Melnās smiltis un citi vulkāniskie brīnumi

Nākamā diena pēc Pērlhārboras apmeklējuma mums sākās nežēlīgi agri: lejā pie viesnīcas busiņš mums pakaļ bija jau 4.55 (!!!) un mūs gaidīja visgarākā piedzīvojumu diena. Tā sākās ar lidojumu - jā, jā, jūs nepārklausījāties un arī bildīte pareizi rāda mūsu galamērķi. Mēs lidojām uz "vulkānu salu" jeb lielāko no Havaju salu grupas salām. Tai ir divi nosaukumi "Lielā sala" (jo daudzkārt lielāka par pārējām septiņām kopā ņemtām) vai "Havaī" - tieši viņa devusi nosaukumu visai grupai. Paliksim pie "Lielās", lai viss galīgi nesajūk.

Dodoties ceļojumā zinājām, ka ir arī "vulkānu sala", taču bijām nosprieduši, ka šoreiz aprobežosimies tikai ar Oahu. Nesanāca: Expedias brokastīs tik jauki par šo tika stāstīts un piedāvāts jau gatavs vienā dienā iespiežams ceļojums, ka mēs tomēr nenocietāmies un izlēmām lidot. Lidojums ilga ap stundu. Nav daudz vietu pasaulē, kur var vērot vulkānisko pasauli darbībā. Un atkal jāsaka: nenožēlojam ne mirkli. To nevar salīdzināt ar kultūras centra apmeklējumu, bet bija vismaz tikpat iespaidīgi. Ģeogrāfijas un ģeoloģijas diena. Attēlā redzat mūsu busiņu un šoferīti.

Te redzat praktiski pirmo skatu, kas arī mums atklājās. Tikko bija nolijis kārtīgais ikrīta lietus, viss tīrs, svaigs un gluži bezkaunīgi zaļš. Bet pievērsiet uzmanību melnajiem akmeņiem. Tas nav gaismas radīts efekts, tās ir paliekas no vulkāniskās lavas upes vietā, kur tā reiz ietecējusi okeānā. Visekstrēmākais ko tūristiem reizēm izdodas redzēt, ir vietas, kur verdošā lava patlaban satiekas ar okeānu. Diemžēl tikdaudz veiksmes mums šoreiz nebija: patlaban neesot nevienas lavas straumes, kas ieplūst ūdenī radot varenus tvaika mākoņus. Varbūt nākamreiz. Bet katrā ziņā - tālāk ar melnajām sastingušās lavas straumēm un laukiem saskārāmies bieži.

Kā jau vulkāniskā salā, daba šeit ir krāšņa, bet žēlastības nepazīst. Sākumā mēs brīnījāmies, kāpēc te nav kā Honolulu hoteļi līdz pašai ūdensmalai, bet gids paskaidroja pavisam prozaiski: aptuveni reizi 20 gados šo salu skarot KĀRTĪGS cunami, un tie parasti nākot tieši šajā skaistajā līcī iekšā un noslaukot visu. Tālab pilsēta esot "pacelta augstāk" un lejpusē krastmalā vien parks atstāts. Paskatieties tiltiņa savdabīgo formu - tas esot celts kā atgādinājums par cunami. Droši vien interesanti pa tādu paieties, mums šoreiz nesanāca.

Attēlā redzams Varavīksnes ūdenskritums. Jā, arī mēs varavīksni te neieraudzījām (pārāk nesen lietus bija beidzies, saulīte vēl nebija izlīdusi no mākoņiem). Kompensācijai piedāvāju mazu ģeoloģijas stāstiņu. Ģeoloģiski Havaī salas esot atlūza no Austrālijas, ne Amerikas. "Vecās salas", kā Oahu esot ap 3 miljonu gadu atpakaļ radušās, bet šī esot visjaunākā - ap 1 miljonu un joprojām turpinot augt, jo vulkāniskie procesi nav apstājušies. Tā kā vulkāniskie ieži ir samērā trausli, Oahu okeāns jau krietni "ēd nost" - redzējām savām acīm.

