Mazi stāstiņi par cīņu ar vējdzirnavām (ar laimīgām beigām)

Laikam jau visi zina skarbi labo teicienu par cilvēka attiecībām ar datoru: tas vienmēr dara to, ko mēs viņam LIEKAM darīt, taču - ne vienmēr tas ir tas, ko mēs GRIBAM panākt. Mums, te Amerikā, arī ik pa brīdim līdzīgi gadās, kad, kaut ko līdz galam nezinot vai nesaprotot, labu brīdi izmisīgi cīnāmies. Pēc tam, protams, pašiem smiekli nāk un var arī citiem pastāstīt.

Pirmais lai būtu stāsts par izmisīgo cīņu ar mikroviļņu krāsni, kas iestiepās pāris nedēļu garumā. Jā, mikrokrāsns mums dzīvoklī ir iebūvēta un to lietot es it kā protu. Šī gan mazliet atšķiras no mājās esošās - dažas manis ierastās lietas tā neprot, bet ir arī klāt nākušās funkcijas, piemēram, taimeris, ko labprāt lietoju. Bet stāsts ir par pulksteni.

Protams, darbojoties virtuvē ir ļoti ērti, ja var skatu pulkstenim uzmest. Mums parastais pulkstenis ir labi redzams no viesistabas, tālab virtuvē labākais ir mikroviļņu krāsns pulkstenis. Kad ievācāmies dzīvoklī, praktiski uzreiz to arī uzstādīju un bija labi līdz brīdim, kad uz brīdi pazuda elektrība. Kad tā pēc dažām minūtēm bija atpakaļ, gribēju atkal pulksteni noregulēt, bet nekā! Es uzlieku laiku, kā spiežu apstiprinājuma taustiņu, tā krāsns sāk brēkt uz mani nelabā balsī un ekrāniņš pilns ar E burtiem. Mēģinu vēlreiz un vēlreiz, tas pats rezultāts, nāk Andris un Voldiņš palīgā - nekādas atšķirības. Metām mieru. Tad, reizi vairākās dienās (jo dikti jau tā pulksteņa pietrūka) mēģināju atkal pie krāsns iet un pulksteni izlūgties. Nekā, tā pati brēkšana... Domā ko gribi. Bet vienu reizi taču izdevās!

Tā pagāja pāris nedēļas, kamēr, vienā no izmisīgo mēģinājumu un krāsns brēcināšanas brīžiem Voldemārs vēsā mierā pajautāja - bet vai es atceroties, ka amerikāņi lieto 12, nevis 24 stundu sistēmu? PROTAMS! Tā arī bija tā vaina! Pirmajā reizē es pulksteni biju regulējusi priekšpusdienā, pārējos gadījumos tā nez kāpēc ietrāpījās pēcpusdiena un es mēģināju krāsnij iestāstīt, ka pulkstenis var būt arī 14 vai 21. Bet ar viņas prātu tas nebija saprotams. Protams, es piekāpos - tiklīdz ievadīju nevis 19, bet viņai saprotamo 7, viss bija kārtībā...

Arī otrs izmisuma brīdis bija virtuvē. Sadomājām tītara stilbiņus un spārniņus pārmaiņas pēc cepeškrāsnī cept. Patlaban nezinu, kad saņemsimies uz nākamo tās izmantošanu - pārāk jautri mums gāja. Arī Latvijā mums ir elektriskā cepeškrāsns, tālab naivi domājām, ka problēmu nebūs, bet...

Pirmais jautrais pasākums bija grādu konvertācija - protams - te tie ir Fārenheitos. Nu tad Andris pieķērās un veica nepieciešamos aprēķinus. Tiktāl viss labi. Tad - ir norādīts, ka varam vai nu bake vai broil. Kur ir atšķirība? Līdz šim nezinām.

