartes pārskatu vēl vaļā neveru. Kaut kā negribas...

Liktenīgā brokastu ekspedīcija

Nē, nē, nesabīstieties pārlieku - vēdergraizes vai ko tamlīdzīgu mēs nedabūjām - tak jau prātīgi cilvēki esam. Bet tā nu iznāca, ka Havaī salās ieradāmies bez konkrētiem plāniem - kur iesim un ko darīsim. Kaut ceļojumu nopirkām jau savlaicīgi, novembra vidū, tas visu laiku likās tik tālu, ka gan jau paspēsim... Un paši kaut kā bijām nonākuši arī pie klusās domas, ka "kas nu tur daudz jādara, jāguļ tik pludmalē un viss".

Var jau būt, ka tā arī būtu bijis, taču ceļojumu (lidmašīnas biļetes un viesnīcu) es meklēju un arī nopirku ar firmas Expedia starpniecību. Izdrukājot pasūtījumu redzēju, ka mums ir pa vienam "vaučeram" uz "orientējošām brokastīm", bet lielu uzmanību tam nepievērsu.

Kad no apkārtējiem aizvien pārliecinošāk dzirdējām, ka Havaī viss ir dārgs (kādai PLU darbiniecei mamma, uz turieni dodoties, pat jēlas olas no šejienes vedot līdzī), sākām domāt par ēšanas lietām, jo negribas jau milzu naudu tam vien izdot. Amerikā viesnīcās brokastis parasti netiek iekļautas numura cenā, tālab mēs bijām izvēlējušies numuru ar minivirtuvīti, lai paši varam ēdienu gatavot un arī savas ceļa somas krietni piekrāvām ar pārtiku (nu ja, peldkostīmi jau daudz vietas neaizņem), tāpēc mums arī izdevās tas svara noteikumu pārkāpums - 5 dienas 3 ēdelīgiem ļautiņiem nav nekāds joks...

Tiesa gan, Mērfijs par mums ir nomodā vienmēr. Reģistrējoties viesnīcā, kopā ar atslēgām saņēmām arī pilnu komplektu ar bezmaksas brokastu taloniem! Protams, bijām priecīgi un nejautājām, kāpēc tāda labvēlība. Ekspedias brokastis mums bija noteiktas pirmajā rītā pēc ierašanās uz kādiem 9iem, viesnīcas brokastis pieejamas no 6 līdz 11. Ko šādā situācijā dara praktiskais latvietis? Protams, uzceļas agrāk no rīta, lai būtu spējīgs notiesāt abas!

Saņēmāmies un tā arī izdarījām - nepilnu stundu pēc viesnīcas brokastīm kāpām Expedias atsūtītajā bezmaksas busiņā, ar domu, ka to, ko viņi tur stāstīs, gan jau pārcietīsim, galvenais, ka ēst dod.

Bet sanāca otrādi. Tā ēšana diezkāda nebija vis, bet tas runājais gabals mūs apbūra un rezultātā visas mūsu Havaī dienas tika aizplānotas "no augšas līdz apakšai". Bet mēģināšu visu kaut cik pēc kārtas.

Vispirms jau - pie ieejas beidzot tikām pie tipiskajām ziedu krellēm, tiesa gan - mākslīgajām un uz īsu brīdi: mums tās uzkāra kaklā, nofotografēja, tad krelles atņēma un bildes piedāvāja nopirkt par 20 dolāriem. Paldies, Andris arī paspēja kaut ko nobildēt. Drusku tā kā interesanti, bet drusku bijām arī vīlušies, jau otro dienu redzot, ka visapkārt staigā smaidoši ar tām apkārušies cilvēki, bet mums nekā...

Brokastu vieta vien bija ko vērta: Hard Rock Cafe, kur gar sienām visādīga roka simbolika un slavenību atribūti bija sakarināti, virs bāra dižojās Elvismobīlis un pat uz tualeti mierīgi aiziet nevarēja - pat turpceļā man vajadzēja "ar Elvisu" nofotografēties. Nebiju tā iekārtotā vietā bijusi. Izrādās, Elviss ir mīlējis uzturēties Havaī, kādā no braucieniem redzējām arī māju, ko viņš speciāli uzbūvējis...

