Jau kādu laiciņu atpakaļ vajadzēja šo stāstiņu ielikt, bet visu laiku aizmirsās vai kā nu bija... Sākās viss pavisam prozaiski. Kādā no sākuma sarunām ar Alfu ieminējos, ka Voldemārs ir labs basketbolists uz ko Alfs man par lielu pārsteigumu atbildēja, ka viņš savukārt pazīst basketbola treneri, kurš ir latvietis un dzīvo mums tuvu! Indulis Muižnieks viņu saucot, iedeva telefonu - lai zvanu, ja gribu. Bet - kur īsti Indulis strādā, Alfs nezināja, tā kā universitātē, tā kā kur... Kad Gundaram apjautājos, viņš sacīja, ka nezinot gan tādu.
Tas bija no vienas puses. No otras - pamazām krājās info, ka ir skolas, kuras ir krietni labākas par Voldemāram tuvāko - Vašingtona vidusskolu. Un no mums tuvākajām vislabākā esot Pjallapas skola. Tieši tajās dienās tika publicēti kārtējie skolu reitingi. Vašingtona vidusskolai 3, Pjallapai - 7. Un tad man salikās kopā 2 lietas - Indulis taču dzīvojot Pjallapā. Saņēmos un pazvanīju, parunājāmies un vienojāmies par tikšanos. Kā jau iepriekš rakstīju - tikšanās bija manā maldīšanās dienā un beigās Indulis brauca mani meklēt, bet - bija vērts!
Izrādījās, ka Indulis patlaban gan strādā par basketbola treneri University of Washington (pie kuriem prasījos, bet kuri mani neuzņēma), bet viņa sieva Lisa (smaidu pie sevis - Gundars noteikti sacītu - Līze) (norvēģu izcelsmes, bet dzimusi Amerikā) Pjallapas skolā strādā jau gadus 20 - tā ir viņas pirmā un vienīgā darba vieta. Lisa ir peldēšanas trenere, vēl kaut kādas sportiskās lietas skolniekiem māca, bet - un tas bija galvenais - pazīst visus un zina vai visu par šo skolu un skolotājiem.
Satikāmies, Lisa mani pa skolu izvadāja (tas bija vēl pirms Voldemāra ierašanās) un es sapratu, ka ļoti gribu, lai Voldemārs mācās tieši šajā skolā. Tā ir liela (krietni pāri tūkstotim vidusskolēnu - te vidusskola ir 9.-12.klase), ar dažādiem novirzieniem un labiem skolotājiem, kas lieliski gatavo universitātēm. Arī sporta bāzes lieliskas (bet ceru, ka par to Voldemārs vairāk rakstīs). Nokārtoju visus ar skolas maiņu saistītos papīrus, mazliet panervozējām, gaidot ierēdņu spriedumu - ļaus vai neļaus Voldemāram tur mācīties, bet nu tas ir kārtībā.
Lisa ir mazliet mazāka auguma par mani, Indulis nav tāds zilonis, kā varētu basketbola treneri iedomāties - slaiks (jā, jā, ir kādu gabaliņu garāks par mani), abiem ar Lisu varētu būt mazliet mazāk par 40 gadiem. Satiku arī Induļa mammu Ausmu un brāli Jāni. Latviski vislabāk, protams, runā mamma. Neviens no viņiem Latvijā nav bijis (ja neskaita mammas aizbraukšanu). Arī Lisa nav bijusi Norvēģijā, es, protams, nenoturējos un sacīju, ka es gan esmu bijusi...
Muižnieku ģimenē aug 2 bērni - Alekss (7.klase) un Lindsija (4.klase) - forši bērneļi. Alekss stiepjas garumā līdzi tēvam un arī ņemoties ar basketbolu, bet ne dikti nopietni, Lindsija pļāpā bez apstājas, taču esot kārtīga un labs palīgs mammai. Sportiska un ļoti jauka ģimenīte, mājās sarunājas, protams, angliski, bet Alekss 2 vasaras esot bijis uz nometni latviešu bērniem Amerikā... Viņi piedāvāja sava veida "barteru" - Voldemārs, kad vajag un cik vajag var palikt pie viņiem starp stundām un treniņiem (mācīties, bumbu mētāt, jo Indulim, protams, ir grozs pie mājas un viņu māja nav tālu no skolas), bet par to Voldiņš ar viņu bērniem (vairāk Aleksu) latviešu valodā parunā. Redzēs kā ies, Voldemārs ar Aleksu vēl nav saticies - katram savas skriešanas, aizņemti puiši.
