Vecāku sapulce Pjualapas gaumē

Jau pirms pāris nedēļām pa pastu saņēmu glītu kartiņu ar uzaicinājumu piedalīties Pjualapas vidusskolas vecāku sapulcē (nu ja, mēs Latvijā šo pasākumu tā saucam, man kartiņā gan bija rakstīts: Parent Conference Night - intriģējoši izklausās). Gan adrese glīti uzrakstīta, gan laiks: no 5 līdz 8 pēcpusdienā, ar norādi - varat ierasties tikos, cikos jums ērtāk šajā intervālā. Arī interesanti. Bet es tomēr sajutos kā tipisks Latvijas skolēna vecāks un nolēmu uz sapulci nebraukt.

Bet tad, vienā no reizēm, kad tikos ar Lisu, viņa man tieši un vienkārši pajautāja: Tu taču iesi uz vecāku sapulci, vai ne? Man drosmes pietiek, godīgi atbildēju, ka netaisos gan. Tad viņas uzacis tā kā dusmīgi savilkās un viņa teica, ka man vajagot aiziet gan. Kas tad nu? - es nodomāju. Un Lisa tūdaļ arī paskaidroja: skolotāji gribot redzēt gudrā Voldemāra vecākus. Pret tādu pamatojumu, protams, es pretī noturēties nevarēju - jāparāda ar šiem Voldiņa lieliskā māte!

Bet lai nu ir vēl viena atkāpe. Jau tad, kad atbraucām, Lisa mūs brīdināja, ka teorētiski mēs "bērnu" (jo nav 18) vienu nekad mājās atstāt nedrīkstam. Ja kāds ziņotu par šādu mūsu noziegumu, policija bērnu "izņemtu" un mums būtu krietna skaidrošanās. Tas ir arī iemesls, kāpēc arī dzīvokļa atslēgas mums iedeva tikai 2 - katram vecākam pa vienai, jo "bērns" taču nevar viens kaut kur iet vai nākt. Te tā ir noteikts. Tiesa gan, dzīve ir dzīve un arī citi vecāki ik pa laikam kaut kur izskrien, ne tikai mēs...

Arī attiecības ar skolu ir nopietnas: jau piesakoties es parakstīju kaudzīti visādu papīru. Bet skola par mums, vecākiem ik pa laikam atceras. Vairākas reizes pa pastu esmu saņēmusi skolas "avīzīti" ar informāciju vecākiem par dažādām lietām un termiņiem, brīvdienām u.tml. Arī par datumiem, kad skolēniem tiks izsniegti sekmju kopsavilkumi, lai viņi nevar "aizmirst" tos vecākiem atrādīt. Vienu saņēmu, šķiet, oktobrī, otru pavisam nesen. Jāsaka, tīri interesanta tā avīzīte, var uzzināt noderīgas lietas par skolas dzīvi.

Nopietni šeit attiecas arī pret laika apstākļiem un cenšas būt gatavi ārkārtas situācijām. Piemēram, esmu saņēmusi jau vairākus "skolas automāta" zvanus ar atgādinājumu, ka ziema tuvojas un katru rītu, pirms doties uz skolu, ir jāieslēdz televizors, jo, ja ceļi ir apledojuši vai kas tamlīdzīgs - skola tiek atcelta (vai sākas vēlāk) un par to tiek ziņots vietējos TV kanālos, būšot arī "automāta zvans".

Vienu vakaru tas pats "automāts" man pazvanīja un ziņoja, ka mans dēls neesot bijis skolā. Lai es zīmi uzrakstot. Tad gan man jocīgi kļuva: es biju domājusi, ka Voldiņš ir skolā. Kad no universitātes atgriezos mājās, jautāju. Voldemārs apmulsa ne mazāk kā es - viņš esot bijis skolā un ne minūti nevienai stundai neesot nokavējis. Otrā rītā pats gāja uz administrāciju skaidroties, šie atvainojās un kļūdu izlaboja. Tagad man šķiet, ka tā būtībā ir svarīga lieta: vecāki uzzina, ja kas ne tā ar apmeklējumu.