Iespējams, ka mēs arī paši, ja vien būtu kārtīgi internetā parakājušies, būtu šo to apskatīšanas vērtu atraduši, bet "brokastu" laikā Ekspedias pārstāve mums izdalīja gan materiālu lapiņas, gan ļoti labi pastāstīja par iespējām (paskaidrojot arī, kas kam varētu patikt vai nepatikt, kuru no it kā līdzīgiem piedāvājumiem izvēlēties).

Mēs rātni sēdējām un pamazām vilkām interešu ķeksīšus katrs savās lapiņās. Nu, piemēram, vai jums būtu lieli iebildumi 1 stundas laikā salu apskatīt no gaisa ar helikopteru, kurš var tikt pat tur, kur ceļu nav? Vai papeldēt kopā ar delfīniem un iemācīties pašiem dažus trikus no tiem, ko Orlando Jūras pasaulē redzējām. Vai aizbraukt pavērot vaļus? Vai ar minizemūdenīti doties aplūkot okeāna dibenu. Vai dzelzs būrī tikt ielaistam okeānā starp haizivīm. Vai varbūt snorkelēt vai paņemt sērfošanas mācībstundu. Vai vakariņot uz kuģa, aplūkojot Oahu no okeāna puses: tradicionālie vietējie ēdieni, vietējās mūzikas un deju pavadībā. Bet varbūt vienkārši pavadīt dienu Akvaparkā? Jeb doties ekskursijā uz Doles plantācijām (apskatieties: vairums ananāsu arī Latvijas lielveikalos ir no šīs Havaī firmas!)... Te īsi pieminu tikai tās lietas, bez kurām, skumji nopūšoties, izlēmām iztikt, jo visu jau nevar paspēt...

Esam ļoti apmierināti, ka bijām uz tām brokastīm. Par to, kurp devāmies un ko redzējām, rakstīsim atsevišķos stāstus, bet visiem kopējs labums bija, ka katru rītu noteiktā laikā pie viesnīcas piebrauca lielāks vai mazāks kondicionēts busiņš, kurš tāpat līdz slieksnim mūs vakarā nogādāja atpakaļ. Superlaipnie šoferīši un šoferītes pildīja arī gidu lomu. Bez Expedias mēs noteikti nebūtu redzējuši tik daudz. Un, nopērkot šīs ekskursijas, protams, atkrita pat doma par auto īrēšanu un kopā ar to arī problēmas ar pārpildītām maksas stāvvietām un maldīšanās svešos ceļos.

Mūsu viesnīcas īpašniekiem mūsu lēmums arī noteikti ļoti patika, jo vairākus rītus busiņš mūs gaidīja tik agri, ka nevarējām brīvbrokastīs aiziet... Kad saskaitījām, cik talonu paliek neizlietoti, bijām izplānojuši spožu "atriebības plānu" - izlēmām, ka savā pēdējā dienā, kad Expedia mūs nekur vairs neveda, iesim brokastīs divreiz. Tiesa, atkal iejaucās Mērfijs un uzsūtija mums ar Voldemāru karstuma dūrienu, tālab knapi un tikai pēdējā brīdī vispār līdz restorānam aizvilkāmies un arī tad nekas negaršoja... Bet nekas, nu jau esam atkopušies.

Pirmā diena Havaju salās

Mūsu brauciens uz Havaju salām sākās 16.janvārī agri no rīta. No Parklandes uz lidostu nav tiešā autobusu reisa. Bija jāceļas četros no rīta. Ar vienu autobusu braucām uz Takomas centru, kur pārsēdāmies citā autobusā, kas mūs aizveda līdz lidostai. Lidojām ar Hawaiian kompānijas lidmašīnu. Iznāca papildus izdevumi, jo nebijām kārtīgi izpētījuši bagāžas pārvadāšanas noteikumus, kas Hawaiian kompānijai ir atšķirīgi no citām kompānijām. Visas mantas bijām sapakojuši divās lielās somās un vienai no tām svars pārsniedza atļauto (kopā mums drīkstēja būt pat 6 somas, bet katra no tām nedrīkst pārsniegt noteikto svaru). Turpmāk lidojumiem gatavosimies rūpīgāk.

