trešdiena, 2008. gada 26. marts

Trakie cilvēki un kafija - 3 jeb stāsts par Tomu O'Kīfiju

Doma un vajadzība rakstīt šo "kafijas stāstu trijās sērijās" man patiesībā radās, ne Stārbuka, bet tieši Toma dēļ - viņš bija uz publisko lekciju Biznesa skolā (te tās saucas Executive MBA Series - pieredzējušie uzņēmēji stāsta visu ko). Bet es nevarēju uzrakstīt par viņu, kamēr nebiju "tikusi galā" ar Stārbuku. Bet mēģināšu visu kaut cik pēc kārtas.

12.marta EMBA lekcija sākās ar skaļu apmulsumu - tieši tā! Žilbinoši smaidošais Toms sāka ar jautājumu, vai auditorijā kāds ir pagaršojis Stārbuka kafiju. Sadzirdot viegli apmulsušās publikas (nu jā, šaipusē tas vienkārši nav iespējams, ka Stārbuka kafija nav dzerta!) piekrišanu, viņš uzsmaidīja vēl žilbinošāk un paziņoja: tad jau mēs visi zinot, kāds s...s (atvainojos, Toms tā teica) tā ir. Tagad tiešām iestājās skaļš apmulsums. Kā jau studenti, laba tiesa strādā vai ir strādājuši Stārbukā un tur māca firmas godu augstu turēt, es arī tā kā īsti neesmu mierā ar šāda tipa publiskiem paziņojumiem par konkurentu, bet lai jau būtu... Toma personības pievilcība līdzēja tik pāri šokam.

Laikam šoreiz īsti vietā būs labais latviešu teiciens: kur ir, tur rodas - tas trāpīgi pamato daudzo tīri labas vai ļoti labas kafijas dzeršanas vietu eksistenci mūspusē. Toms stāstīja, ka viņam doma par savu kafejnīcu veidošanu radusies no - neapmierinātības ar Stārbuku. Viņam tā kafija lāgā negaršojot - esot pārgrauzdēta un diez ko nepatīkot tas izteiktais "ieskrien-izskrien" statuss. Tāpēc 1992.gadā izlēmis veidot kafejnīcas, kurās ir piedāvājums "viņa gaumē".

Kad Toms mums stāstīja savas pamatidejas (omulīgi, nesteidzīgi, bārmenis pazīst apmeklētājus ...) man tas šķita interesanti un kaut kas nebijis, bet tagad, kad esmu Stārbuka materiālus izrakājusi un pirmos 2 stāstus jau uzrakstījusi, izskatās, ka būtībā viņš "pilda Stārbuka sākotnējos solījumus". Bildītē redzat vienas viņa kafejnīcas interjeru. Jauki tie klubkrēsli, vai ne?

Tā jau ir, ka no nepārtrauktas salīdzināšanas ar Stārbuku izvairīties viņš nevar (un laikam arī necenšas). Saistībā ar viņa jauno kafejnīcu atvēršanas politiku - tiešā Stārbuku tuvumā - te klīst pat jociņš. Ja kādā pilsētā gribi Tallija kafejnīcu atrast, nostājies ar muguru pret Stārbuka ieeju un paskaties apkārt. Būs!

Bet, lai tiktu līdz nosaukumam un kafejnīcu tīkla aprakstam, jāiesāk no sākuma. Toms, pilnā vārdā Tallijs O'Kīfijs (Tom Tully O'Keefe) ir dzimis 1954.gada 1.aprīlī kā ceturtais piecu bērnu ģimenē.

