Lielais!

Šajā ceļojumā mums viss bija pa lielam - sešarpus dienās nobraukts ap 6500 km (!) un pat šis tas arī apskatīts. Tādēļ jau nācās rītos agri celties un naktīs vēlu gultās ievelties, taču citādi saplānot nevarējām. Taču, visgrandiozākais, neapšaubāmi, bija VIŅA AUGSTĪBA LIELAIS KANJONS. Mēs to arī pienācīgi novērtējām, apskatīšanai tam pat no divām pusēm - rietumiem un dienvidiem pielavoties.

Kā jau bija plānots, ap puspieciem rītā pa tumsu devāmies ceļā. Braucot pa šoseju tumsai īpašas nozīmes nav, vienīgais kā mazliet žēl - vareno Hūvera dambi abos virzienos braucot šķērsojām pustumsā, tālab tā varenību apjaušam, bet skaidri neredzējām. Neko darīt, pārāk tuvu Lasvegasai, tālab vēl un jau tumsā. Jūsu priekam interneta attēls. Bet šoferīšiem gan te ir ko pasvīst - krietna slīpuma serpentīnceļu mudžeklis dambja abās pusēs jāpievar - bildītē var kaut ko redzēt.

Braucām, braucām, braucām, kamēr palēnām uzrāpāmies 1200 m augstā plakankalnē, kuras tuksnešainums bija vēl vienmuļāks. Tad, atrakcijai, kādi 35 km pa šauru, traki līkumotu un augšā-lejā zemesceļu (Amerikā!)... Līdz mazliet pirms astoņiem bijām klāt savā pirmajā galamērķī - Hualapai indiāņu cilts pārvaldītajā Lielā kanjona daļā, kur tikai pirms nepilna gada atvērts Debesu ceļš jeb oriģinālā Skywalk.

Šis ir privāts projekts naudas pelnīšanai, tālab kārtība stingra. Autiņus nolikt stāvvietā un par 30 dolāriem no cilvēka visi mirdzošajā autobusā iekšā. Trakā ātrumā pa šauršauriem asfaltētiem līkloču ceļiem vairākas jūdzes uz priekšu, līdz autobuss mūs izber pietuvietā. Ideja laba: autobusi iet pa apli ar 15-30 minūšu intervālu visu dienu - izdzīvojies vienā vietā cik gribi, kāp iekšā autobusā un brauc uz nākamo "pieturu". Uzreiz gan jāsaka, ka pieturas 2 vien ir, trešā ir galapunkts.

Par velti varam klaiņot gar vigvamiem, bet, ja grib pa Skywalku paieties, vēl 30 dolāri no cilvēka. Nu tad sākam ar vigvamiem. Tie te bija dažādu veidu un lielumu, bildītē redzat trijus, bet bija arī citas indiāņu tradicionālās būves - gan lielākas, gan mazākas, gan arī stabilākas, no vietējiem akmeņiem krautas un ar mālu kopā lipinātas. Tā kā viss ir jauns un tapšanas stadijā, tad arī vienu sagāzušos jaunbūvi redzējām...

Bet acis tā vien griezās uz Skywalka pusi. Savā grupiņā izlēmām, ka tā ir katra paša darīšana - atmest bailes un skopumu un doties uz Skywalku vai nē - pasēdēt saulītē uz soliņa. Mēs visi trīs smagi nopūtāmies un maksājām. Kas tad tas Skywalks, saukts arī par zirga pakavu vai stikla pakavu ir?

Ja skatās pa druskai abās bildēs, tad var saprast, ka tas ir Lielā kanjona klintsmalā iekalts skatu laukums, kas ieiet metrus 10 kanjonā. Caur tā stikla grīdu paveras iespaidīgs skats uz leju, bet arī uz priekšu un sāniem skatoties, kanjons atklājas daudz iespaidīgāks nekā pie maliņas stāvot. Tas ir ko vērts!

Patiesības labad jāsaka, ka kanjonu no pakava skatīt bija pat vieglāk (drošāk) nekā no bezmaksas maliņas, jo kanjona malas te NEKĀDI nav nostiprinātas - nokrist vai nenokrist ir katra paša darīšana. Mēs izvēlējāmies nenokrist, tālab kārdinājumu fotografēt mēģinājām apvienot ar lēnu virzīšanos tuvāk malai, modrā pārējo uzraudzībā (pietiek! tikai līdz krūmiņam! nāc atpakaļ!...). Cik un kā citiem te gājis, to nobijāmies personālam prasīt.

Ja pirms un aiz kanjona apvidus bija "tikai" tuksnešains, tad šeit - pašā kanjona malā un arī iekšā, cik nu varēja ieskatīties, praktiski nekādas dzīvības nebija vispār. Ak, jā - viens stipri izkaltis koks un viena vārna pa visu apvidu bija gan. Bet ar to jau Lielais kanjons ir lielais, ka skarbs. Ko vairāk redzēsiet, kad Andris nopublicēs ceļojuma galeriju.

Kā jums patīk Hualapai starptautiskā lidosta? Protams, tas ir tikai sākums - lidosta arī vēl nav ij gadu veca un patlaban visai nosacīti aprīkota (nolaišanās un pacelšanās notiek "uz aci", tikai dienas gaišajā laikā un labā redzamībā), taču pēc lidmašīnu skaita tā jau esot trešajā vietā Arizonas štatā! Un tikai loģiski, jo uz šejieni ir tik grūti atkļūt - gandrīz 4 stundu brauciens, beigās pat pa sliktu ceļu, pat no Lasvegasas, bet visas citas vietas ir vēl tālāk...

