piektdiena, 2007. gada 7. decembris

Profesors Gundars Ķeniņš-Kings PAR LATU UN PAR NEDROŠO POLITIKU

Lai jums neliktos, ka es vienīgā garus rakstus rakstu, ar Gundara labvēlīgu atļauju, tālāk iekopēju viņa skatījumu uz situāciju Latvijā, kas domāts publicēšanai šejienes latviešu laikrakstos. Man šķita, ka arī jums varētu būt interesants viņa viedoklis, bet bruņojieties gan ar pacietību - raksts ir garš.

Jau šovasar Rīgā man jautāja par Latvijas stipro latu, saimniecisko attīstību un inflācijas iegrožošanu. Atbildei es ieteicu par šiem jautājumiem izlasīt manā grāmatā Raksti veiksmīgiem cilvēkiem. Atskati, uzskati un ieskati nākotnei. Šoruden Takomā man jautā par Amerikas vājo dolāru un saimnieciskajiem atplūdiem Amerikā.

Gan Latvijā, gan Amerikā saimnieciskā dzīve ir stipri sašūpojusies. Atkal paceļas jautājumi, ko tagad noder apskatīt no jauna. Vispirms runāšu par latu, pēc tam – jau citā rakstā – par dolāru.

Stiprais lats


Draugi no Rīgas jautāja, vai šis esot laiks iemainīt savus latus dolāros. Es teicu nē. Mana meita Mārīte, kura daļu no saviem brīvajiem līdzekļiem tur Sampo (agrākā Māras) bankā, nedomā savus latus iemainīt dolāros. Latvijas stiprais lats, kas pats par sevi nav ne labs, ne slikts, pašreiz ir vismaz divreiz vērtīgāks par Amerikas dolāru. Būs pareizi teikt, ka lats, vērtībā piesiets pie eiro, savā vērtībā svārstās kopā ar eiro. Arī tad, svarīgākā nav pat nominālā lata iedomātā vērtība, bet lata vērtības atbilstība pirktspējai vietējos un ārzemju tirgos. Lats ir vērtīgāks tiem, kas iepērkas Amerikā, jo Amerikas dolāra vērtība lēni slīd lejup jau divus gadus. Pašreiz Amerikā var vērot īstu iebraukušo tūristu iepirkšanās drudzi. Turīgos tūristus var satikt visāda veida veikalos, bet vairāk tajos, kur lēti pārdod Eiropā ražotas dārgas preces. Visos apsvērumos par lata vērtību jāatceras, ka gan pircējiem, gan pārdevējiem izšķiroši svarīga ir pašreizējā un gaidāmā lata pirktspēja importa un eksporta cenās.

Šoruden Latvijā lielā iepirkšanās uz kredīta apsīkst. Iespējams, ka tas būs viens no faktoriem, kas varētu palīdzēt samazināt inflāciju. Ja tas izdosies, draudi Latvijas saimniecībai samazināsies. Apšaubāmā lata devalvacija nebūs vajadzīga. Jāpiezīmē gan, ka šie procesi nevar būt zibenīgi ātri.

Latvijas lats ir tikpat stiprs kā eiro. Ja slīd eiro vērtība, teiksim pret Japānas jenu, slīd arī lats. Ja eiro ceļas, ceļas arī lats. Latvijas lats ir segts Latvijas Bankā ar ārzemju valūtu un zelta rezervēm. Kā man raksta Džordžtaunas Universitātes profesors Juris Vīksniņš, Latvijas valsts parādu līmenis ir krietni zemāks par to, ko pieļauj Māstrihtas līgums.

Cits ir jautājums par to, cik lata faktiskā vērtība tirgū ir apdraudēta. Ja Latvija nespēj lata vērtību noturēt, rodas ļoti nopietnas problēmas, īpaši tapēc, ka to atrisinājumi prasa laiku. Tāpēc ilgstošs, tīrs Latvijas parādu pieaugums pierāda valsts nespēju pietiekam eksportēt. Tas, agrāk vai vēlāk, maina Latvijas saimnieciskās starptautiskās attiecības. Runājot analoģiski, aizdevējiem un ieguldītājiem patīk augoša saimnieciska rosība pie zema inflācijas līmeņa. Tad, kā to varēja manīt pagājušā vasarā, liela daļa no Latvijas iedzīvotājiem jutās ļoti labi. Viņi strādāja un pelnīja, kā arī steidzās iepirkties uz parāda.

