Baltiņrozā pirmdiena

Nu tad beidzot mēs jums viņu parādīsim - savu baltiņu, kas mums nāca niķīgā pelēcīša vietā. Atbilstīgi Alfa mīlestībai uz kadiljakiem, "sērija" turpinās, šis tikai ir 10 gadus jaunāks - 1997.gada Cadillac DeVille.

Ja vēl atceraties, mūsu attiecības ar pelēcīti beidzās pēc tam, kad viņš atkal atteicās kustēt no vietas un vietējā servisā mums atkal 1000 dolārus par remontu paprasīja. Priekš otrās reizes un 0 garantijām tas mums šķita par daudz, tālab izmantojām Alfa piedāvājumu - iemainīt pret šo. Nu, lai maiņa būtu līdzvērtīga, par baltiņu maksājam simbolisku nomas maksu: pārsimt latu mēnesī. Patiesībā gan tā summa laikam iznāk mazāka, jo šis tērē mazāk degvielas - taču jau jaunāks.

Bet nu kas par kuģi! Balto ādas salonu vien ieraugot jau elpa aizraujas. Tā kā mums ar baltiņu vasarā braukšana nesanāks un līdz ar to izpaliks neizbēgamā pliko stilbu pielipšana, tad patīk. Protams, sēdekļi ir apsildāmi un regulējami visos iespējamos un neiespējamos veidos - aptuveni esam apguvuši sev vajadzīgo, bet viņa "šoferu pēcpušu atmiņu" gan lietot neesam iemācījušies.

Kad Latvijā ar savu Liānīti braukājām, mums praktiski vienīgajiem bija spidometrs, kurš ātrumu rāda digitāli, bez ierastās "ripas". Un mums tas patika. Šeit, mums par lielu prieku, abiem kadiljakiem tas ir tāds pats. Baltiņam vispār ir interesanti: kad tas nav iedarbināts, instrumentu panelis ir neinteresanti melns: pilnīgi nekā nav ko redzēt! Iedarbinot autiņu, visas vajadzīgās lietas tiek izgaismotas. Un mērīt viņš prot gan visa veida degvielas patēriņus, gan gaisa temperatūru... - neesmu droša ka daudziem Eiropas 10-gadīgajiem autiņiem tādas iespējas ir. Ērti. Vislielākais baltiņa fans ir Voldemārs, kurš paziņoja, ka agrāk vai vēlāk, bet šāds autiņš viņam būšot.

Bet arī ar virsrakstā minēto rozīgumu lieta ir nopietna. Pēc mana lūguma Andris šodien sabildēja dažus Pjualapas skatus. Šī ir skolnieku autostāvvieta. Skaisti, vai ne? - es par kokiem domāju. Bet interesanti arī - nevienā no pārējiem štatiem, kuros esam bijuši nav ne tuvu tāds "pikaptraku" daudzums. Šejienieši laikam ir dikti praktiski ļaudis.

Kā jau rakstīju, pagājšnedēļ biju ar saviem darbiem aizrāvusies un Voldemāram pakaļ uz skolu braucu tikai piektdien. Bet tad nu man mute palika vaļā: šāds rozīgums visas ielas garumā Pjualapā patlaban ir visai ierasts un daudzviet redzams. Kaut arī, kā par spīti, laiks šorīt bija apmācies, skats vienalga iespaidīgs. Man trāpījās saulaina pēcpusdiena un tas bija vispār kā pasakā.

Mēs internetziņās lasījām, ka Latvijā esot gaidāma ziemas atgriešanās. Tad nu pielieku šo bildīti, lai varat no tuvuma ziedošu koku aplūkot: kas zina, kad šo radinieki Latvijā tiks pie ziedēšanas. Ir arī pa kādam balti ziedošam kokam, bet nospiedoši dominē rozīgi lillīgie.

To, ka šī nav ne ābele, ne ķirsis, es saprotu, bet kas tas ir? Kaut kāds milzu rododendrs? Nezinu un nav nemaz tik svarīgi, bet arī šādi lepni pa vienam ir pie privātmājām sastopami.

Nu ko, kad apnīk mūsu rozīgie, skatieties uz sniegpulkstenīšiem - tie Latvijā ziedot. Un gaidīsim pavasari. Mēs ceram, ka kaut ko no pavasara skaistuma sataupīsiet arī priekš mums, kad 30.aprīlī atgriezīsimies.