trešdiena, 2007. gada 19. septembris

Kārpūli, vanpūli, šatli un vispār par domājošām pašvaldībām


Raksta Ieva. Nu gan esam nočammāju-
šies ar rakstīšanu, bet tagad toties par lietu, kas man šeit ļoti patīk. Kaut gan - labāk iesākšu ar to, kas man nepatīk. Šejienes nodokļu sistēmu īpaši iepazinusi neesmu, jo nav tādas vajadzības, bet jau Latvijā tiku brīdināta, ka vienā ziņā neizdevīgā štatā būsim - šeit ir viens no vislielākajiem tirdzniecības nodokļiem (sales tax). Vai un cik liels šeit ir PVN un citi nodokļi, to neredzu.

Šis izpaužas tā, ka precēm ir uzrakstītas cenas, bet, kad tu saņem kases čeku, tad apakšā ir papildu rindiņa - sales tax un šeit tas ir 8,8%. Šī summa tiek pieskaitīta pirkuma summai. Tiesa gan, ir kaut kādas preču grupas, kurām to nepiemēro. Tos gadījumus uzskatu par vienkārši patīkamiem un īpaši apkopojusi neesmu. Īpaši apspriest šī nodokļa jaukumu vai nejaukumu nav jēgas, ietaupīt arī neko nevar - ja tā prece ir vajadzīga, citādi to nopirkt nemaz nevar...

Šī nodokļa lielumu nosaka katrs štats un tiem, kam ir izvēle, kurā štatā iepirkties, ir vērts likmes papētīt (sevišķi, lieliem pirkumiem), jo tas nozīmē, ka, piemēram, arī tas pats Amway vai Noni saņēmējam maksā dažādi - atkarībā no tā, kurā štatā viņš atrodas. Bet nu jau pietiks, jo, kā pati mācu studentiem - nodokļus apspriest nav jēgas, ar tiem vienkārši jārēķinās.

Bet kāpēc tad domājošās nevis "plēsīgās" vai vēl nez kādas pašvaldības, ja viņi šādi rīkojas? Te atkal ir interesanta lieta - šis nodoklis pa štatiem (ja pareizi esmu sapratusi) mēdz būt dinamisks - palielinās vai samazinās, atkarībā no tā, vai un ko pašvaldība par šo nodokļa naudu iecerējusi darīt (atvainojos, nezinu, kā pašvaldībām kopējais finansējums veidojas). Un Vašingtona štatā viena no prioritātēm ir sabiedriskais transports vai vēl konkrētāk - sastrēgumu mazināšana, mudinot cilvēkus labprātīgi pārsēsties sabiedriskajā transportā. Un - lai cilvēki to darītu labprātīgi, piedāvājumam ir jābūt vismaz līdzvērtīgam. Ar to tad viņi arī ņemas.

Pirmā vienkāršā viltība bija Andra jau aprakstītā dimanta josla uz lielajiem ceļiem. Nu ir patīkami braukt pa tukšāku un līdz ar to ātrāku joslu! Vēl - Sietlā esot metro (gan jau izmēģināsim, tad rakstīšu), starp Sietlu un lidostu (plānots arī uz Takomu) kursē ātrgaitas monosliedes vilciens (arī neesam izmēģinājuši). Ar tā būvniecību gan iet tāpat kā patlaban Latvijā ar Dienvidu tiltu un bibliotēku - ir skaļas diskusijas par to, vai tik nav par dārgu, vai vajag turpināt, varbūt atstāt esošo garumu un viss (nu, tāds viedoklis varētu būt sietliešiem, līdz kuriem vilciens jau iet)...

Protams, ir parastie pilsētas un piepilsētas autobusi (par tālsatiksmi būs cits stāsts, ja izmēģināsim) - ne visai daudz maršrutu, bet glīti, ērti, priekšā velobagāžnieks, kur šoferis palīdz piestiprināt velosipēdus (un tos diezgan bieži arī redzu piestiprinātus). Vēl - gan autobusu galapunktos, gan speciāli ir izveidoti "tranzīta centri" (mūspusē Takomai vien jau kādus 5 zinu), kur ir iespējas bez maksas atstāt auto un pārsēsties citā transportā (nu, latviski tas tagad saucas park&ride - jūs jau visi zināt). Piemēram, no Pjualapas uz Sietlu esot ļoti ērti nokļūt ar vilcienu - tie ir ērti un nesas pa sliedēm milzīgā ātrumā. Tik tālu dzirdētas lietas.

