Apkārt salai

Svētdienā mūs gaidīja pēdējā organizētā ekskursija: ar busiņu apkārt Oahu salai. Un atkal jāsaka - bija patiesi labi un interesanti. Pavisam bija 12 apstāšanās un visa kā apskatīšanas vietas, kurās katrā pavadījām 15-45 minūtes, pusdienām mazliet vairāk. Ieguvām gan vispārēju priekšstatu par dabas un objektu dažādību, gan arī noskaidrojām, ko būtu vērts kārtīgāk apskatīt, ja iznāks šajā salā vēl atgriezties. Dzīve ir gara, kas zina.

Ja jau pirmā bilde bija par plantācijām, tad ar tām arī sāksim. Tā kā klimatiskie apstākļi ir lieliski, te aug viss kas, lauksaimnie-
kiem tik pašiem jāizrēķina. Un rēķina viņi arī ne pa jokam. Tradicionālā kultūra ir bijusi cukurniedru audzēšana un agrāk vai visu šīs un citu salu lauksaimniecisko daļu tās aizņēmušas, tagad cukurniedres lielos apjomos audzētas te vairs netiek. Neatmaksājoties.

Tiesa gan, mazos apjomos tās šur tur aug vai tiek audzētas un tūristiem domātajos veikaliņos šo to no cukurniedru produktiem var iegādāties vai nogaršot - tak jau ilgu laiku tās ir bijušas salu iztikas avots. Vairākās vietās esot apskatāmas arī vecās plantācijas ar ēkām un rīkiem - jau kā brīvdabas muzejs. Mums gan neiznāca laiks tādā pabūt.

Arī otras tradicionālās kultūras - ananāsu audzēšanas apjomi strauji samazinās: Filipīnās tos varot lētāk izaudzēt. Tiesa gan mūspuses veikalos Doles produkcija ir nopērkama diezgan plašā sortimentā. Skaistus ananāsu laukus ar lieliem "čiekuriem" mums redzēt neizdevās, tālab Voldiņš nobildējās pie tādiem ananāseļiem, kādus nu mēs redzējām. Bet durstīgo ananāsu lauku ceļmalās tomēr vēl bija diezgan daudz.

Kad vēl tikai posāmies uz salām, Gundars mūs brīdināja, lai svaigos ananāsus sapērkamies un saēdamies vēl Takomā - te tie esot lētāki. Un viņam bija taisnība: ja Takomā tos var nopirkt par 3 dolāriem gabalā, tad Oahu plantācijas veikalā tie maksāja 6 dolārus! Kur ir atšķirība - nezinām, jo Oahu nenopirkām. Tiesa gan, vispār "sadusmojāmies" uz jauko Doles plantācijas veikaliņu - ja citur iepriekš saldējums maksāja ap 3 dolāriem, tad šie par savējo ananāsīgo prasīja 4,7! Nenopirkām.

Ko tad viņi te audzē? Šeit, Amerikā, ļoti slavena (un dārga) ir Havaī kafija. Tā gan esot ievestā kultūra, bet ideāli augot šejienes klimatā un gan Dole, gan citi lielie plantatori patlaban būtiski palielinot platības. Tiesa gan, kafijas koks ilgāk nekā ananāss vai cukurniedre jāaudzē, līdz sāk ražot. Tāpēc šī nomaiņa, par laimi, notiekot pamazām. Protams, tas ir kafijas koks, ko redzat bildē. Pašas "ogas" nav ēdamas, kafijas pupiņas ir vidū - sēkliņas.

Jā, aug arī banāni, tiesa gan tie ir daudz mazāki, par parastajiem veikalā nopērkamajiem un ne milzīgās platībās, bet vienalga, bija patīkami un interesanti tos ieraudzīt. Visparastāko - kokosriekstus šoreiz pat neminēšu.

Šī ir ļoti jaukas vietiņas izkārtne: te varēja ne vien jauko makadamijas riekstu un kafijas veikaliņu izstaigāt, bet arī nogaršot vai visu riekstu izstrādājumu veidus un arī vietējo kafiju padzerties. Bez maksas un bez limita. Tā kā mēs ap to laiku jau bijām tīri labi izsalkuši, un gan dažādi "apviļātie" rieksti, gan kafija bija patiesi labi, tad mēs katrs pamanījāmies vai 3 reizes "nodegustēt". Te cenas bija normālas, bet es jau biju pamanījusies krietnus riekstu krājumus iepirkt veikaliņā blakus viesnīcai. Ekonomistes prieks: praktiski par tādu pašu cenu.

Bet nu jau pietiks lauksaimniecī-
bas, apskatiet labāk kaifīgi apzīmēto autiņu, ko steigā bildējām (jo viņš brauca projām) vienā no savām "pieturām". Šeit nav daudz tādu. Par ceļiem runājot jāatzīst, ka tie nav gluži tik labi kā kontinentā: ik pa brīdim ir kādi negludumi, bet, protams, ne jau tādas bedres kā Latvijā. Sajūtot šos negludumus, paši nosmaidījām: ātri gan cilvēks izlaižas un pie labiem ceļiem pierot. Atcerējos ārkārtīgi komisku lietu no mūsu Orlando ceļojuma: kad braucām "Āfrikas safari" ekspedīcijā, tur pa "savannu" bija sarkanīga betona "dubļu rises" uztaisītas - efektam. Jāsaka, ticami bija izdevies, Voldiņš uzrāvās un mums ar Andri tad bija lielā jautrība.

