Zvērīgā svētdiena

Pēc trakās iepirkšanās piektdienas, sestdienu laiski pavadījām mājās, tomēr jau uz vakarpusi abi ar Andri kļuvām nemierīgi: ko darīsim, kurp dosimies svētdien? Viennozīmīga paziņu ieteikuma šoreiz nebija, tālab sākām rakāties pa internetu. Labas lietas te visapkārt ir visādas, taču palikām pie Northwest Trek Wildlife Park (latviski sauksim to par savvaļas dzīvnieku taku). Kāpēc tieši šis? Nav tālu (pusstundas brauciens) un arī laiku sola labu - var pa āru staigāt. Pilsētu iepazīšanu atkal atstājam nepatīkamākam laikam. Kāpēc bildē atkal Rainīrs? Pirmkārt, tāpēc, ka tas mūs joprojām fascinē ar savu milzonīgo skaistumu, otrkārt - tāpēc, ka bildēts no mūsu galapunkta (tas ir pusceļā uz Rainīru - iepriekš šai iebrauktuvei kā jau nezinātāji bijām garām paskrējuši).

Kā bildītē var izpētīt, arī šodien mums nācās no krietnas naudas summiņas šķirties - biļetes maksāja 40,50... Mūsu iepirkšanās stāsta komentos Ingūna ziņkārīgi piezīmēja, ka gribēs gan mūsu novembra tēriņu sarakstu redzēt. Es gan diez kā negribēšu (jo atkla būs pārtēriņš, bet ne jau tāpēc mājās pie loga atlikušos mēnešus sēdēsim). Galvenais - noteikti nenožēlojam lieliski pavadīto svētdienu! Te ar mazu skaudību atceros Maijas un Venerandas Pārlielupes bibliotēkas emuārā rakstīto par ceļojumu uz Londonu: tur muzeju apmeklējumi ir bez maksas...

Kas un kā te notiek? Nu nav gluži tā, kā nosaukuma latviskojumu burtiski iedomājoties: ka mežā ir taciņa, pa kuru par paieties, cerībā dzīvs iznākt ārā. Te viss notiek īsti amerikāniskā vērienā.Kartītē redzams, gan 8 km garais autovilciena aplis, kurā var vērot lielos zālēdājus (pa labi), gan kājāmgājēju takas plēsoņu un šiverīgo zvēriņu apskatīšanai - mudžeklis kreisajā pusē. Autovilciena ceļš vijas caur mežu, pļavām, purviņiem, augšup un lejup. Braukšana ar privāto auto te nav atļauta. Novietojām savu pelēcīti stāvvietā un devāmies uz "pieturu".

Vasarā autovilcieniņš ceļā dodas ik stundu, nesezonā (kā tagad) - reizi pusotrā stundā. Brauciens ir aptuveni 55 minūtes garš. Atceroties šejieniešu rūpes par apkārtējo vidi, īpaši nebrīnāmies par to, ka autovicienu darbina elektromotors. Autoceļš ir gandrīz tieši pārvietošanās līdzekļa platumā un var tikai apbrīnot tā šiverīgās vadītājas: jaunas sievietes, kas spēj ne vien trīsvagonu tizleni (lai viņš man piedod) pa kalnaino un līkumaino celiņu izgrozīt, bet arī mikrofonā nepārtraukti stāsta visu ko, kā arī uz ceļam tuvāk vai tālāk pēkšņi parādījušajamies dzīvniekiem norāda...

Tā ir šī parka unikālā specifika, ka visāda lieluma zālēdāji un putni te brīvi pārvietojas ap 170 ha plašajā teritorijā un nekad nav īsti zināms, kurš un kur parādīsies. Šī bija mūsu laimīgā diena - redzējām praktiski visus. Bija gan tieši pa ceļu klejojoši, gan uz vai tā malās atlaidušies, gan starp kokiem kā ēnas ziboši. Protams, te nevaru īpaši daudz bilžu salikt, bet, kad Andris sakārtos galeriju, vēl vairāk no mūsu redzētā "zvērīgā skaistuma" tiks arī jums. Interesanta ir arī parka kopējā filozofija: te ir šajā apkārtnē sastopamie dzīvnieki, nekāda "importa".

Ja rūpīgi ieskatās iepriekšējā bildītē, tad ezera otrā krastā redzamie punktiņi ir bizoni - vieni no kolorītākajiem Amerikas "iedzimtajiem" un tā nu iznāca, ka ar tiem un lielo Kanādas zosu baru, sākās mūsu skaistie skati. Saulainajā rītā bizonu bars lieliski jutās ezermalas pļaviņā.

