Jocīgā nedēļa sākusies

Šodien sēžu mājās pie datora un jūtos mazliet dīvaini, jo - esmu "pamesta viena pati" uz veselām četrām dienām... Bet, labi, izstāstīšu visu pēc kārtas, nemaz neslēpjot visuredzošā Mērfija nekrietno dabu.

Jau dodoties uz Ameriku zināju, ka reizi gadā Fulbraita fonds rīko konferenci visiem Amerikā tobrīd esošajiem fulbraitiešiem. Un no tiem, kuri jau bija šeit bijuši, uzzināju, ka praktiski neviens uz to konferenci nav ticis, jo allaž sanācis, ka tajā brīdī viņu nav Amerikā (atgādinu - stipendijas var saņemt uz laiku no 3 līdz 12 mēnešiem, tālab tā var iznākt). Nu ko, es nodomāju, kā būs, tā būs, bet prātā paturēšu.

Ik pa brīdim ielūkojos fulbraitiešu mājas lapā, bet tur ir info, ka "drīz būs pagājušā gada konference...". Dzīvoju mierīgi, līdz kaut kad februārī saņēmu e-vēstuli no fonda, ka tieku aicināta uz šī gada konferenci, kura no 4. līdz 7.februārim notiks Denverā, Kolorādo štatā (Amerikas vidiene, pāris stundu lidojums no manas puses). Pie tam - rīkotāji maksā praktiski visu: lidojumu, viesnīcu, ēšanu un pasākumus... Kas jādara saņemot šādu piedāvājumu? Un vēstulei galā vēl bija kaitīgā piebilde, ka vietu visiem var nepietikt, jo ātrāk pieteiksies, jo labāk. Es fiksi ieskatījos savā tukšajā laika plānotājā (urā! pat neviena lekcija nav jākavē, iepriekšējā vakarā noklausos un nākamajā rītā lidoju projām) un - pieteicos! Tik labi ap sirdi bija, zinot, ka nu būs kaut kas interesants gaidāms.

Pēc kādām dienām saņēmu apstiprinājumu, atradu lidojumus un man tika nopirktas lidmašīnas biļetes. Jauki. Bet Mērfijs par mums ir nomodā allaž! Un visnegaidīti nekrietnākajos veidos. Es tiku un tieku pārbaudīta ar kārdināšanu. Un tas izpaužas briesmīgā veidā: Denverā man plāntos būt 4 dienas un, pēc tam kad biju jau pieteikusies uz to, saņēmu ļoti interesantus piedāvājumus ko citu darīt tieši tajās četrās dienās! Tu cilvēks vari nodzīvot 7 mēnešus Amerikā un "nekas nenotiek", līdz vai viss interesantais tiek biezā kārtā 4 dienās iekrāmēts!!!

Kas tad? Sākšu ar patreizējās "tukšās mājas" iemeslu. Drusciņ esam jau rakstījuši par to, ka mums ir izveidojušās jaukas attiecības ar sportisko Muižnieku ģimeni: viņi ir mūsu "aģenti Pjualapā" - izpalīdz Voldemāram visādos jautājumos, pat līdz tam, ka kopā dodas ikceturtdienas "vakara sniega braucienā" uz kalniem. Bet kaut kā tā ir iznācis, ka lielajā ikdienas steigā mums ar Lisu tā kārtīgi papļāpāt nav izdevies.

Tā nu vienā ceturtdienas vakarā, kad aizbraucu saņemt savu nogurušo snovotāju, Lisa man priecīgi saka, ka nu būs iespēja mums kārtīgi izpļāpāties: viņu sportiskā ģimenīte (ar kuru iepazināmies Ziemassvētkos, proti, arī Lisas vecāki un māsas ar bērniem) ir noīrējuši mājiņas kalnos Aidaho štatā un aicina mūs pievienoties braucienam: slēpošana vai snovošana pa dienu, karstie baseini un pļāpas pie kamīna vakaros... Kas var būt jaukāks...

Protams, es teicu, mēs brauksim! Bet kādi datumi? Un tad nāca sliktākais: no 29.marta līdz 4.aprīļa vakaram. Bet es 4.agri izlidoju uz Denveru!!! Rezultāts skarbi vienkāršs: sestdienas rītā aizgādāju savus vīriešus uz Pjualapu, šie visi rātni sasēdās mašīnās un devās 6 stundu braucienā uz Schweitzer Ski Resort...

Patlaban, kad es šo rakstu, viņi droši vien jau slēpo. Nu ko - kad viņi trešdienas vakarā atgriezīsies, tad "par sodu" šie būs pilnas trīs dienas mājās "abi paši" un varēs mierīgi rakstīt emuāru par saviem piedzīvojumiem. Fotoaparāts viņiem ir līdzi, tā ka bildes arī būs. Gaidiet!

Ko es daru un darīšu? Strādāšu, ko citu: patlaban intensīvi gatavojos jaunajam lekciju cēlienam, jo jau maijā Latvijā mani gaidīs 2 studentu grupas un vēl citi darbi. Garlaikoties nesanāks, bet vienalga drusku skumji.

Mūsu "trešdienas nesatikšanās" sakarā vēl viena atrakcija gaidāma: es uz Denveru izlidoju 6 no rīta. Un jautājums ir: kā nokļūt lidostā pēc pieciem? Izrādījās, ka mūsu mīļais "piemājas autobuss" tik agri vēl "nebūs pamodies", tad nu es ar baltiņu došos uz Takomas tranzītcentru, atstāšu viņu tur un tālāk ar autobusu. Vīriešus savukārt pēcpusdienā Muižnieki aizvedīs uz tranzītcentru, kur viņi baltiņu meklēs, lai mājās brauktu. Bet gan jau būs labi: gan autiņa, gan dzīvokļa rezerves atslēgu viņi paņēma.

Tas būtu par 1.piedāvājumu. Pārējie 3 būtībā ir ne mazāk sāpīgi: 5.aprīlī mēs tikām aicināti uz svinīgu štata gubernatora paspārnē rīkotu pasākumu mūsu galvaspilsētā Olimpijā, 6.aprīlī - uz autentisku indiāņu mūzikas koncertu, 7.aprīlī - braucienā pāri kalniem - Austrumvašingtona bezgalīgos ziedošo tulpju laukus skatīties... Jau nospriedām, ka tos tulpju laukus skatīt aizbrauksim paši kaut vai uzreiz svētdienā, bet pārējais gan, ar smagu nopūtu, aizslīd gar manu ziņkārīgo degunu uz neatgriešanos. Tā jau laikam ir - par visu ir jāmaksā, kaut arī reizēm ne naudā...

Bet nu labi, patiesībā jau neesmu dikti saskumusi un arī jūs negribu skumdināt - man gribas Denveru redzēt (jo valsts vidienē neesam bijuši) un arī fulbraitiešus no visas pasaules apskatīt. Par to, kā būs gājis, rakstīšu (bildes gan nesolu, jo fotoaparāts aizbrauca slēpot), kad atgriezīšos, tagad tikai pielieku vienu skaistu Denveras bildīti no interneta.

Kā mums šonedēļ būs ar emuāra rakstīšanas regularitāti - kas zina...