Latvija arvien vairāk sāka dzīvot pāri saviem līdzekļiem, gluži kā ka lielos svētkos. Diemžēl, pārmērīga, ilgstoša svinēšana var novest pie nejaukām paģirām un tukšas kabatas taisni tad, kad būtu čakli jāstrādā.

Šīs pārdomas mani aizved pie pamācīga gadījuma Stanforda Universitātē. Tur mani saimnieciskās attīstības kursā izglītoja slavenā Nobeļa laureāta, zviedru ekonomista Bertila Ulīna mazāk slavenais pēctecis, Jorans Ulīns. Gala eksāmenā viena no prasītām esejām bija par to, ka attīstība ir cieši saistīta ar inflāciju. Es izcēlu pareizo domu, ka attīstība ir vērta, lai pieļautu zemu inflāciju. Tad, aizrāvies ar attīstības vilinājumiem, es diezgan lepni vēl pierakstīju, ka inflāciju vienmēr var ierobežot, un tāpēc tā nav nekāda īstā problēma. Šie komentāri izpelnījās profesora Ulīna uzmanību un bardzību. Izsaucis mani uz pārrunām savā kabinetā, viņš ātri noskaidroja, ka tiešām nekā daudz nejēdzu no inflācijas draudiem visā saimniecībā. Bet visvairāk viņu sadusmoja manis iedomātā, viegli izdarāmā inflācijas iegrožošana. Lai es labāk atcerētos savu muļķību, viņš man tūlīt samazināja ļoti labo atzīmi visā kursā.

Ulīna dusmas es labi atceros vēl šodien, jo Latvijas valdības saimnieciskās attīstības politika vismaz divus pēdējos gadus bija vairāk vērsta uz saimniecisko attīstību. Šajos apstākļos visvairāk pelnīja pārdevēji nekustamo īpašumu nozarē, bet labi gāja visiem, kuri savus ienākumus varēja pacelt virs inflācijas līmeņa. Drūmi bija tiem, kuru ienākumi faktiski nemainījās, vai nepacēlās līdzi inflācijas līmenim. Par saimniecības pārkaršanu un nepietiekamu inflācijas kontroli brīdināja Latvijas Banka, bet īstenībā par to neviens īsti nerūpējās. Kā sacīt, patīkamā iedzeršana turpinājās, bet par rītdienu domāts bija maz, darīts vēl mazāk. Par tik optimistisku saimniecisko politiku profesors Ulīns “piecniekus” nedeva.

Manuprāt šodien runas par lata devalvāciju, respektīvi par vajadzību samazināt lata oficiālo vērtību ir liekas. Tā var būt nepieciešama, ja Latvija nespēj noturēt lata vērtību eiro sistēmā. No cita viedokļa skatities, devalvācija Latvijas saimniecību neuzlabos un izdevīgu eksportu nevairos. Tas nav nekas jauns.

Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā latu devalvēja. Tos, kuri pirka un pārdeva vietējā tirgū un patērēja vietējos produktus, devalvācija apdraudēja maz, un viņi par lata vērtību daudz neinteresējās. Zaudēja tie, kam bija jāmaksā parādi ārzemju valūtā. Maz ieguva eksportētāji. Viņu ražojumus pārdeva par britu mārciņām un vācu markām, ko iekasēja Latvijas valsts. Valsts monopoli noteica arī, cik no tām paturēt valsts peļņai un cik izmaksāt devalvētajos latos Mazāk vērtīgos latos aprēķinātais eksports pieauga. Mērots fiziskās vienībās, eksports auga daudz lēnāk. Arī tad tas bija vairāk saistīts ar pasaules saimniecības atkopšanos no lielās krīzes. Līgumi, kas vairoja Latvijas eksportu, piemēram uz Vāciju, palīdzēja Latvijai uzkrāt Vācijas parādus apšaubāmā vērtībā, bet tie nevairoja labklājību tautā. Sapņi par Latvijā automašīnu tirgošanu palika tikai sapņi, jo “Vairoga” automašīnu salikšana no Vācijā ražotām daļām bija relatīvi dārga, bet tirgošana gaužām neattīstīta.

