Tilikuma

Tagad esmu gatava saukt lietas īstajos vārdos. Un tātad: mēs bijām nevis X salā, bet pāris stundas viesojāmies Tilikumas indiāņu ciemā. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka nevaru droši apgalvot, ka kādu indiāni patiešām redzējām: cilvēku tur bija daudz un visādi, bet sākumā lai ir stāsts par to, kas un kāpēc mums bija jāapmeklē.

Droši vien visi trīsdesmit un vairāk gadnieki bērnībā ir kaudzēm indiāņu romānu lasījuši - tieši tāpat kā mēs ar Andri. Un tad nu šeit esot gribas kaut ko no tā visa redzēt. Protams, sūri ir veidojušās indiāņu attiecības ar balto cilvēku atnesto "civlizāciju". Par tām mūsdienīgi ekonomiskā skatījumā uzrakstīšu citu reizi, bet šai sestdienai izvēlējāmies braucienu ar kuģīti uz Tilikumas salu, kurā ir privāti izveidots "indiāņu centrs", kas pieder Hjūitu (Hewitt) ģimenei (baltie cilvēki).

Viss esot sācies 50to gadu beigās, kad Bila Hjūita iepazīšanās ar šejienes indiāņu kultūru izrādījusies liktenīga - svarīga un saglabājama tā viņam likusies. Un pavisam praktisks moments: tieši veids, kā indiāņi uz ciedra oglēm lasi gatavojusi, viņa vēderam licies izcils, saglabāšanas un citiem rādīšanas vērts. Domāts, darīts: 1962.gadā uz Tilikuma salas durvis vēris šī centra priekštecis, kurā varēja lielisko maltīti nobaudīt.

Kā centrs izskatījās toreiz, mēs nezinām, bet šajā un iepriekšējā bildē var redzēt skatu, kas mums pavērās tuvojoties krastam. Mums paveicās tajā ziņā, ka paspējām nopirkt biļetes uz šīs sezonas pēdējo kuģīti (nākamais reiss - kaut kad martā), bet nepaveicās tajā ziņā, ka laiks nebija izcils un pa salas takām pastaigāt nebija vēlēšanās. Bet visu jau nevar gribēt: 1.decembris taču! Tāpat jau viss nepieklājīgi zaļš. Vien apmeklējuma beigās tā sniega vētra, par ko iepriekš rakstīju, bija klāt.

Ģimenes bizness Amerikā bieži izpaužas pavisam praktiski: attēlā redzamā japāniskās izcelsmes dāma ir viena no firmas īpašniecēm. Kāpēc Andris tajā brīdī un ar ne visai skaistu grimasi viņu ir nobildējis, nezinu, bet jau pēc atgriešanās mājās bukletā ieraudzīju, ka tā ir viena no īpašniecēm. Bukletā bija arī viņas vīra bilde un arī vīru mēs redzējām turpat šiverējam. Īpašniece līdz ar citām darbiniecēm šiverējās suvernīru veikaliņā aiz letes un tajā brīdī es pabrīnījos par viņas "mierinājumu" rindā stāvošajiem iepirkties kārajiem: lai viņi nesatraucoties, kuģītis bez viņas neatiešot un viņa apkalpošot visus gribētājus līdz pēdējam...

Ja ēdiens bija šī "ciema" izveidošanas pamatā, tad tā arī bija pirmā lieta, kas mums tika piedāvāta: ceļā no kuģīša uz ēku visi ap 200 pasažieru rātni padrūzmējās 4 ātri kustošās rindās, lai tiktu pie podiņa ar "sautētu ēdamgliemeņu nektāru". Lietaini vējainajā dienā tas bija lielisks arī zem klajas debess baudīts.

Tā nu iznāca, ka pilnas bļodiņas nobildēt nepaspējām, nu tad varat apskatīt izēstos gliemežvākus. Bet mums patika apkalpošanas ātrums ar neiztrūkstošo laipnību piedevās. Pirmais uz salas - pirmais pie zupas - pirmais iekšā... Apmēram tāds bija princips. Mēs, kā jau augšējā klājā braukušie bijām rindas astes galā, bet visa bija diezgan - skaitīt viņi prot. Kad nu zupas podiņi bija tukši, tāpat rindveidīgi pamazām devāmies uz ēkas pusi.

Taču ēkas ārpusē esošie rotājumi arī bija tik krāšņi, ka bez piebremzē-
šanas bildēšanas vajadzībai, iekšā ieiet nevarējām. Redz, Andris arī bildē tika. Ir jau tā, kā vienā komentārā Eduards atzīmēja: bieži tas Andrim neizdodas, jo viņš ir mūsu čaklākais fotogrāfs, bet pa reizei jau mēs ar Voldiņu attopamies un arī Andri nobildējam.

Kokgriezumiem rotātās un krāšņi izkrāsotās ieejas durvis bija tā vieta, kur es apstājos kā miets un negāju iekšā, pirms netapa bilde. Bet ilgi kavēties nevarēja: arī citi bija nosaluši un gribēja tikt telpās. Es padevos.