Ieva iepriekšējā aprakstā jau rakstīja, ka Havaju salas atrodas Klusā okeāna vidū, aptuveni pusceļā starp Ameriku un Austrāliju. Mēs izvēlējamies tūristu visapmeklētāko salu Oahu. Dzīvojām tūristu pilsētiņā Vaikiki, kas atrodas tieši blakus pilsētai Honolulu. Honolulu lidostas attālums no Sietlas lidostas ir aptuveni 4300 km. Nākamajā attēlā var redzēt Havaju salu kopbildi. Zaļā bulta rāda kur atrodas pilsēta Vaikiki.
Nākošajā, attēlā var redzēt Oahu salas dienvidu galu. Honolulu lidostas (apvilkta ar sarkanu apli) lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās laukumu no visām pusēm apskalo okeāns (atrodas uz pussalas). Neaizmirstams skats!

Attēlā ir redzami trīs starpštatu ceļi: I1, I2 un I3. Nekādus štatus tie protams nesavieno un, salīdzinot ar citiem starpštatu ceļiem, ir samērā īsi. Tāpēc Amerikas rietumu krasta ceļu numerācija sākas ar I5 (vienā no iepriekšejiem aprakstiem rakstīju kā ceļus numurē Amerikā). Tālāk ievietoju dažas bildes, kas fotografētas pa autobusa logu ceļā no lidostas uz Vaikiki.
Laika starpība ar Amerikas rietumu piekrasti ir divas stundas (ielidojot Havaju salās mēs tās "ietaupījām", jo pulksteņa rādītāji bija jāpagriež par divām stundām atpakaļ). Autobuss mūs pieveda pie viesnīcas durvīm. Dokumentu nokārtošana un iekārtošanās viesnīcā aizņēma nepilnas divas stundas. Mūsu viesnīcu var redzēt nākošajos divos attēlos.
Dzīvojām 14 stāvā. Virs mums vēl bija pieci stāvi. No balkona varēja redzēt okeāna piekrati, kas atradās dažu minūšu gājiena attālumā no viesnīcas. Skatoties no viesnīcas balkona uz salas vidieni, redzams kalns Diamond Head. Nosaukums esot radies, kad kāds salas atklājējs uzkāpis kalnā un atradis dažus akmeņus, kas atgādinājuši dimantus. Vēlāk izrādījās, ka tie ir tikai kvarca gabali, bet kalna nosaukums ir saglabājies. Tālāk ievietoju dažus attēlus, kas iegūti vakarpusē no viesnīcas balkona.
Pirmajā dienā mēs paspējām apskatīt tūristu pilsētiņu Vaikiki un blakus viesnīcai esošo pludmali. Nākošā rītā ekskursijas autobusa vadītājs, kas parasti ir arī gids, informēja braucējus, ka Vaikiki ir 75 viesnīcas un 83 viekali ABC (lētie veikali mazāk naudīgiem vai taupīgiem tūristiem, kur var nopirkt visu - gan nepieciešamo pārtiku, gan dažādus apģērbus un suvenīrus). Protams pilsētā ir ļoti daudz veikalu ar pasaulē pazīstamiem brendiem, ko šoreiz sīkāk neaprakstīšu, jo laika trūkuma dēļ firmas veikalus un iepirkšanās centrus maz apmeklējām (vienīgi ja veikala apmeklējums bija ieplānots ekskursijas maršrutā).

Havaju salās tumsa iestājas ļoti strauji un diezgan agri. Tur tomēr ir ziemas gadalaiks. Uzreiz pēc pieciem pēcpusdienā sāk krēslot un paliek manāmi vēsāks. Mēs vēl paspējām nobaudīt dienas karstumu un pludmalē izpeldēties.
Mēs peldējāmies zonā, kas no okeāna atdalīta ar betona sienu (betona siena redzama vidējā attēlā). Atklātā okeānā viļņu dēļ peldēt nav iespējams (vairākās pludmalēs pat to darīt ir aizliegts). Viļņu priekus parasti izbauda tikai sērfotāji (pēdējā attēlā redzamie peldētāji sēž uz sērfa dēļiem un gaida lielo vilni). Bīstamību palielina akmeņi pludmalē. Vaikiki dabiskā pludmale ir akmeņaina. Attēlos redzamās smiltis ir atgādātas uz pludmali lai to padarītu pievilcīgāku peldētājiem un saules staru baudītājiem. Ar šo nelielo pludmales apskatu beigšu šo aprakstu. Rītdiem par pirmo pilno dienu Havajās rakstīs Ieva.