Trešdienas vakarā tikmēr čammājos un grozījos pa māju un universitāti, kamēr ap sešiem tomēr ierados skolā. Jau durvis atverot, bija dzirdams krietns troksnis, tā virzienā arī devos. Netālu no ieejas stāvēja kaudzīte ar "kartēm" - jūs redzat dzeltenās lapas vienu pusi. Tur labi redzams, kā 5 vai vairāk rindās sakārtoti numurēti galdiņi. Lapas otrā pusē bija visu skolotāju uzvārdi un norāde, pie kura galdiņa tad katrs sēž.

"Sapulces" tās tipiskajā latviskajā izpausmē (vecāki rāmi sēž, klases audzinātājs stāsta kaut ko...) nebija. Norādītajā laikā skolotāji rātni sēdēja norādītajās vietās un gaidīja vecākus. Ikviens vecāks varēja iet pie ikviena skolotāja (nu labi, vispirms, vairumā gadījumu, bija rinda jāizstāv) un 5 minūtes aprunāties par sava bērna sekmēm un tamlīdzīgi. Pa pastu atsūtītajā zīmītē bija norāde, ka, ja vēlos ar kādu no skolotājiem ilgāk parunāties, tad lai vienojamies par atsevišķu tikšanos.

Tagad jau var saprast, kāpēc tāds troksnis bija: lielajā telpā bija izvietoti kādi 50 galdiņi, 2 skolotāji pie katra, tikpat vecāku pretī un šie runājas, plus vēl rindā stāvētāju čala. Interesanti, bet pirmajā brīdī nesapratu neko. Prātīgi ievilku elpu un sāku skolotāju sarakstā mani interesējošos 6 uzvārdus meklēt, tad otrā lapas pusē vilku krustiņus pie "īstajiem" galdiņiem un sāku pētīt rindu garumus.

Kad gribēju sākt meklēt vajadzīgos galdiņus, sapratu, ka neko nesaprotu, kaut kas nav kārtībā! Kas? Pēc brītiņa sapratu: "ar aci" nevar skolotājus no vecākiem atšķirt! Sēž galdiņam abās pusēs cilvēki un nevar viennozīmīgi redzēt, kurš ir skolotājs - visi normāli ikdienišķi glīti ģērbušies. Un otra "nenormālība", kad sapratu kurā pusē sēž skolotāji: teju puse ir vīrieši! Tas nu gan Latvijā nav redzēts. Tā kā man skolotāju saraksts bija, vienā brīdī abas ar Lisu veicām "pētījumu" - saskaitījām cik no Pjualapas vidusskolas skolotājiem ir vīrieši. Rezultāts: 37 no 84 sarakstā minētajiem. Un krietni gados vien daži. Man tas šķita pārsteidzoši, bet Lisa nevarēja manu izbrīnu saprast, tas taču esot normāli!

Tālāk vēl trakāk: no Voldemāra 6 skolotājiem 5 ir vīrieši! Mājās bijām runājušies par skolas lietām, bet es nekad nebiju šādā griezumā paskaitījusi. Kaut kas laikam skolu sistēmā šeit ir citādi nekā Latvijā. Padomāšu un kādā brīdī Lisai vai vēl kādam citam apjautāšos.

Gandrīz 2 stundu laikā, ko pavadīju skolā, parunājos ar 5 Voldemāra skolotājiem. Pie sestā nepaspēju, jo rinda bija par garu un pulkstenis jau strauji tuvojās astoņiem. Apžēlojos par kolēģi, jo man jau nekā īpaša ko pārrunāt nebija. Un būtībā jau tā arī notika, kā Lisa iepriekš sacīja: ar skolotājiem apmainījāmies komplimentiem gan par to, cik man gudrs dēls, gan - cik viņi labi māca un kā Voldemāram te patīk iet skolā...

