Kad mēs vēl tikai posāmies uz Ameriku, saņēmām arī visnotaļ nopietnu ieteikumu - kafiju ņemt līdzi no Latvijas, jo amerikāņi, lūk, no tās neko nesaprotot un dzerot briesmīgu šķidrumu, ko paši par kafiju saucot. Daļēja taisnība šim brīdinājumam bija, jo tas, ko mēs saņēmām Hiltona restorānā pilnībā atbilda šai definīcijai. Tātad - ir arī amerikāņi un ēdināšanas vietas, kurās neko no kafijas nesaprot. Bet man šķiet, ka tas tagad jau ir drīzāk izņēmums, nekā norma, vismaz Vašingtona štatā. Par to, kāpēc tā, esmu iecerējusi veselu seriālu (piedodiet, slinkie lasītāji) un šī būs pirmā sērija.
Apmēram šāda skata kafijas dzertuvītes mūspusē un vēl krietni tālāk (par to vēlāk) ir sastopamas visai bieži un kafija te ir pieklājīgas kvalitātes. Runā pat, ka Latvijas Double Caffe un Cafe Nation idejas esot nākušas pēc tam, kad to dibinātāji Stārbukus apskatījuši. Bet sākšu no sākuma.
1971.gadā trīs partneri: skolotāji Džerijs Baldvins (angļu valoda) un Zevs Sīgels (vēsture) un rakstnieks Gordons Bovkers pretī leģentārajam Sietlas tirgum (Pike Place Market) atvēra veikaliņu, kurā tirgoja augstas kvalitātes kafijas pupiņas (pašu "darbnīcā" grauzdētas) un kafijas vārīšanas aprīkojumu. Ideju smēlušies un mācījušies viņi bija pie šaipusē leģendārā "kafijas vīra" dāņa Alfreda Pīta, kurš "mācīja Amerikai labu kafiju dzert" un bija savu līdzīgu firmu izveidojis. Ar nosaukuma izvēli gājis grūti, bet beigu beigās izvēlētais paņemts no grāmatas "Mobijs Diks".
1982.gadā viņiem pievienojās uzņēmējs Hovards Šulcs (par viņu pašu būs nākamais stāsts - ļoti kolorīta personība). Pēc tam, kad viņš atgriezās no "kafijas ceļojuma" uz Milānu, Šulcs stingri uzstāja, ka jāsāk tirgot arī "šķidrā kafija" - jāveido veikaliņš, kurā kafiju var arī baudīt. Bet kompanjoni bija pret, jo uzskatīja, ka labu kafiju var pagatavot tikai mājās. Un viņu ceļi šķīrās.
Šulcs palika pie savas pārliecības un 1985.gadā nodibināja uzņēmumu Il Giornale, kurš tika veidots kā veikals-kafejnīca (skan drausmīgi, bet citu nevaru izdomāt. Amerikāņi paši saka: coffee bar, bet tas arī latviski diez ko labi neskan): vieta, kur var gan iedzert labu kafiju, gan nopikt maltu vai pupiņas un nest uz māju.
1984.gadā Alfreds Pīts, kurš jau bija stipri gados, piedāvāja Stārbuka dibinātājiem nopirkt viņa kafijas kompāniju. Tas arī tika izdarīts. Bet laikam jau pupiņu tirgošana nevedās tik labi kā gribētos un 1987.gadā īpašnieki Stārbuka kafijas pupiņu veikalu ķēdi pārdeva. Uzminiet - kam? Protams, Šulca firmai Il Giornale. Šulcs visu firmu nosauca "atpakaļ" - Stārbuka vārdā un sāka galvu reibinošu paplašināšanās skrējienu: vēl tajā pašā gadā tika atvērti kafijas bāri Čikāgā un Ilinoisā kā arī tikai pāris stundu braucienā attālumā no Sietlas esošajā Kanādas pilsētā Vankūverā. Šobrīd tieši Kanāda ir otrā valsts aiz ASV Stārbuku skaita ziņā.