Šodien šos sapņus var salīdzināt ar neseniem, nesekmīgiem Krievijas mēģinājumiem pārdot automašīnas Somijā. Vēl joprojām Latvija un Krievija, visvairāk eksportē izejvielas, respektīvi kokmateriālus no Latvijas, un naftas produktus uz gāzi no Krievijas. Tā Latvijas kokmateriālu cenas turas ārējo tirgu līmenī, un eksportētāji, valūtā rēķinot, pārdod par tirgus cenu, bet saņem latus, kas vietējā tirgū parasti kļūst mazvērtīgāki.

Vēl svarīga ir pasaules saimnieciskā konjunktūra vispār vai atsevišķās nozarēs. Latvijas importētāji maksā vairāk ar inflācijas apdeldētiem latiem par precēm, ieskaitot naftu, ko pārdod par nemainītu vai ar pasaules pieprasījuma paceltu pasaules cenu. Tā Krievijas eksportu vērtība pieaug straujāk, pateicoties ļoti stipram ārzemju naftas produktu pieprasījumam. Latvijas kokmateriālu cenas, sakarā ar samazinātu būvēšanos, var krist ārzemju tirgos.

Interesanti ir amerikāņu pirkumi Eiropā. Tirgus daļa Amerikā liekas vērtīga diezgan, lai to noturētu. Tā arī Eiropas eksportētāji vēl ir ar mieru pārdod savas preces amerikāņiem nemainot savas cenas dolāros. Ar to, vismaz pagaidām, eiropiesu peļņa samazinās. Eiropā ražotas automašīnas Amerikā maksā par 20 procentiem lētāk. Jāpiezīmē, ka Latvijas eksports uz Ameriku ir niecīgs. Latviešiem ir izdevīgāk tirgoties ar pircējiem Eiropas Savienībā.

Latvija un Latvijas uzņēmēji vēl nav atraduši masīvas, jaunas vērtīgu preču un pakalpojumu eksporta iespējas. Man ir pavisam skaidrs, ka tikai augstāks vērtīga eksporta līmenis var nodrošināt un paplašināt Latvijas saimniecisko izaugsmi. Tas var celties ar augstāku ražību un veiklāku tirdzniecību. Te var palīdzēt ārzemju ieguldījumi un latviešu iepirkumi, kas veicina ražību šī vārda visplašākā nozīmē.

Te par Latvijā iemīļoto un bieži pieminēto saimniecisko stabilizāciju nav runas. Īsti stabilu saimniecību var atrast vienīgi cietumā. Runa ir par inflācijas iegrožošanu un par pilnīgāku cilvēkresursu iesaisti ražīgā darbā. Runa ir par ražības un ienākumu līmeni, kas būtu pievilcīgs tiem latviešiem, kuri atrod darbu ārzemēs. Citiem vārdiem, šodien man patīk strādājošie Latvijā. Tur ir laucinieki, kas strādā ražigāk, un tur ir pensionāri, kuri ir atgriezušies darbā. Tur ir arī jaunieši, kuri apvieno savas akademiskās studijas ar darbu. Viņus vērojot, es saprotu saimnieciskās attīstības pievilcību. Tiklīdz inflācija Latvijā nokrīt un saimnieciskā rosība norimst, sabiedrība atkal prasa valsts politiku un aktīvas attīstības programmas. Par to seko mazs paskaidrojums:

Debates par Latvijas saimniecisko politiku turpināsies vēl ilgi. Ja ļoti mērena inflācija (ap 3 procentiem gadā) veicina saimniecisko rosību, mēs par to priecājamies. Mēs ar patiku vērojam Rīga atjaunotos un jaunceltos namus, rakstām ar nesen nopirktiem datoriem, mēs apsveicam jaunus uzņēmumus un mēs ceram labklājību pacelt visai tautai. Lai tā arī saimnieciskā izaugsme paceļ cenas, mēs vēlamies šādu rosību, nesen augstāko Eiropā. Man šīs attīstības medaļas spožā puse izskaidro Latvijas valdības vilcināšanos savlaicīgi iegrožot inflāciju. Samazināt inflāciju ir ļoti nepatīkami gan valdībai, gan ienesīgos darbos strādājošiem. No otrs puses, inflācija virs 4-5 procentiem pamatoti satrauc mazturīgos, nestrādājošos pensionarus un visus citus, kuru ienākumi paceļas lēnām, nepietiekami ātri. Pašreiz mazturīgie ļoti reāli zaudē savu uzkrājumus un savus mazmainīgos ienākumus.

