Sietla no augšas, apakšas un balkona

Ja sākam no paša sākuma, tad Zurabs bija "vainīgs" pie tā, ka mēs ar Andri sestdien devāmies "kultūras braucienā" uz Sietlu. Fotografēties viņš pats negribēja, tālab te redzat Sofiju viņa gultiņā. Zurabs patlaban ir aptuveni mēnesi vecs un tieši tādēļ viņa vecāki netika uz izrādi Jersey Boys, kuras apmeklējuma biļetes laipni atvēlēja mums ar Andri.

Skaists amerikāņu vārds puisim, vai ne? Nu labi, labi, pieredzējušākie no jums jau saprata, kādas tautas vārds tas ir. Zuraba mamma Mirjama ir jauna gruzīniete ar kuru iepazinos PLU. Viņa ir dzimusi un augusi Gruzijā, tad konkursā izcīnījusi stipendiju studijām PLU, to pabeigusi, sākusi strādāt Takomā, kur iepazinusies ar savu vīru. Un nu arī Zurabs ir klāt. Mirjamas vīrs, norvēģu izcelsmes amerikānis Gruzijā ir bijis, viņam tur patīkot tīri labi (paciemoties) un dēla vārda izvēlei nav iebildis. Mēs ar Mirjamu šad un tad papļāpājot varam savas krievu valodas zināšanas atsvaidzināt - te tuvumā viņai neviena cita neesot ar ko krieviski runāt. Gruzīniski ne tik, bet to valodu es neprotu. Bildē redzat viņu mājiņu un tālu fonā arī drusciņu no pašas Mirjamas.

Kaut kad iepriekš es biju ierunājusies, ka labprāt kādu teātra izrādi apmeklētu, laikam viņa to atcerējās un mums biļetes piedāvāja. Mēs teicām "jā" jau tad, kad vēl nezinājām uz ko ejam. Naudu no mums viņa neņēma (jo neesot šīs biļetes vien pirkuši, bet kā sava veida abonementu), bet mēs jau redzam gan, kas uz biļetēm rakstīts: 75 dolāri par katru! Šoreiz uz Sietlu devāmies ar pelēcīti, jo cenā bija iekļauta arī bezmaksas stāvvieta. Bija pievienots arī atlaižu kupons vakariņām kādā no tuvējiem restorāniem. Nolēmām to visu izmēģināt un sestdienas pēcpusdienā devāmies ceļā.

Jau mājās paskatījos internetā, kurš no restorāniem varētu būt interesantāks un izvēlējos Top of the Hilton, jo tas esot Sietlā visaugstāk izvietotais. Skats pa 29.stāvā izvietotā restorāna logu uz tumsā mirdzošo pilsētu patiesi bija lielisks. Tiesa gan, labu brīdi pavadījām sastrēgumos un tālab vakariņām laika vairs nebija, izlēmām, ka iztiksim ar kūku un kafiju kā pietiekamiem skaistā skata papildinājumiem. Tas mums izmaksāja 25 dolārus. Izvēlējāmies šī restorāna speciālo desertu, ko veidoja silts tumšbrūns kēksiņš (kura iekšienē slēpās silta šķidra šokolāde) ar tam piespiedušos balta saldējuma bumbu un pa šķīvi mākslinieciski izmētātām ogām. Labs! To gan nevaram sacīt par kafiju. Bet no otras puses: tagad mēs zinām, kas ir "kafija amerikāņu gaumē", par ko jau iepriekš tikām brīdināti. Ja līdz šim ārpus mājas ar puslīdz dzeramām kafijām bijām sastapušies, tad šī... Palielā balta porcelāna tējas (!) krūzē mums tika ieliets gaišbrūns caurspīdīgs šķidrums, ko viņi sauc par kafiju. Garša bija vienkārši kaut kāda... Sasmaidījāmies, savā starpā nokomentējām gan, bet angliski nepiekasījāmies, jo īsti nebija laika: ja šie sadomātu atvainoties un vēlreiz vārīt, tad mēs nokavētu izrādi, kamēr šie receptes lasītu. Un atlaidi arī nedabūjām, jo tad vajagot "pilnas" vakariņas ņemt, ne tikai desertu. Nu ko, paši vainīgi, ka tik vēlu no mājām izčammājāmies. Tā arī neuzzinājām, cik liela tad atlaide būtu.

Bez 15 astoņos devāmies uz teātri. Šodien sākām iepazīšanos ar slaveno Sietlas pazemi. Jau iepriekš minējām, ka Sietla ir stāvumā (mēs teiktu, tādā kā gravā) izvietota, ielas ir stāvas, vietām gājēju ērtībām ir pat kāpnes, bet daudzviet arī veikali un kafejnīcas ir stāvu stāviem izbūvētas ne vien virs zemes, bet arī pazemē un starp tām var pārvietoties pa tuneļiem, ar liftiem un eskalatoriem: no veikala uz veikalu, no viesnīcas uz viesnīcu vai autostāvvietu, ielās tā arī neizejot. Tagad mēs zinām, ka no mūsu stāvvietas, kas bija 2 kvartālu attālumā, uz teātri arī var nokļūt šādā veidā. Mūsu pazemes maršruts bija: stāvvieta - Hiltona restorāns - teātris. Interesanti. Būs vēl kādu reizi jāpaklaiņo, jo pazemes daļa esot plaša: īsts zirnekļa tīkls priekš nezinīšiem, bet ļoti ērts zinātājiem.

