Sestdienas abi gali: zaļais un baltais

Sestdienu, kā jau Andris iepriekš ieminējās, bijām iecerējuši pavadīt "Andra zīmē", bet vismaz dienas sākums gluži tāds nesanāca. Piektdienas vakarā piezvanīja Zigrīda un izstāstīja par vēl vienu superizpārdošanu: tās notiekot tikai 2 reizes gadā, kad firma, kas apgādā dārgos veikalus ar kvalitatīvu virsapģērbu, izpārdod tos no noliktavas. Un katra no abām notiekot tikai vienu dienu no 7.30 līdz 15.00. Un tā viena esot šo sestdien. Viņa pati reiz esot par kādiem 45 dolāriem nopirkusi mēteli, kas Nordstromā maksā virs 200. Vai kaut ko tādu var laist garām? Ģimene, kurā ir taupīgie latvieši, nevar. Un, laimīgā kārtā, šī vieta bija mums pa ceļam, tikai tāds "sīkums" - 2 stundas agrāk jāceļas (Voldemārs to laikam man vēl nav piedevis...).

Aizbraucām, atradām, iegājām... un ieraudzījām, ka tur ir tikai sieviešu virsdrēbes. Īsti godīgi jau nav un Voldemārs pat jaunu biznesu ierosināja: blakus šitādiem vajagot kartinga trasi vai ko tādu ierīkot priekš nelaimīgajiem vīriešiem. Bet nu labi, cenas un izvēle bija tāda, ka viņi abi apsolījās paciest manu rakņāšanos un laikošanu un galu galā pat tīri ieinteresēti man līdzi klaiņoja, jo bija ko redzēt. No otras puses: nu ja, no mājām labu gabalu bijām projām un mums bija tās 2 liekās stundas - kur liksies. Priekš manis šis pasākums beidzās laimīgi: par 192 dolāriem nopirkti 4 virsdrēbju gabali (Zaras žaketīte vasarai, kašmira mētelis un divas virsjakas tūlītējai valkāšanai; koši zaļo redzēsit jau pavisam drīz).

Bet vispār sestdienai mums bija iecerēts ceļojums ar kuģīti pa Pugetzundu uz X salu (par to būs nākamais stāsts). Ceļojuma "ūdens daļa" sākās bildītē redzamajā Sietlas ostas 55.piestātnē (līdz Sietlai ir nepilnas stundas brauciens). Kaut ko no Sietlas bildēm esam jums jau iepriekš rādījuši, bet paši tā pa īstam iepazīties ar pilsētu neesam paspējuši: atliekam to vēl tālāk, šoreiz tikai līdz ostai. Sietla (līdzīgi gan esot ar daudzām piekrastes pilsētām) ir uzbūvēta no pašas ūdens līnijas augšup klinšainā krastā un vairums ielu patiesi ir perpendikulāras: vienas iet paralēli krastam līdzīgi kā terases, otras iet vai stāvus debesīs, tās taisnā leņķī krustojot. Mums, līdzenumu cilvēkiem, pirmā braukšanas reize augšup diez ko patīkama nelikās. Vienīgais - novērtējām automātiskās ātrumkārbas priekšrocības, jo tā labi notur autiņu stāvumā.

To, cik iespaidīga ir Sietla no ūdens puses skatoties varat redzēt paši. Piestātnē palika citi kuģīši - aptuveni tikpat lieli kā mūsējais (ap 200 pasažieru) un mūs gaidīja 55 minūšu brauciens pa zundu līdz X salai. Kaut dienu par saulainu nosaukt nevarēja, brauciens bija skaists un bildes sanāca labas (būs ko redzēt galerijā, kad pabeigsim aprakstu).

Sietla ir ģeogrāfiski tik ideāli izvietota zunda krastā, ka tās krasta līnija ir gara un osta līdz ar to liela - to vizuāli varējām novērtēt, kad iebraucām dziļāk zunda paplašinājumā. Protams, ostu izmanto arī nopietnāki kuģi par mūsējo. Attēlā redzat vienu no "parastajiem" prāmjiem, kas te kursē regulāros maršrutos daudzās zunda salas ar cietzemi savienojot. Ar tādu vēl braukājušies neesam, bet gan jau...

Mūsējam blakus bija pietauvots arī tāds eksotisks braucamais kā ūdens taksītis. Par cenām un tamlīdzīgām lietām neko vairāk nezinām, bet mums patika, tāpēc nobildējām. Tos varbūt lieto regulāros reisus nokavējušie... Ja būtu vasara, zunds noteikti būtu balts no jahtu burām un mazo privāto kuģīšu siluetiem, jo arī tagad to bija diezgan daudz ūdenī, bet ļoti daudz - piestātnēs.

