Klusais okeāns Oregonā

Pagājušās nedēļas nogali (27. un 28. okt.), kā jau Ieva rakstīja iepriekšējos stāstiņos, pavadījām Oregonas štatā, kur apciemojām Māri un Ināru. Sestdienas pēcpusdienā Māris mums izrādīja savu uzņēmumu, bet par šo interesanto ekskursiju būs cits apraksts. Sestdienas vakarā un vakaram sekojošajā naktī ciemojāmies Māra mājās. Vakarā ilgi nevarējām izšķirties kā pavadīt svētdienu. Māris un Ināra piedāvāja ļoti plašu pasākumu klāstu. Pēc garām apspriedēm nolēmām apskatīt vietas, kas atrodas vistālāk no mūsu mājām un izvēlējamies kārtīgi apskatīt Kluso okeānu.
Svētdienas rīts, kā jau iepriekš bijām pasūtījuši, pienāca silts un saulains. Ātri pabrokastojām un devāmies ceļā. Ināra pirms brokastīm mūs paspēja iemūžināt bildē.
Braucām visi ar vienu - Māra mašīnu. Mūsu automašīnu un māju sargāt tika atstāts kaķis...
Līdz okeānaa krastam bija jābrauc krietns gabals, bet nonākot plānotā maršruta sākumpunktā, skati uz okeānu, okeānā esošajām klintīm un salām, kā arī uz kalnaino krastu bija vārdos neizsakāmi skaisti. Centīšos dažas bildes ievietot tālāk aprakstā, bet fotogrāfijās nav iespējams novērtēt okeāna varenumu un viļņu augstumu.








Šajā skaistajā svētdienā okeānu apmeklēja daudzas ģimenes ar bērniem, kurus vecāki krastā nevarēja noturēt un tāpēc atļāva tie mazliet samitrināt kājas, kā tas redzams vienā no iepriekš ievietotajiem attēliem. Bet visvairāk par okeānu priecājās rejošie mājdzīvnieki. Tie atļāvās kārtīgi izdzīvoties pa ūdeni. Labākos paraugdemonstrējumus diemžēl neizdevās nobildēt.



Okeāna krasts bija izteikti kalnains. Mums likās interesanti tas, ka šajā piekrastē iedzīvotāji mājas būvēja uz paša krasta (Latvijā to sauc par kāpas zonu). Kalni gan ir mazliet klinšaināki, bet netrukst arī irdenu iežu. Ja vēl iedomājamies par orkāniem...



Okeāns attēlos izskatās ļoti mierīgs. Patiesībā viļņi ir diezgan pamatīgi. Interesanti ir tas, ka viļņi diezgan vienmērīgi apskalo pludmali, bet pēc kādā brīža nāk tāds pamatīgāks, varētu teikt, kā daudz kur literatūrā aprakstīts, "devītais" vilnis. Reizēm no tā var paspēt aizmukt,

bet reizēm arī ne...

Raksts no vietējās avīzes par PLU Biznesa skolas dekāna meklēšanu

Jau iepriekš un skaidrā latviešu valodā rakstīju, ka PLU Biznesa skolu patlaban vada pagaidu dekāns. Šodienas vietējā laikrakstā ir intervija ar Bilu Freimu. Man šķiet, ka tā varētu būt interesanta ar augstskolu lietām saistītajiem, tālab to iekopēju.




Tacoma, WA - October 31, 2007

The search for a successor - Bill Frame leads search for new PLU dean
C.R. ROBERTS; The News Tribune
Published: October 29th, 2007 05:46 AM

Bill Frame, the interim dean of the School of Business at Pacific Lutheran University, served as the university’s vice president of finance and operations from 1993 to 1997. He was recently recruited from retirement by university president Loren Anderson, who asked that Frame serve as head of the Business School while leading a search for a permanent dean to replace Andy Turner, who left after short service to return to a position in the private sector.

Frame, 69, has worked in both worlds. He retired last year as president of Augsburg College in Minneapolis and previously worked as a banker and corporate executive and as a professor and college administrator.

With both a bachelor’s degree and a master’s from the University of Hawaii, Frame received his political science doctorate in 1969 from the University of Washington. He spoke with The News Tribune recently, less than a month after taking his current position. Much of the conversation focused on his philosophy of education, informed by such luminaries as Woody Hayes, former Ohio State football coach, and Philip Melanchthon, a contemporary of Martin Luther and one of the primary forces behind the Reformation. The matters reported here, however, primarily concern the search for a permanent dean.

What was it like coming back to Tacoma and PLU?

