Hovards Šulcs - kafijas fans, kuru ienīst Sietlas basketbola fani

Kā jau tas izrietēja no iepriekšējā stāsta - Stārbuks nav iedomājams bez Hovarda, kaut arī ne vienmēr viņiem abiem kopā gājis viegli - tāpēc jau tās vairākkārtējās aiziešanas un atnākšanas. Pie tam, laikam tieši tā: Stārbuku bez Šulca iedomāties ir grūti, bet Šulcs gan arī bez Stārbuka ir daudz visa kā sadarījis. Šaipusē viņš ir gluži vai leģendāra personība, tālab ielūkosimies mēs arī - ko no viņa var mācīties un ko nē.

Sāksim no paša sākuma: Hovards ir dzimis 1952.g.19.jūlijā, audzis ne visai bagātā trīsbērnu ģimenē tādā kā sociālajā mājā Ņujorkā, turpat arī skolā gājis. Savā ģimenē viņš ir pirmais ar augstāko izglītību - 1975.g. ieguvis bakalaura grādu komunikācijā Mičiganas Ziemeļu universitātē. Universitātē iekļuva ar sportista stipendiju (amerikāņu futbols).

1981.gadā, kad Hovards bija viceprezidents Hammarplastā - zviedru stilīgu virtuves piederumu firmas ASV pārstāvniecībā, viņš pamanīja, ka maza Vašingtona štata firmiņa aizvien lielākos apjomos iepērk jocīgus/stilīgus kafijas gatavošanas piederumus. Ziņkārības dzīts viņš esot lidojis uz Sietlu - paskatīties, ko tie dīvainīši dara ar viņu produktiem tādā apjomā. Un šī tikšanās, kā jau bija nojaušams arī no vakardienas stāsta, izrādījusies liktenīga: 1982.gada septembrī Hovards sāk strādāt par mārketinga vadītāju Sietlā - viņa pārziņā veseli 7 veikali! :) Bildītē redzat pašu pirmo Stārbuka kafijas veikaliņu.

Bildītē redzat Stārbuka sākotnējo logo. Par to, kādi pasaules iekarošanas plāni bija padomā Hovardam jau zinām, tāpat kā to, ka īpašnieki bija daudz piezemētāki un tāpēc jau 1985.gadā viņu ceļi tomēr šķīrās un Hovards nodibināja savu kompāniju, kas pāris gadu laikā Sietlā atvēra vairākas specializētas espresso kafejnīcas. Bet tas bija tikai uz 2 gadiem, jo Stārbuka īpašnieki 1987.gadā "trakajam Šulcam" piedāvāja kompāniju atpirkt, viņš to arī izdarīja. Un tad gan viss sākās pa īstam!

Padomāju - būtībā taču tas ir tik nesen! Amerikā ir daudz firmu, kuras lepojas ar gadu desmitiem koptām tradīcijām, daudzas ir jau 100to jubileju nosvinējušas. Stārbukam līdzīgo "jaunuļu", kuri ir ieguvuši pasaules slavu un nav IT kompānijas nebūt nav daudz.

Jocīgi jau skan - pasaulslavenais kafijas bāru tīkls kā viena vīrieša sapņa realizācija. Tiesa: arī praktiskā kodola visā tajā lietā bija daudz. Lūk, fragmenti no kādas Hovarda intervijas: Stārbukam jākļūst par "trešo kafijas dzeršanas vietu pasaulē". Kāpēc "tikai" par trešo? Tāpēc, ka pirmā ir mājas, otrā - darba vietas! Un Stārbukam jāpiedāvā omulīgas laika pavadīšanas iespējas kopā ar kafijas dzeršanas baudu. Kā īru krogā, tikai piedāvājamais dzēriens cits. Un darbiniekiem ir jāpazīst savu klienti, viņu bērni un intereses, un jau no galvas jāzina, ko katrs gribēs... Un vairumam pasūtījumu ir jābūt nevis "no ēdienkartes", bet pēc klientu vēlmēm tieši katram no viņiem pagatavotam dzērienam. Un kafijvietu interjers un eksterjers pieskaņojams attiecīgā rajona vai vietas specifikai - lai organiski tajā iederētos. Un mēs nebūsim nekāda Coca-Cola, ko var lielveikalā nopirkt...