trešdiena, 2007. gada 12. septembris
Otrā bilžu sērija
Protams, sabildējām arī lielāko telpu, kurā visvairāk uzturamies, kad esam nomodā - ar virtuvi apvienoto dzīvojamo istabu. Lūk, arī īsi komentāri bilžu secībā:
1. Virtuve ir tik laba un ērta, kā izskatās. Izlietnē dzīvo "briesmonis pārtikas atkritumu rijējs" - nudien nezinu, kā to lai nosauc. Kādi no jums jau zina, kas tas ir: ēdiena paliekas kopā ar tekošu ūdeni salej/iestūķē paplašinātā izlietnes apakšdaļas caurumā, kur ar traku dārdoņu tās tiek smalcinātas un aizskalotas kanalizācijā. Ērti un higiēniski, nekas sasmirst spējīgs virtuvē ilgstoši netiek turēts (kā tas gadās atkritumu spainī). Un arī iznesamo atkritumu krietni mazāk. Olu čaumalas mierīgi varot laist iekšā, vienīgi kauli neesot ieteicami un nepārtika. Bet tos, kā jau kaut kad iepriekš rakstīju, šķirojam. Trauku mazgājamo mašīnu izmēģināju - ir labi, vienīgā problēma - mums to trauku nav tik daudz, lai īsti būtu ar ko aizpildīt, tad nu patreiz biežāk nomazgāju tāpat. Mikroviļņu krāsni arī lietojam (pagaidām gan tikai sildīšanai, jo instrukcijas, protams, nav, ceru pamazām iemācīties), plītij un ledusskapim arī nav ne vainas.
2. Skats uz ēdamgalu, kas savieno dzīvojamo daļu ar virtuvi. Apaļā lustra lieliski iederas virs apaļā galda ar zaļo marmora imitācijas virsmu. Ik pa brīdim kāds no mums pie tā galda sēž un kaut ko dara, ne tikai ēd.
3. Dzīvojamās istabas omulīgais stūris - pie kamīna, tuvu televizoram (ceram, ka rīt to mums pieslēgs). Ak jā, kā redzams, nopirkām televizoru! Par 149 dolāriem jaunu Wal Mart veikalā, ekrāna diagnoāle 20 collas - normāls, nekā lieka, lētums bija svarīgs, ceram, ka rādīs arī. Firma kaut kāda Latvjā nedzirdēta, tāpēc neatceros.
Ir gan tas fotoaparāts mums gandrīz kā burvis - stūrītis nu dikti jauks izskatās, vai ne? Un nemaz nevar redzēt, ka abi dīvāniņi pirkti PLU lietoti par 5 dolāriem (kopā), jo ir diezgan apskrambāti. Bet ērti gan. Galdiņš arī par kādiem 2 dolāriem.
4. Reiz jau palielījos ar kamīnu, nu tas arī bildē redzams. Kurinājuši gan vēl neesam - mums te pašlaik vienīgi pēc kondicioniera prasās.
5. Kamēr vēl ir vasarīgi jauks laiks, izmantoju izdevību nobildēties uz balkona, mazdrusciņ redzams skats uz mežonīgajiem kazenājiem. Nu jau tur putni būs visas kazenes noēduši, bet to raža te šogad bija milzīga. Pie šīm kazenēm mēs klāt netiekam (krauja par stāvu), bet visur kur citur gan iespēju uzēst milzīgās sulīgās ogas garām nelaidām - kazenes te aug kā latvāņi Latvijā - leknas un daudz.
Fotoaparāts nopirkts!
Laikam jau šo virsrakstu vajadzēja ar vēl uz pusi lielākiem burtiem rakstīt, vai ne? Un tātad - ir Panasonic kaut kāds (piedodiet spečuki, kad būs pie rokas, tad tos cipariņus arī uzrakstīsim) - izskatās glīts un arī bildes sanāk labas. Šajā un nākamajos stāstiņos tās tad arī liksim klāt. Dalīšu vairākos stāstiņos, lai dikti apjomīgi nesanāk.
Un tātad - pirmā bilde - skats uz leju no mūsu kāpņu telpas - tā izskatās iekšējais pagalms un kaimiņmāja - mūsējā ir līdzīga tikai 3 stāvi, kaut kad ieliksim bildi ar skatu no lejas uz augšu uz mūsu dzīvokli. Kāpēc kāpņu laukumiņš izskatās tik tumšs nezinu, varbūt tāpēc, ka ārpusē lieliska saulaina diena...
