Trakie cilvēki un kafija - 1 - Starbucks stāsts

Kad mēs vēl tikai posāmies uz Ameriku, saņēmām arī visnotaļ nopietnu ieteikumu - kafiju ņemt līdzi no Latvijas, jo amerikāņi, lūk, no tās neko nesaprotot un dzerot briesmīgu šķidrumu, ko paši par kafiju saucot. Daļēja taisnība šim brīdinājumam bija, jo tas, ko mēs saņēmām Hiltona restorānā pilnībā atbilda šai definīcijai. Tātad - ir arī amerikāņi un ēdināšanas vietas, kurās neko no kafijas nesaprot. Bet man šķiet, ka tas tagad jau ir drīzāk izņēmums, nekā norma, vismaz Vašingtona štatā. Par to, kāpēc tā, esmu iecerējusi veselu seriālu (piedodiet, slinkie lasītāji) un šī būs pirmā sērija.

Apmēram šāda skata kafijas dzertuvītes mūspusē un vēl krietni tālāk (par to vēlāk) ir sastopamas visai bieži un kafija te ir pieklājīgas kvalitātes. Runā pat, ka Latvijas Double Caffe un Cafe Nation idejas esot nākušas pēc tam, kad to dibinātāji Stārbukus apskatījuši. Bet sākšu no sākuma.

1971.gadā trīs partneri: skolotāji Džerijs Baldvins (angļu valoda) un Zevs Sīgels (vēsture) un rakstnieks Gordons Bovkers pretī leģentārajam Sietlas tirgum (Pike Place Market) atvēra veikaliņu, kurā tirgoja augstas kvalitātes kafijas pupiņas (pašu "darbnīcā" grauzdētas) un kafijas vārīšanas aprīkojumu. Ideju smēlušies un mācījušies viņi bija pie šaipusē leģendārā "kafijas vīra" dāņa Alfreda Pīta, kurš "mācīja Amerikai labu kafiju dzert" un bija savu līdzīgu firmu izveidojis. Ar nosaukuma izvēli gājis grūti, bet beigu beigās izvēlētais paņemts no grāmatas "Mobijs Diks".

1982.gadā viņiem pievienojās uzņēmējs Hovards Šulcs (par viņu pašu būs nākamais stāsts - ļoti kolorīta personība). Pēc tam, kad viņš atgriezās no "kafijas ceļojuma" uz Milānu, Šulcs stingri uzstāja, ka jāsāk tirgot arī "šķidrā kafija" - jāveido veikaliņš, kurā kafiju var arī baudīt. Bet kompanjoni bija pret, jo uzskatīja, ka labu kafiju var pagatavot tikai mājās. Un viņu ceļi šķīrās.

Šulcs palika pie savas pārliecības un 1985.gadā nodibināja uzņēmumu Il Giornale, kurš tika veidots kā veikals-kafejnīca (skan drausmīgi, bet citu nevaru izdomāt. Amerikāņi paši saka: coffee bar, bet tas arī latviski diez ko labi neskan): vieta, kur var gan iedzert labu kafiju, gan nopikt maltu vai pupiņas un nest uz māju.

1984.gadā Alfreds Pīts, kurš jau bija stipri gados, piedāvāja Stārbuka dibinātājiem nopirkt viņa kafijas kompāniju. Tas arī tika izdarīts. Bet laikam jau pupiņu tirgošana nevedās tik labi kā gribētos un 1987.gadā īpašnieki Stārbuka kafijas pupiņu veikalu ķēdi pārdeva. Uzminiet - kam? Protams, Šulca firmai Il Giornale. Šulcs visu firmu nosauca "atpakaļ" - Stārbuka vārdā un sāka galvu reibinošu paplašināšanās skrējienu: vēl tajā pašā gadā tika atvērti kafijas bāri Čikāgā un Ilinoisā kā arī tikai pāris stundu braucienā attālumā no Sietlas esošajā Kanādas pilsētā Vankūverā. Šobrīd tieši Kanāda ir otrā valsts aiz ASV Stārbuku skaita ziņā.