No ārpuses 5.avēnijas teātra (tāds ir nosaukums! - īsti amerikāniski skaidri un vienkārši, lai gribētāji var atrast) ēka izskatās bargi lietišķa - kā iepriekšējā bildītē, bet jau pirmie soļi iekšā ieved austrumnieciskā greznībā. Ēka teātra vajadzībām esot būvēta 20tajos gados, pārcietusi mākslinieciski un finansiāli grūtus laikus 70tajos un pēc kārtīgas atjaunošanas lieliskajā patreizējā krāšņumā skatītājiem no jauna atvērta 80tajos.

Lielā zāle ir brīnišķīga, kaut ko mazliet varat redzēt bildītē. Mēs sēdējām balkonā. Šīs zāles pozitīvā īpatnība atkal ir krietnais slīpums gan zālē, gan balkonā - lai visi visu var redzēt. Otra patīkamā īpatnība, salīdzinot ar mūsu Operu: zāles sānos nav balkonu un tālab skatītājiem nedraud krampji kaklā, visu izrādi no sāna skatoties. Vairums skatītāju uz izrādi bija ieradušies saposušies, līdzīgi kā Latvijā uz Operu. Viena amerikas īpatnība gan mums vēl īsti nepatīk: ģērbtuvju nav, ja esi atnācis virsdrēbēs, tad vai nu sēdi ar visu mētelīti vai tam virsū vai... kā nu vari. Kad bijām jau iekšā, atminējāmies, ka autostāvvietā redzējām cilvēkus, kuri no autiņiem kāpa ārā jau "teātra drēbēs". Prātīgi un ērti, jo pa āru nav jāiet (bet mēs to tad vēl nezinājām).

Ko skatījāmies? Mūziklu Jersey Boys, kas pagājušajā sezonā ticis atzīts par labāko mūzikla iestudējumu Amerikā. 5.avēnijas teātra repertuāru pamatā veido pašu trupas izrādes, bet šī bija Brodvejas vieslizrāde un, kā jau godalgotam uzvedumam pienākas, patiesi lieliska.

Par ko bija stāsts? Par Amerikas 60gadu supergrupas Four Seasons likteni: no izveidošanas, cauri slavas gadiem līdz lēnajam mokpilnajam norietam. Kāpēc lēns un mokpilns? Kad grupa bija slavas zenītā, izrādījās, ka viens no dalībniekiem, kurš bija arī menedžeris, ne tikai ir nospēlējis vairāk kā 100 tūkstošus grupas naudas, bet ir arī pusmiljons nodokļu parādos. Vainīgo ielika cietumā, bet grupa turpināja uzstāties, lai šos parādus nomaksātu. Stāsts šajā ziņā briesmīgs, bet, no otras puses: arī par viscēlāko draudzību un kopējo atbildību. Varēja taču viņi vienkārši "izjukt" un nelikties par Tomiju ne zinis...

Interesanti, ka visi 3 patlaban vēl dzīvojošie grupas dalībnieki (jā, arī "vainīgais" Tomijs), bija devuši savu ieguldījumu mūzikla tapšanā: cits tikai intervijās ar savu versiju, cits arī producēšanā. Uz skatuves gan viņi paši vairs nekāpa, bet te var noskatīties fragmentiņu no oriģinālā 60.gadu ieraksta.

Mēs uz skatuves redzējām superdresētus Brodvejas superaktierus: kas par balsīm! Un, protams, arī viss pārējais super: no aktieru veikuma, līdz tehniskiem sīkumiem, kas par efektiem pārvērtās. Tiesa gan, jums tos nekādi atrādīt nevaram, būs vien tāpat jātic, ka bija iespaidīgi. Bildītē redzami četri galveno lomu tēlotāji, bet noklikšķinot var noklausīties viņu izpildītu popūriju no izrādes, kas filmēts 2007.gada Emmy balvu pasniegšanas ceremonijā.

Jāsaka godīgi, absolūti lielāko daļu dziesmu dzirdēju pirmo reizi un zinu, ka tās ir mūsdienīgi aranžētas, bet man patika. Tiesa, ne tik ļoti, lai pie izejas arī viņu kompaktdisku iegādātos, bet bija labi. Ar prieku atkal paklausījos viņu dziesmas pa YouTube rakājoties, kad priekš jums kaut ko klausāmu meklēju. Tā jau ir, ka neko daudz vairāk par Bītliem no tā laika mūzikas es nezināju.

Izrāde beidzās ap vienpadsmitiem, bet mūs ar Andri vēl viena neliela atrakcija gaidīja: daudzlīmeņu stāvvietā nevarējām savu pelēcīti atrast! Vienīgais, kas mūs grūtajos brīžos mierināja, bija doma: nu nevar būt, ka nozagts. Pēc kāda brītiņa, protams, atradām, kur šis bija noslēpies un turpmāk būsim uzmanīgāki. Tā ir, kad izpriecas vien prātā: metas no autiņa vai rikšiem ārā un prom, apkārt īsti nepaskatoties. Bet laikam jau mēs tādi neesam vienīgie, meklējumu laikā pamanījām, ka pie liftiem ir tāds kā blociņš ar noplēšamām lapiņām ar stāvvietas apzīmējumu. Noderīga lieta.