Tas, kas mani ieinteresēja jau pirmajās Amerikas dienās bija jocīgie vārdi norādēs autostāvvietās un šur tur uz ceļiem: tikai vanpūliem (vanpools) vai kārpūliem (carpools). Kas tie par izredzētajiem? Un te atbilde ir interesanta. Sākam ar vanpūliem. Ideja tāda: pašvaldība ir nopirkusi vairākus simtus labi aprīkotu busiņu (lietilpība no 5 līdz 15 cilvēkiem), tie ir glīti nokrāsoti un IKVIENS, kurš var salasīt vienā virzienā un puslīdz vienā laikā braucošu attiecīgā lieluma cilvēku bariņu, var pieteikties uz vanpūlu. Tātad - katru rītu (vai kā nu vajag) salasa savu kompāniju un dodas uz darbu, skolu.... Vakarā tāpat atpakaļ. "Šoferītim" par darbu nemaksā, bet viņam arī par busa izmantošanu (sēdēšanu iekšā) nav jāmaksā, pārējie pa visiem kopā pašvaldībai maksā noteiktu maksu, kas nosedz uzturēšanu (auto netiek izpirkts) - maksa mainās no attāluma un sākas ar 23 dolāriem par mēnesi 1 cilvēkam, ja kopējais "aplis" ir 5 jūdzes - paskatījos tabulu - nu nepieklājīgi mazi pat priekš Latvijas tie skaitļi izskatās.

Vanpūlu (un pat līdz autobusam) var pasūtīt arī dažādiem vienreizējiem izbraucieniem, ja ir cilvēku skaits. Tā, protams, tiek samazināts mašīnu daudzums uz ceļa. Es vēl nezinu, cik veca vai jauna šī lieta ir, bet, iespējams, ja braucēju bariņš ir mazāks, var domāt par kārpūliem.

Arī tas ir asprātīgs risinājums, kas Latvijā ir sastopams "dabiskā veidā" (Liena un Uģis noteikti zina), bet šeit kā palīgs iesaistās pašvaldība. Un tātad, piemēram, es katru rītu braucu viena uz darbu Pjualapā. Es varētu vēl kādu mašīnā paņemt, tikai - nevienu gribētāju nepazīstu. Nu tad var pa telefonu vai internetā pieteikties kādā maršrutā braukt gribētāji un potenciālie vedēji. Pašvaldība palīdz sakontaktēties un ceļa izdevumi tiek samazināti abiem, jo līdzbraucējs (-i) maksā savu daļu. Ātrāk un ērtāk nekā ar autobusu.

Kāpēc es arī par šo interesējos? Voldemārs, protams, ienīst šo manu interesi, bet es arī būtu laimīga, ja izdotos Voldemāram vietu kādā no "pūliem" atrast - vismaz no rītiem uz skolu. Redzēs, sanāks vai nē, patreiz laiks joprojām auļo tādā tempā un visādi darbi visu laiku darāmi, ka nav bijis laika to sistēmu mierīgi izpētīt līdz galam. Ziņošu atsevišķi.

Šatli (shuttle) ir vēl viens speciālais gadījums - tos nepieciešamam braucienam var pasūtīt gados vecāki cilvēki un cilvēki ar īpašām vajadzībām - tiem ir plašas, iekāpšanai vai iebraukšanai ar ratiņiem īpaši ērtas durvis. Par to izmantošanas noteikumiem patlaban īpaši daudz nezinu, bet par cilvēku attieksmi pret transportu labi liecina Valdas attieksme (viņa nupat aizlidoja uz Latviju) - viņa palūdza, lai aizvedu tikai līdz autobusa pieturai (ne līdz lidostai!) un kad pieteicos lidostā sagaidīt, Valda lepni atbildēja, ka ar šatlu braukšot atpakaļ. Nu, kad atbrauks, tad uzjautāšu viņai par nosacījumiem. Bet tas ir lielisks risinājums cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu pēc pie stūres nesēžas un/vai māk rēķināt.

pirmdiena, 2007. gada 17. septembris

Pirmdienas rīts un visādi cipari Parklandē

Raksta Andris. Varu jūs Latvijā iepriecināt - arī pie mums šodien ir drēgns un lietains laiks. Termometrs rāda tikai 58 grādus pēc Fārenheita skalas (aptuveni 15 C). Celsija skalu Amerikā nelieto. Pārrēķins no F uz C (un otrādi) ir diezgan sarežģīts: F mīnus 32, iegūtais rezultāts jāreizina ar pieci un jāizdala ar deviņi (no C uz F: C jāreizina ar deviņi, iegūtais rezultāts jāizdala ar pieci un jāpieskaita 32).

Šorīt uz Pjualapu braucām visi trīs. Voldemāram 7.40 sākas skola, Ievai bija jānokārto daži dokumenti, kā arī bijām pieteikuši Kadiljaku uz tehnisko apkopi un diagnostiku (uz paneļa automašīnai jau labu laiku mirgoja uzraksts: service soon). Automašīnai veica diagnostiku (nekādus bojājumus neatrada), nomainīja eļlu un eļlas filtru. Apkopi un diagnostiku paveica stundas laikā un tas viss kopā mums izmaksāja 40 dolārus. Normāli vai pat lēti, kad ar sava Latvijas Suzuki apkopju cenām salīdzinām.

