Vislielākais vienas valsts pārstāvju skaits, protams, bija no Ķīnas, bet otrajā vietā - krietnais bijušās Padomju savienības pārstāvju skaits - ceru, ka vēlāk dabūšu arī tādu bildi. Šajās dienās izmantoju arī iespēju krieviski parunāt, taču pirmo reizi mūžā sapratu, ka nu jau esmu tik tālu, ka angliskā pļāpāšana man padodas labāk par krievisko...
Kādas tālās un/vai eksotiskās valstis bija pārstāvētas? Es pamanījos iepazīties gan ar Togo, gan Jemenas, Bangladešas, Dienvidāfrikas Republikas, Jaunzēlandes un Sauda Arābijas pārstāvjiem, bet bija arī pārstāvji no Ziloņkaula krasta, Peru, Čīles, Burkina Faso, par "lielo un parasto" pārstāvjiem pat nerunājot.
Šis attēls tapa visvēsākajā - pirmajā dienā, kad devāmies pilsētas apskates ekskursijā un te arī daži kolorīti personāži redzami. Piemēram, "Nigērijas karalis". Nu labi, labi, karalis pēc amata viņš nebija, bet krietnais augums, brašā stāja un allaž košie nacionālie tērpi un tiem pieskaņotās cepures viņu patiesi karalisku darīja. Priekšpuses kreisajā stūrītī ir islāmiskās Ēģiptes zinātniece. Augumā viņa sīciņa, bet bija aktīva un ar savu viedokli. Aiz viņas - pārstāvis no "West Bank". Kā tas ir latviski? Burtiski tulkojot tā nav "banka", bet gan "Rietumkrasts" jeb - Palestīna. Tās pārstāvis samulsināja pat mūsu gidu, jo štata gubernatora mītnes apskates laikā paziņoja, ka viņš, nevis gids, zinot kāpņu marmora pareizo nosaukumu - tas esot tieši tas pats Itālijas marmors, kas viņa mājas kāpnēm. Maza auguma melnīgsnējais Nepālas pārstāvis aizmugurē ir meža lietu speciālists, bet savu melno muguru fotogrāfam pagriezusi, šķiet, Itālijas pārstāve.
Smukajā bildē ar skatu uz Denveru no 38.stāva augstumiem esmu kopā ar savu viesnīcas istabas biedreni - filoloģi Tatjanu no Ukrainas. Mēs brīžam runājāmies krieviski, brīžam angliski, brīžam viss sajuka: gan es pamanījos pa kādam vārdam latviski pasacīt (to pati nemanot), gan Taņai izpruka pa veselam teikumam ukrainiski, bet tas nebija tik traki - aptuveni jau var saprast, jo slāvu valodas ir radniecīgas.
Bet vispār jau pirmais no konferences dalībniekiem ko es sastapu un ar kuru iepazinos bija elegantā (jā, ar savu ģērbšanās stilu eiropieši vispār un bijušo Padomju republiku pārstāvji jo īpaši atšķiras no vidējā amerikāņa) Anastasija no Krievijas: mēs saskatījāmies un vēlāk sākām arī runāties jau lidostā - meklējot transportu uz viesnīcu. Arī viņa ir filoloģe. Fotogrāfija tapusi skaisti stiklotā "konferenču torņa" pirmajā stāvā.
Te redzat "divus vienā" - gan skatu uz Denveras centru, gan ļoti jauko Oļenu no Ukrainas, viņa ir neonatoloģe (nu labi, pateikšu saprotamāk - dakterīte, kas palīdz bērniņiem no dzimšanas līdz aptuveni 1 mēneša vecumam). Bilde tapa vienā no pilsētas apskates brīžiem. Kas Denverai kopīgs ar Takomu? Vāveru daudzums. Bet tā gan laikam ir "vispāramerikāniska parādība", jo mani kolēģi no citiem štatiem sacīja, ka pūkaino skraidītāju netrūkst arī pie viņiem. Laikam tieši sava "parastuma" dēļ tās gan mūsu bildēs neiekļuva.
