Kalnietis

Tā kā mums te sniegotie kalni ir nepieklājīgi tuvu, tad kopš janvāra Voldemārs izmanto Muižnieku laipni piedāvāto iespēju kopā ar viņiem reizi nedēļā doties baudīt sniegu. Tiesa gan, tas "tuvums" Amerikā laikam ir drusku citāds kā Latvijā. Līdz traseir ir 116 km jeb 1 stunda un 16 minūtes ko braukt - tā saka GoogleMap, tātad - apmēram tāpat kā no Rīgas līdz Žagarkalnam.

Ne katru gadu tā esot, bet šogad kalnos sniega apstākļi ir ideāli - ap 3 metriem sniega. Paskatījos - šodien Snoqualmie Summit uz kurieni dodas arī Voldemārs ir atvērtas 44 trases, darbojas 14 pacēlāji... Labi. Un, protams, tā nav vienīgā slēpošanas vieta mūspusē. Ja vien cilvēks grib kaut ko darīt, iespējas ir.

Kā ar cenām? Sarakstīšu to, ko zinu no mūsu pieredzes un redzu mājas lapā, ar Latvijas un Eiropas cenām tad paši varēsiet salīdzināt, ja ir interese. Tā kā Latvijā Voldemārs pāris reizes bija uz sniegadēļa uzkāpis, arī šeit viņš vēlējās "pa šo līniju" tālāk mācīties. Nu ko, samaksājām 60 dolārus par 6 nodarbībām ar instruktoru. Grupiņā esot 2-4-6 cilvēki (cik nu atbrauc) un tā viņi tur darbojas.

Tā kā ceļojumu dēļ 2 reizes Voldemāram "nozagām", tad nupat iegādājāmies arī otras 6 reizes, jo labi esot. Pacēlājs (tāds, kā otrajā bildē) maksā atkarībā no vajadzības: vai nu 51 dolārs par visu dienu vai, piemēram 32 dolāri par dažām stundām.

Mēs saņēmāmies, parēķinājām un nopirkām bezlimita sezonas pasi par aptuveni 260 dolāriem. Izskatās, ka tas būs bijis pareizs lēmums, ja Voldiņš vismaz 10 reizes snovot aizbrauks. Vēl arī inventāra noma (dēlis un zābaki) - 6 reizēm - 60 dolāri. Man šķiet, ka normāli.

Šajā bildē tas vēl nav Voldemārs - neesam viņam uz kalnu līdzi bijuši, tālab bildes tikai no interneta. Bet toties skaistas un kas gan mums traucē domāt, ka Voldemārs arī šitā brauc (vai brauks)? :)

Patlaban, kad šo rakstu, ir ceturtdiena un Voldemāram šis laikam būs īpaši labs snova vakars - pirmo reizi viņš būs ar savu inventāru - atmetām skopumu un sapirkām visu nepieciešamo. Iemesls arī ekonomiskas dabas: kādēļ vēlreiz 60 dolārus par nomu maksāt un nepieciešamās lietas kaut kad vēlāk pirkt Latvijā vai kur citur par lielāku naudu?

Es jau pati pēc dabas esmu (vai vismaz gribētu būt) taupīga, bet šoreiz Voldiņam palīgā nāca Eduards, kurš man stingri un pārliecinoši sacīja, ka Latvijas cenas visām snova lietām ir vājprātīgas un, ja Voldiņs gribēs (un viņš grib!) snovot, tad jāpērkas tagad. Man jau šķiet, ka 747 dolāri ir liels cipars, bet šie saka, ka par visu kopā tas esot pat ļoti mazs.

Šajās 4 bildēs tad nu interesenti var ielūkoties Voldiņa ekipējumā, jo par minēto summu mums iznāca: Daikine soma, Austrijā ražots dēlis (smaidām - Eduardam arī esot Austrijā ražots), smukie zābaki un apģērbs, stilīgā Smit ķivere. Brilles un cimdi bija nopirkti jau agrāk. Grūtākā lieta laikam ir zābakšņorēšana. Gribējām jau tos "ar skrūvi", bet izpārdošanu laiks ir izpārdošanu laiks - tiem vairs nebija Voldemāra izmērs.

Pēc Muižnieku ieteikuma visu inventāru pirkām profesionālajā veikalā Sturtevant (kas to var izrunāt, atrast arī var tikai zinātājs). Jāsaka, es biju ļoti patīkami pārsteigta par pārdevēju profesionalitāti (ar superīgo attieksmi jau esmu apradusi). Runājoties izrādījās, ka jaukā pārdevējmeitene pati arī snovo un tālab ļoti labi varēja Voldiņam zābaku izvēlē palīdzēt: lika tā pastiepties un paliekties, tad šitā - vai ir ērti, vai nespiež, vai citu izmēru vai modeli nevajag... Abi nopietni pastrādāja. Un tad vēl klāt bezmaksas papildpakalpojums: veikalā esošā speciālā ierīcē zābaki kaut kā tika sildīti un tad Voldemārs tajos 10 minūtes pa veikalu staigāja - lai tie viņa kājas formai pielāgotos... Es vispār nezināju, ka tā var. Arī stiprinājumu pielikšana dēlim notika uz vietas un bez maksas.

Protams, stilīgie snoveri un viņu mammītes zina, ka Burton firmas zīme snoveru ekipējumā ir ļoti svarīga. Pēc tās izstrādājumiem veikalā arī prasījām. Rezultāts ir 3 pret 5: jaka, bikses un stiprinājumi ir no Burtona. Bija arī 3 veidu Burtonsomas dēlim, bet konkrētā Daikine Voldemāram tomēr patika labāk. Es, protams, piekāpos, jo tā bija arī lētāka. Un ar zābakiem bija tā, ka pārdevējmeitene mūs pamācīja, ka var jau dabūt Burtonu, bet kājai ērtāki noteikti esot tie, kurus mēs galu galā un pēc salīdzinošās pielaikošanas nopirkām. Vēl mums ir melna Burton žokejmice no iepriekšējām reizēm, bet tā Voldiņam tomēr tā kā par lielu esot. Man gan reizēm patīk to uzlikt - varbūt kādreiz nobildēšos arī.

Nu ko - lai jums arī vēl kāda sniegpārsla šogad tiek!