Tieši šajā salā ir visskarbākie kontrasti: no neprātīga zaļuma, līdz tuksnesim un lavas laukiem, ir arī sniega klātas kalnu virsotnes un kārtīgi vulkānu krāteri. No visa pa druskai redzējām un rādīsim jums arī: tagad vai galerijā. Vienīgi sniegotā virsotne uz tik mazu brīdi pazibēja, ka netika nobildēta.

Kā jums patīk šis melnums? Atkal jāsaka, tas nav gaismas efekts, tas ir milzīgs vulkāniskās lavas lauks: braucām, braucām pa zaļiem džungļiem, līdz tie pašķīrās un... Mums mutes palika vaļā. Šī "upe" okeānu sasniegusi jau kādus gadus atpakaļ, tālab tagad pa to devāmies uz melno smilšu pludmali. Apmēram 10 minūšu gājiens pa lavas laukā iezīmēto taciņu bija lielisks, taču drusku neomulīgs arī... Un tad pēkšņi okeāns!

Te nu abu stihiju: reiz verdošās lavas un okeāna attiecības redzējām visā skaistumā: gan spoži melnas klintis, kas ar lielajiem viļņiem cīnās, gan šīs cīņas rezultātus: melnus oļus un melnsmilšu pludmali - tas viss ir okeāna sadrupināti un noapaļoti vulkāniskie ieži. Iespaidīgi. Interesanti, ka vulkāniskie ieži ir vieglāki un poraināki par "parasto" akmeni, tālab melnās smiltis viļņi krietnāk nēsā uz priekšu un atpakaļ. Pabradāju: ūdens pasakaini silts, bet nopeldēties nebija īsti ne laika, ne drosmes.

Un bioloģijas mācībstunda mums arī bija tepat. Bildē redzams veids, kā vulkāniskās salas ātri vien kļūst zaļas: ar superauga kokosrieksta palīdzību. Augsnes vēl nav, bet sabirušajiem vai cilvēku saliktajiem kokosriekstiem čaumalā ir barības vielas, kuru stādiņam pietiek pat vairākiem gadiem! Un tā var zaļums sākties, jo arī citu augu sēklas, ko vējš vai putni atnes arī omulīgi iekārtojoties šajās kokosriekstu oāzītēs un braši augot.

Šajā un iepriekšējā bildītē redzamās kokosriekstu oāzes nepārprotami ir cilvēku darbs. Bet tas bija gan priekš mums interesanti, gan arī salai labi - ātrāk tiks pie augsnes un salinieki varēs sākt lietot okeānam atkarotās platības. Vecākā vulkāniskajā augsnē viss aug griezdamies: šīs salas iedzīvotāju pamatnodarbošanās ir visvisāda lauksaimniecība. Trīs visienesīgākās lietas: ziedi (par tiem vēlāk), makadamijas rieksti un kafija - tā te izaugot izcila. Tiesa, paši salinieki ir mazliet noraizējušies par salas dabisko augu valsti, jo visas šīs ienesīgās kultūras ir ienācējas.

Pēc tam devāmies uz "lavas skulptūru" parku. Pavisam prozaiski - te var redzēt, kas notiek ar kokiem, kas stājas lavas straumes ceļā. Lielākā daļa no tiem vienkārši sadeg, bet daži, vai nu resnāki, vai cietāki, nepaspēj sadegt uzreiz, tad ap tiem lava sastingst veidojot vai līdz 2 m augstu skulptūru. Upe aizplūst tālāk, "skulptūra" paliek un lēnā garā turpina dedzināt iekšā palikušo koku. Kad tas izdeg, skulptūra gatava: akmens ārpuse ar tukšu vidu, jo koka vairs nav. Iespaidīga pastaiga.

Pusdienojām kafejnīcā vulkāna krātera malā. Iespaidīgs skats, jo vislielākais šejienes krāteris (nesatraucie-
ties, vulkāns patreiz ir pierimis) diametrā ir pāri 2 kilometriem. Iespaidīgs skats. Pēc tam devāmies ar busiņu apkārt un iekšā krāterī, cik nu tas ir atļauts. Pirmie ar saviem pēc sēra smirdošajiem tvaikiem mūs sagaidīja "vulkāniskie caurumi" - nezinu kā citādi tos nosaukt. Tie lieku reizi apliecināja, ka vulkāns patlaban ir tikai iesnaudies, bet kaut kur dziļi apakšā elpo, krāj spēkus...