Tīri vai galva noreiba - tik daudz skaistu solījumu. Un man tāda interesanta sajūta: pirms pati šo info atradu, esmu pabijusi vairākās pilnīgi identiskās Stārbuka tirgotavās - ne miņas no Hovarda sasapņotā... Un pilni lielveikali ar Stārbuka produkciju. Nē, tā nav slikta un ir samērā dārga, bet te mēs skaidri redzam, kā idejas transformējas.

Laika posmā no 1987. līdz 1992.gadam tiek atvērti 150 jauni Stārbuki. Statistiķi ir sarēķinājuši, ka laikposmā starp 1990. un 2000.gadu Stārbuks katru darba dienu atvēris pa vienam jaunam kafijas bāram. Kad ap 2000.gadu izaugsme ASV dabiski piebremzējās (cik tad var!), "ārpasaules" iekarošana notika tempā 7 jauni bāri katru darbdienu! Nu jā, pie tāda tempa noturēt unikalitāti ir pagrūti. 2007.g. pasaulē bija 8505 Stārbukam pašam piederoši kafijas bāri (no tiem 1712 ārpus ASV, trešdaļa no tiem Kanādā) un 6505 kopuzņēmumi ar citiem vai licenzēti uzņēmumi, kas izmanto Stārbuka vārdu.

Tagad Stārbuki ir gan lielākās un mazākās "mājiņās", gan arī kā "saliņas" lielveikalos un lidostās. Ir saskaitīts arī, ka nedēļā tiekot apkalpoti ap 10 miljoniem klientu nedēļā, un vidējais kafijas dzērājs Stārbukā iegriežas aptuveni 18 reizes mēnesī. Mēs arī atrodamies Stārbuku ielenkumā: nevajag nemaz būt pilsētas centrā, pat tādā nomalē kā pie mums viena Stārbukmājiņa ir ieslīpi pāri ielai (ironiski, bet tai allaž paskrienam garām), otra - kā saliņa mūsu iecienītajā Safeway veikalā. Vienu no tādām saliņām redzat arī bildē - tālumā lielveikala preču krāvumi.

Bet kā tad viņš pats? Kādā intervijā Šulcs atzinies, ka dienā izdzerot ap 5 krūzēm kafijas. Protams, tikai Stārbuka, bet toties dažādu veidu: reizēm latē, reizēm espresso un ko vēl ne - ir jau no kā izvēlēties. Hovards daudz ceļo un pēta arī konkurentu kafijas veikalus, bet saka, ka nekad nepērkot no viņiem kafiju: lai neiespaidotos no viņu garšām un būtu brīvs savu ideju realizācijā, nemokoties ar domu, ka "nošpikots". Interesanta pieeja.

Par savu pārliecību un piedzīvojumiem Hovards ir uzrakstījis grāmatu (kā līdzautors, protams), kuras nosaukums latviski varētu skanēt apmēram tā: "Un dari to no sirds" (Pour Your Heart into It). Protams, to var nopirkt Amazonā vai citur, bet tajā varat ieskatīties arī klikšķinot šo saiti. Viss teksts gan tur nav pieejams, bet pietiekami, lai krietni palasītos.

Bet nu jau Stārbuka lietas ir tik populāras, ka par to gan biznesa skolās māca un "keisus" raksta, gan pat atsevišķa grāmata ir iznākusi - tās vāku redzat bildītē. Bet nu jau pietiks par Stārbuku, atgriežamies pie Hovarda Šulca. 2006.gadā žurnāla Forbes ikgadējā topā Šulcs minēts kā ASV 354.bagātākais cilvēks, kuram pieder vairāk kā 1,1 miljards dolāru.

Jā, ar Stārbuku vien viņš tādu naudu nav nopelnījis. Izrādās, arī spītībai ir liela ietekme. Kad 1985.gadā Hovards sastrīdējās ar Stārbuka īpašniekiem un lepni aizgāja realizēt savu ideju, naudu espresso bāru atvēršanai vajadzēja, un - krietni lielāku, nekā viņam pašam bija. Ko darīt? Jāpiesaista kapitāls. Un izrādās, ka viņa attiecības ar dažādiem finansētājiem (brīvās naudas pārvaldītājiem) izveidojušās tik labas, ka pamazām arī viņš pats ne vien ieguvis vajadzīgos naudas līdzekļus, bet pats kļuvis par venture capitalist (neprotu, iztulkot, mēģināšu izstāstīt) - cilvēks vai organizācija, kurš ir ar mieru (ar procentiem un visādiem noteikumiem, protams) ieguldīt naudu biznesos, kuri grib attīstīties, kam idejas ir, bet trūkst naudas un ieķīlāt bankām arī vēl lāga nav ko.