Viss cits Voldiņa skolas dzīvē arī 2 semestrī laikam paliks kā bija, bet ķīmijas skolotājs sacīja, ka "parastais" līmenis viņam esot par vieglu, lai pārejot uz "honour". Droši vien tā būs jādara. Ja par Voldemāra sekmēm matemātikā un ķīmijā nebrīnos, jo tās viņš ir mācījies Latvijā, tad ļoti patīkamas bija franču valodas skolotāja uzslavas - Voldiņš esot krietni pāri visiem. Bet viņš taču arī sāka no nulles un pat nedēļu vēlāk! Jā, eiropiešiem jau valodas padodoties, piezīmēja skolotājs.

Kā jau jūtat no raksta: es pašlaik joprojām jūtos kā Vinnijs Pūks - smaidu ar visām iekšām. Jā, bija gan labi uz tādu "sapulci" aiziet. Protams, paspēju palūrēt arī citu vecāku līdzi paņemtajās sekmju lapās: ne visiem tie burtiņi bija tik skaisti un pie skolotāju galdiņiem brīžiem arī nopietnas sarunas risinājās. Es nezinu, cik procenti vecāku apmeklēja pasākumu, bet burzma bija liela un šeit jau skološanās būtība tiek saprasta citādi: tā ir skolēna un viņa vecāku atbildība. Vidusskolā katrs var izvēlēties un mācīties to, ko par savai nākotnei svarīgu uzskata.

Tiesa, ne PILNĪGI brīva ir izvēle. Ir skaidri noteikts, ka pēc 10.klases visiem ir jākārto 4 eksāmeni: lasīšanā, rakstīšanā, matemātikā un zinātnē. Nosaukumi patiešām ir tik vienkārši kā es uzrakstīju, bet to rezultāti ir nopietni: no tiem gan skolu reitingus nosaka, gan uz to pamata augstskolā uzņem. Jā, augstskolas var noteikt papildu prasības dažādām specialitātēm, bet pamata rādītāji ir šo - 10.klases eksāmenu rezultāti.

Un ko tad skolēni dara 11. un 12.klasē? Noteikti jūtas labāk nekā mūsējie. Tiek uzskatīts, ka pēc 10.klases tiek nolikti "vispārējās izglītotības" līmeņa noteikšanas eksāmeni un 2 pēdējos vidusskolas gados viņi pastiprināti mācās tieši to, ko tālākajā dzīvē vajadzēs: no specifiskām strādnieku profesijām līdz visaugstākajai matemātikai. Interesanti, jau vidusskolā var gan par aviācijas tehniķi, gan lidotāju sākt mācīties un pat pirmās lidošanas licenzes iegūt (redz ko Boeinga tiešs tuvums nozīmē!).

Tie, kuri gatavojas augstskolai, pastiprināti mācās savas, augstāka līmeņa matemātikas vai citus priekšmetus. Amerikā ir tāda īpatnība kā "running start" - jau vidusskolas pēdējās klasēs var sākt mācīties priekšmetus, kas vēlāk tiek augstskolu atzīti un ieskaitīti. Tā čaklākie un spējīgākie arī augstskolā tiek ātrāk uz priekšu vai dziļāk izvēlētajā jomā iekšā. Piemēram, Pjualapas vidusskolā varot kādus 12 priekšmetus augstskolas pirmo kursu līmenī apgūt. Pagājušajā gadā skolu esot beidzis viens patiesi izcilais, kas kopā ar vidusskolas diplomu, saņēmis arī apliecinājumu nokārtotiem 8 (!!!) augstskolas studiju kursiem.

Nežēlīgi loģiska man šķiet šejienes izglītības sistēma: tie, kuri grib mācīties, var ātri un tālu uz priekšu virzīties, kuri negrib, mācās mājsaimniecību vai kādas praktiskas lietas. Vidusskolas līmenī matemātikai vien ir vismaz 4 līmeņi (plus apmēram tikpat augstskolas līmeņa matemātiku) un tas nozīmē, ka skolotājam vienā stundā ar aptuveni līdzīga līmeņa un interešu skolēniem jāstrādā. Bet viņi visi mācās 10.klasē un pavasarī kārtos vienādu eksāmenu.