Iztikušie, tas ir vairāk kā puse no Latvijas iedzīvotājiem, ir visumā jauni, saimnieciski aktīvi profesionāļi un uzņēmēji. Šie jaunie, kā esmu norādījis savos zinātniskos rakstos, izceļas ar ļoti, ļoti zemu sociālās atbildības sajūtu. Šo iztikušo vidū ir arī pensionāri ar augstām pensijām un daudzos gadījumos arī pieklājīgām algām. Viņu ienākumi ir vismaz 300 lati mēnesī uz personas. Es pazīstu vienu pensionāru, kurš beidza strādāt ienesīgu darbu 80 gadu vecumā. Viņa ienākumi, kur ieskaitīta pensija, kā arī maksājumi par pretestības darbību un vairākiem gadiem Gulagā, ir ap 500 latiem mēnesī.

Iztikušie un turīgie dzīvo apmēram tāpat kā vācieši premjera Ludviga Erharda saimnieciskā brīnuma laikā. Iztikušie Latvijā ir vispirms iemācījušies labi strādāt un vairāk pelnīt, labāk paēst, un tad modīgi apģērbties. Viņus redz Rīgas centra ielās un veikalos.

Turīgākie no viņiem ir tikuši pie jaunas savas, uzņēmuma vai kādas valsts iestādes automašīnas. Ka pēdējo nav tik maz, liecina auto sastrēgumi Rīgas ielās (katram trešajam latvietim esot braukšanas atļauja). Taču inflācijas vilni uz augšu uzsita turīgo cenšanās uz parāda nopirkt atjaunotu dzīvokli, salabot savu māju, vai nopirkt jaunu. Gluži kā Erharda Vācijā!

Lai cik patīkama var likties iepirkšanās ar pieciešamu kredītu no bankas, kurai aizmugurē ir kāda no bagātām skandināvu bankām, tā paātrina cenu celšanos. Arī to varēja diendienā izjust Rīgā šīs vasaras beigās. Līdz ar straujāko cenu celšanos vairojās prasības inflāciju ierobežot un vairāk rūpēties par mazturīgo tautas daļu. Pieauga prasības ātrāk pacelt algas, pensijas un citus pabalstus, un mēģināt kontrolēt cenas administratīvi un ar piemaksām ražotājiem. Inflācijai kļūstot straujākai, visa saimnieciskā dzīve attālinās no normālas tirgus saimniecības principiem un prakses, bet valsts vairs nesedz ierastos izdevumus. Maz iegrožota, Latvijas tirgus saimniecība brauc ātri. Ātri braucot, tā iebrauc grāvī.

Ar stūrēšanu vien no grāvja izkļūt vairs nevar, un jāsāk veikt nepatīkamas lietas. Pašreiz jāatvieglo vezums, un jāvairo spēki, kas var to izcelt. Ja inflācija šodien jau sasniedz tādu divzīmju skaitli kā 12 procentus, maz ir to, kas var sev pietiekami pavairot ienākumus šajā līmenī vai augstāk. Tā prasības pēc inflācijas kontroles aug, bet reti kāds vēlēsies nest smagāku nastu. Tagad mēs labāk saredzam profesora Ulīna gudrību.

Pirms gada es visvairāk biju norūpējies par to, vai valdība spēj atgūt pietiekami daudz tautas uzticības, lai paveiktu samērā maigus inflācijas iegrožošanas pasākumus. Sīkie solīši pareizā virzienā, tādi kā ministru algu iesaldēšana, izrādījās nepietiekami Dažādu iemeslu dēļ valdība nav atguvusi, bet ir zaudējusi uzticību. Tās vairs nav, bet tā ir nepieciešama, lai saimniecība spētu funkcionēt gan privātā, gan valsts sektorā. Neticīgajiem skeptiķiem nesen sāka pievienoties arī tie, kuri vēl nesen bija ļoti apmierināti ar savām izredzēm tuvākā nākotnē.