Diezgan droši gan laikam ar sacīt, ka pāris gadu laikā situācija noteikti mainīsies, jo jau tagad ir iesākti nopietni būvdarbi un arī lidmašīnītes un helikopteri gaisā zibēja visu laiku. Ar lidmašīnītēm atved skatītājus no pilsētām, ar helikopteriem vizina virs kanjona. Droši vien labi, bet mēs šoreiz noskopojāmies. Mums ierodoties lidlaukā nolaidās tās dienas pirmā lidmašīna, bet kad aptuveni pēc divām stundām devāmies prom, savus pasažierus rāmi gaidīja jau kādas 10 lidmašīnītes!

Ko tālāk? Atkal ceļā, lai kādu 3 stundu laikā uzrāptos vēl augstāk - līdz 1800 m atzīmei un tiktu pie klasiskajiem Lielā kanjona skatiem no tā dienvidu gala. Ceļā laiku īsinājām arī bildējot visu ko un te ir viens no amizantākajiem kadriem - kā ceļš klintī izkalts, mazu klints gabaliņu arī pa vidu atstājot - lai nevar sajaukt joslas...

Jau arī iepriekšējos ceļojumos mūsu apbrīnu ir izpelnījšies vilcieni. Ne tikai ar to, ka garumā tie parasti pārsniedz 100 vagonus ar 3 vai 4 lokomotīvēm vai nu tikai priekšā vai arī pa vidu, bet arī tad, kad, ar autiņu knapi uztusnījuši kalnu pārejās, galvu pagriežot blakus vilciena sliedes ieraugām... Šis gāja pa plakankalni pusotra kilometra augstumā, bet bija tik garš, ka nekādu cerību vienā kadrā visu iedabūt. Nu tad jums tiek vidiņš.

Amerika lielā, plašā, varenā, bagātā - līdz šim no tāda skatu punkta esam jums to rādījuši, bet tā nav visa patiesība. Ir arī nabadzīgā, nesakoptā un bēdīgā puse. Gan Vašingtona štatā, gan šeit - Arizonā un Kalifornijā. Un būtībā tieši šeit, pa lauku rajoniem braucot, nabadzīgu un stipri pieticīgu mītņu redzējām daudz. Dzīvo cilvēki un gadiem, dažs visu mūžu... Mēs jau esam sapratuši, ka mūsu dzīvoklis ir "mazliet virs strādnieku vidusmēra" un mūsu ģimenītes stipendija līdzinās 2 lielveikala kasieru algām. Ja mums nebūtu līdzi iekrājumu, arī mums nāktos pieticīgāku dzīvesvietu meklēt. Tiesa, amerikāņi paši to tik traģiski neuztver: ja ir nauda, pārceļas uz labāku, ja nav - uz lētāku un atkal gaida labākus laikus. "Dzimtā māja" te neko daudz nenozīmē, dzīve ir dzīve.

Bet nu labi, tagad ko skaistāku, baltāku un gaišāku. Vārda tiešā nozīmē. Mūsu pakāpeniskā rāpšanās uz augšu tuksnesīgajā ainavā iepurināja arī sniedziņu. No sākuma tā tik vien bija, cik tāluma virsotnēs, bet drīz vien iebraucām īstā sniegā. Tā kā mūsu zelta gabaliņam bija labas vissezonas riepas, stipri jābaidās nebija, bet vienalga noskaidrojām, ka ceļš līdz Lielajam kanjonam ir bez sniega. Patīkami.

Bet toties - cik skaistas ir sniegotas ceļmalas! Sevišķs prieks par tām bija Leldei, jo viņa atzinās, ka, Sanfrancisko dzīvodama, gadiem nav sniegu redzējusi. Mēs jau bijām iecerējuši Takomā viņas abas ar Zani paslēpot aizvest, bet pelēcīša niķi to plānu izjauca. Nu bija sniega kompensācija. Kaut ne slēpošanai, bet tomēr.

Tagad mēs zinām, kāpēc ir slēgta ziemeļu pieeja Kanjonam - sniega par daudz, jo arī dienvidu pieejā, tā bija vismaz pietiekami. Mūsu ieguvums - mazliet neparastākas, jo sniegotas, kanjona fotogrāfijas, jo "klasiskās" ir bez tā. Bija vērts vējainajā, kaut saulainajā dienā paklejot labākos skatus meklējot.

Un baiļu nebija nemaz, jo šis ir vecs valsts pārziņā esošs Nacionālais parks, kur viss jau ir pārdomāts, izmēģināts un par apmeklētāju drošību padomāts. Tiesa, arī ne bezmaksas - 25 dolāri no autiņa par biļeti 7 dienām. Droši vien vasarā tās 7 dienas kāds arī izmanto, bet ne šajā gadalaikā. Vēl viens interesants moments bija auto numuri stāvvietā - Voldemārs ar Lienu ātri vien pamanīja, ka te nu ir īstens ASV štatu "asorti" un sāka bildēt. Tika pāri 10, pēc tam viņi savu kolekciju papildināja arī nākamajās dienās, bet ne tik strauji vairs. Jā, Lielais kanjons pārsvarā ir ar auto pieejams un bija jau arī dubulto brīvienu laiks - 4 brīvas dienas pēc kārtas (pa vienai abpus sestdienai un svētdienai) par godu Prezidenta dienai.

Vēl jau gan bija gaišs, bet diena jau sliecās uz vakarpusi, kad devāmies atceļā. Cikos nonācām motelī, kas to vairs atceras, bet jau labu laiku bijām pa tumsu braukuši un nākamo rītu nolēmām sākt 6os ar moteļa piedāvātajām bezmaksas kontinentālajām brokastīm (mazliet vairāk kā nekas) un tad atkal ceļā.