Tēvs - īrs (no turienes uzvārds), māte grieķiete. Abi vecāki esot bijuši ļoti strādīgi un bērni arī ilgi mierā nosēdēt nevarot. Visiem pieciem bērniem esot augstākā izglītība (vismaz koledža). Un Toma tēvu kafijas dzeršanā nez vai daudzi varot pārspēt - pēdējā krūze vēl pēc desmitiem vakarā obligāta. Nu ja, ja jau eiropeiska izcelsme "no abām pusēm", tad nav ko brīnīties, ka kaut ko no kafijas saprot. :)

Augstskolu beidzot Toma sapnis esot bijis savu pārtikas un vēl kaut kā (grocery store) veikalu atvērt. Idejas izstrādes laikā staigājis apkārt vākdams un salīdzinādams info par dažādām iespējamajām vietām un ēkām, kamēr nekustamā īpašuma biznesmeņi teikuši, ka viņam esot prāta diezgan - lai ejot pie viņiem uz nekustamā īpašuma sfēru. Toms paklausījis, un aptuveni 20 gadus tajā jomā darbodamies arī labu naudu nopelnījis.

Bet 1992.gadā viņa "negaršīgās kafijas dzeršanas" mērs bijis pilns - piesaistot vēl dažus finansētājus (Toms teica - kas bijuši klāt arī Stārbuka tapšanā, bet vēlāk malā pagājuši), izveidots Tallis (Tully's). No kurienes nosaukums? Paskatieties dažas rinkopas iepriekš - tas ir Toma "vidējais" uzvārds. Esot viegli izrunājams, drusku tā kā eksotiski-neamerikānisks - esot labs.

Ja jau runa ir par garšu, tad jāsāk ar grauzdēšanu. Un firma vienojās ar Rainier kafijas fabriku par speciāli viņiem izstrādātu grauzdēšanu - lai kafija ir maigāka un ar bagātīgāku pēcgaršu nekā parasti. Patlaban Tallija kafija paciņās (gan malta, gan nemalta) esot vislabāk pirktā šīspuses lielveikalos un arī grauzdēšanas rūpnīcu viņi ir nopirkuši un tagad tur grauzdē tikai sev, akcentējot "individuālo pieeju" un grauzdētāju pieredzi (pretstatā valdošajai automatizācijas tendencei).

Kā viņiem iet? Diezgan sūri. Dibinot firmu Toms, kurš diezgan daudz naudas jau bija sapelnījis, paziņoja, ka peļņa nav galvenais, galvenais ir garša un laimīgi klienti. Izskatās, ka tas pamatā arī ir - peļņas vēl tā arī nav bijis, 2006.gads pabeigts ar 6,9 miljonu dolāru zaudējumiem, par 2007. rezultātus īsti neatradu, bet patlaban viņi akcentē "kardinālo saudzīgo restrukturizāciju" - izmaksas tikšot samazinātas, darbinieku skaits arī, bet klienti no tā necietīšot... Laikā no 2001.gada, kad Toms pats uzņēmuma tiešo vadīšanu nodeva "profesionāliem vadītājiem", tādi ir bijuši jau pieci, patlaban tikko ir pieņemts sestais - tas gan būšot īstais.

Bet nav jau tā, ka viss būtu tikai slikti. Viņa kafejnīcas tiešām ir omulīgas un izceļas ar smalkāku sortimentu (tāpēc arī kūciņa bildītē). Tiesa gan, bet ierastajām milzu sviestmaizēm un tamlīdzīgām lietām neiztiek arī viņi, bet tādu bildi man nepatikās likt. Tas, kas man pašai personīgi Amerikā šķiet dīvaini, ir, ka pat samērā "smalkās vietās" kafiju vai ko citu mierīgi var pasniegt no vienreizējiem traukiem. Bildē man arī kaut kā tā kūka kontrastē ar to "pa ielu skrienamo un ātri iesūcamo" glāzi. Jā, tās glāzes ir ērtas uz ielas un autiņā (tāpēc Amerikā tik populāras ir automātiskās ātrumkārbas, ka pie stūres tiek ēsts, dzerts, pa mobilo runāts un kas tik vēl ne vienlaicīgi). Kafejnīcā man glītu krūzīti gribētos. Pie tam - internetā dažās bildēs gan Tallija, gan Stārbuka kafiju normālās krūzītēs arī redzēju...