Viena no arhitektoniski īpatnējākajām ēkām ko redzējām bija Denveras publiskā bibliotēka - skatieties un spriediet paši: cik un kādi stili tur samaisīti vai kāds stils konsekventi ieturēts - kas to vairs saprot. Viens gan ir skaidrs - tā būtiski atšķīrās no netālu (aiz iepriekšējā bildē redzamā flīzētā laukuma) esošās centra debesskrāpju stikla un betona vienmuļības.
Tiesa gan, arī tieši pretī bibliotēkai novietotais Denveras mākslas muzejs savā ekstravagancē neatpaliek. To projektējis slavenais arhitekts Daniels Lībeskinds. Vai varat kaut "gara acīm" ieraudzīt, ka ēkas vienā spārnā muzejam ir 6 stāvi, bet otrā pieci? Ēkas otrā (pēdējā) daļa ekspulatācijā nodota tikai 2006.gada oktobrī.
Kaut arī daudzas Denveras vēsturiskās ēkas pilsētas centrā ir nojauktas, lai dotu vietu debesskrāp-jiem, viena no tām, kam izdevies palikt uz vietas ir štata valdības mītne, ko redzat attēlā. Tiesa gan, košo puķu dobju vietā aprīļa sākumā bija smilšu tuksnesis, bet ticēsim vien bildei - gan jau kādreiz tur šitik skaisti izskatās.
Mēs šo ēku izpētījām arī no iekšpuses un mums bija ļoti jauks armēņu izcelsmes gids: klausījāmies viņa humora caurvītos stāstus (par valdības māju!) mutes atplētuši, vienīgi palestīnietis par to marmoru piekasījās. Te arī jūs varat redzēt, ka ēka ir varena ne vien no ārpuses, bet arī no iekšpuses. Ēkas diženumu izskaidro fakts, ka tā projektēta un būvēta štata pārvaldīšanas vajadzībai - neko nežēlojot. Ēka pati ir no balta granīta, zeltītais centrālais kupols atgādina par Denveras pirmsākumiem: trakajiem zelta skalošanas laikiem. 
Ēkas interjerā izmantots tikai Denveras apkārtnē reiz bijušais unikālais rozā onikss (pasakaini skaists!). Diemžēl tas ir bijis tikai vienā atradnē un tik maz, ka ēkas 3.stāva apdarei tā pieticis tikai daļēji, zemākie stāvi gan bagātīgi savā marmorīgajā rozīgumā. Mani oniksa attēlu meklējumi internetā beidzās tikai ar šo vienu atrodamo bildi, bet iekštelpas bija vēl krietni rozīgākas par attēlā redzamo fragmentu.
Ārkārtīgi grezno ēku sākuši būvēt 1890.gadā, pabeiguši - 1908., tātad šogad tai aprit apaļš simts! Gājis jau esot visādi: gandrīz kā mums Rīgā ar Dienvidu tiltu - vismaz vienu reizi darbi apturēti un arhitekts nomainīts, jo ieplānotos līdzekļus pārtērējis... Interesanti, ka tur joprojām ir izvietoti štata valdības kabinteti, bet pati ēka darba laikā ir pieejama visiem ziņkārīgajiem apskatītājiem, ne tikai tiem, kuri ierodas darīšanās. Tiesa gan - drošības pārbaude tāda pati kā lidostās, filmēt un fotografēt iekšpusē aizliegts.
Noslēgumā - jums un man par prieku "saimnieciskās mākslas bilde" - kā lai citādi nosauc šo veidojumu Denveras mākslas muzeja priekšā? Novēroju, ka vai visi mūsējie un citi ziņkārīgie te bildējās. Tātad - laikam tomēr māksla tautai patīk. Uz šīs priecīgās nots tad nu atkal saku: gaidiet nākamo sēriju!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru