Olimpiskais mudžeklis

Pagājušās nedēļas sākumā Voldemārs priecīgi paziņoja, ka skolas nedēļa viņam beidzas trešdien - ceturtdiena un piektdiena ir brīvas (nedēļas nogale arī, protams). Kam par godu brīvlaiks, tādus sīkumus viņš, protams, nezina. Galvenais, ka brīvs.

Par to jau tā kā varētu viņam piekrist, taču te rodas papildu jautājums - ko mums darīt šīs 4 dienas? Nesēdēsim taču mājās, jo sevišķi tādēļ, ka arī laiku beidzot sola tīri labu. Domājām un meklējām visu ko, kamēr, turoties pie ieteikuma, ka kalni jāskatās, kamēr vēl nav sniegs, izlēmām doties ekspedīcijā uz Olimpijas pussalu (Olympic Peninsula) un apskatīt Kluso okeānu.

Domāts, darīts - ceturtdienas rītā devāmies ceļā uz 2 vai 3 dienām - kā nu sanāks un pašiem gribēsies ar nakšņošanu kādā viesnīcā vai līdzīgā vietā pa ceļam.

Kartītē jūs varat redzēt gan mūsu brauciena pirmo posmu iezīmētu (par to un visu pārējo rakstīsim pakāpeniski - gaidiet!) gan visu Olimpijas pussalu kopskatā. Es no savas puses "ievadam" varu pielikt dažus skaidrojošos komentārus un cilpveida atsauces.

Piemēram - zundam pāri mēs tikām pa mūsu "rabarberu stāsta" priekšpēdējā bildē redzamo skaisto vanšu tiltu. Iespaidīgs ir gan zunda platums, gan tilts ar nez cik joslām katrā virzienā. Un arī otrādi - varētu būt, ka "rabarberu stāsta" pirmais attēls ir no tilta fotografējot iegūts - arī mēs, pa to braucot, Point Defiance pussalas galu tik pat skaistu kā tajā bildē redzējām.

Sāksim ar vispārēju orienēšanos situācijā un kartē atzīmēto "starta punktu" - zaļo "lāsīti" - mūsu adresi zilās līnijas apakšgalā. Tātad - "virs" mums ziemeļu virzienā ir gan Takoma, gan Sietla (kuras vēl neko daudz iepazinuši gan neesam, mākam puslīdz pareizi tām cauri izbraukt). Bet jau kādu laiku runājām par to, ka vajadzētu Kluso okeānu redzēt. ..

Vispārējās un liela mēroga kartēs Sietla tiek gluži vai okeāna krastā zīmēta, bet kā redzams šajā kartītē, taisnība tā nav - Sietlai un Takomai klāt pienāk Puget Sound - zunds, kas ir tāds kā okeāna atzars, bet ne pats okeāns. No tā mūs šķir Olimpijas pussala (domāju ka šādi, nevis "Olimpiskā" ir pareizi, jo ar olimpiskajām spēlēm te sakara nav nekāda!).

No kurienes pussalai tāds nosaukums? No galvaspilsētas! Un te man atkal jāatzīstas vienā neprecizitātē-atklājumā. Arī mēs kādu laiku domājām, ka Vašingtona štata galvaspilsēta ir Sietla, izrādās - nav gan. Galvaspilsēta ir Olimpija (kartes apakšdaļā pa vidu), kaut iepriekš par tādu vispār neko nebiju dzirdējusi.

Un no kurienes Olimpija savu nosaukumu dabūjusi - no Olimpa kalna. Un no kurienes Olimpa kalns? Kāds angļu kapteinis 17.gs. esot bijis pie vainas - nu tik skaisti, nu tik skaisti viņam tie kalni likušies, gluži kā Grieķijā. Tad tā arī nosaucis. Un attiecīgi, kad kolonizatori par pilsētas nosaukumu domājuši, no tās vietas tik skaists skats uz Olimpa kalnu pavēries, ka šaubu nav bijis... Un tā kā visai pussalai, kad izrādījies, ka tā ir izteikta pussala, nosaukumu vajadzēja, tad nosauca atkal kalna/kalnu masīva vārdā, jo tas jau aizņem tās lielu daļu. Tik prozaisks stāstiņš par skaļo nosaukumu. Bet par nosaukumiem te nav jābrīnās, mēs arī gan cauri Aberdīnai braucām, gan garām Melburnai, gan Jaunlondonai un vēl kādai skandināvu pilsētai (nosaukums aizmirsās)...

Kad vēlāk unikālajā dabas veidojumā nacionālais parks veidots, arī tas olimpiskā vārdā nosaukts. Un tātad - mēs bijām Olimpijas nacionālo parku skatīties. Ekspedīcija mums aizņēma 2 dienas - otrās dienas 9os vakarā bijām mājās. Laiks bija labs un redzējām daudz interesanta, par to rakstīsim atsevišķus stāstus. Jaukās analoģijās runājot - bija daudz līdzības ar Siguldu rudenī - dzelteni-oranži-sarkanais uz zaļo skuju fona, vienīgi kalni augstāki (reizes desmit).

Ko izdarījām? Vispārēji runājot - apbraucām parkam apkārt, iebāzām savus ziņkārīgos degunus un citas vietas (par to būs atsevišķi) parka lieliskākajos objektos un beigās izbraucām cauri arī galvaspilsētai. Tiesa gan, tā bijām sadomājušies mājās nokļūt, ka tai cauri braucām jau pa tumsu un neko vairāk par luksoforiem un dažādām gaismas reklāmām neredzējām. Bet - aizbrauksim citu reizi, jo Olimpija no mums ir nepilnas stundas brauciena attālumā.

Bet kartē varat redzēt arī to, kā mums ar dzīves vietu veicies - atrodamies netālu no 2 nacionālajiem parkiem - pa labi lejāk redzams mūsu jau "iesāktais" (bet gribas vēl aizbraukt) Rainīra nacionālais parks. Šodien pie mums ļoti jauks laiks - silts un saulains, aizgājām paskriet un Andris nenoturējās no stadiona stūra lielisko skatu uz Rainīru ar svaigo sniegu nenofiksējis - varat salīdzināt ar mūsu Rainīra ekspedīcijas bildēm - tur sniegs ir puspelēks un tā ir mazāk. Patlaban taisni prieks skatīties.

Starp citu - apsveicam jūs Latvijā ar pirmo sniegu! Lasījām internetā, ka šur tur esot pat 4 cm sasniguši un vētra arī ne pa jokam. Turaties!

Tādiem "mežonīga dzīvesveida" piekritējiem kā mēs, dzīvesvietu izvēlēties ir izdevies lieliski. Pamazām mācāmies novērtēt arī to, cik tuvu savam "skrienamajam parciņam" dzīvojam - tādu vietu nemaz daudz tuvumā nav, esam ievērojuši, ka daļa citu skrējēju un suņu staidzinātāju līdz parkam atbrauc ar auto. Mums tas ir 4 minūšu iesildīšanās skrējiens un klāt esam. Labi dzīvojam.