Sveiciens Latvijai no Lafijas!

Vadot dienas ar acīm (un brīžam arī mutēm) plati vaļā, dienas aizskrēja nemanot un, pamostoties Sanfrancisko, klāt bija mūsu ceļojuma pēdējais rīts. Celties nācās mazliet pirms septiņiem un šoreiz pie vainas bija autostāvvietas automāts: zelta gabaliņu noparkot izdevās ļoti tuvu mūsu naktsmītnes durvīm, bet stāvvieta par brīvu ir tikai naktī. Septiņos no rīta ieslēdzas tarifs: 50 centi par 6 minūtēm (ceru, ka pareizi atceros) un ilgāk par stundu stāvēt arī nav atļauts.

Mēs nolēmām, ka nav ko automātu ar monētām barot, cēlāmies, vēlāmies un septiņos devāmies projām - apskatīt pilsētu. Kā jau vietējā, Lelde mums parādīja daudz skaista, ko paši nez vai būtu atraduši. Tūrisma veikaliņā varēja iegādāties bundžas ar slaveno Sanfrancisko miglu. Mūsu brauciens bija reti veiksmīgs - gan iebraukšanas naktī, gan tagad miglas nebija un mēs visu varējām kārtīgi apskatīt!

Kaut arī pilsētas platību ierobežo pussala un zeme ir ļoti dārga, tomēr ir atradusies vieta arī plašam zaļam parkam. Pa to tad izbraukājāmies krustām šķērsām un arī bizoņus aplokā rāmi ganāmies redzējām. Skaisti zaļš viss, un, kā jau agram pavasarim pienākas - arī ziedošs. Tas mums sevišķi patika.

Glīti pa parku braukājoties mūsu priekšā pēkšņi parādījās okeāns! Vēl jau gan bija mazliet nomācies un pavēss, kā tas no rītiem pienākas, taču no auto izkāpām visi: gan okeāna gaisu elpot, gan bildēt - ko nu kurš. Klinšainais krasts ir diezgan skarbs, bet vietām ir pludmales un ūdenī bija arī daži sērferi. Bet vispār peldes okeānā un līcī esot bīstamas un ūdens auksts, tāpēc 30.gados uz paša krasta esot bijušas saceltas "peldu mājas" ar iekšējiem baseiniem. Vienu no tām redzat bildē.

Izmetām vēl kādu līkumiņu pa pilsētu un oranžais skaistulis Zelta vārtu tilts bija klāt! Kāpēc "zelta", ja tas ir koši oranžs? Lelde paskaidroja, ka no vienas noteiktas vietas saulrietā tilts atmirdzot zeltains. Nu ko, tā kā saulrietu nolēmām negaidīt, ticam bez pārbaudīšanas. Bet cita veida saistība ar zeltu (nu labi, vismaz ar naudu) ir - Sanfrancisko pilsētā bez maksas praktiski iebraukt nevar - abi galvenie tilti ir maksas (5 dolāri par "zelta" un 4 par "parasto"). Tiesa gan, kaut kur tālu un priekš mums totāli neērtā vietā esot arī viens bezmaksas tilts, bet mums nebija tik daudz laika, lai to izmantotu vai apskatītu.

Pa tiltu izbraucot ārā no Sanfrancisko, zinātāji nogriežas pa kreisi un dodas uz skatu vietu, no kuras Sanfrancisko apkārtne lieliski apskatāma. Šajā bildītē jūsu priekam - slavenā Alkatrazas sala ar vēl slavenāko cietumu. Kad mēs brīnījāmies, ka tā ir tuvu pilsētai, Lelde paskaidroja, ka līča straumes esot viltīgas un ūdens visu gadu tik ļoti auksts, ka izpeldēt nevarot.

Alkatrazā tagad ir muzejcietums, kurā var nokļūt ar kuģīti, bet mūsu vajadzība pēc cietuma nebija pietiekami liela, neaizbraucām. Toties to kompensējām iepērkot attiecīgas tematikas T-kreklus un citus asprātīgus suvenīrus.