Ievads

Nezinu, kāpēc latviešu filologi šīm brīnišķīgajām salām devuši tik nepiedienīgu nosaukumu. Var jau būt, ka tāpēc, ka tālu un dārgi... Katrā ziņā no oriģināla latviskojot (nu, pēc "Īslandes" modes), sanāk Havaī-i salas.

Ja Orlando var redzēt cilvēka roku radītus brīnumus, tad uz šejieni jādodas dabas brīnumus skatīties (kas tīri labi ar civilizācijas labumiem sadzīvo).


Daba šeit ir unikāla vistiešākajā nozīmē: salas no tuvākajām citām visapkārt šķir ap 2000 jūdžu okeāna (kā teica viens no mūsu gidiem - Billijs no Samoa - divi gadi ko airēt). Tāpēc šeit ir unikālas augu un dzīvnieku sugas. Vienkārši sakot - salas ir Klusā okeāna vidū - aptuveni pusceļā starp Ameriku un Austrāliju (slīpi uz leju) un Āziju (slīpi uz augšpusi).


Klimats lielisks - patlaban ir "ziema" un virs 20 grādiem katru dienu, bet arī "vasarā" daudz virs 30 nav - stabili lielisks visu gadu. Vakaros ir mazliet vēsāks (vieglu jaciņu prasās). Tiesa gan, vējš (kaut silts), te ir ne pa jokam - bildē var redzēt, bet ir jau gan šim no kurienes ieskrieties.
Tieši vēja dēļ salas ir sērfotāju paradīze - kas par viļņiem! Vislabākie tie esot februārī, tad te pasaules līmeņa sacensības vienā laidā notiekot. Ūdens temperatūra arī visu gadu ir virs 20 grādiem (okeānā!).

Ja pieliekam statistisko informāciju, tad: ir 8 galvenās salas un vēl milzums citu (ap 1000) dažādu "mazulīšu". No ap 1,2 miljoniem iedzīvotāju ap 75% koncentrēti galvenajā salā Oahu un lielākā daļa no šiem - galvaspilsētā Honolulu un tās tūrisma daļā Vaikiki (mēs tur bijām apmetušies).

Pamatiedzīvotāji - havajieši - gan veido tikai aptuveni 10-15% no iedzīvotāju skaita, pārējo vairākums ir aziātu izcelsmes: viņi vairāk kā 100 gadu laikā iebraukuši kā darbaspēks. Es nekad vēl nebiju redzējusi tādu spoži melnmatainu cilvēku koncentrāciju, bet tā ir pavisam dabiska gan havajiešiem, gan aziātiem.

Attēlā redzamajai pārdevējai ir tipiski havaiski vaibsti. Kingi uz salām lidojot jau pēdējos 50 gadus un ir redzējuši, kā tās no "laukiem" pārvēršas par "lielpilsētu", arī jūs dažās urbānās bildītes varat apskatīt. Debesskrāpji praktiski visi ir viesnīcas, mēs arī dzīvojām 14. no kādiem 19 stāviem un mūsu viesnīca bija "zema". Patlaban tūrisms plaukst un zeļ galvenajā salā Oahu, bet mūsu redzētajā otrā - Havaī jeb Lielajā salā redzējām kā milzu viesnīcas stāv pamestas jeb tiek pārvērstas par dzīvokļiem un ofisiem: viņi patlaban nav modē. Jā, bizness un vēl jo vairāk "mode" ir nežēlīgi.

Tā kā salām ir vulkāniska izcelsme, tad ir arī kalni un tie, savukārt, ar savu spēju aizturēt lietus mākoņus, ir radījuši ārkārtīgi atšķirīgus klimatus dažādās vietās. Kā viņi paši lielās: klimatologi pasauli ir sadalījuši 14 klimatos, salās esot atrodami 12 no tiem. Mēs daļu redzējām. Droši vien, ka tālāk emuāru atkal pa dienām rakstīsim.