Mazliet pakomentēšu iepriekšējo aprakstu par auto vadīšanu. Amerikā drīkst braukt pa jebkuru joslu. Atsevišķas prasības (vismaz divi braucēji autohmašīnā vai autobuss) attiecas uz speciāli ar brīdinošām zīmēm un rombu uz asfalta apzīmētu kreiso joslu diamond, kuru vietējie latvieši sauc arī par dimanta joslu. Tādas joslas ir tikai uz daudzjoslu (3 un vairāk vienā virzienā) ceļiem.

Mazliet par braukšanas uzsākšanu, ja uz visiem četriem vai trim ceļiem krustojumā ir stop zīme un vairākas automašīnas piebrauc vienlaicīgi. Tāda situācija var notikt diezgan reti (krustojumos ar intensīvu satiksmi ir uzstādīti luksofori). Ja tā gadās, tad amerikāņiem šādā situācijā ir citāda domāšana, kā Latvijā. Viņi uzskata, ka otrs braucējs krustojumā ir apstājies ātrāk un pieklājīgi atļauj pārbraukt krustojumu. Ceļu satiksmē amerikāņi ir ļoti pieklājīgi un to var novērot saskarsmē ar gājējiem. Apdzīvotās vietās uz ceļiem ar mazāku satiksmes intensitāti amerikāņi vienmēr apstājas un atļauj gājējam pāriet brauktuvi, lai arī tajā vietā nav gājēju pārejas. Ļoti izteikti tas ir skolu tuvumā. Ejot pa trotuāru, pietiek tikai paskatīties uz braucamo daļu, lai vadītājs apturētu transporta līdzekli un mātu ar abām rokām, aicinot pāriet pār braucamo daļu. Pat mazliet neērti kļūst. Skolnieki ir pieraduši pie tādas sistēmas un pa ielām skolas tuvumā pārvietojas pa braucamo daļu diezgan haotiski, nemaz "neredzot" braucošās automašīnas. Autovadītāji pie skolām brauc ļoti lēni vai apstājas un pacietigi gaida, kad skolnieki šķērsos braucamo daļu.

Vēl mazliet uzrakstīšu ar kādām mērvienībām mēs te sastopamies. Attālumus mēra jūdzēs, kilometrus te nemaz nepiemin. Viena jūdze (mile, saīsināti - mi) ir 1.61 km. Ceļu satiksmē esmu redzējis arī tadu mērvienību, kā pēda (foot, saīsināti - ft), kas ir vienāds lielums ar 30.48 cm - ja kaut kas ir ļoti tuvu. Piemēram, Google kartēs ir runa par 30 vai 247 pēdām līdz krustojumam. Ej un mēri. Mazāka mērvienība ir colla (inch, saīsināti - in), atbilst 2.54 cm. Vēl ir viena garuma mērvienība ar kuru es vēl neesmu saskāries, un tā ir jards, tajā ietilpst 3 pēdas vai 36 collas (yard, saīsināti - yd), atbilst 0.91 m.

Tilpuma biežāk lietotās mērvienības ir tase (cup, saīsināti - c) un galons (gallon , saīsināti - gal). Viena tase atbilst 0.237 l un viens galons - 3.785 l. Degvielu mēra galonos. Veikalos uz dzēriena pudelēm raksta visas iespējamās mērvienības, ieskaitot litrus un amerikānu pintes (pint, saīsināti - pt), kas atbilst 0.47 l. Nevajadzētu sajaukt ar angļu pinti (0.57 l), kaut gan - kad gribas dzert, derēs jebkura pinte.

Biežāk lietojamās svara mērvienības ir unce (ounce, saīsināti - oz) un mārciņa (pound, saīsināti - lb). Unce atbilst 28.35 g un mārciņa (ietilpst 16 oz) 0.454 kg.

Ar to es beigšu izglītojošo programmu. Ceru, ka tas palīdzēs stāstiņos lietotās mērvienības ātri pārvērst saprotamākās.

svētdiena, 2007. gada 16. septembris

Ēšanas stāsts


Ieva raksta. Lai nu kā būtu ar visām citām lietām, bet bez ēšanas gan cilvēks ilgi iztikt nevar. Un kad vēl kopā 3 cilvēki, tad tā lieta kļūst pavisam nopietna. Kamēr Amerikā es biju viena un iegadījās arī visādi studiju gada sākuma pasākumi un kas vēl, pārtikai naudu praktiski netērēju, tagad tā vairs nevar. Protams, par ekspertiem Amerikas pārtikā mūs vēl saukt nevar, bet pamazām iepazīstamies - gan ar konkrētiem produktiem, gan ar sistēmu.