When I left in 1997, you didn’t want to walk around in the evening in Tacoma. I remember looking around and seeing an unrehabilitated city.

When Loren invited me to come back, we stayed at the Sheraton. Things have utterly transformed. It was just astounding.

How did the president invite you to return?

He said, ‘Well, we just lost our dean.’ I think (Andy Turner) was a good dean. I look back on his time with great regard. Loren said he wanted to find someone who could hold the fort for a year. I think we’ve had 10 deans in six years. The impact of that kind of change on the school – it hasn’t been good.

How goes the search?

It’s so very early. We’ve just got a posting out. We have 10 applications. I’m spending a portion of every day reaching out to friends and associates.

How are you approaching the process?

The first thing I did was say to the faculty that I’d like to learn from them what they dream of becoming. If I can understand, then I can help find a dean who can help accomplish that. Wouldn’t it be better to find a dean who will help us accomplish our vision?

The first month is finding out what faculty and staff feel is the thing that holds us together and distinguishes us.

And what do you believe that is?

It’s a deep commitment to learning.

How difficult is the search for a new dean going to be?

The fastest-growing field of study is business. People are flooding the market to enroll in undergraduate and graduate programs. The competition for faculty and leadership is immense. It’s going to take some real energy. But if we simply allow ourselves to be crowded into that commodity market, then we lose. And for us, it can’t be about money.

What we’re really doing is looking for a fit. We also have some people who are talking about retiring. There’s a shaping opportunity also. If we have (part) of the faculty who will be turning over, we can think about what can truly make us competitive. We’d like a dean who can see the opportunity, take hold of our vision.

It’s a complicated dimension, to find somebody who understands the global business world, the service economy, and who is capable of bringing that to bear.

Do you have a search committee?

We have four people, including myself, from inside the school, plus one from the university, and Andy Turner, who remains on the executive advisory board.

As you search, will there be any excluding factors?

Anyone with tremendous success but without a terminal degree – a CEO who retired at age 50, for example, but without a doctorate or a major law degree. Or someone with no research. We have got to sustain our cutting-edge wisdom in the faculty. (A terminal degree is the highest degree possible in a field of study.)

When do you expect to complete the search and announce a decision?

By mid-April we should be on the verge of a decision, after interviews in February and March.

Any advice for the new dean, or the school?

I think we need to get back in touch with Tacoma. We should have a lot more contact. I think we need to get more committed.


C.R. Roberts: 253-597-8535
c.r.roberts@thenewstribune.com

Bill Frame

Position: Interim dean, Pacific Lutheran University School of Business
Education and background: University of Hawaii; doctorate from UW; taught at Kenyon College; executive positions in banking and at Tonka Corp.; administrator at PLU; retired president of Augsburg College
His task: Select, recruit and hire a permanent dean
When he leaves his interim position: He will return with his wife to Minnesota.
Hobbies: Acoustic guitar, turn-of-the-century blues, rehabilitating an old wooden sailboat
Favorite blues artist: Mississippi John Hurt
Among many honors: Named Officer of the Royal Norwegian Order of Merit, 2002
Doctoral dissertation: “Dialectical Historicism and the Terror in Chinese Communism”

Smilšdolāri, oranžā zvaigzne un kapučsēnes

Sestdienas pievakarē kopā ar Māri un Ināru kalām plānus svētdienai. Mēs šoreiz bijām slinkojuši - nekādu iepriekšēju info par vietām, ko gribam redzēt, pētījuši nebijām un tāpēc nodevām sevi "vietējo" rokās.

Brītiņu apdomājušies viņi sāka piedāvāt virkni apskatāmo objektu. "Skaidrs", - es teicu, - "paliekam te nedēļu un skatāmies visu". Saimnieki vispirms tā kā sabijušies saskatījās, bet tad sāka smieties. Kaut mēs jau būtu varējuši gan arī nedēļu palikt...

Tad sākām domāt par to, ko VIENU varam paspēt, vai kam tieši šis ir īstais apskates laiks, vai kas ir vistālāk no Parklandes un vistuvāk esošajai atrašanās vietai..., kamēr vienojāmies, ka dosimies uz okeāna krastu. Tagad varu sacīt - tā bija lieliska izvēle. Ne jau par tukšu un nesmuku vietu mums būtu pāri diviem simtiem bilžu.

No Māra mājas līdz okeānam bija mazliet vairāk kā pusstundas brauciens. Un arī ļoti skaists, jo gan pa auglīgo ieleju braucām, gan (ne ļoti augstu) kalnu grēdu šķērsojām. Tā kā bijām mazliet uz dienvidiem pabraukuši, tad otrreiz trāpījām zelta rudenī. Pie mums Parklandē tas jau tā kā nobrūnējis.