1992.gadā, kad sākās Stārbuka akciju tirgošana biržā, viņiem jau bija 165 kafijas bāri. Pirmā tirdzniecības vieta ārpus Ziemeļamerikas bija 1996.gadā Tokijā (bildītē redzamā gan ir "Aizliegtajā pilsētā" Ķīnā). Ielaušanās Lielbritānijas tirgū arī notika ar joni: 1998.gadā nopērkot firmu Seattle Coffee Company, kam jau bija 60 tirdzniecības vietas Lielbritānijā, kafijas bāru izkārtnes nekavējoties tika nomainītas uz Stārbuku. Interesanti, ka 2005.gadā Londonā jau bija vairāk Stārbuku nekā Manhetenā.

Bildē redzamais skaistulis ir Stārbuka galvenais ofiss Sietlā. Pievērsiet uzmanību - pašā augšā ir firmas logo! Es nekādi nevaru saprast, kāpēc tieši Sietlā ir koncentrējusies vai visa "ASV kafijas mīlestība", bet tā nu sanāk. Bez Stārbuka, Sietlā vēl vairāku spēcīgu kafijas firmu mītnes ir bāzētas. Piemēram, Seattle's Best Coffee un Tully’s Coffee - arī šīs abas ir spēcīgas un vismaz Amerikā krietni izpletušās. Interesanti, ka šo firmu mājas lapās ir rakstīts, ka arī to dibinātāji ir "tuvu stāvējuši" vai bijuši vieni no Stārbuka dibinātājiem... (Bet pagaidiet vien trešo stāstu).

1999.gadā ekspansija turpinās Sanfrancisko virzienā: tiek nopirkta un par Stārbukiem pārveidota restorānu ķēde Circadia. 2003.gadā "padodas" arī līdz tam neatkarīgā Seattle's Best Coffee un arī Torrefazione Italia... Stārbuku skaits visā pasaulē nu jau pārsniedz 6400.

Kurš nu īsti zina, kas notika un kas ne, bet viens ir fakts: 2000.gadā Šulcs vadības grožus atdod Džimam Donaldam. Saka jau, ka visbīstamākā uzņēmumam ir strauja augšana. Viens no abu kungu domstarpību iemesliem varētu būt bijis faktā, ka Šulcs uzskatīja, ka nu jau "ir par traku" - ka Stārbuks zaudē "mazās mīļās" kafejnīciņas šarmu un pārvēršas par bezsejas monstru. Un pagāja malā. Bet paplašināšanās skrējiens turpinājās.

Protams, netrūkst arī šiverīgu ļautiņu, kuri ir gatavi pelnīt naudu, izmantojot otra labo slavu - te jūs redzat krietnu atdarinātāju vai "nejauši stipri līdzīgo" pulciņu. Ar dažiem Stārbuks ir arī tiesājies (ar dažādiem iznākumiem). Tas jau laikam nozares līderim ir diezgan neizbēgami. Tāpat kā fakts, ka ar kaut ko neapmierinātie dibinātāji vai darbinieki kļūst par konkurentiem - dibina savas, līdzīgas firmas.

Lai nu ko, bet skaisti un ērti pasniegt savu produktu šeit prot. Bildē redzams viens no Stārbuka dāvanu groziem. Tādi te ir dažādi un tiek tematiski mainīti, piemēram krūzītes uz Ziemassvētkiem ir vienas, uz Valentīndienu citas, bet visas glītas. Gan kafiju, gan ar to saistītās lietas var nopirkt gan pašos Stārbukos, gan arī ļoti daudzos pārtikas lielveikalos - katrs pircējs ir svarīgs, precei jābūt pieejamai. Man pašai visjocīgāk šķiet, ka stikla pudelītēs tiek tirgoti dažādi jau gatavas kafijas veidi (latē un vēl visādi līdzīgie). Vai tiešām jādzer "konservēta kafija"? Bet, ja ir piedāvājums, tad jau droši vien ir arī pircēji.