Nākamajā bildē ir "pelnrušķītes istaba" - telpa, kurā dzīvojas veļas mašīna un žāvētājs, boileris, veļas kaste un ar šiem saistīti sīkumi (redzat - Amway vien plauktiņā!). Troksni abas mašīnas taisa briesmīgu, bet strādā labi, veļasmašīna ātri arī - zem stundas jebkuru mazgāšanu ir pabeigusi.
Skats uz vannas istabas fragmentu ar dušas aizkariem. Telpa ir ļoti jauka - plaša, gaiša (jo ir logs), 2 veidu mākslīgais apgaismojums - visai telpai un virs spoguļa, ventilācija. Ļoti jauka, sevišķi pēcpusdienā, kad vakara saule piegaismo. Tiesa, bilde nav visai veiksmīga izdevusies. Toties - operatīvi nopubliskota - pusstundu pēc fotografēšanas!
Skapja skats - pavisam ir 4 iebūvētie skapji: 1 ar horizontāliem plauktiem un 3 kuros var drēbes iekārt: pa vienam katrā guļamistabā un pie ārdurvīm. Bildē redzams lielākais no skapjiem un mazs istabas gabaliņš.
Voldemāra istabas skats ar atkritušo Voldemāru. Jā, gluži plakans viņš šajās dienās mājās pārrodas, bet tā laikam jābūt - tik daudz visa kā. Ieskaitot fizkultūru katru dienu un tad vēl viņi vakar ar Induli bija basketbola minitreniņu uztaisījuši (par Induli uzrakstīšu atsevišķi)...
Patlaban Voldemārs ir savā pirmajā brīvajā basketbola treniņā Pjallapas skolā un arī otrs "pirmais" notikums ar to ir komplektā - es sēžu pie datora universitātē, Andris ved Voldemāru viens pats un bez kartes (vīrieša lepnums!). Ceru viņus ap deviņiem vakarā šeit pie sevis atpakaļ sagaidīt.
otrdiena, 2007. gada 11. septembris
Maziņais stāstiņš
Patlaban dzīvoklī sākam jau justies kā mājās, bet ik pa brīdim visāda jautrība sanāk. Piemēram - vakar sapirkām konservēto tomātu bundžas, bet šorīt konstatējām, ka vaļā dabūt gan nevaram - nav taču attaisāmā (nazi bojāt es Andrim neļāvu)! Būs jāpērk. Un tā ik uz soļa. Un fēnu arī vajag, un...
Voldemārs tikko pazvanīja, ka varam braukt viņam pakaļ - pirmā skolas diena galā, bet mēģināšu atkal viņu piespiest, lai pats kaut ko uzraksta.
Varbūt šodien mājupceļā nopirksim fotoaparātu, bet varbūt rīt... Vēl netiekam skaidrībā par televizoru. Prom braucot tas būs "jāsviež laukā", jo Eiropā neder, tāpēc dārgu pirkt negribam, bet lētu nevaram atrast. Lētākais puslīdz ciešamais izmērs veikalā ir mazliet zem 200 dolāriem.
Tā kā šodien Voldemārs pirmo dienu pa īstam bija projām, abi ar Andri sāksim palēnām domāt ar ko savas "darba dienas" aizpildīt. Es dažus vakarus sev esmu aizpildījusi - šajā semestrī pieteicos iet uz lekcijām 2 studiju kursos (nekādu papīru man nedos, bet klāt varu būt un piedalīties) - Knowledge Management (zināšanu vadība? - Latvijā to ik pa brīdim piemin, visi izliekas, ka zina, bet mācīt gan šo, cik es zinu, nekur nemāca. Tāpēc jau eju). Pirmdienas vakarā bija pirmā nodarbība un būs kādi 13 pirmdienu vakari kopā ar bakalauriem. Aptuveni katru otro trešdienas vakaru iešu pie Ketrīnas uz viņas lekciju kursu MBA studentiem Organizations & Leadership (organizācijas un to vadība?) - varētu būt kas noderīgs priekš manis. Otrajā semestrī gribu vairāk uz lekcijām paiet, bet redzēs, kā tur stundu sarakstu saliks - varbūt kaut kas pārklāsies. Bet par savām mācību lietām rakstīšu citu reizi.
Vēl cīnāmies ar kārtējo skopuļu dilemmu - vajag MS Office programmas nopirkt. Vienīgā problēma cenā - amplitūdā starp 200 un 600 dolāriem problēmu nav, bet mums gribas dabūt skolnieku un skolotāju versiju - par 90 dolāriem. Bet tā īsti rokā nedodas, vēl pagudrosim. Grūta dzīve skopuļiem.
