Kā es redzu internetā, ar sniegu jūs īpaši pārsteigt nevar - tas beidzot ir sasniedzis Latviju. Laikam jau debesu tēvs viņu priekš jums ir krājis visu ziemu un sakrājis tik daudz, ka mums arī tika. Bet mēģināšu pēc kārtas.
Mums vispār jau "pienākas" pavasaris un drusciņ no tā jau redzējām pirms nedēļām trim, kad gaisa temperatūra turējās stabili virs +10 grādiem un mēs ar Andri jau apsvērām iespēju sākt skriet īsroku krekliņos. Tad arī sāka ziedēt pirmie rododendri, mārpuķītes un mazpienenītes.
Ja Latvijā šogad Lieldienas daudziem pagāja sniega, priekos, tad mums te bija nepārtraukts lietus un daži grādi virs nulles. Par Amerikas Lieldienu svinēšanas tradīcijām gan neko daudz nezinām: tā nu sanāca, ka neviens īpaši neaicināja un mēs paši neuzplijāmies. Veikalos, protams, redzējām diezgan daudz visa kā ar Lieldienu tematiku, bet man šķiet, ka olu krāsošana te nav tik populāra. Interesanti likās, ka veikalā var nopirkt dažādas "olas" - gan želejas, gan konfekšu, gan visādas citādas jau ēšanai gatavas un pārsvarā saldas, arī visādu zaķu veidu un paveidu un citu rotājumu bija milzumdaudz. Bet jums sūtām bildē redzamās olu virtenes. Neuzdrošinos teikt, ka tās ir tradicionālas, jo kaut ko tādu redzam tikai pie vienas mājas, bet toties šādu virteņu tur ir daudz. Un skaisti tās izskatās kopā ar ziedošajiem kokiem - ielūkojieties!
Kaut arī jaukais siltums mūs jau kādas pāris nedēļas ir pametis, temperatūra turas mazliet zem 10 grādiem dienā un daba zina, ka pavasaris nāk. Šis jaukumiņš laikam ir Latvijas ievu ziedošais radinieks: lapiņas līdzīgas, ziediņi mazliet sīkāki un nesmaržo, bet vienalga izskatās jauki. Un aug arī tāpat kā ievas - zem kokiem, gar meža vai takas malu.
Un, ja jau tā bija "Amerikas ieva", tad šī lai būtu "Amerikas vizbulīte" - nezinām, kā viņas sauc, bet kaut kāda līdzība ar baltajām vizbulītēm ir, tikai šis ir apmēram 2 reizes lielākas. Vietām mežs skaisti balts... Zied arī lakači un cīrulīši, pie mājām un apstādījumos: tulpes, narcises, krokusi un hiacintes. Tiesa gan, šaipusē to nav tik daudz kā Latvijā.
Bet vispār pavasaris ir smagi aizkavējies - marta beigās parasti sākoties tulpju, narcišu, rododendru un ķiršu ziedēšanas festivāli, bet TV ziņo, ka tie šogad vismaz par 1 nedēļu aizkavēsies. Kaskādes kalniem otrā pusē esot tulpju lauki, ko vienīgi ar Holandi varot salīdzināt, mēģināsim mēs arī turp aizbraukt, ja pavasaris tomēr atnāks... Izskatās, ka mēs neesam vienīgie, kas viņu gaida: pie mājām sāk visādi "kuģi" parādīties un arī mūsu kaimiņi jau sāk āra zālājos rīkoties uz gaļas cepšanu brīvā dabā.
Tā nu sanāk, ka diezgan bieži man atrodas visādi iemesli skriet neiešanai un tad nu Andris ņem vismaz fotoaparātu līdzi un top pa kādai interesantai bildei. Par šo, piemēram, tikai mājās atnākot un datorā ieraugot skaistos "koku rakstus ūdenī" viņš pats bija patīkami pārsteigts.
Bet vispār jau viņa galvenās "draudzenes" ir vāveres. Ar tām viņam ir īpašas attiecības un vāvergalerija laikam būs vislielākā. Te ielieku 2 bildes no viņu "acīs skatīšanās" sērijas. Jā, vāveru te ir daudz, šīs ir lielas un neko daudz no cilvēka nebaidās. Tiesa gan, kad nu viņām beidzot šķiet, ka esi par tuvu pienācis, šās nebēg vis tālu, bet vienkārši kokam otrā pusē.
Un ja Tu ej kokam apkārt, šī dara to pašu. Vislabāk šitais jociņš izskatās, ja esam divatā: viens iet apkārt kokam un otrs redz, kā vāvere no šā slēpjas - tāpat apkārt (un mazliet uz augšu) skrienot. Patreiz vāveres ir tādas kā plankumainas, jo "pārģērbjas" - no pelēkā ziemas kažoka ar balto vēderu uz brūnīgo vasaras tērpu.