Bet šis stāsts gan būs par okeāna dārgumiem. Mazliet atvainojamies par kavēšanos tiem, kuri stāstu gaidīja jau trešdien, bet Andrim visu mūsu otrdienu aizņēma bilžu kārtošana. Nu pirmo porciju varēsit saņemt.

Kāpēc par okeāna dārgumiem? Mēs Mārim un Inārai sacījām, ka gribam krietni izstaigāties. Māris teica, ka pa okeāna krastu un tik jaukā dienā mēs to arī varēsim izdarīt, taču Ināra ierosināja, ka vajag arī nelielu sacensību - kuram būs interesantākais ieraudzījums, atradums vai instalācijas objekts. Un šis uzdevums mūsu pastaigu patiesi padarīja interesantāku.

Pirmā doma bija par skaistāko akmentiņu kolekciju, bet to nācās atmest ātri vien - akmeņi te bija krietni palieli un praktiski visi - melni un ovāli... Gliemežvāku arī nebija daudz. Ko nu? Devāmies vien uz priekšu, cenšoties pagaidām nezināmos dārgumus atrast.
Mans pirmais guvums bija, augšējā attēlā redzamā krabja "ādiņa". Dikti jau priecīga biju, jo Olimpijas pussalā redzētās bija uz pusi mazākas. Vēl pēc brīža smiltīs bija vēl kādi krabīši un mēs ar Voldemāru izdomājām tos dzīvei pielīdzināt (jo Point Defiance zoo akvārijā tos dzīvus redzējām). Tā kā jums tas gāja secen, tad ielieku attēlu, kur krabju saime ir "kā dzīva" - ar piezīmētām trūkstošajām detaļām.
Tālāk ejot redzējām, ka ne mēs vienīgie bijām šādā veidā izklaidējušies - vietumis rindiņās vai bariņos bija kādas 10 krabju "ādiņas" saliktas. Tālāk ejot un izskaloto okeāna zāļu kumšķos pēc nezināmajiem dārgumiem lūkojoties, pēkšņi pamanīju, ka vienai krabja ādiņai ir tā kā vairāk "detaļu" klāt. Metos šķetināt zāļu kamolu vaļā un izrādījās, ka tur ir ne vien "ādiņa un detaļas", bet dzīvs krabis! Un tad jau Andris arī bija klāt, lai smuki nobildētos.