Nezinu kā patlaban pie jums, bet mums jau otro dienu ir par karstu! 88 grādi pēc Fārenheita (nu labi, apžēlošos - tuvu pie 30 pēc Celsija). Tirgi un veikali pilni ar svaigiem vietējiem augļiem (arī persiki, nektarīni, plūmes visādas, melones, bumbieri - nu ir viņiem te maigāks klimats) un dārzeņiem, cenas labas (aptuveni kā Latvijā).
Voldemārs tikko pazvanīja, ka varam braukt viņam pakaļ - pirmā skolas diena galā, bet mēģināšu atkal viņu piespiest, lai pats kaut ko uzraksta.
Varbūt šodien mājupceļā nopirksim fotoaparātu, bet varbūt rīt... Vēl netiekam skaidrībā par televizoru. Prom braucot tas būs "jāsviež laukā", jo Eiropā neder, tāpēc dārgu pirkt negribam, bet lētu nevaram atrast. Lētākais puslīdz ciešamais izmērs veikalā ir mazliet zem 200 dolāriem.
Tā kā šodien Voldemārs pirmo dienu pa īstam bija projām, abi ar Andri sāksim palēnām domāt ar ko savas "darba dienas" aizpildīt. Es dažus vakarus sev esmu aizpildījusi - šajā semestrī pieteicos iet uz lekcijām 2 studiju kursos (nekādu papīru man nedos, bet klāt varu būt un piedalīties) - Knowledge Management (zināšanu vadība? - Latvijā to ik pa brīdim piemin, visi izliekas, ka zina, bet mācīt gan šo, cik es zinu, nekur nemāca. Tāpēc jau eju). Pirmdienas vakarā bija pirmā nodarbība un būs kādi 13 pirmdienu vakari kopā ar bakalauriem. Aptuveni katru otro trešdienas vakaru iešu pie Ketrīnas uz viņas lekciju kursu MBA studentiem Organizations & Leadership (organizācijas un to vadība?) - varētu būt kas noderīgs priekš manis. Otrajā semestrī gribu vairāk uz lekcijām paiet, bet redzēs, kā tur stundu sarakstu saliks - varbūt kaut kas pārklāsies. Bet par savām mācību lietām rakstīšu citu reizi.
Vēl cīnāmies ar kārtējo skopuļu dilemmu - vajag MS Office programmas nopirkt. Vienīgā problēma cenā - amplitūdā starp 200 un 600 dolāriem problēmu nav, bet mums gribas dabūt skolnieku un skolotāju versiju - par 90 dolāriem. Bet tā īsti rokā nedodas, vēl pagudrosim. Grūta dzīve skopuļiem.
Nezinu kā patlaban pie jums, bet mums jau otro dienu ir par karstu! 88 grādi pēc Fārenheita (nu labi, apžēlošos - tuvu pie 30 pēc Celsija). Tirgi un veikali pilni ar svaigiem vietējiem augļiem (arī persiki, nektarīni, plūmes visādas, melones, bumbieri - nu ir viņiem te maigāks klimats) un dārzeņiem, cenas labas (aptuveni kā Latvijā).
pirmdiena, 2007. gada 10. septembris
Pirmdiena. Bezpirkumu, gandrīz.
Raksta Voldemārs. <-- To rakstīja Ieva Šodien gan nekas īpašs nenotika. No rīta pamodāmies, pabrokastojām un devāmies uz augstskolu, jo Ievai bija jātiek galā ar Amway pasūtījumu, ko arī varētu teikt, ka viņa izdarīja. Pēc tam devāmies uz Puyallup High School, lai nokārtotu visas formalitātes. Izrādījās, ka man vajadzīga vēl viena pote, lai mani skolā varētu pieņemt. Tad nu devāmies uz netālu (~10 minūšu brauciens) esošo busiņu, kurā par brīvu (tā mums skolā teica) "izsniegs" nepieciešamo poti. Ierodoties rindā bijām piektie, un tad, pēc nieka divu stundu gaidīšanas, es jau atrados busā, un biju gatavs saņemt savu poti. Taču biju pārsteigts, kad man teica, ka būs veselas piecas (!), un tad es būšu "up to date". Nu ko, ja jau piecas, tad piecas, nopotēja, un devāmies atpakaļ uz skolu, kur atdevām papīrus, un mums vakarā solīja pazvanīt par manu rītdienas un reizē arī visa mācību gada stundu sarakstu (jā, te tiešām stundu saraksts nemainās visu gadu, tikai vienas un tās pašas stundas piecas dienas nedēļā visu mācību gadu. Pat to secība nemainās). Nedaudz pirms sešiem zvanu arī saņēmām. Mans stundu saraksts ir šāds - 1. Pre-Calculus, 2. Honourary English, 3. Weight Training (svaru zāle), 4. US History, 5. French un 6. Chemistry.