Nu jau labu laiku mums pašiem nāk smiekli par to, kā pirmajā reizē savā jaukajā skrienamajā mežiņā samaldījāmies - nu jau visas takas ir izskraidītas un pazīstamas, tomēr šo nolūzušo milzoni Andris "atklāja" nesen un kad nu vienā reizē gan es, gan fotoaparāts bija līdzi, tapa arī bildes.
Kā taciņskrējēji joprojām sajūsmināmies par šejienes koku izmēriem. Tiesa gan, ja ar kaut ko šādu satiktos orientēšanās distancē, sajūsma nebūtu ne tuvu tik liela - tiec nu tādam pāri vai apkārt! Laikam jau Mērfijs galīgi nevarēja izturēt, kā mēs par kaut lēni nākošo pavasari priecājamies, un tālab: tajā pašā dienā, kad smuki mežā bildējāmies, par plaukstošajiem kokiem un ziedošajām puķītēm priecīgi smaidījām, pēcpusdiena pienāca tāda kā nākamajā bildē.
Jā, jā - sniegs šaipusē "pienākas" kalniem un slēpošanas trasēm, bet ne jau pie mums! Šī bija otrā reize, kad Takomā šoziem sniegu redzējām un, kā jau okeāna krastā, tas pār mūsu galvām un autiņiem nāca nopietnā daudzumā. Mēs bijām aizbraukuši "uz tālajiem veikaliem" un sniegs mūs pārsteidza atpakaļceļā: viss sākās normāli, tad redzējām, ka priekšā ir tumšs un sāka līt, tad vēl stiprāk līt un vēl tumšāks priekšā, kamēr... Tā kā mūsu baltais zirdziņš kadiljaks prot arī āra temperatūru mērīt, tad bija interesanti redzēt, kā nepilnas stundas laikā tā nokritās par 10 grādiem! Lūk ko nozīmē "atmosfēras fronte"!
Kas zina, kā zem sniega jutās ziedošie rododendri un visi citi... Pie mums sniegs noturējās apmēram diennakti, bet kalnos kārtīgi snieg joprojām - laikam varēs visu jūniju slēpot... Visas trases ziņo par rekordpeļņu, bet man tā siltu pavasari gribas... Laikam jau jums arī. Ko citu - gaidīsim, vai ne?
Mums vispār jau "pienākas" pavasaris un drusciņ no tā jau redzējām pirms nedēļām trim, kad gaisa temperatūra turējās stabili virs +10 grādiem un mēs ar Andri jau apsvērām iespēju sākt skriet īsroku krekliņos. Tad arī sāka ziedēt pirmie rododendri, mārpuķītes un mazpienenītes.
Ja Latvijā šogad Lieldienas daudziem pagāja sniega, priekos, tad mums te bija nepārtraukts lietus un daži grādi virs nulles. Par Amerikas Lieldienu svinēšanas tradīcijām gan neko daudz nezinām: tā nu sanāca, ka neviens īpaši neaicināja un mēs paši neuzplijāmies. Veikalos, protams, redzējām diezgan daudz visa kā ar Lieldienu tematiku, bet man šķiet, ka olu krāsošana te nav tik populāra. Interesanti likās, ka veikalā var nopirkt dažādas "olas" - gan želejas, gan konfekšu, gan visādas citādas jau ēšanai gatavas un pārsvarā saldas, arī visādu zaķu veidu un paveidu un citu rotājumu bija milzumdaudz. Bet jums sūtām bildē redzamās olu virtenes. Neuzdrošinos teikt, ka tās ir tradicionālas, jo kaut ko tādu redzam tikai pie vienas mājas, bet toties šādu virteņu tur ir daudz. Un skaisti tās izskatās kopā ar ziedošajiem kokiem - ielūkojieties!
Kaut arī jaukais siltums mūs jau kādas pāris nedēļas ir pametis, temperatūra turas mazliet zem 10 grādiem dienā un daba zina, ka pavasaris nāk. Šis jaukumiņš laikam ir Latvijas ievu ziedošais radinieks: lapiņas līdzīgas, ziediņi mazliet sīkāki un nesmaržo, bet vienalga izskatās jauki. Un aug arī tāpat kā ievas - zem kokiem, gar meža vai takas malu.
Un, ja jau tā bija "Amerikas ieva", tad šī lai būtu "Amerikas vizbulīte" - nezinām, kā viņas sauc, bet kaut kāda līdzība ar baltajām vizbulītēm ir, tikai šis ir apmēram 2 reizes lielākas. Vietām mežs skaisti balts... Zied arī lakači un cīrulīši, pie mājām un apstādījumos: tulpes, narcises, krokusi un hiacintes. Tiesa gan, šaipusē to nav tik daudz kā Latvijā. 