Ko tālāk? No vienas puses, sapratām, ka mums rokā ir kādi 18 dolāri (apmēram tik maksāja vietējā veikaliņā nopērkamais krabis). Taču, tā kā bijām krietni pabrokastojuši, mums viņu staipīt līdzi vēlākai apēšanai nemaz negribējās. Nolēmām mēģināt iedabūt viņu atpakaļ okeānā.
Bet okeāna nolūki arī ir neizdibināmi: kad Andris pie Olimpijas tajā iebrida, sajūta esot bijusi, ka briesmīgi "rauj iekšā". Ar krabi bija otrādi - okeāns to vairākas reizes "meta ārā", līdz kamēr tomēr pieņēma atpakaļ. Vienu šādu starpposmu redzat arī bildē.
Tā kā mūsu iesāktā "krabju papildināšana" Voldemāram bija iepatikusies, tapa arī viena viņa veidota "instalācija" jeb sejiņa. Tālāk ejot mums kā balva arī gliemežvāki parādījās. Daži bija diezgan lieli un ļoti latviski - skaisti brūnīgi. Tā kā mums tos līdzi stiept negribējās, skaistums tika piefiksēts bildē. Pie tam - pievērsiet uzmanību arī apalītim virs brūnajiem gliemeža "vākiem" - tas ir smilšdolārs. Skaists apaļš giemežvāks - laikam jau tieši tā apaļuma pēc arī pie sava nosaukuma ticis. Tiesa gan, tā arī īsti nesaprotu, kur tur gliemezis pats varēja patverties.
Vairumam atrodamo viena puse ir vesela un ar mazu caurumiņu vidū, bet otra salauzta (varbūt tur bija gliemezis?). Skatījos un grozīju rokā, nu dikti jau praktiskai latvietei patīk tāds smukumiņš ar caurumiņu - taisni prasās, kaut ko ar to izdarīt. Tad pienāca Ināra un sacīja, ka mans domu gājiens esot pareizs - tos izmantojot telpu rotājumiem.
Tādu ziņu man tikai vajadzēja! Tā kā esam izlēmuši naudu lieki netērēt, salasīju kādu kaudzīti - mājās padomāšu kā vēl mazliet uzskaistināt un tad varēšu kādus Ziemsvētku rotājumus "iegūt". Vēlāk atradu arī vienu, kam abas puses veselas un tajā otrajā caurumiņa nav, bet toties skaista "zvaigznīte". To mēģinu demonstrēt bildē.
Pēc brīža arī Andrim bija ar ko nofotografēties. Tāds skarbi vīrīšķīgs attēls gan sanāca, bet - kas ir, tas ir.
Vēl pēc brīža kāds no mums atrada "peli" - akmeni, pie kura ne vien mazliet sūnu un klāt pieaugušu gliemežveidīgo bija, bet arī viena krietnāka jūraszāle kā aste pieaugusi. Tā kā Māra ikdienas darbs bez datora nav iespējams, tad nolēmām, ka tā ir datorpele un iespiedām viņam rokā.
Ja jau pele ir, tad līdz čūskām arī nav tālu. Nu tad dabūjām mēs tās arī. Mūsu pavadoņi sacīja, ka piekrastē vispār esot sastopamas īstās, par laimi, neindīgas. Bet mūsu ceļi todien nekrustojās.
Mēs bildējāmies ar "jūras čūskām" - no okeāna izskalotiem jūras augiem. Pirmajā bildē redzams glīti instalēts sakaltis, bet toties visā garumā. Otrajā - nesen izskalots mudžeklis - pēc trekniem milzu zušiem izskatījās. Ināra zināja sacīt, ka ne velti tie tik trekni esot - to želejīgais vidiņš tiekot pārtikas rūpniecībā izmantots kaut kā līdzīgi želatīnam.
Man pašai šī svētdiena okeānmalā bija kā mazam bērnam - vienos interesantos atradumos. Krabis un smilšdolāri jau bija, "čūskas" arī, bet, izrādās, arī tas vēl nebija viss! Vēl vienu dzīvu būtni dabūju rokā paturēt - jūras zvaigzni. Līdz šim biju tikai tās pārkaļķotās versijas kādam mājās uz plauktiņa redzējusi vai caur stiklu zoo akvārijā. Bet te nu bija īsta - okeāna krasta smiltīs. Tika izlemts, ka pie mana oranžuma tā piestāv vislabāk, tālab kopā bildējāmies. Par to, ka es jau arī savā būtībā esmu zvaigzne, tikai maskējos, Mārim un Inārai neizstāstīju.
Nu ko, tīri statistiki jau sāk izskatīties, ka atradumu jomā uzvara tā kā varētu būt manējā, vai ne? Taču nē, vienbalsīgi (jeb - piecbalsīgi) to piešķīrām Inārai. Viņai todien bija "sēņu acs". Mūsu pastaigas sākums bija gar okeānu, kur visus jau pieminētos dārgumus redzējām, taču atpakaļ nolēmām doties "pa augšu". Šajā vietā okeāna pašā malā ir samērā šaura pludmale, pa kuru gājām, taču tālāk ir stāvs klinšains krasts (gan jau Andris uzrakstīs, bildes ir), pa kuru vijas ceļš. To izvēlējāmies atpakaļgājienam. Bija skaisti uz okeānu no augšas raudzīties, taču vēl viens patīkams pārsteigums bija ceļa malā nupat sadīgušās bērzlapītes - maziņas sarkanas podziņas. Bez skaita. Un bez tārpiem! Pirmā tās ieraudzīja Ināra un bija skaidrs, ka ceļmalā tā vienkārši augam latviešu cilvēks sēnes atstāt nevar. Viens un divi, sauja pilna. Bet mazās sarkanītes tā vien spīd arī uz priekšu. Ko nu? Protams, izrādījās, ka nevienam maisiņa vai pat kabatlakata līdzi nav...
"Vajag tikai ļoti gribēt, un risinājums tiks rasts" - apmēram tā sacīja Ināra un noāķēja savas vējjakas kapuci. Tā mums kalpoja par sēņu grozu. Un izmērs izrādījās piemērots - kad nonācām pie auto, kapuce bija kārtīgi pilna. Te krietnas vakariņas sanāks, bet ne par to Inārai "galvenā balva". Būtībā jau savu "balvu" viņa sarūpēja pati - vienā no pēdējiem ceļa līkumiem iesaukdamās, pagaidiet! Un atgriezās ar attēlā redzamo milzu baraviku, kurā NEBIJA tārpu! Jā, arī sēnes šeit laikam aug tik ātri, ka tārpi nepaspēj atskriet.
Kas par baraviku mērcīti būs! Jā, jā. Pasakās parasti laimīgās beigas ir tādas, ka "arī es tur biju, ēdu un dzēru...". Mums šoreiz tā mērcīte gāja secen, jo pirms sēņu ēšanas ir tas nepatīkamais un darbietilpīgais process - tīrīšana. Mēs tajā nepiedalījāmies, jo, kad no piekrastes atgriezāmies Māra mājā, pulkstenis jau rādīja pāri astoņiem vakarā - bija ar steigu uz Parklandi jāpošas.