Stundas sākas septiņos četrdesmit un beidzas pēc diviem.
Pēc formalitāšu nokārtošanas skolā devāmies uz Amway noliktavu Kentā (apm. 10 minūšu brauciens. Laime, ņemot vērā, ka tādas noliktavas visā Amerikā ir tikai kādas sešas), kur samaksājām par precēm, un tās arī savācām - nu tad varēsim īsti amvejiski dzīvot. Nākamais ceļamērķis bija universitātei tuvākais Drivers Licensing Office, cerībot, ka man izdosies nokārtot mācību braukšanas atļauju. Pusstundu nogaidījām rindā un, apņēmības pilni, devāmies pie darbinieces, kura izrādījās diezgan nelaipna (laikam jau darbadienas beigas spēlēja savu lomu). Kad mēs uzrādījām dzīvokļa īres līgumu kā pierādījumu dzīvesvietai, to nepieņēma, un vispār uzvedās kā pubertātes mākta meitene, cenšoties mums neizpalīdzēt cik nu bija viņas spēkos. Tiesības tā arī nedabūjām, gaidīsim, kad saņemsim pirmo rēķinu, kā arī kad Ieva dabūs Social Security Number, un tad centīsimies nokārtot man tiesības vēlreiz, taču kādā citā nodaļā.
Pēc šīs visnotaļ jaukās vizītes devāmies uz universitāti, kur mūs iepazīstināja ar dekāna vietnieci Katrīnu. Likās diezgan jauka dāma. Vizīte bija īsa, un mēs devāmies uz mājām, lai ātri paēstu, un atkal dotos atpakaļ uz universitāti, jo Ievai bija uz kaut kādu lekciju jānāk.
Tā nu es te nīkstu un gaidu, kad tā beigsies, lai varētu viņai pateikt, ka blogā esmu ierakstu izdarījis, kā viņa prasīja.
Stundas sākas septiņos četrdesmit un beidzas pēc diviem.
Pēc formalitāšu nokārtošanas skolā devāmies uz Amway noliktavu Kentā (apm. 10 minūšu brauciens. Laime, ņemot vērā, ka tādas noliktavas visā Amerikā ir tikai kādas sešas), kur samaksājām par precēm, un tās arī savācām - nu tad varēsim īsti amvejiski dzīvot. Nākamais ceļamērķis bija universitātei tuvākais Drivers Licensing Office, cerībot, ka man izdosies nokārtot mācību braukšanas atļauju. Pusstundu nogaidījām rindā un, apņēmības pilni, devāmies pie darbinieces, kura izrādījās diezgan nelaipna (laikam jau darbadienas beigas spēlēja savu lomu). Kad mēs uzrādījām dzīvokļa īres līgumu kā pierādījumu dzīvesvietai, to nepieņēma, un vispār uzvedās kā pubertātes mākta meitene, cenšoties mums neizpalīdzēt cik nu bija viņas spēkos. Tiesības tā arī nedabūjām, gaidīsim, kad saņemsim pirmo rēķinu, kā arī kad Ieva dabūs Social Security Number, un tad centīsimies nokārtot man tiesības vēlreiz, taču kādā citā nodaļā.
Pēc šīs visnotaļ jaukās vizītes devāmies uz universitāti, kur mūs iepazīstināja ar dekāna vietnieci Katrīnu. Likās diezgan jauka dāma. Vizīte bija īsa, un mēs devāmies uz mājām, lai ātri paēstu, un atkal dotos atpakaļ uz universitāti, jo Ievai bija uz kaut kādu lekciju jānāk.
Tā nu es te nīkstu un gaidu, kad tā beigsies, lai varētu viņai pateikt, ka blogā esmu ierakstu izdarījis, kā viņa prasīja.
svētdiena, 2007. gada 9. septembris
Pirkumsestdiena

Sestdienas rīts atkal bija brīnumjauks un silts (piedodiet, nosalušie Latvijā), nesteidzīgi pabrokastojām un devāmies iepirkties. Pirkumu saraksts bija uz 2 lapām un arī tad, kā vēlāk secinājām, ne tuvu ne viss bija iekļauts.