Te mazs skats uz mūsu kuģīša augšējo klāju, ko mēs bijām izvēlējušies braucienam. Vēl jau abi ar Voldemāru jūtamies ļoti omulīgi, jo pārējie pasažieri nezkāpēc vispirms sēdās apakšējā klājā. Vēlāk arī te bija pilns. Drusku var redzēt arī manu jauno jaciņu, bet kas mums ir rokās? Beidzot Starbucks kafija! Jā, tā te ir visur, bet līdz šim mēs bijām "turējušies kā vīri" un iztikuši bez tās. Šodien Voldemārs mūs pavedināja: diena tomēr bija drēgna (tikai pāris grādu virs nulles un bez saules), prāmis piestātnē jāgaida minūtes piecpadsmit un tieši blakus kārdinoša silta kafija... Tagad zinām arī kaut ko par tās cenām: vismazākā (tall - mēs teiktu parasta lieluma) papīra glāze ar latte kafiju maksā mazliet zem 2,5 dolāriem). Garšoja labi.

Brauciena laikā, protams, grozījām galvas uz visām pusēm, jo Sietla bija visapkārt: gan līkumotajos zunda krastos, gan salās. Šajā bildītē stāvais krasts tīri labi redzams. Intersanti, ka šeit lielās ēkas ir pašā krastmalā, bet tālāk stāvumā krietni mazākas. Droši vien kaut kāda doma tur ir. Un droši vien ir ļoti skaisti dzīvot stāvajā krastā ar skatu uz nerimstošo kustību zundā.

Visskaistākie un iespaidīgākie jau laikam ir kontrasti: vispirms mirdzošie Sietlas centra debesskrāpji, tad lielās ēkas, tad aizvien mazākas, līdz jaukā bākas mazēka: gluži kā no pasakas vai vēstures grāmatas izkāpusi. Un tas viss mainās acu priekšā pusstundas laikā, un tas viss saucas "Sietla".

Mūsu vizīte X salā ilga aptuveni 2 stundas un liels bija mūsu pārsteigums, kad atgriežoties pavērās balti pūkainais skats uz kuģīti. Laika prognozētājiem te neiet daudz labāk kā Latvijas kolēģiem, tāpēc viņu teiktajam, ka sestdienas pēcpusdienā arī pie mums iespējams sniegs, nebijām noticējuši. Bet izrādījās, ka šoreiz viņi bijuši pat ļoti precīzi. Skaisti.

Šī nav melnbaltā bilde, te tikai labi redzams, kā bija izmainījies krasts atpakaļceļā: no zaļuma vairs ne vēsts, visi jumti balti un arī koki skaisti piesniguši. Jo sniegs no debesīm patiešām "gāzās" lielām pikām. Tagad mēs saprotam, kā kalnos var sasnigt tādi daudzumi, kā redzam TV, jo šis "gāziens" ilga varbūt minūtes desmit, bet rezultāts iespaidīgs. Garām braucot mums patika vērot arī stāvus lejup ejošās ielas: tik skaisti baltas un platas ka slaloma trases atgādināja. Drīzāk nobrauciena, palaboja Voldemārs un mēs atcerējāmies to, ka stāvvietā mūs gaidošajam pelēcītim joprojām vasaras riepas un mūs "uzbrauciens" gaida... Diez ko laba tā sajūta nebija vis.

Te redzams, cik sniega bija Sietlas centrālajā daļā, kad izkāpām no kuģīša. Mums par prieku, lielās ielas nebija sniegainas, jo satiksme te ir nepārtraukta. "Vien tāda neliela putriņa", piezīmēja Andris (pie stūres). Stāvajos kāpumos augšā tikām vien ar vieglu sirds drebēšanu: nebija slidens. Un - kad no Sietlas tikām ārā, mazinājās arī sniega daudzums, pie Takomas no tā vairs nebija ne vēsts un mūsu pusē Takomai ceļš jau bija sauss - lielais melnais mākonis visu savu balto pūkainumu bija Sietlā izbirdinājis.

Bet beigsim ar to pašu ar ko sākām. Mēs visi trīs tagad ar smaidu varam sacīt, ka zinām, kāpēc visos veikalos pēdējā laikā lielās izpārdošanas: laikam šo kravu ienākam gaidīja! Tie, kuriem nav slinkums, vispirms var savā atmiņā atsvaidzināt, cik tad īsti liels jūras konteiners ir un tad mazliet paskaitīt: cik uz klāja ir "kolonnu" un cik "rindu" ar konteineriem... - būs mums atkal kādam laiciņam ko pirkt. Jo situācija šeit daudz neatšķiras no Latvijas: vairums nepārtikas preču nāk no Ķīnas vai citām Āzijas valstīm, preces ar lepno uzrakstu "Made in U.S." ir reti sastopamas. Ko gan mēs bez viņiem darītu un mugurā vilktu?