Sākšu ar sistēmu. Priekš manis ļoti svarīgs palīgs bija Valda, kura man ne vien parādīja šīs puses veikalus, bet, savus iepirkumus veicot, man daudz palīdzēja arī ar komentāriem un parādīja arī pašu galveno priekš manī sēdošās ekonomistes - veikalu karšu sistēmu. Tas ir tā - lētajos veikalos preces cik nu maksā, tik maksā. Kam ir atlaides - labi. Bet - vidējās un labās klases pārtikas veikalos pēc anketas aizpildīšanas saņem klienta karti, kuru uzrādot daļai pirkumu ir būtiskas atlaides. Piemēram, pērkot 18 olas, otrtik vari dabūt par velti. Ja kartes nav - maksā par visu pilnu cenu. Atlaižu produkti mainās katru nedēļu, preču izvēle ir tik liela, ka būtībā arī atlaides mums palīdz tās iepazīt un naudu taupīt. Piemēram, siers jāpērk. Kurš no nez cik šķirnēm? Nu, protams, tas, kuram ir atlaide. Nākamnedēļ būs citam, tad to pirksim.

Atlaides vispār (arī nepārtikai, protams) šeit patiesi ir atlaides vārda vērtas, variants - ņem 1 par parasto cenu un otrs tāds pats būs līdzi ir pavisam normāls. Tās blēņas ko Latvijā praktizē - iepriekšējā vakarā paceļ cenu, nākamajā dienā to pussantīmu nosauc par atlaidi, te nav iedomājamas. Pat vēl vairāk laimes manai ekonomistes sirdij - kases čekā nevis cenas, bet tieši atlaides tiek biezināti (bold) rakstītas un apakšā ir ne vien pirkuma summa, bet arī ietaupītā summa redzama. Patīkami. Piemēram - skatos man te ir čeks, kur samaksātā pirkuma summa ir 61.69 dolāri, bet ietaupītā - 22.37. Ja man nebūtu šī veikala kartes un nebūtu pirktas atlaižu preces, es būtu samaksājusi 85 dolārus. Patlaban esmu apgādājusies ar 3 pārtikas un ikdienas preču veikalu kartēm - ērti. Nesatraucieties, tā summa nav ikdienas pārtikas iepirkumam - tas ir viens no sākuma čekiem, kur arī saimniecības lietas pirkām. Otra lieta - jā, arī mēs šo to cenšamies nopirkt labā iepakojumā, lai gluži katru dienu nav uz veikalu jāskrien - tie ir tik lieli, ka daudz laika aprij (bet to jau jūs arī no Latvijas pieredzes zināt).

Vēl viena interesanta lieta - gan mani labie "karšu veikali", gan arī citi katru nedēļu izdod "atlaižu un kuponu avīzi" (bezmaksas, protams), kurā var paskatīties, kurām precēm tad atlaides šonedēļ būs. Arī attiecīgās preces veikalā ir nomarķētas ar sarkandzeltenām cenu zīmēm. Kuponi ir papildu interesantā lieta - dažām preču grupām nu pavisam zemas cenas uz nedēļu tiek noteiktas, bet, lai pirktu tik lēti, parasti ir limitēts apjoms un jāuzrāda (jānodod) no avīzes izgriezts konkrētais kupons.

Par cenām. Lai eiropietim būtu jautrāk, metriskās mērvienības (gramus, litrus) te praktiski nelieto, cena tiek norādīta, piemēram dolāros par mārciņu vai unci - tiec nu skaidrībā pats. Es atļāvos noapaļojošu vienkāršojumu - cena dolāros par mārciņu aptuveni atbilst latiem par kilogramu. Tad man ir vieglāk saprast, kas un kā. Par pārtikas precēm, ko pati pērku ikdienā kopumā varu sacīt, ka normālās cenas ir tuvas Latvijas cenām (nu ja, atkal tā piebilde, ka algas gan atšķras).

Kas priecē? Arī šeit liela uzmanība tiek pievērsta produktu izcelsmei. Precīzi nezinu kad tieši viņi par produktu saka "organic", bet tie ir nedaudz dārgāki un ar dabiskākām metodēm audzēti. Jau vidējā līmeņa veikalos ir plašs šo produktu klāsts. Ļoti precīzi un godīgi tiek rakstīts produkta sastāvs. Tā kā mēs produktu sastāvu skatāmies, tad ir patīkami, ka ar lieliem burtiem ir uzraksīts un labi redzams, ka, piemēram, šajā cīsiņā ir 1 ogļhidrāts, bet šajā 4 vai pat 10 - izvēlies pats!

Gan veikalos, gan TV reklāmās redzu, ka veselīgam uzturam (kaut shēmas ir dažādas) tiek pievērsta liela uzmanība. No otras puses - jā, ļoti resno cilvēku šeit ir vairāk nekā Latvijā. Sevišķi bēdīgi ir uz maziem bērniem un skolēniem skatīties, jo tā ir viņu vecāku vaina/attieksme. Bet nu labi, ne jau es varu pasauli pārtaisīt.