Nu jau pietiks, būs arī citi stāsti un citas bildes, jo, kā jau droši vien bija jūtams, šis un tas hronoloģiski tika izlaists, lai pie temata noturētos.

Pirmie ceļojuma krikumi

Kā jau tikām ieprieks raksījuši, oktobra pēdējā nedēļas nogalē atkal devāmies ekspedīcijā. Un atkal šejienes rudens bija mums labvēlīgs - abas dienas bija lieliskas - mēreni siltas un pārsvarā saulainas. Šoreiz mūsu ceļš uz dienvidu pusi - Portlandes virzienā, kurp mūs ielūdza Sietlā Latviešu centra mākslas dienās iepazītie Māris un Ināra (viņus arī redzat attēlā pie Māra uzticamā Subaru. Tā "raganas mājiņa" gan nav viņu).
Kā gāja? Protams, lieliski. Būs atkal jāraksta "seriāls" tāpēc vien, ka ļoti daudz skaistu bilžu. Mums pat rekords sanāca - 233 fotogrāfijas, no tām vairums tapa svētdienā! Tā nu dalīsim gabaliņos. Šeit tad nu būs visādi "krikumiņi".

Statistika un pirmais ātrumposms. Pavisam pieveicām 330 jūdzes (ap 500 kilometru, kādas 3 stundas uz katru pusi) un mūsu uzticamais kadiljaks paveica neticamo - patērēja vidēji tikai 12 litrus degvielas uz 100 km (parasti esam laimīgi, ja kādos 14 iekļaujamies). Tātad - arī viņam patika. Kas? Laikam jau gludais lielceļš un atļautais ātrums.
Ja vienā no iepriekšējiem stāstiem teicām, ka par 60 jūdzēm stundā lielāku atļauto ātrumu neesam redzējuši, tad pietika mums tikai izbraukt cauri Olimpijai, kad ieraudzījām jauko attēlā redzamo zīmi - 70! Pie tam, bija brīži, kad mēs rāmi ripinājām uz 80, bet daži vēl mums aizskrēja garām! Labi. Pie tam - aptuveni trešdaļu no visa ceļa pie stūres bija Voldemārs. Un viņš bija pirmais no mums, kam bija atļauts uz 70 braukt. Nē, nē, nesatraucieties, tie 80 bija atpakaļceļā un ar Andri pie stūres - šejienes noteikumi Voldemāram neļauj braukt pēc deviņiem vakarā vai pēc tumsas iestāšanās - kurš nu ir pirmais.
Mūsu štata skaistās numurzīmes jau esam rādījuši, tagad var nošaut 2 zaķus reizē - apskatīt Oregonas numurzīmi un uzzināt, ka tur personizētie numuri maksā aptuveni par 20 dolāriem dārgāk nekā parastie (tie laikam mazliet virs 10). Patīkami. Es nekad neesmu vareejusi saprast, ar ko "ciparu" numurs ir labāks. Ja personalizētā numura īpašnieks kaut ko sastrādā, to taču ir daudz vieglāk atcerēties, nekā burtu un ciparu kombināciju. Bet nu labi, ne jau es Latvijā par to lietu atbildu.

Šokējošā Vankūvera. Ja tā kārtīgi augstāk redzamajā kartītē ieskatās, var ieraudzīt mūsu sestdienas rīta izbīļa vaininieci. Bet bija tā. Jau labi sen zinām, ka uz ziemeļiem no mums, bet netālu ir Kanādas pirmā pilsēta - Vankūvera. Tā kā turienes apmeklējumam ASV vīza ir pietiekama, domājam kaut kad turp doties. Bet ne jau šoreiz. Šoreiz braucām uz dienvidiem. Un tā lieta jau bija vienkārša - kā uz 5.starpštatu ceļa virsū, tā tik uz priekšu...
Neaprakstāmas bija mūsu sajūtas, pēc skaisti rudenīga pāris stundu brauciena lasot ceļmalas plakātu: sveicam iebraucot Vankūverā! Bet mums taču uz dienvidiem! Kad pāris reizes dziļi elpu ievilkām un degunu kartē dziļāk iebāzām, atviegloti nopūtāmies - izrādās, ka Vašingtona štatam katrā galā ir pa Vankūverai - gan ziemeļos, gan dienvidos. Tā teikt, lai modrību nezaudētu.