Bet vispār pavasaris ir smagi aizkavējies - marta beigās parasti sākoties tulpju, narcišu, rododendru un ķiršu ziedēšanas festivāli, bet TV ziņo, ka tie šogad vismaz par 1 nedēļu aizkavēsies. Kaskādes kalniem otrā pusē esot tulpju lauki, ko vienīgi ar Holandi varot salīdzināt, mēģināsim mēs arī turp aizbraukt, ja pavasaris tomēr atnāks... Izskatās, ka mēs neesam vienīgie, kas viņu gaida: pie mājām sāk visādi "kuģi" parādīties un arī mūsu kaimiņi jau sāk āra zālājos rīkoties uz gaļas cepšanu brīvā dabā.
Tā nu sanāk, ka diezgan bieži man atrodas visādi iemesli skriet neiešanai un tad nu Andris ņem vismaz fotoaparātu līdzi un top pa kādai interesantai bildei. Par šo, piemēram, tikai mājās atnākot un datorā ieraugot skaistos "koku rakstus ūdenī" viņš pats bija patīkami pārsteigts.
Bet vispār jau viņa galvenās "draudzenes" ir vāveres. Ar tām viņam ir īpašas attiecības un vāvergalerija laikam būs vislielākā. Te ielieku 2 bildes no viņu "acīs skatīšanās" sērijas. Jā, vāveru te ir daudz, šīs ir lielas un neko daudz no cilvēka nebaidās. Tiesa gan, kad nu viņām beidzot šķiet, ka esi par tuvu pienācis, šās nebēg vis tālu, bet vienkārši kokam otrā pusē. 
Un ja Tu ej kokam apkārt, šī dara to pašu. Vislabāk šitais jociņš izskatās, ja esam divatā: viens iet apkārt kokam un otrs redz, kā vāvere no šā slēpjas - tāpat apkārt (un mazliet uz augšu) skrienot. Patreiz vāveres ir tādas kā plankumainas, jo "pārģērbjas" - no pelēkā ziemas kažoka ar balto vēderu uz brūnīgo vasaras tērpu.
Nu jau labu laiku mums pašiem nāk smiekli par to, kā pirmajā reizē savā jaukajā skrienamajā mežiņā samaldījāmies - nu jau visas takas ir izskraidītas un pazīstamas, tomēr šo nolūzušo milzoni Andris "atklāja" nesen un kad nu vienā reizē gan es, gan fotoaparāts bija līdzi, tapa arī bildes. 
Kā taciņskrējēji joprojām sajūsmināmies par šejienes koku izmēriem. Tiesa gan, ja ar kaut ko šādu satiktos orientēšanās distancē, sajūsma nebūtu ne tuvu tik liela - tiec nu tādam pāri vai apkārt! Laikam jau Mērfijs galīgi nevarēja izturēt, kā mēs par kaut lēni nākošo pavasari priecājamies, un tālab: tajā pašā dienā, kad smuki mežā bildējāmies, par plaukstošajiem kokiem un ziedošajām puķītēm priecīgi smaidījām, pēcpusdiena pienāca tāda kā nākamajā bildē.
Jā, jā - sniegs šaipusē "pienākas" kalniem un slēpošanas trasēm, bet ne jau pie mums! Šī bija otrā reize, kad Takomā šoziem sniegu redzējām un, kā jau okeāna krastā, tas pār mūsu galvām un autiņiem nāca nopietnā daudzumā. Mēs bijām aizbraukuši "uz tālajiem veikaliem" un sniegs mūs pārsteidza atpakaļceļā: viss sākās normāli, tad redzējām, ka priekšā ir tumšs un sāka līt, tad vēl stiprāk līt un vēl tumšāks priekšā, kamēr... Tā kā mūsu baltais zirdziņš kadiljaks prot arī āra temperatūru mērīt, tad bija interesanti redzēt, kā nepilnas stundas laikā tā nokritās par 10 grādiem! Lūk ko nozīmē "atmosfēras fronte"! 
Kas zina, kā zem sniega jutās ziedošie rododendri un visi citi... Pie mums sniegs noturējās apmēram diennakti, bet kalnos kārtīgi snieg joprojām - laikam varēs visu jūniju slēpot... Visas trases ziņo par rekordpeļņu, bet man tā siltu pavasari gribas... Laikam jau jums arī. Ko citu - gaidīsim, vai ne?
2 komentāri:
Gaidam gan!
Mums arī sola virs +10!
cerams, ka Voļļa vismaz dabūja brīvidienu skolā - pēkšņā sniega dēļ:)
Ierakstīt komentāru