Jau iepriekš, protams, ir būts zoodārzos un visādas kalnu kazas redzētas, bet šjienietes ir neatvairāmas: baltas un pūkainas, tā vien gribējās tās tuvāk pievilināt un paglaudīt... Nesanāca. Bija, protams, arī "klasiskā" pelēcīgā versija ar gredzenā sagrieztajiem ragiem - tās redzēsiet galerijā.

Lielie un graciozie skaistuļi brieži šodien izrādījās visā savā godībā: gan pa vienam, gan pa diviem, gan krientākā bariņā (kurš rāmi gulēja uz ceļa un visai negribīgi ceļu padeva). Karaliski dzīvnieki, sabildējām krietni. Ceļa malā redzējām arī briežu nomestos ragus. Mūsu šoferīte gan atzinās, ka tā ir "instalācija" - šī gada ragi vēl bija pie to valkātājiem. Šos viņi saliekot, lai labāk izskatās, jo bērneļi un normāli cilvēki jau tādus dabā nav redzējuši (nu ja, te manī bijusī GNP darbiniece pamodās un palepojās ar tajos gados redzēto).

Arī ne mazāk graciozo, kaut augumā sīkāko stirnu bija daudz. Bet šeit, kaut miglainu, ielieku jauko buciņu badīšanās bildi: tādas lietas nemaz tik bieži nevar redzēt, tālab nav brīnums, ka arī fotogrāfam roka notrīcēja. Bet stirniņas bija tik ziņkārīgas, ka gan pa vienai, gan pulciņos ik pa brīdim ceļa malās bija manāmas (būs galerijā). Nu jau kā zinātāja, varu sacīt: galerijas bildes papētiet rūpīgi, jo tās bija divu veidu - ar balto un ar tumšo asti. Mēs abus veidus sabildējām.

Alnis jau nu gan ir pietiekami liels zvērs, lai kaut kāda autovilciena un ziņkārīgu skatītāju dēļ kājās neceltos. Labi, ka viņš (nu labi, alnene) nebija uz ceļa atgūlies. Voldemārs smaidīja par aļņa šķietamo lempīgumu (teica, ka šito gan laikam Redīss varētu noķert...), līdz izdzirdēja šoferītes teikto, ka alnis var nirt līdz 2,5 metru dziļumam un peldēt ar ātrumu, kādu attīsta 2 vīru airēta kanoe laiva. Visu cieņu, teica Voldemārs. Vienīgi tā arī neizdomājām, ko šis tai ūdenī dara.

Braucienam atvēlētās 55 minūtes aizskrēja nemanot, galvu uz visām pusēm grozot. Pēc tam devāmies kājāmgājienā pa kodīgāko vai šiverīgāko zvēru voljēriem. Tie nebija ne tuvu tik plaši kā zālēdājiem, bet izskatījās ne vien priekš mums glīti, bet arī ērti un pārdomāti priekš zvēriņiem. Tā jau ir, ka daļa plēsēju ir nakts vai vismaz tumsas dzīvnieki, tālab daļa, ērti ieritinājušies, gulēja savās midziņās - te jūs redzat kaut ko caunai līdzīgu (rakstīts bija: fisher), bet tikpat saldi gulēja arī upes ūdri.

Un kurš pazīst šo? Kad nosaukumu mājās iztulkoju (wolverine), izrādījās, ka tas ir arī latviski (vēsturiskajos darbos?) pieminētais tinis jeb āmrija. Tīri smuks, bet tomēr mazliet lielāks, nekā gribētos mežā satikt un ļoti aktīvs: visu laiku ņēmās un lodāja pa voljēru, Andris krietni nopūlējās, līdz kaut cik pieņemami kādu no šīs ģimenītes pārstāvjiem kadrā noķēra.

Bija arī fotogēnisku jenotiņu pārītis (tos galerijā redzēsiet), bet šeit ielikām bildes ar dzīvniekiem, par kuriem dzirdējuši ir vai visi, bet dabā gan tie (un labi vien ir) Latvijā nav sastopami: skunksus. Kā ar to smaku, nepārbaudījām, bet viņu krāšņums ir visai dīvaini uzbūvēts. "Figūra" kā butei: milzīgi plata plakana (trekna?) mugura uz īsām līkām kājiņām. Likās, ka viņi ir tik lempīgi, bet ar kadrā iedabūšanu atkal gāja grūti.

Šis sunītis mums tīri jauks un mīlīgs izskatījās, bet gluži patiesība tā laikam nav: kad bijām Šeltonā, Harijs sūdzējās, ka šie neuzmanīgus kaķus ēdot. Un arī Vilnis dažas dienas atpakaļ sacīja, ka šiem, savukārt, vakaros un naktīs iemigt "palīdz" tuvējā koijotu bariņa dziesmas. Diez ko omulīgi nav vis: mēs tās dziesmas arī paklausījāmies - speciāli ierīkotā pētnieku mājiņā, kur zvērus var binoklī vērot un ierakstītas viņu balsis klausīties.