Laikam jau man pienākas arī godīgi atzīties, ka Tallija kafejnīcā bijuši neesam. Iemesls dīvaini prozaisks. Redzējuši un garām gājuši esam. Pamanīju, ka interjers it kā pievilcīgs, bet - iekšā neviena nebija un mēs arī neiegājām, kaut tajā brīdī bijām nosaluši. Un ar Stārbuku bija otrādi - tā mūžīgā burzma it kā pat vilina iekšā: nevar būt slikti, ja cilvēki apgrozās... Bet, godīgi sakot, man arī maigās kafijas garšo labāk nekā pārgrauzdētās. Tātad - būs vēl jāatrod mirklītis un tomēr jānogaršo.
Patlaban Tallija vārdu nes ap 100 kafejnīcu ASV rietumkrastā, ļoti labi ejot arī uz licenzes pamata Japānā un Korejā atvērtajām (jā, arī Stārbuks savu pirmo "tālo" atvēra Japānā). Esot plānota paplašināšanās Klusā okeāna reģionā. Kopš 2006.gada tiek runāts par akciju tirgošanu biržā, bet Toms to patreiz ir iesaldējis, jo uzskatot, ka kopējie procesi un tieši ēdināšanas jomas akciju cenas patlaban kotējoties zemu, neesot vērts.

Nē, negribas man uz pesimistiskas nots šo stāstu nobeigt. Redzot no Toma plūstošo enerģiju un viņa pārliecinātību par sava ceļa pareizību, jātic, ka viņi tiks galā ar savām finanšu problēmām. Jo būtībā klientiem jau parasti vislabāk patīk tieši tie biznesi, kuri nav veidoti tikai naudas pelnīšanai. Vēl viena līdzīgā atšķirība: ja Stārbuka "saliņas" ir Safeway veikalu ķēdē, tad Tallijs ir Albertsonos. Tas ir gandrīz droši garantēts apgrozījums, jo tie veikali ir tik plaši, ka kafijas pauze pa vidu vai beigās ir godam nopelnīta. Un nesen Tallijs esot noslēdzis līgumu par Boeinga darbinieku dzirdināšanu ar kafiju, arī daudzas mācību un citas iestādes ir viņa klienti. Vienīgais, kas mani dara mazliet uzmanīgu - šajās vietās gan ar to individuālo klientu apkalpošanu varētu būt problēmas...

Un interesants arī fakts, kuru vērīgākie no jums jau piefiksēja: šis kafejnīcu tīkls savā ziņā ir Toma jaunības sapņa realizācija: pārtikas jomā darboties.

3 komentāri:

pinguna teica...

Kaut kas tur tomēr dublējas...
Bet lai viņam veicas!
Atved arī mums tos konkurentus pagaršot! Tik daudz esam salasījušies,vajadzētu noprovēt!

Veneranda teica...

Ko tas Toms tur lej!? Biju vienā Londonas Starbukā- jauka vietiņa, ar klubkrēsliem nesteidzīgajiem un koka krēsliem fiksajiem. Starbuks kafija tā jaukākā. Pat šogad,plānojot braucienu uz Amsterdamu, nolēmām noteikti iebraukt Berlīnē, kur mēs droši zinām,ka varēs šo kafiju gan padzert, gan mājai nopirkt:) Bet paldies Ievai,nezināju,ka tas ir amerikāņu izgudrojums!

Ieva, Andris un Voldemārs teica...

Paldies Veneranda! Tas nu ir super, ka eiropieši (latvieši) no ceļojuma ved mājās amerikāņu kafiju! Kā man tas patīk, salīdzinot ar man pirms ceļojuma ieteikto. Bet īstenībā jau tas nozīmē, ka labai kafijai nav "tautības". Un jauki, ja ārpus Amerikas (vai mūsu štata) kafejnīciņas ir omulīgas.