Voldemārs jau sāka rakstīt par mūsu "Ziemassvētku seriālu", es mazliet konkretizēšu un paturpināšu: gan par jau notikušo, gan vēl plānoto.
Vispār viss sākās jau 23.decembrī, kad man pēkšņi piezvanīja Dvaits un jautāja, vai mums angļu augļu kūka garšo. Es pieklājīgi un ieinteresēti atbildēju, ka, protams, interesē. Tad viņš vēl painteresējās: bet kā tad ar mūsu diētu? Uz ko man nekas cits neatlika kā atbildēt, ka no labas kūkas vienreiz gadā jau nekas dikti slikts mums nenotiks. Sekoja ielūgums ierasties pie viņiem piecos (saruna bija pāris stundas iepriekš). Ieradāmies. Un bijām superpatīkami pārsteigti par to, kā Lī bija izgreznojusi viesistabu. Nevaru aprakstīt to greznumu, daudz skaistu gaumīgu lietiņu: no supergreznas eglītes, līdz daudzām skulptūriņām, bet priekš manis visjaukākais šķita "Dikensa ciems" - tradicionālā izgaismoto mājiņu kolekcija (esmu te TV līdzīgas redzējusi, tās parasti pērk pa 1 gadā un kolekciju veido gadiem, tad piepērk arī kociņus, cilvēciņus..., kamēr ciemats gatavs). Super! Izskatījās, ka arī viņi abi bija priecīgi par mūsu apmeklējumu un sajūsmu. Omulīgi papļāpājām, iedzērām tēju ar dažiem našķiem un klusībā brīnījāmies, ka kūkas nav... Bet to saņēmām pēc mirklīša - dāvanas iepakojumā mājupnešanai. Labi, labi, tā mums nākamnedēļ noderēs.
24. decembris mums bija vissaspringtākais, bet ļoti patīkams: pussešos pēcpusdienās bijām ielūgti uz Ziemassvētku vakariņām pie Lisas "kreizī norvēdžan familī" (tā viņa pati sacīja). Ielūgumu saņēmām jau savlaicīgi un ar prieku, jo gribējām redzēt, kā tad te svin Ziemassvētkus. Lisas vecāku māja atrodas otrpus Sietlai, mazliet vairāk kā stundas brauciena attālumā. Arī šī māja mūs sagaidīja mirdzošā greznībā un te mājasmātes lepnums bija Ziemsvētku vecīšu statuešu kolekcija: kvalitatīvas, gaumīgas un daudz. Protams, netrūka arī visa cita: gaismiņu, vītņu, rūķu un visādu citu rotājumu. Un bija jau arī priekš kā, jo viesu pulks bija jo kupls: viņu trīs meitas ar ģimenēm (Lisa esot vecākā), abu Lisas vecāku māsas ar saviem tuviniekiem - krietns visu paaudžu pārstāvju pulciņš. Pie "pieaugušo galda" mūsu bija krietni vairāk par desmit un arī pie "bērnu galda" situācija bija līdzīga. Bet viss sākās ar "iesildīšanos" aptuveni stundas garumā: kamēr visi pamazām sabrauca (mēs bijām precīzi), varēja uzkost kādus mazus gardumiņus (piemēram, Lisas tēva paša kūpinātu lasi, dateles ar bekonu spāņu gaumē (jo viena no radiniecēm ir no Barselonas), zilā siera "ezīti" ar mandelēm...). Visi grozījās un omulīgi pļāpāja, bērni spiedza, skraidīja un maisījās... - kā jau priecīgi satikušies radinieki. Priekš saviem ģimenes locekļiem teikšu: visai līdzīgi tipiskam Bedrīšu pasākumam.
Ierodoties mēs, protams, tikām iepazīstināti ar visiem. Mūs patīkāmi pārsteidza Lisas mammas paziņojums iepazīstoties ar Voldemāru: pat Tevi es visu zinu!
Pēc brīža sekoja siltās vakariņas (lielisks cepetis, kartupeļu-siera sacepums, sparģeļi, svaigo salātu salāti un neiztrūkstošā siltā maizīte ar sviestu un ievārījumu). Bet kronis bija mazliet vēlāk pasniegtie tipiskie skandināvu deserti, no kuriem nevarējām atturēties: krēmkaka (jā, jā, tā to zviedriski sauc un izrunā, latviski es teiktu: kaut kas līdzīgs jogurta želejkūkai) ar ogu mērci un Lisas tēva (!) gatavotie gardumiņi - pašceptas vafelītes un (nosaukumus neatceros) tādas kā superplānās pankūkas, kas salocītas un iekšā plāni iesmērēts kanēļa un sīrupa maisījums, tad sagriezts gabaliņos un ēdams ar rokām. Ļoti garšīgi kopā ar kafiju.