Sākšu no fināla - kopējie sestdienas izdevumi (ja visus čekus saskaitīju) - 1837 dolāri. Jā, pašai arī tā jocīgi.
Vispirms devāmies uz lielāko no mums tuvajiem ieprikšanās centriem - Tacoma Mall - nezinu, kā to lai latviski nosauc. Kartītē var redzēt, ka tas aizņem teritoriju, ko 5.lielceļa pretējā pusē aizņem 5 kārtīgi kvartāli vienā virzienā un gandrīz uz pusi vairāk pretējā. Zem viena jumta dažādi dažādu firmu veikali: nepārtikas un būtībā arī ne tehnikas - apģērbi, apavi, aksesuāri... - kas vairs var atcerēties. Mums visu ko vajadzēja - sākot ar mugursomu Voldemāram, beidzot ar dvieļiem un trauku mazgāšanas līdzekļiem... Pa vidam abi ar Voldemāru tikām arī katrs pie 2 džīnām - jo pērkot divas cena bija 55 dolāri par abām. Un mums abiem atradās tādas, kas lieliski derēja, pie tam - nebija jāņem vienādas, tikai lai būtu vienas firmas. Abi esam apmierināti. Vēl Voldemārs tika pie labas (tas ir - gan viņa, gan manas prasības apmierina) skolas Timberland mugursomas un es par tām ciešanām (ar Voldemāru ņemoties) - pie jaunas mazsomiņas par dažiem latiem (bet laba!). Tā varētu turpināt vēl ilgi, bet, godīgi sakot - šajā milzonīgajā kompleksā mēs dienas kopsummas absolūti mazāko daļu iztērējām - pārsimt dolāru.
Nopietnākā daļa bija Leikvudas iepirkšanās centrā, kur veikali izvietoti katrs atsevišķi, katram savs stāvlaukumus un (reiz jau šo vietu minēju), attālumi starp veikaliem tādi, ka redzēt var, bet īsti saprast nevar - iet kājām vai braukt no viena uz otru. Mēs gājām. Jo bija iemesls.
Un proti, kamēr pa Tacoma Mall izņēmāmies (kaut ne dikti daudz sapirkām), diena jau bija krietni pāri pusdienlaikam un ēst gribējās. Un tad mēs atradām manis jau iepriekš pieminēto un kopā ar Dvaitu apmeklēto Buffet (tā sauc to vietu) - kur samaksā drusku vairāk par 8 dolāriem (katram) par vakariņām (svētdienās tās sākas jau 11.30) - ēd cik vari un gribi. Mēs tad nu to lietu tik nopietni arī paņēmām (jo bija garšīgi arī), ka pēc ēšanas sapratām - ja gribam dzīvi palikt, jāstaigā! Tā nu veikalus apstaigājām, pa brīdim "izkraujoties" kadiljakā. Leikvuda bija tā trakā vieta, kur kādus 1500 dolārus iztērējām. Par ko?
Nu labi, galvenos vaininiekus nosaukšu. Pirmais kur iegājām, bija One dollar store - veikals, kurā piedāvājums milzīgs, bet praktiski viss maksā 1 dolāru (1 gabals vai 1 komplekts). Mums tur palika 56 dolāri - summa nav liela, bet būtībā runa tātad ir par 56 gabaliem kaut kā! Tā bija lieliska saimniecisko lietu iepirkšana - no apģērba pakaramajiem, līdz roku ziepēm un papīrgroziem... Visgrūtākais bija tieši šos 56 līdz kadiljakam aizdabūt.
Nākamais salīdzinoši lielais pirkums bija priekšmaksas mobilie Andrim un Voldemāram, katram arī priekšmaksas karte - 200 minūtes par 40 dolāriem. Izvēlējāmies to pašu firmu, kas man un arī telefoni visiem trim tagad ir Motorolas: Andrim tāds pats kā man par 14,99, Voldemāram diezgan stilīgs plānais atveramais W370 par 39,50.
Tad pa vidu vēl šādi tādi "sīkumiņi" un mēs nonācām Office Depot. Principā es biju uz to jau gatava, bet no šī veikala izgājām ar par 1204 dolāriem atvieglotu kredītkarti. 99 dolārus aprija skolas prasītais kalkulators Voldemāram - grafiskais Texas Instrument modelis. Instrukciju grāmata krietna romāna biezumā, bet viņi skolā to lietojot un laikam pat vairākos mācību priekšmetos. Nu, paskatīšos gan, kā Voldiņam ies!