1992.gadā, kad sākās Stārbuka akciju tirgošana biržā, viņiem jau bija 165 kafijas bāri. Pirmā tirdzniecības vieta ārpus Ziemeļamerikas bija 1996.gadā Tokijā (bildītē redzamā gan ir "Aizliegtajā pilsētā" Ķīnā). Ielaušanās Lielbritānijas tirgū arī notika ar joni: 1998.gadā nopērkot firmu Seattle Coffee Company, kam jau bija 60 tirdzniecības vietas Lielbritānijā, kafijas bāru izkārtnes nekavējoties tika nomainītas uz Stārbuku. Interesanti, ka 2005.gadā Londonā jau bija vairāk Stārbuku nekā Manhetenā.
Bildē redzamais skaistulis ir Stārbuka galvenais ofiss Sietlā. Pievērsiet uzmanību - pašā augšā ir firmas logo! Es nekādi nevaru saprast, kāpēc tieši Sietlā ir koncentrējusies vai visa "ASV kafijas mīlestība", bet tā nu sanāk. Bez Stārbuka, Sietlā vēl vairāku spēcīgu kafijas firmu mītnes ir bāzētas. Piemēram, Seattle's Best Coffee un Tully’s Coffee - arī šīs abas ir spēcīgas un vismaz Amerikā krietni izpletušās. Interesanti, ka šo firmu mājas lapās ir rakstīts, ka arī to dibinātāji ir "tuvu stāvējuši" vai bijuši vieni no Stārbuka dibinātājiem... (Bet pagaidiet vien trešo stāstu).
1999.gadā ekspansija turpinās Sanfrancisko virzienā: tiek nopirkta un par Stārbukiem pārveidota restorānu ķēde Circadia. 2003.gadā "padodas" arī līdz tam neatkarīgā Seattle's Best Coffee un arī Torrefazione Italia... Stārbuku skaits visā pasaulē nu jau pārsniedz 6400.
Kurš nu īsti zina, kas notika un kas ne, bet viens ir fakts: 2000.gadā Šulcs vadības grožus atdod Džimam Donaldam. Saka jau, ka visbīstamākā uzņēmumam ir strauja augšana. Viens no abu kungu domstarpību iemesliem varētu būt bijis faktā, ka Šulcs uzskatīja, ka nu jau "ir par traku" - ka Stārbuks zaudē "mazās mīļās" kafejnīciņas šarmu un pārvēršas par bezsejas monstru. Un pagāja malā. Bet paplašināšanās skrējiens turpinājās.
Protams, netrūkst arī šiverīgu ļautiņu, kuri ir gatavi pelnīt naudu, izmantojot otra labo slavu - te jūs redzat krietnu atdarinātāju vai "nejauši stipri līdzīgo" pulciņu. Ar dažiem Stārbuks ir arī tiesājies (ar dažādiem iznākumiem). Tas jau laikam nozares līderim ir diezgan neizbēgami. Tāpat kā fakts, ka ar kaut ko neapmierinātie dibinātāji vai darbinieki kļūst par konkurentiem - dibina savas, līdzīgas firmas.
Lai nu ko, bet skaisti un ērti pasniegt savu produktu šeit prot. Bildē redzams viens no Stārbuka dāvanu groziem. Tādi te ir dažādi un tiek tematiski mainīti, piemēram krūzītes uz Ziemassvētkiem ir vienas, uz Valentīndienu citas, bet visas glītas. Gan kafiju, gan ar to saistītās lietas var nopirkt gan pašos Stārbukos, gan arī ļoti daudzos pārtikas lielveikalos - katrs pircējs ir svarīgs, precei jābūt pieejamai. Man pašai visjocīgāk šķiet, ka stikla pudelītēs tiek tirgoti dažādi jau gatavas kafijas veidi (latē un vēl visādi līdzīgie). Vai tiešām jādzer "konservēta kafija"? Bet, ja ir piedāvājums, tad jau droši vien ir arī pircēji.