Bet nu atpakaļ Oahu. Te redzams skaists H3 ceļa gabaliņš. Jau rakstījām, ka ar H Amerikā atzīmē tikai vissvarīgākos - starpštatu ceļus, kurus finansē valdība. Parasti tie ir simtiem un tūkstošiem jūdžu gari un patiesi savieno štatu virknes, kamēr te tādu ir 3 un tie kopā ir pārdesmit jūdžu gari. Visjaunākais un īsākais esot H3. No idejas līdz tā izbūvei esot pagājuši 37 gadi: 30 gadus esot tiesājušies "par un pret", pēc tam 7 gadus būvējuši. Tas jau tā kā pazīstami izklausās, vai ne? Šie esot vai visdārgākie H ceļi Amerikā: gan tāpēc, ka te vai viss jāieved un tāpēc dārgs, gan tāpēc, ka te kalniem pārejas nav taisītas, vienkārši izrakti vai izspridzināti tuneļi. Patreiz, kad pie mums Takomā rekordsniega dēļ slēgti abi lielie ceļi, kas iet pāri Kaskādes grēdai, tas liekas prātīgs, kaut dārgs risinājums.

Mūsu visskaistākā vilšanās bija pusdienošanas vieta. Busiņš kādu brīdi rāpās prom no okeāna, augšā kalnos, līdz sasniedzām pasakainā vietā uzbūvētu golfa klubu, kura restorānā tad nu mūs gaidot superpusdienas. Labi. Iegājām, atvērām ēdienkarti un mūsu izmisums bija tāds pats kā Taņai pirms kāda laika (viņa arī savās piezīmēs līdzīgu piedzīvojumu apraksta): galvenā ēdienkartes sastāvdaļa bija sviestmaizes (sandwich)! To bija vairāk par desmit veidiem. Citi ēdamie - kaut kas pa vienam. Pie tam - NEKĀ no vietējiem augļiem vai ēdieniem. Tas pats, kas Bostonā, Atlantā vai Sietlā. Vai tiešām dēļ maizītēm tādā vietā restorāns jābūvē?

Andris bija tik dusmīgs, ka aizgāja golfa laukumus pafotografēt. Un pareizi darīja, jo mums tagad ir lieliskas bildes: dažas jums tiks tūdaļ, daļa - galerijā. Gan lieliskā klimata, gan skaisto dabas skatu dēļ, salās ir ļoti daudz golfa laukumu un visu laiku kādā no tiem notiek lielas sacensības. Šī laukuma saimnieki lielās, ka viņējais esot sarežģītākais pasaulē. Var jau būt, bet skaisti gan.

Kamēr īstie golferi kaut kur pa plašajām ārēm ņēmās, mūsu uzmanību piesaistīja mācību laukums, kurš turpat restorāna logu priekšā bija. Tīri labs bumbiņu daudzums laukumā, vai ne? Cilvēki čakli mācījās, bet mums sevišķi patika bildē redzamais "kombainiņš", kurš patiešām vāca izmētātās bumbiņas!

Un ir jau arī ko vākt, ja nemākuļi uz laukumu dodas šādi! Pie viesnīcas izejas bija automāts, no kura ikviens varēja sev spainīti vai pāris ar bumbiņām piebērt. Vairums gan ar 1 spainīti staigāja, šis bija izcilākais eksemplārs. Nav laikam tas golfs nemaz tik viegla spēle, kā izskatās...

Apmēram puse no mūsu svētdienas pieturām bija pasakainās dabas baudīšanas vietas, vairums no tām - saistībā ar okeānu. Šeit ir bildēta, kā mums teica, pasaulē labākā sērfošanas pludmale. Februārī te notiekot pasaules mēroga sacīkstes - tad viļņi esot vēl sērfīgāki nekā tagad. Un pasakaina smilšu pludmale.

Un redzējām arī šo: ja ne pasaulē, tad vismaz Havaī noteikti visbīstamāko pludmali: viļņi te tikpat labi kā iepriekšējā, bet reiz no vulkāna plūdušās lavas straumes pludmali aizstājušas ar briesmīgi asām virs un zem ūdens radzēm. Vai katru gadu, par spīdi aizliegumiem un brīdinājumiem, kāds te pamanoties aiziet bojā. Mēs bijām prātīgi.

Jā, Latvijas smilšainās vai pat akmeņainās pludmales tikai tad iemācās novērtēt, kad ir arī kas cits redzēts. Oahu nemaz nav daudz vietu, kur var okeānā peldēties! Daudzviet okeāna krasts ir tāds kā šajā bildē: pa vidu starp pludmali un asajām klintīm: vienkārši klintskrasts.

Tas, ko šeit redzat, nav "piesmērēts ūdens" - tas ir super-
aizsargājams superretums: seklūdens koraļļu audze. Tiesa gan, tā ir tik skaistā vietā un salīdzinoši tik viegli pieejama, ka vietējā vara apsverot iespēju to slēgt bradātājiem un atstāt tikai apskatei no augšas - lai atkopjas. Savu ziņkārīgo degunu tiem pavisam klāt piebāzt mums nesanāca, par to drusku tā kā žēl, bet visu jau nevar paspēt.

Un tad jau viss - diena bija aizskrējusi. Vēl tikai izmetām līkumiņu pa slavenību apartamentu rajonu un viesnīca bija klāt.