Zvēru gaismas

Trešdienas vakarā Voldiņš pārradās no skolas un paziņoja, ka ceturtdien puspiecos pēcpusdienā esot jābūt pie Muižniekiem un jābrauc "zvēru gaismas skatīties". Kādu brīdi mēs ar Andri apmulsuši klusējām, tad sākām jautāt: kam, kāpēc un kur īsti jādodas. Izrādījās: viņi aicina mūs kopā braukt uz Takomu, kur Point Defiance zoodārzā arī ir gaismiņšovs - ar kājām izstaigājams.

Tajā brīdī šī ideja šķita vismaz neprātīga: pie mums jau kuro dienu STIPRI un praktiski nepārtraukti lija. Drusku padomājām, bet piekritām. Mūsu lēmums laikam patika arī mākoņu stūmējam, jo ceturtdiena bija skaisti saulana (jā, vēsa un vējaina gan, bet beidzot bez lietus). Un vējš arī uz vakaru pierima, mēs kārtīgi saģērbāmies un devāmies ceļā.

Protams, Andris atkal fotografēja. Mēs ceram, ka mūsu gaismiņ- zvēriņ-bildes jums vēl nav pārlieku apnikušas, tālab te šo to ielieku un vēlāk arī Andris galeriju izveidos, jo ir tapis mazliet pāri simtam bilžu, lielākā daļa - labas. (Vai visi zina un atceras, ka ar peli noklikšķinot uz bildes, tā visā krāšņumā atveras?)

Gluži tik krāšņas kā dabā, mūsu bildes nav, bet centāmies. Varēja redzēt, ka te cita dizainera roka darbus vadījusi: zvēriņi ir Spanavejā un zvēriņi ir te, bet citādāk veidoti. Mūsu pastaiga pa līkumotajiem parka celiņiem visu to skaistumu izbaudot ilga vairāk par stundu.

Bet šoreiz zvēriņi nebija visskaistākais. Man ļoti patika šīs "dobes" un iespaidīgie koku dekorējumi (attēlā redzamais nebija vienīgais). Tas ir vienkārši neaptverami, kāds lampiņu daudzums mākslinieciski samudžināts šo un citas krāšņās "dobes" veidojot. Pie tam tās bija arī reljefas, jo krūmiņos un lielajos zāles kumšķos izvietotas.

Otrs superlieliskais objekts bija varavīksne, kas bija tik liela, ka to vai no jebkuras parka vietas visā krāšņumā varēja redzēt un viens no celiņiem gāja lokam pa vidu cauri. Nezinu tikai kāpēc mūsu fotoaparāts dažas varavīksnes krāsas ir ignorējis: tur bija visas septiņas. Iespaidīgi. Tagad redzam, ka divu veidu specobjekti mūsu bildēs tomēr nav iekļuvuši. Parks ir izvietots nogāzē, kura ved uz zundu un tā otrā krastā mirdzošā Takomas uguņu jūra bija kā parka pagarinājums. Tā kā lielā starptautiskā lidosta ir ļoti tuvu, tad zemu lidojošo lidmašīnu mirkšķinošās krāsainās gaismas arī bija iespaidīgas. Griez galvu kurp gribi, visur gaišums.

Kad bijām pa vēso āru diezgan izstaigājušies, sajutāmies kafejnīcas apmeklējumu nopelnījuši. Bet jūs pareizi redzat mūsu patukšo galdiņu: mēs galīgi neesam amerikāņi, un, kaut arī viņiem ēdienkartē bija tīri pagarš sarakstiņš, priekš mums tur nekas ēdams neatradās: nez cik veidu burgeri, tad frī un vēl citi amerikānismi. Laimīgi atradām latē kafiju un nopirkām pa cepumam (kā jau Amerikā, tie ir gandrīz plaukstas lielumā). 9,50 par 2 latēm un 2 cepumiem, jo Andris teica: kad nav tad nav un aizgāja vēl pafotografēt.

Tā kā mūsu Ziemassvētku brīvdienu plāni vēl nav īsti skaidri, tad idejas apspriedām ar Lisu - viņu jūs redzat bildē. Atgādināšu, ka viņa ir tā peldēšanas un vispār sporta skolotāja, kas Voldemāru "savā" skolā iekārtoja un arī pēcpusdienās līdz treniņiem un vēl šad tad Voldemārs pie Muižniekiem pa māju dzīvojas. Mēs ļoti labi saprotamies.

Oficiālais iemesls mūsu vizītei suvenīru veikaliņā bija piekariņa meklēšana mana mēteļa rāvējslēdzim, bet neviens no piedāvātajiem nebija man pa prātam. Tad nu aiz bēdām vismaz ar lāčuku parunājos.

Un tad jau arī abi Muižnieku bērni, Alekss un Lindsija, bija klāt un arī viņiem ar lāčuku nobildēties vajadzēja. Lindsija iet 4.klasē, papildus mācās dziedāšanu, spēlē volejbolu un basketbolu. Alekss iet 7.klasē, pūš vai nu tauri vai ko līdzīgu, spēlē amerikāņu futbolu un basketbolu. Tiem bērniem vecāki garlaikoties neļauj, bet ja nopietni - ļoti jauka un aktīva ģimenīte. Vienīgi Indulim (vides zinātnieks un basketbola treneris) kā nebūt izdevās no kārtīgas fotografēšanās izvairīties - vien viņa mugura dažās bildēs pazibēja, bet tās neliekam, jo ne jau par kurtkām ir stāsts.

Un, kā redzat, vienā brīdī ir noticis gandrīz neiespējamais: kadrā iekļuvis arī cītīgais fotografētājs Andris pats. Bet toties kopā ar Ziemsvētku vecīti jeb, kā viņu šeit familiāri sauc, - ar Santu.