Protams, arī bez pelēkajiem skaistuļiem vilkiem neiztikām. Atzīšos, atzīšos - lieliskā bilde, kurā mēs duetā ar vilku esam, nav gluži taisnība: tas bija izbāzts vilks vietējā informācijas centrā, kur mēs 15 minūšu videoinformāciju par parku skatījāmies. Bet es nevarēju noturēties nenofotografējusies.

Īstie vilki bija pārāk lepni, lai paši mums klāt nāktu: tos vispirms redzējām pētnieku mājiņas tālskatī, tad no skatu punkta. Viņi laikam bija labi pabrokastojuši, jo visi četri skaistie pelēči bija ērti atlaidušies, un kāds pat saldi iemidzis. Bildējām un bildējām, jo neesam droši, ka Latvijas vilki ir tik skaisti sudrabpelēki kā šie.

Vēl mazliet tālāk bija voljērs, kurā laiski rosījās tā oranžā saimniece puma (cougar). Mums nekādi nelikās, ka viņa būtu pietiekami fotogēniska, nostāvējām labu brīdi, bet izcilāku kadru tā arī nesagaidījām. Interesanti: visu kaķveidīgo voljērus no skatītāju platformas šķīra krietna platuma grāvis ar ūdeni. Nu ja, zinām, kas kaķiem nepatīk.

Pēc brītiņa pie pumas atgriezāmies vēlreiz, cerībā, ka tagad gan... Un tad nu puma mums skaidri rādīja, ka iepriekš redzētā rosīšanās arī bija laime: tagad viņa gulēja, izklājusies kā oranža lupatiņa un viss.

Abpus pumai bija divējādo lūšu voljēri. Kas tie par divējādajiem? Nu ja, Latvijā ir to pašu vienīgo pie mums sastopamo tā īsti ieraudzīt nevar, kamēr šeit ir pat 2 šīs dzimtas pārstāvji: Lynx un Bobcat. Mēs gan vēl neesam tik izcili speciālisti, lai tos atšķirtu, tālab ieliekam tikai vienu bildi.

Nu jau gandrīz viss bija izstaigāts un apskatīts, no lielajiem zvēriem vien abu veidu lāči: melnais un grizli atlikuši. Protams, dikti gribējām izdaudzināto grizli lāci ieraudzīt. Bet viņš negribēja. Esot nez ko sagrēkojies un uz laiku "offlainā" - voljērs bija bēdīgi tukšs. Kompensācijai Voldemārs pie videozālītes grizli sīklāča nobildējās.

Kad nonācām pie melno lāču vojēra, ieraudzījām skatu, kas visai labi atbilst mūsu priekšstatam par to, ko lāči ziemā dara: abi iemītnieki bija saldi aizmiguši. Vienīgā šejienes "ziemas" īpatnība: diezgan zaļā zālītē... Tātad droši vien tas ziemas miegs vēl tomēr nebija, tikai tāds jauks pēcbrokastu...

Kad mūsu takas gals (burtiskā nozīmē) jau bija redzams, mēs ar Voldemāru pamanījām, ka vēl viena maza sānu taciņa nogriežas: pūču skatīšanas vieta. Kaut arī saulaini vēsajā dienā bijām jau krietni nosaluši (staigādami!), tomēr saņēmāmies un nenožēlojam. Galerijā būs visu 3 pūču veidu bildes, bet te pielieku "šķūņa pūces" (tā iznāca nosaukumu tulkojot) bildi. Tās esot naskas peļu ķērājas, bet to, ka pūce var būt tik skaisti "izkrāsota" nebiju varējusi iedomāties.

Vai tas gan varētu būt mūsu stāsts par dabu, ja tur neviena vāvere nepiedalītos? Laikam nevarētu gan. Mums pašiem jau likās, ka šoreiz būsim bez tām iztikuši, kad, jau rātni pelēcīša virzienā dodoties, no tuvējās (atvainojiet) atkritumu urnas tāda kā dauzīšanās atskanēja. Apstājāmies. Kā tad: sīkvāvere ar maizes gabaliņu no tā izlauzās ārā, uztusnīja (kā citādi, nesamais diezgan liels) tuvējā kokā un ļoti fotogēniski mielojās. Mēs darījām savu darbu: smaidījām un bildējām. Bet nu gan pietiks šai reizei. Gaidiet galeriju.