Tā kā mums uz 7 cilvēkiem bija 4 foto-video tehnikas vienības, fotografēts un filmēts tika daudz, brīžam arī blēņas no sērijas "bilde bildē". Varbūt Zane ir pamanījusies savā videokamerā arī šīs bildes autoru iedabūt? No šejienes neredzam, bet būtu interesanti.

Tālāk mūsu ceļš veda uz 39.piestātni. Nē, nē, kuģot tiešām nekur negrasījāmies, bet tā ir lieliska atpūtas, pastaigu un iepirkšanās vieta praktiski pašā pilsētas centrā. Nolikām auto stāvvietā un pa gājēju tiltu braši devāmies pāri daudzjoslu ielai.

Ļoti jaukā promenāde ar pavasara puķu dobēm palika neizstaigāta (uz nākamo reizi!) pavēsā rīta un vējiņa dēļ. No tā patvērumu meklējām krustu šķērsu izklaiņojoties pa 2 stāvos labirintveidīgi izvietotajām bodītēm un ēstuvēm.

Būtībā te ir vesela pilsētiņa. Staigājām viens otru uz priekšu un atpakaļ raustītdami: vai redzēji to? bet vai tu to redzēji? Un rokas stipri vicināt nevar - ka krabis nesakampj. Vai otrādi, ja esi diezgan izvicinājies, piesēdi un uzēd krabi vai kādu citu jūras velti. Mums gan rīta možumam pietika ar kafiju.

Kā jau krietniem tūristiem pirms mājupdošanās pienākas, sākām skaitīt vai un kas no tematiskajiem suvenīriem ir sapirkts un kas nē, tālab "noenkuroša-
nās" tūristu veikaliņos iznāca diezgan pamatīga. Bet uz bankrotu gan nevilka, jo, kā arī jūs varat redzēt, cenas bija labas. Un labo vai vismaz pieklājīgo preču kvalitāti savukārt redzējām un ar rokām iztaustījām mēs.

Īpaši jauka "atrakcija" piestātnē ir jūras lauvu "gulētava", kuras fragmentu redzat bildītē. Šie, vairāki desmiti, mierīgi gulšņā, "runājas" vai spēlējas turpat cilvēku acu priekšā un daudz arī par kuģīšiem neuztraucoties. Kas tad tas? Izrādās, jūras lauvām, tik ļoti patīk Sanfrancisko līcī uz kaut kā plakana pagulēt, ka šie bijuši tīri vai apsēduši ostas piestātnes, traucējot tās normālu darbu. Bet tad izdomāts kā patīkamo apvienot ar lietderīgo: izbūvēti un pie gājēju promenādes izvietoti speciāli viņiem būvētie peldošie "matracīši". Kad viņiem gribas, jūras lauvas iepeld un uz tiem vāļājas, kad apnīk, peld projām līcī un tālāk okeānā. Neviens te viņus netur un nebaro. Bet viņi ir. Laikam jau viņiem arī patīk uz mums un pilsētu skatīties.

Kā stāstīja Lelde, sabiedriskais transports šeit nav tik attīstīts kā Vašingtona štatā un par brīvu nav nekas, taču arī viņa šad un tad ar autobusu braucot. Mēs paspējām piestātnes rajonā nobildēt jaukos un pārsvarā tūristiem domātos "trollīšus" un "trambulīšus" sabildēt.

Izskatās jau dikti mīlīgi, jo spīdīgi nopucēti, bet - vai man vienīgajai šis dikti atgādina vēl netik sen pa Rīgas ielām braukājušos? Tiesa gan, tie jau sen vairs nebija spīdīgi un patreizējam "jūgendtramam" daudz par daudz visādu kruzuļu sataisīts (vismaz man tā šķiet).