Īss vēstures pārskats. Tiek uzskatīts, ka pirmie iedzīvotāji salās ieradušies no Marķīza salām aptuveni pirms 1500 gadiem - airējot savas kanoe laivas un zvaigznes skatoties - un tā 2000 jūdzes, kamēr klāt gan. Traki cilvēki. Aptuveni pēc 500 gadiem arī bariņš kareivīgo Taiti iedzīvotāju atairējuši un veikuši savas "korekcijas". Uz šī dubultpamata tad arī Havaī saimniecība un kultūra veidojusies.


1778.gadā atburāja kapteinis Kuks un salas "atklāja" pa eiropiešu modei, sākotnēji tās nosaucot par Sendviča salām - savam draugam kapteinim Ērlam Sendvičam, ne sviestmaizei par godu. Pēc gada - sava nākamā salu apmeklējuma laikā Kuks Lielajā salā tika arī nogalināts (apēsts gan laikam tomēr ne). Bet tas stāsts ir pārāk garš - cilvēku lepnības un pārpratumu virkne, kas vienai pusei beidzās nelaimīgi. Tiesa, arī salinieki par savu "atklāšanu" dārgi samaksāja: izrādījās, ka viņu imūnsistēma ir visai atšķirīga no mūsējās, un tuvāko gadu desmitu laikā iedzīvotāju skaits slimību dēļ kritiski samazinājās.

Slavenākais no Havaī karaļiem bijis Kohala Kamehameha, kurš sācis kā Lielās salas karalis, bet 1810.gadā pirmo reizi visas 8 lielās un pārējās mazās salas apvienojis vienotā karalistē (ne jau ar skaistiem vārdiem, protams). Pirmie misionāri salā ieradās tikai 1820.gadā, kad pie varas bija Kamehamehas dēls Liholiho ar daudz "mīkstākiem" uzskatiem. Un sākot ar šo laiku salas sāka veidoties par jūrnieku, tirgotāju un vaļu mednieku centru.

Pamazām auga ienācēju ietekme - jo Havaī pamatiedzīvotāji ir neticami laipni un smaidīgi cilvēki. 1898.gadā amerikāņu tirgotāju un lauksaimnieku ietekme jau bija tik liela, ka salas kļuva par ASV teritoriju (vēl ne par štatu). Attīstoties saimniecībai un joprojām turpinoties pamatiedzīvotāju izmiršanai no slimībām, sākās viesstrādnieku ievešana.

1959.gadā Havaī kļuva par ASV piecdesmito štatu, bet viņu karogā dominē britāniskie elementi. Kā tā? Viņu pēdējai karalienei bijušas ļoti labas attiecības ar Lielbritāniju un viņa apsolījusi iekļaut karogā.
Jā, ir jau dzirdēts, ka ASV štati ir dažādi, bet šis nu noteikti ir vis "neamerikāniskākais" - ļoti daudzu savdabīgu kultūru sajaukums, un amerikāniskā tur joprojām noteikti nav dominējošā. Interesanti. Jā, aug tur viss kas: ananāsi, banāni, kafija un arī noni. Mūsu prieks, ieraugot ar augļiem pilnos noni kokus šur un tur, bija liels. Kā bez īpaša akcenta teica mūsu supergids Billijs (gan jau par viņu būs kādā citā stāstā), tas esot auglis, ko Polinēzijā lietojot visām vajadzībām - nu taisni tā, kā Tahitian Noni reklāmā. No mūsu ap 20 cilvēku grupiņas mēs un vēl viens pāris no Ņujorkas zināja, kas ir noni.

Aloha!

Nu jau esam mājās - noguruši, bet laimīgi. Apdarīsim iekavētos darbus, sakārtosim domas un bildes, un tad jau arī emuāru rakstīsim.

Virsraksta vārdiņš "aloha" havajiešu valodā ir dikti svarīgs un labs: nozīmē gan "labdien", gan "uz redzēšanos", gan "es tevi mīlu" - kas nu kuro reizi vajadzīgs.

Tā vispār ir interesanta valoda: alfabētā ir tikai 12 burtu (5 patskaņi un 7 līdzskaņi) un "latviešu izruna" - kā raksta, tā arī izrunā. Ar mūsu vārdu izrunu tur nebija problēmu. Un otrādi - mums bija viegli viņu nosaukumus lasīt, kamēr amerikāņi mocījās pamatīgi un smieklīgi.