Mazturīgo situācija pēdēja laikā pasliktinās. Cik tā ir slikta, to man ir grūti pateikt, jo pensiju un pabalsta lietas Latvijā ir ļoti sarežģītas. Zinu, ka ar zemu pensiju vai algu, tas ir, ap 100 latiem mēnesī, var nopirkt pārtiku, bet maz ko vēl citu. Bez zemas pensijas ir arī dažādi pabalsti dažādiem mazturīgiem. Šī situācija izskaidro trīs parādības.

Pirmā ir vecāko pensionāru cenšanās izvietoties uz laukiem, kur dzīve ir vienkāršāka un lētāka. Otrā ģimenes atbalsts, kas papildina zemās algas un pensijas. Trešā ir pieaugoša prasība vairāk palīdzēt mazturīgiem vispār, vai pievērst īpašu ievērību atsevišķām grupām.

Pirmā gadījumā jāsaka, ka ne visiem ir iespējas iesaistīties naturālā saimniecībā un audzēt savu pārtiku. Otrajā gadījumā es dzirdu, ka ne visas ģimenes vēlas atbalstīt savus vectēvus un vecmāmiņas. Ienākumu līmeni ir grūti noskaidrot, jo tipiskam Latvijas pensionāram parasti ir vairāki ienākumu vai palīdzības avoti. Vēl vairāk. Es dzirdu arī stāstus par vecajām mātēm, kas cenšas uzturēt savus pieaugušos, slinkos dēlus un viņu tik ierasto dzērāju dzīves veidu. Atcerēsimies, ka šodien Latvijā darba netrūkst. Abos gadījumos es nesagaidu ne lielas, ne ātras pārmaiņas. Augstas inflācijas situācijā prasības pēc arvien jauniem pielikumiem kļūst asākas un var parasti pārsniedz valsts maksātspēju. Tas savukārt noved pie faktiski nesekmīgiem valsts iestāžu centieniem regulēt saimniecisko dzīvi.

Šajos apstākļos valdības aicinājumi krāt un taupīt tiek iztulkoti ka ieteikums skriet uz banku aizņemties naudu jauniem iepirkumiem. Kā saka mans kolēģis, profesors Juris Vīksniņš, tantiņa, kura, izdzirdējusi baumas par lata nedrošību to pati pavairo. Viņa izvelk pēdējos latus no pagultes un skrien uz banku nopirkt dolārus.

Šajā neticības, šaubu un nedrošības gaisotnē dažādi priekšlikumi uzlabot saimniecisko politiku tiek apšaubīti gan kā nepietiekami, gan nederīgi, gan kā vienkārši nepārdomāti un pietiekami neapsvērti. Tos visus šeit apskatīt nav iespējams. Visi ieteikumi mēdz būt saistīti ar tīri politiskiem, pat demagoģiskiem mērķiem. Tos jāpārskata un jāvērtē ļoti uzmanīgi, jo to saimnieciskā efektivitāte var būt gan pretrunīga, gan pārsteidzoši maza. Šeit apskatīsim tikai dažus.

Par strauju saimniecisko izaugsmi pašreiz nav runas. Jādomā gan par īstermiņa programmām, piemēram dažādiem pabalstiem, gan ilgtermiņa apsvērumiem pensiju lietās tam laikam, kad tauta būs novecojusies vēl vairāk un pensionāri dzīvos ilgāk.

Steidzami un ticami jāsamazina lieli un mazi, nevajadzīgie valsts izdevumi. Savā laikā es pats esmu piedzīvojis gan treknus, gan liesus gadus. Man nav ne mazāko šaubu, ka daudzus valsts izdevumus Latvijā var samazināt par 10 procentiem. Nedrīkstam sajaukt izdevumus ar ieguldījumiem. Protams, jāturpina nopietni ieguldījumi izglītībā un pētniecībā, kaut vai Gaismas Pils būvē. Eksporta pieaugums jāveicina, tieši un netieši, ar piemērotu nodokļu politiku. Šo grūto darbu ir jāveic Latvijas tautas pārstāvjiem apstākļos, kad par to nepastāv vienotu uzskatu. Atcerēsimies, ka nodokļu politika parasti ir katrai tautai unikāla, veidota saskaņā ar tās sociālām vērtōibām un tās vēsturisko pieredzi.