Tā kā gatavojāmies datora pirkumam un jau no rīta, grūstoties pa PLU ofisu, bijām sapratuši, ka ar 1 datoru 3 gribētājiem ir par maz, nopirkām portatīvo datoru Sony Vaio par 750 dolāriem: esot 15,4 collu ekrāns, 2 kodoli, Vista Home Premium (MS Office gan mums vēl nav) un kas tik vēl viss ne - Voldemārs pilnīgi staro no laimes. Protams, vēl klāt vajadzēja tādus sīkumiņus kā datormugursomu, bezvadu peli un (priekš mums ar Andri - ērtākai ikdienas strādāšanai) - superīgu ergonomisko tastatūru... - te nu arī ir trakais komplekts. Bet - visu šo tehnikas "kaudzi" uzskatām par investīciju. Vēl paliek vajadzība pēc fotoaparāta, lai gan mēs, gan jūs pie kādām bildēm tiktu.
Mājās bijām jau īstā tumsā - ap desmitiem vakarā - tātad, gandrīz 12 stundu sūra darba! Protams, vēl jau vajadzēja pagrozīties, pakravāties, Voldemāram - datoru iemēģināt (cik nu mājās bez interneta bija iespējams), bet kādu brīdi pēc pusnakts iestājās miers līdz svētdienas rītam. Bet par to būs cits stāsts. Kad? Nu, centīsimies. Bet pirmdiena solās būt trauksmaina - ne vien Voldemārs, es arī sākšu "iet skolā" - tas tā, intrigai.
Dzīvokļa lietas jeb trakā piektdiena

Kā jau iepriekš rakstīju, dzīvokli Parklandē bijām atraduši, iemaksāti 100 dolāri drošības naudai un tikai gaidīta paklāja ieklāšana. Dženifera man solījās zvanīt, tiklīdz zinās, kad būs paklājs, bet ar domu, ka piektdien mēs vācamies iekšā.
Piektdienas rītā Ņūkāslē pamodāmies un pēc mazām brokastīm sākām kraut mantas Alfa milzīgajā Ford busā (kura gada tas ir, labāk nezināt, jumtu, lai neielūzt, Andris atstutēja ar slotas kātu, bet tehniskā kārtībā tas bija). No Keirēm dabūjām gultas, kumodi, 3 lampas, mazo galdiņu, šo to no traukiem un galda piederumiem... Grabēdami un klabēdami, bet laimīgi devāmies ceļā - pie stūres Andris, es par ceļa rādītāju.
Tad attapos, ka derētu Dženiferai pazvanīt un pateikt, ka pēc stundas būsim klāt. Jau uz maniem pirmajiem vārdiem, Dženiferas atbilde bija - Ieva, mums vajag aprunāties. Ko tas var nozīmēt...? Mums jau atkāpties nebija kur, teicu, OK, pēc stundas būsim klāt.
Kad aizbraucām, izrādījās, ka paklājs būs kaut kad nākamnedēļ un tālab dzīvoklī iekšā netiekam. Bet viņa mums var piedāvāt citu dzīvokli šim pašam īpašniekam piederošā otrā ēku kompleksā turpat aiz sētas (piebraukšana no paralēlās ielas). Tiesa, tas gan esot plašāks, labāks un dārgāks. Nu ko, zaudēt jau nav ko, gājām skatīt. Ēka ir tāda, kā attēlā, tikai trīsstāvu. Pievērsiet uzmanību interesantai detaļai - kāpnes ir vaļējas. Mūsu dzīvoklis - trešajā stāvā ēkas galā. Iegājām un - sapratām, ka te mēs GRIBAM palikt! Guļamistabas tāpat 2, 1 vannas-tualetes telpa (bet ar lodziņu), atsevišķa veļas telpa (ar veļas mašīnu un žāvētāju), virtuve apvienota ar dzīvojamo istabu, bet tur ir: kamīns (!), balkons (ar noliktavas telpiņu), ne vien ledusskapis un el.plīts, bet arī trauku mazgājamā mašīna, pārtikas atkritumu smalcinātājs izlietnē un mikroviļņu krāsns. Priekš manis pats jaukākais - dzīvoklis ir ļoti gaišs. Arī svarīgi - nevienā logā neviens iekšā neskatās. Ir gan žalūzijas, gan aizkari, bet tos var arī nelietot, ja paši negrib. No dzīvojamās istabas skats uz to pašu gravas malu (paralēla ēka iecerētajai), vienīgā dīvainība - jā, no dzīvojamās istabas "klusais skats", bet guļamistabas vērstas pret pagalmu un no tām krietni vairāk dzirdama iela (bet droši vien pēc pāris dienām to vairs nedzirdēsim).