Iepazīšanos ar produktu daudzveidību stipri atvieglo mūsu Atkinsa diēta - puse no lielveikalu piedāvājuma uz mums neattiecas, tajos kas attiecas nu jau sākam orientēties. Atradām gan sev atbilstīgu saldējumu, gan Voldiņam skolas pusdienām graudu batoniņus un vēl šo to no vajadzīgā. Skābais krējums un mājas siers šeit ir ļoti garšīgs, parastais siers maksā aptuveni tāpat kā Latvijā importētie sieri. Gaļai lieliska izvēle, labas cenas (Latvijas vai mazliet zem), ļoti ērti iepakojumi, bieži svaigā gaļa jau ir sagriezta šķēlēs vai kaut kā sagatavošanai ērti. Lieliska kvalitatīvu dārzeņu, augļu un zaļumu izvēle par ļoti labām cenām (skaisti persiki patlaban maksā 78 centus par mārciņu). Tie dārzeņi, kuru uzturēšanai īpašs režīms vajadzīgs, atvēsināmajās vitrīnās ir skaisti salikti un tiek arī laistīti (nu labi, aprasināti) ik pa brīdim. Un sajūta ir laba, ja tu tajā brīdī esi galvu vitrīnā iebāzis un omulīgi rakājies pa salātiem. :) Tā gan nav, ka klienti gluži slapji nāktu no veikala laukā - pirms laistīšanas ir speciāls signāls un var paspēt galvu un rokas laukā izvākt (otrajā reizē).

Protams, praktiski visu var nopirkt gan svaigu, gan sagatavotu, gan pusgatavu, gan sasaldētu. Ar saldētajiem produktiem vēl iepazinusies neesmu (izņemot saldējumu), jo visapkārt tik daudz svaigo.

Ne par tēmu. Ja iepriekšējās 2 nedēļas lieliījāmies ar lielisko laiku, tad nu tagad arī pie mums rudens tā kā piesakās - jau 2 iepriekšējās dienas bija vēsākas (zem 20 grādiem) un mākoņainas, šodien līst arī. Nu tad ārā neiesim - gaidīsim sauli.

Otra ziņa ne par tēmu. Starp mūsu nezin cik TV kanāliem ir viens, kurš tikai laika ziņas rāda - visu diennakti!

Kā jābrauc ar auto Amerikā






Par saviem novērojumiem, kā jābrauc ar auto pa Amerikas ceļiem raksta Andris. Pirmo reizi braucot ar automašīnu ir grūti kaut ko saprast. Šķērsojošie ceļi seko viens pēc otra ar kaut kādiem mistiskiem cipariem vai burtiem. Ir dažas ielas vai ceļi ar nosaukumiem. Nobraucot no kāda ceļa ļoti ātri var pazaudēt virzienu, kādā esi iecerējis braukt. Sākumā blakus bija nepieciešams stūrmanis ar karti. Esmu Takomā mazliet ilgāk par vienu nedēļu un nu jau pa tuvāko apkārtni varu pārvietoties viens un bez kartes. Ceļu satiksmes noteikumu grāmatu nevienā iepirkšanās vietā neesmu pamanījis, iespējams, ka Amerikā tas nav aktuāli.

Apdzīvotās vietās ir ļoti blīvs ceļu tīkls. Ceļi izveidoti aptuveni 50 līdz 100 m viens no otra. To var redzēt pirmajā attēlā, kurā ar zaļo bultu ir norādīta mūsu adrese. Uz savu mājokli no Takomas (arī no Sietlas un Pjualapas) jābrauc dienvidu virzienā. Ja ir jānogriežas no lielāka ceļa (mums ikdienā parasti jānogriežas no 512 ceļa) ir norādīts ziemeļu (N) vai dienvidu (S) virziens (līdzīgi rietumu W un austrumu E virziens). Svarīgi ir to iegaumēt, jo nobraukšana no ceļa ar vairākām joslām notiek pa labi (jāseko norādēm, piemēram Pacific Ave S. Nogriežoties viegli var aizbraukt pretējā virzienā: Pacific Ave N. Nobrauktuves ir numurētas pēc kārtas: Exit 13. Ja palaban redzi, piemēram, Exit 2, tad ir skaidrs, ka līdz nepieciešamajai 13 nobrauktuvei vēl labs gabals, jo numuri rātni seko viens otram pēc kārtas augošā vai dilstošā secībā - atkarībā no virziena. Uz ceļiem jau savlaicīgi ir iepriekšējās norādes uz kurieni ved konkrētā nobrauktuve. Ceļi parasti ir numurēti pēc kārtas. Tisa, var būt arī ceļš ar nosaukumu, kā piemēram mūsējais: Pacific Ave, tas nav numurēts.

Otrajā attēlā ir redzams skats pa automašīnas logu, braucot pa Pacifika avēniju Dienvidu virzienā. Mēs dzīvojam pirms attēlā tālumā redzamā meža. Apdzīvotās vietās uz ceļiem ar intensīvāku satiksmi parasti ir vidējā - nogriešanās josla (redzama arī attēlā). Tajā iebrauc tikai tad, ja ir nepieciešamība nogriezties pa kreisi.

Ceļa zīmju uz ceļiem ir ievērojami mazāk kā Latvijā. Parasti figurē dažādi uzraksti. Norāde par atļauto ātrumu redzama trešajā attēlā. Atļautais ātrums ārpus apdzīvotām vietām ir 60 jūdzes stundā un apdzīvotās vietās 25 jūdzes, ja nav norādīts citādi. Cik tālu darbojas ātruma ierobežojums, neesmu vēl noskaidrojis. Varbūt kādreiz kāds ceļu policists izstāstīs.