Vēl nebijām īsti vakariņas pabeiguši, kad Ziemsvētku vecītis bija klāt! Mazāko bērnu sajūsma bija patiesa, lielākie jau zināja, kas gaidāms. Vispār Amerikā dāvanas saņemt tipiski ir 25.decembra rītā, bet skandināvi dara kā mēs: 24.vakarā. Vienā ziņā gan te dāvanu saņēmējiem ir vieglāk: nav vajadzīgi "individuālie priekšnesumi": vecītim ierodoties visi kopā vienu dziesmu nodziedāja un tad vienkārši tika izdalītas dāvanas gan lieliem, gan maziem. Protams, pēc to atplēšanas, grīdu klāja krietna papīru kārta. Kas interesanti: uz katras dāvanas bija rakstīts ne vien "kam", bet arī "no kā". Nekādu noslēpumu. Arī mēs tikām pie dāvaniņām! Nebijām gaidījuši, iepriekš es Lisai tā kā ieprasījos, bet viņa toreiz atteica, nē, nē, nekā nevajag, paņemiet tikai ciemakukuli mājasmātei. Kopējais iespaids ļoti patīkams: liela, dzīvespriecīga un jauka ģimene. Ap pusdesmitiem (pēc deserta un kafijas) mēs devāmies mājup, tuvākie ģimenes locekļi vēl palika. Bija ļoti jauki.
Bet vispār, kā jau Voldemārs rakstīja, 24.decembris mums iesākās Sietlā: vispirms ar akvāriju, bet tam sekoja aptuveni stundu gara pastaiga pa izgreznoto pilsētas centru (bildes būs galerijā). Arī tas bija skaisti, jo bija jauki rāma pēcpusdiena.
Mūsu Ziemsvētku vakars gan nebeidzās atvadoties no kuplās Lisas ģimenes. Bijām apsolījušies Zigrīdai un Vilnim, ka vēlajā vakarā iebrauksim pie viņiem pasēdēt. Kad ieradāmies, pulkstenis bija mazliet pāri vienpadsmitiem (! - jā, bet solīts ir solīts). Šie smaidīja vien: burtiski tikko esot pēdējos ciemiņus izvadījuši un jau nosprieduši, ka mēs laikam nebūsim. Bet viņi jau nezināja, ka mums samērā tālu jābrauc. Ieēst mēs gan neko daudz vairs nejaudājām, bet mazliet sautēto kāpostu ar īsteni latvisku karbonādi vajadzēja. Tam pa vidu un virsu - omulīgas pļāpas viņu meitu Karīnu no darba mājās gaidot un vēl mazliet Zigrīdas pašceptās kūkas (sveiciens Atkinsam). Ap pulksten pusvieniem pratāmies kaunu un taisījāmies mājās.
Bet pēc kādām stundām ar Zigrīdu un Vilni tikāmies atkal, jo viņiem ir lieliska tradīcija, kurā mēs arī piedalījāmies. Un, proti: šeit Ziemassvētkos sniega parasti nav, bet gribas taču. Un to ir viegli sagribēt: mašīnā iekšā, stundas brauciens un esi kalnos, kur sniega ir atliku likām. Zigrīda un Vilnis jau kuro gadu 25.decembrī braucot uz kalniem (tik augstu, kamēr pašiem bailes, jo ceļš ledains), tad noliek autiņu un dodas jaukā pastaigā (mugursomā līdzi pīrāgi, tēja un svecītes).
Mūsu pastaiga pa sniega valstību bija brīnumskaista: sniega daudz, cilvēku maz, ejamais ceļš izšķūrēts, mazītiņš vējelis un no gaisa birsošs sniedziņš. Lēnā pastaigā baudījām skaisto ziemas dienu, tad atradām pietiekami skaistu eglīti, izrotājām ar svecītēm un piparkūkām, bildējāmies, smaidījām, atkal bildējāmies, atkal smaidījām un dzērām tēju... Tad devāmies atpakaļ un izkasījām pelēcīti no sniega (bija ap 3 cm sasnidzis) un prātīgi ripinājāmies lejup-mājup.
Ir interesanti, ka var dzīvot "bezsniega vietā", bet, kad vien sagribas, līdz kārtīgam sniegam aizbraukt. Voldemāru bijām atstājuši mājās: izgulēties, emuāru rakstīt un vēl visu ko...
Patlaban ir otrdienas, 25.decembra vakars, bet vēl viss nav galā: jāsakrāj spēki un tad rīt dosimies mazā Ziemassvētku vizītē pie Gundara un Valdas, bet 27.decembra vakarā mēs ar Voldemāru dosimies uz NBA spēli Sietlā. Tad gan dažas dienas atpūtisimies no visādā veida svinēšanas. Un tad jau līdz vecgadam-jaungadam vairs nebūs tālu.
Nu jūs redzat, cik nopietni mēs ņemam svinēšanu, tālab nebrīnieties, ja ar emuāra ierakstiem mums ies kā ies. Bet bildēs šis tas būs, arī smuko sniega pastaigu sabildējām. Gaidiet! Un kārtīgi pasviniet paši arī, jo šogad Latvijā Ziemassvētki ir visnotaļ pieklājīgā garumā.
otrdiena, 2007. gada 25. decembris
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
2 komentāri:
Forši! Nez vai Latvijā jūs būtu tik intensīvi svinējušies! Želejkūkas, mmm...cik garšīgi, uzreiz atceros Ēģipti, tur to bija tik daudz un garšīgas!
mēs ar esam beidzot mājās, esam pārsvinējuši jēgu, un nu jau ēda, ļoti maz, un gatavojamies 2ām darba dienām!
Ierakstīt komentāru