Vēl viens jaunums - Stārbuks ir noslēdzis sadarbības līgumu ar Apple un viņu veikalos ir gan bezmaksas Wi-Fi internets, gan iespēja par speciālām cenām iTunes piedāvāto iegādāties. Pagaidām tas darbojas un aug tādā kā eksperimentālā kārtā - mūspusē vien, bet ja iešot labi, tad tikšot izplatīts arī tālāk.

Ja esmu pareizi sapratusi, tad tieši stārbukieši bijuši tie, kuri pirmie sākuši taisīt "mājiņas uz vistas kājiņas" - mazītiņas kafijas tirgošanas vietas, pie kurām var ērti piebraukt un savu kafijas devu saņemt no autiņa neizkāpjot. Pievērsiet uzmanību attēla kreisajai pusei: viens nupat ir pie kafijas ticis, otrs vēl gaida Drive Thru vietiņā, cik gara ir rinda, gan šoreiz neredzam. Tagad ar līdzīgām (visādu firmu) ir pilnas visas ceļmalas mūspusē un no rītiem pie tām autiņu rindas veidojas.


Ko tad tur tirgo? Ar to, ko mēs saucam par kafiju, Amerikā laikam ir stipri par maz. Te, kaut ne visai kvalitatīvā bildē, redzama vesela visādu brūvējumu buķete. Mēs Stārbukos esam iegājuši vairākas reizes, bet tikai kafiju vai tās "tuvus" atvasinājumus pagaršojām - tā nekas.

Ļoti tipiska lieta ir, ka visam iedomājamajam (un neiedomājamajam arī) krietni tiek piegāzts cukurs vai sīrups. Vai pusei no viņu izstrādājumiem tas jau ir klāt "pēc noklusēšanas". Mēs tad nu speciāli prasām, kas ir nesaldināts.

Tiesa gan - par šo "paplašināšanos sortimentā" viņiem nākas arī ciest: viņi ar saviem kokteiļiem visādajiem un sviestmaizēm, un bulciņām ir tik ļoti novienādojušies ar Makdonaldiem un tiem līdzīgajiem, ka nākas konkurēt (tas būtu licies absolūti neiedomājami firmas dibinātājiem). Bet cenās jau ar Makdonaldu konkurēt ir grūti - Stārbuks pārliecinoši zaudē. Un zaudē arī klientus: vieni saka, ka Makdonaldā un līdzīgās vietās ir lētāk, otri - ka arī kafija vairs nav tik izcila, trešie - ka sviestmaižu un bulku smārds nomāc kafijas aromātu...

2007.gada skaitļi normālam cilvēkam šķiet iespaidīgi: apgrozījums 9411 miljardi dolāru, peļņa pēc nodokļiem 672,64 miljoni, 172 tūkstoši darbinieku... Bet īsti kārtībā viss laikam vairs nav gan - konkurentiem (makdonaldveidīgajiem) esot izdevies Stārbuku pastumt malā. Protams, tā to atstāt nevar, tālab šī gada janvārī tika "apmests kārtējais kūlenis" - Šulcs atgriežas kā kompānijas vadītājs un sola to atgriezt "vecajās labajās" Stārbuka sliedēs - labas kafijas smarža pāri visam, sortiments samazināts līdz kaut cik "kafijiskiem" apmēriem... 31.janvārī Šulcs paziņoja, ka Stārbuks pārtrauks tirgot biezās brokastu sviestmaizes (iepriekš bija plaši izziņots, ka 2008.gada laikā tās visā plašajā sortimentā būs pieejamas visos Stārbukos...). Nu, redzēsim, kā viņam ies.

Šodienai pietiks, bet ceru, ka esmu jūs mazliet ieinteresējusi par kafijas lietām un tālab - rīt būs stāsts par Šulcu pašu (jā, protams, arī Stārbuka kontekstā, bet ne tikai), bet pēc tam par Tomu O'Kīfiju (ko viņš - par to tad trešajā stāstā), bet saistība ar kafiju nezudīs. Sagatavojiet savas labās kafijas krūzes jūs arī.