Krustojumos parasti ir luksofori, kas mums jau ir pazīstami. Ja nav loksoforu, parasti tieik uzliktas stop zīmes. Ja stop zīmes ir uzliktas uz visiem četriem ceļiem, tad pirmais brauc tas, kurš ir pirmais apstājies pie stoplīnijas. Labās rokas likums te nav spēkā. Nogriešanās joslu virzieni parasti tiek zīmēti uz asfalta, papildinot ar uzrakstu only. Pie sarkanā signāla, ja netraucē citiem, drīkst nogriezties pa labi, bet obligāta prasība ir pirms krustojuma apstāties.

Uzbraukšana uz lielajiem ceļiem parasti notiek pēc rāvējslēdzēja principa vai arī ir uzlikta zīme - krustojums ar galveno ceļu. Vēl var būt interesants luksofors ar uzrakstu, pie zaļā signāla viens auto, kas nozīmē, ka iedegoties zaļajam signālam uz ceļa drīkst uzbraukt tikai viena automašīna.

Braukšana pa joslām nenotiek kā Latvijā. Pa kreiso josu parasti brauc tie, kas brauc lielāku attālumu. Nav tā, ka kreisās joslas būtu ātrākas par labajā pusē esošajām. Uz dažiem daudzjoslu ceļiem ir ar rombu apzīmēta kreisā josla. Pa to drīkst braukt automašīnas ar diviem un vairāk braucējiem, kā arī autobusi. Neesmu pamanījis nekādu dalījumu vieglajos un kravas auto. Pa kreiso joslu brauc arī kravas auto, ja tajos ir divi braucēji.

Ceļi sadalās vietējās nozīmes un interstate (starpštatu) ceļos. Interstate ceļi ir apzīmēti ar zilas krāsas vairodziņu un vairodziņā ir ierakstīts ceļa numurs. Ceļi, kuru novietojums ir dienvidu - ziemeļu virzienā, ir apzīmēti ar nepāra skaitli. Ceļu numerācija ir virzienā no Klusā okeāna līdz Atlantijas okeānam, sākot no Kalifornijas. Pirmo un trešo ceļa numuru mēs kartē neatradām (laikam tie ir piešķirti ceļiem Havaju salās). Ceļi, kas ved rietumu - austrumu virzienā, ir apzīmēti ar pāra skaitli. Numerācija sākas no dienvidrietumiem. Ceturtais attēls ir uzņemts, braucot pa 5. ceļu ziemeļu virzienā. Attēlā redzamā pilsēta ir Sietla.

Pēdējā attēlā ir redzams priekšā braucošās automašīnas pasažieris, kas uzmanīgi vēro fotogrāfu, kas šaja gadījumā bija Voldemārs. Nobildēt neizdevās, bet arī pa logu otrā sānā šim pašam autiņam bija otra suņazvēra galva izbāzta. Efektīgi!

sestdiena, 2007. gada 15. septembris

Pusotras stundas lidojums no Rīgas līdz Sietlai





Šo aprakstu veidoju es - Andris, jo beidzot es arī tiku pie datora. Patreiz Takomā ir plkst. desmit sestdienas rītā. Mēs esam nolēmuši aizbraukt uz Sietlu, kur šodien notiek kaut kāds pasākums Nacionālās orientēšanās dienas ietvaros - no interneta info īsti nesapratām kas, brauksim paskatīties. Gribam iepazīties kā orientēšanās notiek Amerikā un ceram arī uzskriet.

Bet te centīšos uzrakstīt kā mēs ar Voldemāru lidojām uz Takomu. Vakarā, ja tikšu pie datora, uzrakstīšu kādi ir mani iespaidi par pārvietošanos pa ceļiem (ar vairākiem attēliem).

Par lidojumu. Lidojumā (ieskaitot 2 stundu pārsēšanos Kopenhāgenā) mēs pavadījām vairāk par 13 stundām, bet tā kā lidojām laika joslu maiņu virzienā, iznāca, ka mēs no Rīgas izlidojām 13.05 pēc vietējā laika un Takomā ielidojām 16.45 (arī pēc vietējā laika). Ja atskaita pārsēšanās laiku Kopenhāgenā, sanāk, ka lidojumā esam pavadījuši nepilnas divas stundas. Toties ceļā uz Rīgu nāksies pavadīt visu diennakti.

Uz Rīgas lidostu mūs veda Eduards. Izbraucām savlaicīgi un, pateicoties šofera izvēlētajiem pārvietošanās ceļiem, kas palīdzēja izvairīties no tradicionālajiem sastrēgumiem, lidostā nokļuvām divas ar pusi stundas pirms izlidošanas. No Rīgas uz Kopenhāgenu lidojām ar kompānijas Air Baltic lidmašīnu Boeing 737. Reģistrācija uz lētākajām lodojuma kompānijām Rīgā notiek no vienas kopējās rindas, kura pārvietojas diezgan lēni. Air Baltic atļauj pārvadāt 20 kg bagāžas katram plus rokas bagāžu. Par katru lieko kg jāpiemaksā 5 Ls. Mēs ar Voldemāru bagāžu bijām sapakojuši atļautā svara robežās.Izlidošanas reiss Rīgā 15 minūtes kavējās, Tāpēc mums atlika mazāk laika Kopenhāgenā.

Kopenhāgenā mums bija jāpiereģistrē biļetes (ar bagāžu nebij jākrāmējas) un jāiziet rokas bagāžas kontrole. To mēs paveicām bez starpgadījumiem. Katru otro pasažieri iztaustīja ar rokām un pārbaudīja individuāli ar kautkādu rokas ierīci. Mums ar Voldemāru pārbaudītājs māja lai ejam tālāk bez jebkādas iztaustīšanas - laikam dikti naivi un godīgi izskatījāmies. Bet labi vien bija - mums tā vien pietika laika lai dotos uz iekāpšanu lidmašīnā.

Kopenhāgenā mūs sagaidīja kompānijas SAS lidmašīna Airbus Industrie A340. Lidmašīna izmēru ziņā ir milzīga. Lidmašīnas salonā ir divas pasažieru ejas, starp tām lidmašīnai pa vidu atrodas 4 sēdvietas un no ejām uz katru lidmašīnas logu pusi vēl pa 2 sēdvietām. Mēs ar Voldemāru bijām nosēdināti pa vidu un neko daudz nevarējām redzēt pa logiem. Šis lidojums bija 10 stundu garumā. Lai pasažieriem nebūtu garlaicīgi, pasažieriem priekšā (ik pēc katrām 4 - 5 sēdvietu rindām) ir izvietoti lieli televizoru ekrāni, kuros visā lidojuma garumā varēja sekot kartē virs kādām vietām pārvietojas lidmašīna. Ik pēc brīža uz ekrāna tika parādīti arī lidojuma parametri. Bez lielajiem ekrāniem, katram lidmašīnas pasažierim priekšā esošā sēdekļa atzveltnē bija individuāls ekrāniņš, kurā varēja noskatīties dažādas filmas un daudz ko vēl.

Lidojuma pusceļā visiem pasažieriem (arī Amerikas pilsoņiem) lidmašīnas apkalpojošais personāls izdalīja pa divām veidlapām, kuras bija jāaizpilda un vēlāk, Amerikas lidostā, jāuzrāda dokumentu kontrolierim. Tuvojoties galapunktam - Sietlas Takomas lidostai, lidmašīna savlaicīgi samazināja augstumu un mēs pa ekrānu, kā arī mazliet pa logiem, varējām apskatīt lidosta apkārtnē esošo pilsētu.

Lidostā visi pasažieri vairākās rindās tika novirzīti uz dokumentu kontroli. Dokumentu kontroles vietas bija sadalītas - atsevišķi Amerikas pilsoņiem un iebraucējiem. Rindā dabūjām nostāvēt vairāk par pustundu. Pie rindā stāvošajiem pasažieriem pienāca konsultants, kas palīdzēja izlabot veidlapā esošās kļūdas un norādīja, kas vēl tajās jāieraksta. Dokumentu kontrolieris katram pasažierim noskenēja abu roku rādītājpirkstu nospiedumus un katru nofotografēja. Vienīgais jautājums ko man un Voldemāram uzdeva dokumentu kontrolieris bija par pārtiku: ko mēs vedam bagāžā un, vai bagāžā nav gaļas produktu (mēs bijā uzrādījuši izsniegtajās veidlapās, ka bagāžā atrodas arī pārtika. Mums bagāžā atradās Lāču maize, medus un dažādas šokolādes tāfelītes). Atbilde kontrolieri apmierināja un pēc dokumentu kontroles, bija jāsaņem bagāža un vļ jāveic bagāžas kontrole. Bagāžu no lidmašīnas saņēmām bez starpgadījumiem (nebija noklīdusi neviena soma) un bagāžas kontrolē tā bija jāizlaiž caur rentgena apskati. Bagāžas kontrolieris uzdeva tādu pašu jautājumu par pārtiku kā dokumentu kontrolieris. Mūsu atbilde arī viņu apmierināja un mums bagāža bez nopietnākas individuālās apskates bija jānovieto uz slīdlentas (vairākiem pasažieriem bagāžaas somas bija jāizkrāmē un jāparāda sastāvs), bet pašiem jākāpj metro vilcienā un ar to jābrauc saņemt bagāžu.