Mūsējais benzīntanks. Kaut arī degviela šeit ir lētāka kā Latvijā, uz cenām skatāmies, jo patīkamo starpību stipri mazina mūsu pelēcīša ēdelīgums. Vēl arī nepatīkamais fakts, ka nupat bija "ziemas kāpums" degvielas cenām. Protams, skatāmies, kur lētāk. Esam atklājuši, ka mūspusē visizdevīgākais ir AMPM (visdārgākais, šķiet, ir Shell), un pēc tā izkārtnēm tad arī lūkojāmies gan turpceļā, gan atpakaļceļā, kad vajadzēja degvielas krājumus papildināt. Turpbraucot piestājām pirmajā "mūsējā", kas bija. Arī atpakaļceļā pēc uzpildes stacijas sākām lūkotes, kad rādītājs sāka iet uz leju. Bet vairākas reizes "savējam" garām aiztraucāmies, jo savlaicīgu norāžu nebija. Sākām jau drusciņ nervozēt, kad tomēr redzējām: IR norāde. Griežam iekšā. Un liela bija mūsu sajūsma, kad izrādījās, ka, kaut pa tumsu, esam atkal tieši tajā pašā benzīntankā trāpījuši,kurā no rīta pildījāmies. Un pat pie tā paša sūkņa!

Tikai vienas plāksnītes nebija. Stāstiņš par Mērfija kunga modrību. Kad gatavojāmies braucienam, Māris atsūtīja man vārdisku aprakstu, kā atrast mūsu norunāto tikšanās vietu. Protams, izdrukāju to, bet papildus arī Google Map karti ar ceļu norādēm. Un, kā jau esam iepraktizējušies, braucām pēc tām. Nezinu, vai Māris bija ar Mērfiju sarunājis mūs par lepnību sodīt, vai Mērfijs pats tika galā, bet mums nācās pirmo reizi Amerikā redzēt VIENU krustojumu, kurā nebija norādīts ielas nosaukums. Pēc krietnas maldīšanās un vairākkārtējas zvanīšanas Mārim (kurš brīnījās: viņš taču neesot mums licis pa to ceļu braukt...),protams, izrādījās, ka tas bija tieši tas, krustojums, kurā mums bija jānogriežas... Bet nu labi, tas bija mazāk kā 10 minūšu jautājums. Bijām tikai Mārim pa telefonu mirkli iepriekš paspējuši izlielīties, ka tūliņ jau būsim klāt...

Laikam drusku aizrāvos, skatos - ar šiem krikumiņiem nu jau krietns apjoms sanācis. Pietiks šai reizei. Kā jau solīju - seriāls ar bildēm taps šīs nedēļas gaitā. Gan par to kur bijām un ko redzējām, gan ko ēdām, kur gulējām un...

Ziemassvētki (gandrīz) klāt!

Kad es augusta beigās ierados ASV, tirgotāji jau bija sākuši pircēju sagatavošanu Helovīnam (būs 31.oktobrī). Vēl tie svētki nav pienākuši, kad lielveikali un citi ļoti prātīgie jau sāk gatavošanos Ziemassvētkiem...
Viens no pirmajiem pasākumiem, par kuru mums teica: kaut vai vienu reizi, bet tas ir jāredz ir Ziemassvētku tirdziņš Tacome Dome (nē, nē, ne pilsētas domē, tā saucas skaistā apaļā lielā koncertu, festivālu un svētku ēka, kas redzama otrajā attēlā). Nu ko - piecas vien dienas atvērts (no 24.līdz 28.okt.), bija jādodas skatīties.

Kad ieraudzījām, ka ieejas biļete maksā 12 dolārus pieaugušam un 10 skolēnam, sākām mazliet rēķināt, jo 34 dolāri mums tomēr ir nauda. Zinot to, kā Voldemārs sāk gaudot veikalā (mājās braucam...) jau pēc pirmās pusstundas, paprasīju viņam tiešā tekstā - vai viņam ĻOTI gribas. Uz ko, naudas makam par atvieglojumu, viņš atbildēja, ka pilnīgi mierīgi iztiks bez šī pasākuma.
Tad mēs ar Andri padomājām arī par iespējamo drūzmu un, kā jau brīvi cilvēki, nolēmām turp doties darbdienas (ceturtdienas) vidū. Un tas bija ļoti pareizs lēmums - cilvēku nebija ļoti daudz, visu varēja apskatīt bez steigas un grūstīšanās. Brīvdienās vai vakaros vēl bonusā esot kādi koncertveidīgi priekšnesumi, bet mums šoreiz tie gāja secen.