Ceļojums vienam cilvēkam maksāja 79 dolārus un cenā bija iekļautas 3 lietas: kuģītis, pusdienas un koncerts. Kā jau bilde rāda, tagad īsi par pusdienām. Kaut plastmasas, bet zivs formas šķīvis neļāva to paņemt rokā bez smaida: sīkums, bet patīkami. Katram šķīvis rokā un atkal viss pūlis tika veikli sadalīts 4 čūskrindās, kas diezgan veikli virzījās gar garo bufetes (zviedu galda?) veidā sarindoto ēdiena sastāvdaļu galdu. Vieni salātiņi, otri, tāda mērcīte un šitāda, tādas piedeviņas un citas: liec pats ko un cik gribi, kamēr galā vīri dala supersmaržīgo pēc īpašās receptes pagatavoto lasi.

Kad nu katrs šķīvī bija iekrāvis cik gribēja, varēja vai nebija kauns, tikām novirzīti uz milzīgu ēdamzāli pie glīti uzklātiem galdiņiem, kur mūs gaidīja arī zīmīte ar jauko tekstu un šokolādes lasīti desertam. Tas, ka ēdienu grābt nemetāmies kā traki, bija prātīgi - paspējām izlasīt arī uzrakstu, ka, ja ņem papildporciju, tad "vecais" šķīvis jānovieto ..., un tad papildporcija pašiem droši jākrauj tīrā šķīvī. Mums kā lašēdājiem tas patika, jo "lašu vīri" ikvienam uzlika pieklājīgu, bet ne lielu laša gabaliņu. Mēs tad rīkojāmies pārdomāti: iekrāvām pieklājīgas porcijas (ne tā kā daži, laikam lasītnepratēji, kas krāva, ka pāri malām birst), diezgan veikli tās notiesājām un, pirms vēl sākās koncerts, paspējām arī pēc otrās porcijas aizčāpot. Daudz tādu gudrinieku nebija, bet nebijām arī vienīgie.

To, ka ar fizisko barību vien var būt par maz, īpašnieki bija sapratuši ap 1992.gadu un kopš tā laika tiek piedāvāts arī priekšnesums ar aptuveno nosaukumu: Deja vējā (Dance in the Wind), kas krāšņi ataino indiāņu skatījumu uz dzīvi. Skatuve bija krāšņi iekārtota un tika efektīgi apgaismota, vien ar mūsu fotoaparāta lēnprātību atkal bija problēmas: gaismas paspēja nodzist un dejotāji izmukt no ekrāna burtiski ik reizi, kad centāmies tos nobildēt. Tas tad nu vairāk paliek mums prātā. Kā jau tas Amerikā ir pieņemts, priekšnesumu skatījāmies turpat no galdiņvietām. Tas sākās, kad vairums ēdamā bija veiksmīgi pieveikts.

Kad maltīte bija ieturēta un priekšnesums galā, mūsu rīcībā bija aptuveni stunda brīvā laika līdz kuģīša atiešanai. Laiks nebija tāds, lai staigātu pa āru, nu tad nodevāmies suvenīrveikaliņa izpētei. Nopērkamas bija visas iedomājamās un neiedomājamās lietas, gan tiešā saistībā ar Tilicumu, gan milzums dažāda veida apģērbu ar tematisku uzdruku vai izšuvumu.

Mūsu jubilārs tika pie T-krekla ar greznu indiānisku uzšuvumu. Un gandrīz autentisku, jo rakstīts: Made in Mexico - tak jau indiāņi varētu būt tuvumā bijuši (Meksikas). Jāatzīst, ka vai visos skaistajos objektos kur esam iegriezušies ir bijuši ļoti jauki suvenīru veikaliņi: jā, protams, ir arī pa kādam bezgaumīgam šausmonim, bet vairums lietu patiesi gaumīgas, cenas saprātīgas un ir arī ļoti kvalitatīvas un skaistas lietas. Brīžam nav viegli palikt bezkaislīgam apbrīnotājam.

Man roka nestiepās pirkt šo izgrebto lāča galvu, jo nav ne jausmas, priekš kam man mājās tādu varētu vajadzēt, bet nenoliedzami: tā bija skaista un rūpīgi nostrādāta. Kā vairums šeit nopērkamā. Tiesa gan, mēs aiz gara laika daudzas preces otrādi apgriezām un arī citas "Mades" apskatījām: US neieraudzījām, bija gan dienišķā Ķīna, gan Indonēzija, gan Indija... - un viss tik tematiski indiānisks... Andris ar smaidu piebilda, ka par India gan es nedrīkstot piekasīties, tie taču arī indiāņi esot... Lai jau būtu.

Glīts bija zvērīgo kaklasaišu piedāvājums, bet arī bez tām bez lielas nožēlas iztikām. Tikai apskatītas un nobildētas tika arī Tilikumas vīna pudeles. Uz salas vīnogulāju nav, nu tad vismaz viņi lielās, ka tas ir no šajā štatā audzētām vīnogām darināts. Var arī tā.

Nu arī īsais pārskats par sestdienu galā. Būs arī galerija ar krietnāku bilžu daudzumu. Jautājums - atgādinājums lasītājiem: vai jūs zināt, ka ikvienu te ielikto bildīti var krietni lielāku redzēt, ja uz tās ar peli noklikšķina? Pamēģiniet. Protams, tas arī uz visiem iepriekšējiem rakstiem attiecas.