Pašreizējais tautas īgnums ir ļāvis pacelties veciem aizspriedumiem pret uzņēmējiem, viņu darbību un īsto vai iedomāto peļņu. Gluži iespējams, ka situācijas uzlabošanai nav vajadzīgi dažu iekārotie, tā sauktie progresīvie nodokļi, bet nopietnāki centieni samazināt neražīgus ieguldījumus nekustamos īpašumos. Tiem priekšlikumiem es principā piekrītu. Man daudz vēlamāka man liktos tāda nodokļu politika, kas veicina un vairo ieguldījumus ražības celšanā. Tāpēc man jājautā, ko dara īpašumu pārdevēji ar saņemto naudu un peļņu. Vēl interesentāks jautājums ir to, kur valsts ņems un izlietos jaunus nodokļus.

Gudrais ekonomists, bagātais uzņēmējs un izdarīgais politiķis Aigars Štokenbergs ieteic vairākus soļus valsts politikas izlabošanai. Ar mazu atkāpi no tirgus saimniecības principiem viņš vēlas uzlikt papildus nodokļus 3000 bagātniekiem. (Kādi 300 no tiem ir miljonāri). Man nav šaubu, ka pašreiz šai idejai ir potenciāli ļoti liela atsaucība mazturīgo aprindās. Ja arī Štokenberga priekšlikums tiktu saistīts ar noteiktām programmām, piemēram, lai apgādātu mazdzirdīgus bērnus ar dzirdes aparātiem, reālā dzīvē sastapsimies ar jo augstām citām prasībām pacelt nodokļus vairāk un iekasēto naudu izmantot visām iespējamām vajadzībām. Pirmā vietā tur būs atbalsti trūcīgajiem, varbūt pat visiem vai vairumam no pensionāriem. Taču paraudzīsimies uz šo nodokļu raksturu un iekasēšanu. Kad pēckara Rietumvācijai likās nepieciešami īslaicīgi nodokļi ienākumu izlīdzināšanai tautā, to izdarīja ar viegli saprotamu un vienkārši savācamu pastmarku nodokli. Šis nodoklis nekavēja citus ierosinājumus un lēmumus saimnieciskā politikā. No manas puses, līdzīgi vienkāršs un trūcīgiem noderīgs būtu ārzemēs jau daudzkārt par labu pierādījies lēmums atcelt nodokli uz pārtikas produktiem un zālēm. Pirms pāris gadiem Štokenbergs par šo ieteikumu man iebilda, ka to, lūk, valdība nevarot atļauties. Šodien palīdzēt trūcīgākajiem ir jau nonācis augstākā prioritātē.

No šim pārrunām ir pagājuši divi gadi. Šajā laikā situacija ir strauji pasliktinājusies. Mēs esam nonākuši pie nopietnas šķelšanās Latvijas sabiedrībā, ko pasliktina padomju laika solījumi par agrām un augstām pensijām un citiem labumiem. Atgriežamies pie Štokenberga minētajiem 3000 bagātniekiem. Jājautā, cik augsti un kādi ir viņi ienākumi. Jājautā arī, vai no iecerēto virsnodokļa varēs viegli izvairīties ar ienākumu pārcelšanu uz citu valsti. Jājautā vai to vispār varēs piedzīt samērā lēti. Jājautā, cik augsts šis nodoklis varētu būt. Štokenbergs neieteic “aplaupīt” bagātniekus. Ja vēlamies no katra bagātnieka iekasēt 2000 latu (vairāk kā 4 000 dolāru) lielu papildnodokli gadā, tad tas man liekas praktisks maksimums. Pat zemāks virsnodoklis veicinās ienākumu bēgšanu un kompromisus noteikumos par nodokļu aprēķināšanu. Skatoties no otras puses, mēs šeit saredzam 6 miljonus latu papildnodokļu ienākumus valstij. Savācot visus 6 miljonus, jājautā, kam tos dot. Latvijā ir miljons iedzīvotāju, kas jau tagad vēlas lielākas pensijas vai pabalstus. Sešus latus katram, katru gadu? Pusmiljonam vistrūcīgako slānim, tiem, kuriem pabalsts būtu visvairāk nepieciešams, tā tad katram divpadsmit latu gadā? Laikam nē, jo būs arī citi, iespaidīgi gribētāji. Un tos vērtēt iznāks strīdīgi un dārgi.