1998.gada janvārī Šulcs kopā ar savu iepriekšējo projektu finansētāju Danu Leviatānu izveidoja savu venture capital firmu Maveron. Firmas nosaukums radies saliekot kopā maverick (cilvēks ar atšķirīgiem uzskatiem) un vision. Stilīgi, neko teikt. Nu jau firma ir krietni iestrādājusies, un viņu finansēto uzņēmumu saraksts ir garš - ja ir interese, no šejienes varat ieklikšķināties Maverona mājas lapā.

No viņu "bērniem" vislielāko sabiedrības interesi patlaban piesaista Pinkberry - strauji augoša Kalifornijā bāzēta saldēto desertu firma, kurai, pēc info par Šulca piesaistīšanos, tiek prognozēts "otrā Stārbuka" ceļš. Redzēsim kā būs, jo šis ieguldījums tika izdarīts vēl pirms Šulca atgriešanās Stārbuka vadītāja amatā. Vai pietiks laika priekš abiem? To redzēsim.

Tā jau ir ar Šulcam līdzīgām personībām, viņi paspēj tik daudz visa kā sastrādāt, ka īsi uzrakstīt nemaz nevar. Bet pietiks par darbiem. Tagad par "sāpīgo nedarbu", kurš minēts arī šodienas virsrakstā. Jā, Šulcs ir nu jau bijušais NBA basketbola komandas Seattle Supersonics īpašnieks. Pats agrāk ir daudz un skaisti runājis par to, cik jauki, skaisti un svarīgi ir, ka Sietlā ir bāzēta šī lieliskā un tradīcijām bagātā komanda, kamēr 2006.gadā viņš to pārdeva kādam Oklahomas štata biznesmenim par 350 miljoniem dolāru, un nu Sonika pārcelšanās uz Oklahomu jau ir visai tuvu. Sietlas basketbolmīļu sabiedrība dusmojas ne pa jokam: notiek te gan mītiņi, gan piketi, masu mēdiji pilni ar protesta un "aizsardzības" ziņojumiem, bet izdarīt laikam vairs neko nevar - bizness ir bizness, pārdots ir pārdots...

Par to, ka sabiedrība te ir satrakojusies ne pa jokam, liecina arī fakts, ka Microsoft paziņoja, ka ir ar mieru finansēt pusi no Sonikiem nepieciešamās sporta zāles, ja vien viņi paliek Sietlā un pašvaldība finansē otru pusi. Pašvaldība tagad te ir gandrīz tādā pašā fanu nežēlastībā kā Šulcs, jo viņi paziņoja, ka, lūk, steigā tādus lēmumus pieņemt nevarot un neielika sēdes dienas kārtībā Microsoft priekšlikuma apspriešanu.

Bet bēdājas te daudzi, mēs ar Voldemāru arī. Uz vienu Soniku spēli bijām, daudz NBA spēļu visi trīs skatāmies arī TV - tas ir iespaidīgi, bet klāt būšana vispār ir kas sevišķs. Ne velti labākās biļetes uz vienu spēli maksā tuvu 2000 dolāriem! Un šoreiz darboties Šulca stilā: iespītēties un jaunu komandu izveidot nav iespējams, jo NBA spēlējošo komandu skaits ir konstants un cīkstēties var tikai tās pārpērkot no vienas pilsētas uz otru. Bieži tas nenotiek, un pēdējā laikā vienīgais, diemžēl ir "mūsu mīļā Šulca gadījums".

Mazītiņa Siettlas SuperSonics vēsturīte: izveidoti 1967.g, NBA čempioni 1979.gadā. Pirmais īpašnieks: no dibināšanas līdz 1983.g. - Sems Šūlmans, tad no 1983. līdz 2001.gadam Barijs Akerlijs. 2001.g. komandu ar skaistiem solījumiem (nu, apmēram, kā Stārbuka sākumos) nopērk Sietlas basketbola klubs, ko vada Hovards. Un tad nāca melnais 2006. - Hovards paskaidro, ka esot cietis lielus finansiālos zaudējumus un pašvaldība neesot bijusi pietiekami pretimnākoša, tālab viņš tā izdarījis... Viņam piederošā WNBA (sieviešu NBA) komanda Seattle Storm vēl nav pārdota, bet - kas zina...

Interesanti, ka 2007.gada martā Šulcs saņēmis Notredamas universitātes balvu par ieguldījumu biznesa ētikā un arī lasījis vieslekciju par to.