Kā redzams 3.bildītē - no iekšpuses parastu mūspuses tirdziņu atgādina un būtībā tā arī bija. Ap 600 tirgotāju piedāvāja visu iespējamo un neiespējamo: no visdažādākajām Ziemassvētku dāvanām un rotājumiem, līdz kosmētikai, Tupperware traukiem un visādiem ēdamajiem - gan uz vietas, gan mājās nešanai.
Protams, arī šo to no Halovīnu lietām arī vēl varēja iegādāties. Cenu kategorija - no vidējas uz augšu, absolūti lētie draņķīši netika piedāvāti. Bija gan ļoti banālas, gan skaistas un interesantas lietas. Kas citādi kā Latvijā? Laikam lielais "suņu kleitu" un tamlīdzīgo piedāvājums. Mums šie tirdziņi tomēr gandrīz tikai cilvēkiem domāti. Pagaidām.
Kā mums veicās? Ar prieku un smaidu izstaigājām visu. Šo to arī ar rokām aiztikām un pārdevējus izjautājām, bet, mums par laimi - skaistās lietas bija dārgas, lētās mēs negribam. Var sacīt, ka tas bija acu prieks 2 stundu garumā. Pareizi jau mums sacīja - vienu reizi tas ir jāredz (bet man joprojām liekas, ka 12 dolāru biļete ir par dārgu).

Taču - ar varu mūs neviens nespieda, paši gribējām. Kad apjautājos, kā būs ar auto novietošanu, uzzināju, ka visapkārt domam ir daudz autostāvvietu, bet par tām reizēm mēdzot prasīt maksu. Tad prātīgāk esot pabraukt pārsimt metrus uz priekšu un nolikt ielas malā. Kad tuvojāmies domam, stāvvietu cenu zīmes tā vien zibēja: no "ļoti lēti - 2 dolāri", līdz "parastajai cenai - 10". Nu, paldies, vismaz par to mēs nolēmām nemaksāt. Jo sevišķi tādēļ, ka diena bija ļoti skaista un neliela pastaiga varēja būt tikai bauda.
Nolikām auto dažu minūšu attālumā un tālab gan mēs, gan jūs varat acis pamielot ar koka inženierbūvi abos pēdējos attēlos. Tā arī neredzējām, vai pa tām sliedēm skrien vilciens vai tramvajs (drīzāk pirmais), bet skats ir gan skaists, gan iespaidīgs. Vai ne?
Un tiem, kuri līdz galam izlasījuši, atkal pieteikšu klusuma brīdi. Droši vien tas būs 2 dienu garumā - dosimies mazā ekspedīcijā uz dienvidiem pa Interstate 5. Kad atgriezīsimies, rakstīsim un gan jau būs arī bildes.

Par satiksmes noteikumiem

Pirmajā attēlā ir redzama Sietla. Kopš ierašanās Amerikā ir jau pagājuši nepilni divi mēneši. Ar automobīli pārvietoties pa Amerikas ceļiem sanāk katru dienu. Gan darbdienās, braucot kopā ar Voldemāru uz mācībām un no tām, gan brīvajā laikā, apmeklējot dažādus plānotos pasākumus.

Ceļu tīkls sākumā pārsteidza, bet nu jau esmu mazliet pieradis un zināmākās vietās varu pārvietoties ar automobīli arī bez kartes un stūrmaņa. Pagaidām esam braukājuši tikai pa Vašingtonas štatu. Sestdien un svētdien plānojam aizbraukt uz kaimiņu - Oregonas štatu. Par to rakstīsim pēc atgriešanās.