Bagāža pārvietošanās ceļā vairāk nebija kontrolēta un mēs bez starpgadījumiem to saņēmām. Pie bagāžas saņemšanas karuseļa mūs sagaidīja Ieva. Devāmies ar visām mantām uz blakus esošo auto stāvvietu, kur bija novietots Ievai pagaidu lietošanā nodotais Kadiljaks (tas ir redzams otrajā attēlā. Fonā ir redzama ēka ar mūsu dzīvokļa guļamistabas logiem. Tie ir trešajā stāvā pa labi). Tā mēs ieradāmies Amerikā. Par pārvietošanos pa Amerikas ceļiem būs cits stāsts.

piektdiena, 2007. gada 14. septembris

Atkal jau es :(

Atkal mani pieķēra nozieguma vietā - pie datora, un tā nu rakstu šo blogu. Pa nedēļu gājis normāli, skolā nekas baigi sarežģītais nav, visu saprotu, viela ne pārāk grūta, tā kā vismaz pagaidām viss ir ok. Biju uz pirmo treniņu, bija jaunās botas uzvilktas (ja dikti interesē - Nike Zoom KOBE II), un kā nu sanāca, kā ne - labās kājas īkšķa nags man tagad skaisti zilā krāsā, un drīz nāks nost. Kāds nezin, kā ātrāk lai tur visu sadziedē? Ļoti vajadzētu pēc iespējas ātrāk sadziedēt..
Tā jau vispār iet forši, tikai diezgan nogurdinošas šīs "darba" dienas sanāk, šodien pirmo reizi mājās ierados jau nedaudz pirms trijiem - parasti esmu, agrākais, ap pieciem.
Tas nu arī pagaidām viss, Andris rītdien (iespējams, jau no rīta) uzrakstīs vēl vienu blogu, kurā arī dažas jaunas bildes būs.

ceturtdiena, 2007. gada 13. septembris

Urrā - esam tīklā!

Mums tagad mājās ir internets un TV pieslēgts. Emuāra lasītājiem tas var nozīmēt cerību biežāk kādu rakstu no Voldemāra un arī Andra izspiest - nevajadzēs visiem pie PLU datora drūzmēties. Vēl gan tikai pati ņemos. Protams, atkal taupījām naudu un paņēmām internetam self-installation, nu tad arī drusku interesanti bija, kamēr pieslēdzos, bet, kā redzat - dzīvs ir.

Televīzija arī ne pa jokam - būs kādas 150 programmas + radio un skanoša mūzika (bez bildes, bet man patīk) - mūzika skan virtuvē ņemoties, rādžiņu varēsim aizstiept uz guļamistabu. TV kaut kāda speciālā pults un līdzi arī "programmiņa" ar kanālu uzskaitījumu - vīrieši varēs kādu nedēļu ņemties, kamēr apgūs. Voldemāram ar to vēl bija par maz - pats pasūtīja (un arī pats maksās 5,99 mēnesī) speciālu sporta un izklaides programmu, kur NBA spēles rādīs, koledžu sportu un sazin ko vēl.

Protams, atkal interesanti gāja, kamēr optimālo piedāvājumu izvēlējāmies. Ar kompāniju problēmu nebija - šīs mājas apkalpojot kompānija Comcast. Bet tai arī, protams, piedāvājumi dažādi. Standarts bija - 102 dolāri mēnesī par komplektu: TV, internets un telefons (iekšzemes sarunas bez limita un par brīvu, par ārzemju sarunām jāmaksā). Bet mums tas likās diezgan dārgi. Sevišķi tāpēc, ka mobilie ir visiem un ko mums daudz dod tās brīvsarunas - ar ko tad te Amerikā tik dikti runāsim? Un kādam no savējiem zvanot vienalga priekšmaksas mobilajam minūtes ņem nost - tātad ar savējiem nepļāpāsim.

Skaitījām un rēķinājām (jauks un apķērīgs Comcast servisa darbinieks arī trāpījās), kamēr izšķīrāmies par TV un internetu bez telefona. Mums tas maksās 45 dolārus mēnesī līdz gada beigām (kaut kāda akcija esot) un apmēram dubulti 2008.gada mums vajadzīgajos mēnešos. Pārsimt dolāru ietaupījums sanāk. Vienreizēja maksa par atvešanu un TV pieslēgšanu un interneta uzstādīšanas komplektu - 50 dolāri. Uzstādītājpuisis arī bija jauks - papļāpājām mazliet, izrādās, viņam sieva ir no Rumānijas, nupat bijuši tur pie sievas vecākiem ciemos.

Es kaifoju par tastatūru - papildus nopirkām Microsoft ergonomisko - ar plaukstu balstu, atdalītiem burtiem katrai rokai un ļoti klusu - lieliski strādāt. Vēl viņai nez cik programmējamie taustiņi, būs pamazām jāiemācās. Tastatūra ir ar vadu, bet peli gan nopirkām bezvada - lai vēl ērtāk. Tā nu tagad sēžu un rakstu - dators uz galdiņa, tastatūra klēpī, pele blakus uz dīvāna - ērti.

Pamazām mācos ar Windows Vista strādāt (mums jau pērkot bija virsū Home Premium) - izskatās, ka man patiks.

Droši vien vakarpusē Voldemārs skaipu arī uztaisīs, tad dosim ziņu atsevišķi un varēsim arī parunāties.