Kad nu bijām tā krietni izvējojušies un izstaigājušies, pusdienlaiks bija klāt un sāka ēst gribēties. Priekšlikums doties uz "labo meksikāņu ēstuvi, kur 4 mūsējie jau pirmajā vakarā ēda pasakainos burito" tika pieņemts vienbalsīgi. Autiņam stāvvieta atradās, automāts tika sabarots ar monētām un mēs drīz vien tikā pie tiešām superīgiem burito. Bildē tas spīdīgais "pelmenis" ir viņa augstība burito: milzīgā plānajā pankūkā ievīstīti visādi garšīgumi: gan rīsi, gan salāti, gan sautēta gaļa, gan pupiņas, gan... (dievs vien zina kas), bet garšoja dievīgi! Lielums tāds, ka vidējs cilvēks var aptuveni pusi apēst. Otru pusi prātīgie cilvēki ievīsta atlikušo daļu folijā un ņem līdzi. Mēs savējos vēlāk ar gardu muti notiesājām autiņā. Un jāatzīst, ka auksts tas nebija ne par matu sliktāks par siltu. Tas negadās bieži. Ja kādam gribas zināt, kur Zane degunu iebāzusi, tad tā ir uz vietas spiesta arbūzu (!) sula ar ledu. Smaržoja un garšoja pasakaini.

Ar to mūsu Sanfrancisko programma arī bija galā. Atvadījāmies no Leldes un devāmies garajā atceļā.

Braucām, braucām, braucām pa lielo šoseju, līdz pamanījām ceļa malā info, ka tepat tuvumā ir "olīvu galvaspilsēta". Nu ja, par to skaidri liecināja milzīgie olīvkoku dārzi, kas mijās ar apelsīnkokiem. Tā kā dibeni bija jau gluži plakani no sēdstundām un tika solīta arī degustācija, griezām no lielceļa nost un savā "olīvu pitstopā" iekšā.

Kaut ko tādu tiešām nebijām ne redzējuši, ne gaidījuši - vairāktelpu veikals veltīts praktiski olīvām vien. Visu veidu, krāsu, lielumu un sagatavojumu olīvas... Tur bija jāievelk elpa un jāapskata lēnāk. No konserviem un saulē žāvētām olīvām, līdz ziepēm, kremiem un tematiskiem dvielīšiem un traukiem... Grūti iziet neko nenopirkušam.

Ja nu kādam olīvas vēl vai vairs negaršo, tad tukšā iziet no veikala vienalga nav cerību, bija arī "citu vietējo velšu" plauktiņš, kurā īpaši daudz vietas aizņēma riekstu visādas versijas, jo arī tie tiek audzēti Kalifornijā. Protams, protams, bija arī rīsi un tas izskaidroja, kas tās par milzu peļķēm bija, ko vietumis ceļmalās redzējām - rīsu lauki.

Un tad atkal braucām, braucām, braucām, piestājot vien benzīntankos. Un pēc diviem naktī klāt bijām. Jāatzīst, ka pēdējās stundas bija ļoti grūtas gan šoferim, gan stūrmanim, jo miegs traki nāca abiem, bet aizmigt taču nedrīkst! Un tad vēl vietumis krietna migla - lai vēl lēnāk mājas tuvojas. Otrdienas jeb "māju" rīts bija īpašs - beidzot katrs varēja gulēt cik vien ilgi gribēja un varēja!

Vai kāds vēl atceras šodienas rakstiņa nosaukumu? Bija tā: kad 39.piestātnē ļoti jaukā gaidāmās olimpiādes simbolikas veikalā izlēmām dažus krekliņus nopirkt, pārdevēja uzdeva mums jau ierasto jautājumu - no kurienes esam. Mēs arī ierasti atbildējām: no Latvijas. Uz ko viņa tā kā palēcās, tā kā apmulsa un pārjautāja vēlreiz. Vai mums grūti, atkārtojām un parādījām arī Latvijas tiesības. Ai! Viņa uzreiz godīgi atzinās, ka par šādu valsti dzird pirmo reizi, bet apmulsa tāpēc, ka viņas vārds ir Lafija un viņai, protams, šķita, ka mēs esam viņas pavalstnieki - lafijieši. Nesanāca, bet vienalga - izpildu solīto un nododu jums sveicienu no Lafijas!