Tie, ko bildē redzat, ir guļamistabu logi (tie Amerikā ir nelieli, bet normāli), ēkas galā ir mūsu papildu ekstra - ir virtuves logs, viesistabai ļoti liels logs un stikla balkona durvis. Visi logi vaļā taisāmi nevis kā Latvijā vai filmās rāda (tos uz augšu ceļamos, kas uz galvas krīt), bet gan paralēli bīdāmi, visiem - tīkls lai nevēlami viesi iekšā netiek, tāds aizbīdāms priekšā arī balkona durvīm (Andris gandrīz cauri izskrēja pirmajā priekā).
Bet ko nozīmē izlemt - mēs te paliekam? Protams, papīri jāpārtaisa, būs man arī bankai jādod ziņas par jauno adresi un jāizdomā kur vēl es jau iecerēto Parkwood biju iedevusi. Mēs tātad dzīvosim Northwood. Kamēr tika gatavoti īres papīri (mēneša maksa no iecerētajiem 585 dolāriem pakāpās uz 715), mums vēl bija uz banku jāaizskriet kādu tur kvīti pārtaisīt. Tikmēr papīri bija kārtībā. Bet, pirms nest mantas augšā (jo bija jau pēcpusdiena), mums vajadzēja vēl ātri "aizskriet" (ar milzu piekrauto busu) līdz PLU, kur par dažiem dolāriem (no 3 līdz 10 par gabalu) var nopirkt lietotas, bet universitātei vairs nevajdzīgas mēbeles. Tagad, kad skaidri zinājām, kāds ir dzīvoklis un ko esam dabūjuši no Keirēm, šis apmeklējums bija svarīgs, jo - priekšā brīdvienas un mums vajadzēja noķert PLU darbiniekus, kamēr viņi vēl nav beiguši darbdienu.
Rezultāts bija lielisks - par 56 dolāriem nopirkām: apaļu ēdamgaldu, 4 krēslus pie tā, rakstāmgaldu, 2 biroja krēslus, naktsgaldiņu, 2 interesantus mazgaldiņus uz ritenīšiem, žurnālu galdiņu, 2 atpūtas krēslus un 2 divvietīgus dīvāniņus (nav izvelkami) - kopā tātad 16 gabalus. Protams, nekas nav jauns, dīvāniņiem skats ne spožs, bet - kur tad mēs to visu liksim pēc 8 mēnešiem, ja tagad par lielu naudu pirksim? Vēlāk 2 reizes braucām, līdz visu atvedām. Stiepšana pa kāpnītēm uz 3.stāvu bija krietna, rezultāts - sajūta visiem trim, ka rokas uz pusi garākas izstiepušās un arī 2 saplēstas bikses. Bet laimīgi gan!
Kad visu kā nebūt dzīvoklī sakrāvām, pulkstenis bija jau ap sešiem un devāmies "busu nodot" atpakaļ uz Ņūkāsli un paņemt "savu" kadiljaku. Tad vēl dažos veikalos ieskrējām ko ēdamu nopirkt, mājās bijām krietni pēc deviņiem un vēl pāri pusnaktij paši laimīgi krāmējāmies.
Vēl gan par naudu - arī 715 dolāri vēl nav viss - par elektrību mums pašiem jāmaksā atsevišķi (nav ne jausmas, kāda būs summa), arī par televīziju, telefonu un internetu būs jāmaksā atsevišķi - patlaban izskatās, ka tie būs 102 dolāri mēnesī. Ja kopā iekļausimies 1000 dolāros par mēnesi, būs OK.
Kad pieslēgsim televīziju, telefonu un internetu mājās, vēl nezinām, jo pirms tam pašiem visas tās ierīces jāsagādā. Vienkāršu telefonu dabūjām no Keirēm, datoru nopirkām (par to atsevišķi būs), tagad vēl televizoru vajag. Jaunu pirkt dikti negribas (ap 200 dolāru, kur likt pēc tam, jo Latvijā neiet?), meklēsim lietotu. Šorīt uz universitāti braucot trāpījām vienā "garage sale" - kad mājas priekšā izpārdod nevajadzīgo mantību un par 3 dolāriem nopirkām radio-CD pleijeru (cerams, ka darbosies) un vienu galda lampu par 4 dolāriem. Lieliski būtu kādā tādā uz televizoru trāpīt, bet, kas zina - tās izpārdošanas jau tikai garām braucot var ieraudzīt.
Abonēt:
Ziņas (Atom)