Sekmes lielā mēra noteiks valsts saimnieciskās politikas mērķtiecība un, kā jau teicu, tautas uzticības līmenis valdībai. Valstī, kur, kā atklāti runā, krietna daļa no valsts pirkumiem tiek nevajadzīgi iztērēti, un kur desmitā tiesa no valsts pasūtinājumu naudas aiziet koruptiem kungiem, tautas uzticības jautājums būs kardināli svarīgākais. Šai ziņā es piekrītu Štokenbergam, un ieteicu visaugstāko prioritāti piešķirt redzamai un ticamai korupcijas apkarošanai un valsts izdevumu samazināšanai. Te ir lieliskas iespējas uzlabot ekonomiskos apstākļus visā valstī un atjaunot tautas uzticību valdībai.

Mērķtiecīgai politikai un uzticamībai ir jāiet roku rokā. Tikai abas kopā man dos cerības uz labvēlīgiem, visai tautai piemērotiem atrisinājumiem.

4 komentāri:

Anonymous teica...

Vēlos pateikties Lapo Micro Finance par aizdevuma piešķiršanu. Mani vairākkārt pievīla, mēģinot saņemt aizdevumu, līdz es saskāros ar Lapo Micro Finance, kas man sniedza aizdevumu 23 000 USD vērtībā, lai rūpētos par savu slimo bērnu. Ja jums šodien ir vajadzīgs īsts aizdevējs, sazinieties ar Lapo un neļaujiet sevi apmānīt. Sazinieties ar e -pastu: lapofunding960@gmail.com
Whatsapp +447883183014

Anonīms teica...

Sveiki visi!
Es esmu privāts aizdevējs, es piedāvāju aizdevumu 2% apmērā, tas ir likumīgs uzņēmums ar godu un atšķirību, mēs esam gatavi jums palīdzēt jebkurā jūsu finansiālajā problēmā, mēs piedāvājam visa veida aizdevumu, tāpēc, ja jūs interesē šis aizdevuma piedāvājums lūdzu, sazinieties ar mums pa e-pastu: (christywalton355@gmail.com) Norādiet arī tālāk norādīto informāciju, lai mēs varētu nekavējoties turpināt aizdevumu.

Vārds:
Nepieciešamā summa:
Ilgums:a
valsts:
Aizdevuma mērķis:
Mēneša ienākumi:
Telefona numurs:
Sazinieties ar mums, norādot iepriekš minēto informāciju pa e-pastu: christywalton355@gmail.com
Ar cieņu jums visiem.

Anonymous teica...

Sveiki visiem, man ir melojuši tik daudzi uzņēmumi, kas ir apgalvojuši, ka ir īsti aizdevēji, bet visas manas pūles ir bijušas veltas, esmu zaudējis vairāk nekā 3500 eiro viltus aizdevējiem, kuri apgalvo, ka viņi nav. Līdz brīdim, kad mans draugs iepazīstināja mani ar īsto aizdevēju, ar kuru es sazinājos, un es veiksmīgi saņēmu no viņa aizdevumu tikai 48 stundu laikā, es ieteiktu ikvienam, kurš meklē aizdevumu, bez bailēm sazināties ar viņiem pa e-pastu: lapofunding960@outlook.com
Whatsapp +447883183014

Anonymous teica...

Es dzīvoju Nīderlandē un vai šodien esmu laimīga sieviete? Es teicu sev, ka es ieteiktu jebkuru aizdevēju, kas varētu mainīt manu un manas ģimenes dzīvi ikvienam, kurš meklē aizdevumu. Ja jums ir nepieciešams aizdevums un esat 100% pārliecināts, ka atmaksāsit aizdevumu, sazinieties ar viņiem šodien pa e-pastu: lapofunding960@outlook.com