Kalnu slēpošana Amerikā

Raksta Andris. Es un Voldemārs vakar vakarā atgriezāmies mājās pēc piecu dienu pavadīšanas Schweitzer slēpošanas trasēs. Ievai slēpošanas priekus kalnos šoreiz nebija lemts izbaudīt, iepriekš plānotā konference Denverā pārsedzās ar šo pasākumu.

Ieva jau rakstīja iepriekšējā aprakstā, ka Muižnieki mūs uzaicināja pievienoties viņu ģimenes organizētajam pasākumam, ko mēs ar prieku pieņēmām. Muižnieki katru gadu vairākas dienas pavada slēpojot kalnos. Lai pasākums nebūtu apnicīgs, slēpošanas trases tiek izvēlētas dažādās vietās. Šogad viņi izvēlējās Schweitzer slēpošanas kūrortu Aidaho štatā. Uz kalniem devāmies trīs automašinās sekojošā sastāvā: es un Voldemārs, Lisa, viņas vīrs Indulis (redzams augstāk ievietotā attēlā kreisajā pusē, blakus Voldemāram), viņu bērni Alekss un Lindsija, Lisas vecāki, kā arī Lisas māsas Karenas gimene četru cilvēku sastāvā. Schweitzer kalnu kūrorts atrodas aptuveni 600 km attālumā no mūsu dzīvesvietas.
Ceļā nācās pavadīt divas pilnas dienas: septiņu stundu brauciens uz blakus kalniem esošo pilsētu Sandpoint un līdzīgs stundu skaits braucienam atpakaļ. Slēpošanas priekiem kalnos izmantojām trīs dienas. Nākošā attēlā redzama karte ar mūsu brauciena maršrutu. Kartes augšpusē redzama Kanādas robeža (tumši zila taisna līnija).
Mazliet par braucienu. Lielākā daļa brauciena notika pa starpštatu ceļu Nr.90 ar divām, vietām pat vairākām joslām katrā virzienā. Brauciena sakumposmā bija jāparvar Vašingtona štatā esošie kalni, kuros par sniega trūkumu nevar sūdzēties.
Pēc kalnu grēdas pārvarēšanas sniega daudzums samazinājās, apkārtnē izzuda koki. Skatienam pavērās kaut kas līdzīgs tuksnesim. Blakus ceļam varēja skatīt tikai ganības ar diezgan trūcīgu augu valstību.
Šajā apvidū kalni aiztur mākoņus un mitruma trūkuma dēļ tur praktiski nekas neaug. Braucot tālāk, varēja redzēt kā šo problēmu atrisina vietējie lauksaimnieki. Ja šajos rajonos nokrišņi nav lemti, tad augsne tiek laistīta. Laukos ir izvietotas garas laistīšanas ierīces. Laistīšanas ierīces viens gals ir novietots centrā un tam tiek pievadīts ūdens no artēziskā urbuma, cauruļvada vai no liela tilpuma tvertnes. Laistīšanas ierīce tiek pārvietota riņķī centrā nekustīgi novietotajam galam. Tā tiek iegūtas apaļas lauku formas, kas diezgan interesanti izskatās no lidmašīnas. Tālāk ievietoju attēlu, kas fotografēts no lidmašīnas, lidojot pāri šim beznokrišņu rajonam uz Orlando. Iespaidīgs skats!
Ar laistīšanas ierīcēm ir noklāti gandrīz visi lauki. Šajā apvidū audzē kartupeļus un šis rajons ir viens no lielākajiem kartupeļu piegādātājiem Amerikā.

Braucot tālāk Amerikas iekšzemē, ainava pamazām izmainās. Laistīšanas ierīces kļust mazāk redzamas, šajos apvidos laukus jau sasniedz nokrišņi. Gar ceļmalu parādās koki un pārpurvotas pļavas. Vietām redzami ezeri.
Brauciena laikā tālumā redzējām negaisu, kā arī man palaimējās nofotografēt neliela orkāna veidošanos (attēlu ievietoju aplūkošanai).
Pusceļā, nelielā apdzīvotā vietā, meksikāņu krodziņā "Taco Del Mar" ieturējām pusdienas, kur nobaudījām mums jau zināmo meksikāņu ēdienu "burito". Automašinas arī bija jāuzpilda. Pēc degvielas uzpildīšanas, turpinājām ceļu (zemāk redzamajā attēlā priekšplānā Karena, Voldemārs un Lisa. Nākošā attēlā Indulis).
Pēdējā lielākā Vašingtona štata apdzīvotā vieta, kuru šķērsojām, bija pilsēta Spokane. Šī pilsēta ir ievērojama ar to, ka tur ziemā ir viena no zemākajām gaisa temperatūrām štātā. Ievietoju dažus šīs pilsētas atēlus aplūkošanai.
Pēc izbraukšanas cauri Spokanei, drīz iebraucām Aidaho štatā. Apkārtnē sāka parādīties sniegs, mēs nogriezāmies uz Sandpointu un sākām braukt ziemeļu virzienā.
Par slēpošanu un citām aktivitātēm rakstīšu nākošā aprakstā.