Mazliet par satiksmes noteikumiem. Noteikumi dažādos štatos var atšķirties. Vašingtonas štatā Licencēšanas departments izdod savus noteikumus Washington Driver Guide, kurus izplata bez maksas (noteikumi dabūjami departmenta telpās). Noteikumos noteikts, ka autovadītāji var iegūt Basic Driver Licence - pamata vadītāja apliecību, Intermediate Driver Licence - starpposma autovadītāja apliecību, ko saņem 16 vai 17 gadus veci jaunieši uz viena gada termiņu (pēc gada termiņa vai, sasniedzot 18 gadu vecumu, vadītāja apliecība automātiski kļūst par pamata vadītāja apliecību). Starpposma vadītāja apliecības saņemšanas atļauju var kārtot jaunieši, kuriem vsmaz sešus mēnešus ir bijusi Instruction Permit (mācību vadīšanas atļauja). Lai saņemtu šo atļauju, ir jākārto autovadītāja teorētiskais eksāmens un jāveic medicīniskā pārbaude (departamentā uz vietas ar speciālu iekārtu tiek pārbaudīta redze). Mācību vadīšanas atļauju septembrī nokārtoja Voldemārs, bet lai varētu kārtot autovadītāja eksāmenu, viņam jāmācās braukt vismaz sešus mēnešus (to drīkst darīt arī vecāku vadībā), ko viņš arī cenšās darīt.
Atsevišķi noteikumi ir izdoti komerciālā transporta līdzekļu vadītājiem un motociklu vadītājiem. Interesanti ir pavērot automašīnu numuru zīmes. Pēc numura zīmes vr redzēt kādā štatā auto ir reģistrēts. Eduards vienā no iepriekšējiem aprakstiem jau bija pamanījis, ka uz numura zīmes fonā ir attēlots kalns Rainīrs.
Uz automašīnas aizmugurējās numura zīmes tiek arī lipināti uzraksti par tehnisko apskati (pēc apskates maina tikai gada skaitli). Pēc numura zīmes var atšķirt vieglo automašīnu no kravas jeb komerciālā auto (kravas auto numura zīmi skatīt nākošā attēlā).
Pēc kādiem principiem tiek noteikts vai auto ir kravas vai vieglais, nevaru pateikt. Pēc apjautāšanās, no vietējiem iedzīvotājiem saņēmu atbildi, ka īpašnieks izvēlas pats kā reģistrēt transporta līdzekli. Var jau tā būt... (skatīt kravas auto nākošā attēlā).
Citādi numuri tiek izsniegti piekabēm (puspiekabēm).
. Bez minētajām numura zīmēm ir dažādi speciālie numuri, piemēram kara veterāniem, invlīdiem.
Daudzi amerikāņi, tāpat kā Latvijā, par atsevišķu samaksu izvēlas individuālos numurus...
Par automašīnu numuriem varu vēl piebilst, ka citos štatos numuru sistēma ir atšķirīga, piemēram Ņujorkā.
Par automašīnu numura zīmēmju sistēmu Vašingtonas štatā esmu aprakstījis diezgan plaši. Lasītājiem, kuri ikdienā nav autovadītāji, tas noteikti maz interesē. Vēl uzrakstīšu par braukšanas ātrumiem. Vašingtonas štatā ir sekojoši ātruma ierobežojumi:
skolu zonā 20 mph - jūdzes stundā (32 km/h),
apdzīvotās vietās 25 mph (40 km/h),
ārpus apdzīvotām vietām 50 mph (80 km/h),
uz automaģistrālēm 60 mph (96 km/h),
Uz ceļiem var būt uzstādītas zīmes ar citiem maksimālajiem atļautajiem ātrumiem.

Uz divvirzienu ceļiem parasti ir izveidota vidējā josla, no kuras drīkst nogriezties pa kreisi. Lai nogrieztos, drīkst pārvietoties pa vidējo joslu ne vairāk par 300 pēdām (100m). Parasti satiksme ir ļoti intensīva un ir stipri jāuzmanās no sadursmes vidējā joslā. Praktiski visvairāk avāriju Amerikā notiek pārkārtojoties joslās. Neesmu nevienu avāriju redzējis krustojumos, kaut gan tās notiek arī tur. Par braukšanu krustojumos rakstīju vienā no iepriekšējiem aprakstiem, šoreiz par to nerakstīšu.

Par ceļa zīmēm. Ceļa zīmju ir stipri mazāk kā Eiropā. Noteikumu grāmatiņā ir attēlotas tikai 12 rīkojuma zīmes un lielākā daļa no tām ir visiem saprotami uzrakstīts rīkojums angļu valodā. Protams uz ceļiem var būt ustādītas arī citas, visiem saprotamas rīkojuma zīmes. Mazliet vairāk ir brīdinājuma zīmju. Vēl ir speciālas zīmes par ceļa remontu (tās atrodas uz ceļa tikai ceļa remonta laikā un pēc remonta tiek nekavējoties novāktas), servisa zīmes, norādījuma zīmes, kā arī horizontāie apzīmējumi uz ceļiem. Šo rakstu nobeigšu ar vienu rīkojuma zīmi. Jāņem vērā, ks attēlotie cipari atrodas aiz nulles (tātad - 0,08)...