Vulkānisko procesu sasodīti pievilcīgo, bet neaprēķināmi nežēlīgo dabu vietējie respektējuši, ieviešot sev dievieti Peli ar mirdzošām acīm un melnas lavas matiem. Kā redzat, pat Voldemāram savajdzējās ar viņu tuvāk iepazīties. Bet vietējie ir arī bezgala praktiski - melnie un ne īpaši cietie akmeņi labi pakļaujas apstrādei un (līdzīgi kā šūnakmens Latvijā) plaši tiek izmantoti būvniecībā. Un tad top stilīgas poraini melnas mājas.

Pēc brītiņa busiņš mūs ieveda vienu līmeni zemāk - uz tāda kā "balkona" krietni tuvu krātera plakanajam dibenam (nu taisni kā sasalis ūdens) un mēs varējām doties nelielā pastaigā pa to. Piķis un zēvele vārda tiešā nozīmē. Akmeņi, akmeņi, sēra tvaiki un izgulsnētas dzeltenas sēra savienojumu kaudzītes vai plankumi. Komplektā vēl silts, bet stiprs vējš. Vienubrīd tiešām likās, ka acis izkodīs, nācās krietni pielikt soli. Īsta "Mēness ainava". Un, izrādās, tiešām tik tuvu īstajai, ka amerikāņi savas Mēness ekspedīcijas tiešām šeit esot gatavojuši.

Pēc pirmā milzoņa, apskatījām vēl vairākus "normāla lieluma" vulkānu krāterus. Bija interesanti, jo filmās redzētie parasti ir tik veci, ka tajos jau ezeri ērti iekārtojušies, šeit tā nav: dibeni visiem lavas gludi, bet vai visiem arī pa kādai tvaika vai dūmu strūklai - neguļ vis! Tikai izliekas. Un ik pa kādiem gadiem vienā vai otrā vietā atkal jauna lavas straume uzrodas un lauž sev ceļu uz okeānu. Ja atvērsiet šo bildi visā lielumā, var redzēt, ka vulkāna krāterim burtiski pa vidu-diagonāli starp abām "dūmu kaudzēm" pāri iet tāda kā svītra: tā ir gājēju taka, kas tur iekārtota. Interesants fakts: kad izvirdums jau beidzies, vismaz 30 gadi paejot, kamēr lava krāterī atdziest tik tālu, ka pa to var staigāt.

Bet nu jau pietiks šausmonību. Lielā sala ir slavena arī savām milzīgajām orhideju audzētavām! Vienā arī mēs paviesojāmies. Pasakaini. Gaidiet, kad Andris ieliks galeriju, jo sabildēts tika daudz. Un dažas orhideju šķirnes arī smaržoja - tas man īpaši patika.

Arī jocīgā vaska puķe antūrija te nav nokļuvusi nejauši: tieši Lielajā salā esot pasaulē vislielākās to audzēšanai atvēlētās platības. Mēs arī redzējām lielas platības, kur tādās kā vieglās ar melnai agroplēvei līdzīgu materiālu apklātās "siltumnīcās" (droši vien, ka patiesībā "vēsumnīcās") tās tiek audzētas. Redzējām arī makadamijas riekstu un papaijas, kā arī kafijas plantācijas.

Tikai tagad bildē tā kārtīgi iekļuvis koks, kas mūs sajūsmināja jau no pirmās dienas - tā lapotne ir plaša kā lietussargam un šeit jau mīlīga paēna ir zelta vērta. Gids mums praktiski paskaidroja, ka šī lapotne esot ārkārtīgi laba ne vien piknikiem, bet arī militāristiem - daudz un labi zem tās varot paslēpt. Nu ja, līdz pat mūsdienām Havaī ir pamatīgas militārās bāzes.

Nobeigumā papildinām autiņu numurzīmju kolekciju: ja mūsu štats ir "mūžzaļais", Florida - "saulainais", tad šis gluži vienkārši ir "Alohas" un varavīksnes štats. Jauki. Un varavīksnes Oahu redzējām vai katru dienu - būs arī kādā bildē.