Vēl viens jaunums - Stārbuks ir noslēdzis sadarbības līgumu ar Apple un viņu veikalos ir gan bezmaksas Wi-Fi internets, gan iespēja par speciālām cenām iTunes piedāvāto iegādāties. Pagaidām tas darbojas un aug tādā kā eksperimentālā kārtā - mūspusē vien, bet ja iešot labi, tad tikšot izplatīts arī tālāk.
Ja esmu pareizi sapratusi, tad tieši stārbukieši bijuši tie, kuri pirmie sākuši taisīt "mājiņas uz vistas kājiņas" - mazītiņas kafijas tirgošanas vietas, pie kurām var ērti piebraukt un savu kafijas devu saņemt no autiņa neizkāpjot. Pievērsiet uzmanību attēla kreisajai pusei: viens nupat ir pie kafijas ticis, otrs vēl gaida Drive Thru vietiņā, cik gara ir rinda, gan šoreiz neredzam. Tagad ar līdzīgām (visādu firmu) ir pilnas visas ceļmalas mūspusē un no rītiem pie tām autiņu rindas veidojas.
Ļoti tipiska lieta ir, ka visam iedomājamajam (un neiedomājamajam arī) krietni tiek piegāzts cukurs vai sīrups. Vai pusei no viņu izstrādājumiem tas jau ir klāt "pēc noklusēšanas". Mēs tad nu speciāli prasām, kas ir nesaldināts.
Esam aktīvi ārpus mājas: skrienam (divi pa mežu, viens pa basketbola laukumu), slēpojam (ne pa kalniem, slīdsolī), braucam ar velosipēdiem, peldam un slidojam - kādā nu stāvoklī ūdens kurā brīdī. Un auto arī izmantojam braukšanai, nevis garāžas aizpildīšanai - patīk gan stūri grozīt, gan galvu - lai ieraudzītu kas apkārt. Pēc tā visa noguruši atkrītam mājās. Kad pavisam nekā cita nav - strādājam. Vēlams, labi apmaksātu darbu. Tad gan no sirds un ar pilnu atdevi. Pāri visam - mācāmies, domājam un izmantojam izdomāto un saprasto. Nekā jauna jau te nav, senie grieķi tā esot teikuši (par mums laikam): veselā miesā, vesels gars.
Ketrīna (Catherine Pratt) - latviski tas laikam sanāk biznesa skolas dekāna vietniece (Assistant Dean) - mana padomdevēja visās ar pētniecību saistītajās lietās, sirsnīga un jauka. Dvaits un Lī Zulaufi (Dwight, Lee Zulauf) -Dvaits, līdzīgi Gundaram, ir bijis PLU biznesa skolas dekāns, abi ir arī ļoti labi draugi, grāmatvedības un finanšu speciālisti. Gundars un Valda Ķeniņi-Kingi - ar Gundaru iepazinos Turības komunikācijas doktora studiju programmas tapšanas gaitā, tad tapa arī dažas kopējas publikācijas un tieši viņš bija tas, kura aktīvai dalībai pateicoties esam nokļuvuši tieši Pacific Lutheran University - tagad Gundars jau ir pensijā, taču gadus 20 bijis tās biznesa skolas dekāns. Arī tagad - pēc ierašanās Takomā viņš palīdz daudz - gan praktiski, gan arī ar padomu. Alfs un Lija Keires - latvieši, kas dzīvo Ņūkāslē pie Sietlas un ļoti palīdzīgi (pamazām sk. dažādos stāstos), pensionāri Pauls Keire - Alfa un Lijas jaunākais bērns (no četriem) - 45 gadi, ārsts-pētnieks, bet daudz laba dara "latviešu lietās" dažādās jomās (kā redzams - arī mums)
2 komentāri:
Ui, cik interesanti!
Kam gan tagad viegli, pat Starbuckiem un makdonaldiem galvas jālauza!
Kafijas krūzite pie gultas nu bus katru vakaru - gaidu!
Ierakstīt komentāru