Uzlikām grādus, vienu no režīmiem un laimīgi (un stipri izsalkuši) cietāmies parastās 20 minūtes. Atverot krāsni, izrādījās, ka silta tā ir, bet tītars nav pat sācis gatavoties... Lieliski. Izņēmāmies kārtīgi vēlreiz režīmus mainot un apspriežot, bet pirmā vaina laikam bija vienkārša: drošība te ir pirmajā vietā, nepietiek ar to, ka cepeškrāsni aizver - vajag arī ar speciālu slēdzīti durtiņas aizslēgt - līdz tam viņa laikam pa īstam darboties nesāk.

Nu labi, nejauši to sapratām, izdarījām un māja sāka smaržot pēc cepeša. Pie tam - tieši tāds pats slēdzītis ir trauku mazgājamajai mašīnai - to pazīstam un lietojam, taču par krāsni - neienāca prātā. Normāli.

Paiet laiks, taimeris nozvana un mēs, nu jau mežonīgi izsalkuši, metamies pie krāsns. Un kas tagad? NEVAR ATVĒRT! To, kas tad notika, īsti aprakstīt nevaru - nav tādu vārdu, kādas bija emocijas un darbības. Bet viens ir labi - salauzt to mums neizdevās. Sastrīdējāmies visi un uz brītiņu izklīdām pa dzīvokli "atdzesēties". Kad atkal sapulcējāmies virtuvē, krāsni atvērām bez problēmām... Laikam jau tur vēl viena drošība iestrādāta - ka nevar uzreiz atvērt, kamēr pārāk karsta. Droši vien dažām minūtēm jāpaiet. Bet izsalkušam cilvēkam gaidīt ir tik grūti.

Tad vēl viena kombinētā jautrība no sērijas "skopums+ērtība", pēc kuras es pati stundas 24 parunāt lāga nevarēju. Kā jau rakstīju izdevumu atskaitē, esam krietni pārtērējušies un nu mums, tāpat kā jums Latvijā - taupības režīms jāieslēdz.

Kad maksāju par dzīvokli ar bankas darbinieku palīdzību (rakstot čeku un ejot uz banku) man par operāciju paprasīja 6,4 dolārus. Un man kļuva skaidrs, ka vairāk gan es tā nedarīšu - pieteicos par i-bankas lietotāju. Pie tam, lielu baiļu no tās man nebiju, jo Latvijā jau gadiem gan SEB, gan Hansabankas elektroniskās versijas lietoju. Un, protams, atkal man izgāja labi.

Lai es justos pavisam droša, vairākus rēķinus internetā (bet ne internetbankā) apmaksāju veiksmīgi - gan Noni, gan internetu+TV. Nu tad metos i-bankā iekšā, lai 36 dolārus par elektrību samaksātu. Kas nu tur īpašs, izveidoju maksājuma uzdevuma paraugu, apstiprināju un sūtu tik projām. Apmierināti smaidot un bankas programmu jau ciet verot, gan ar acs kaktiņu vienu mazu niansīti ieraudzīju - ka man tagad kontā esot kādi 1000 dolāri atlikuši...

KAS TAD TAS? Mums taču ar konta atlikumu līdz novembra beigām jādzīvo un tur bija 4,5 tūkstošiem jābūt! Labi? Protams, veru banku vēlreiz vaļā un ko ieraugu? Uz komatiem esmu iekritusi. Mēs Latvijā esam pieraduši naudas skaitļus ar komatiem rakstīt, piem., 36,00, bet Amerikā ar komatiem atdala tūkstošus, tur, kur mēs liekam komatu, te liek punktu - 36.00. Un man bija izdevies elektrības maksājuma uzdevuma summu no 36,00 par 3.600,00 - tātad - trīstūkstoš sešsimt dolāru uztaisīt un tādu maksājuma uzdevumu arī nosūtīt. Rezultāts loģisks - konts gandrīz tukšs.

Ko nu? Paskatījos i-bankā un operācijas atsaukšanas iespēju neatradu. Nesos prom uz banku. Operatore pie lodziņa smaida līdz ausīm - elektrības kompānijai gan šitais patikšot. Es nesmaidu nemaz - visu 8 mēnešu laikā es ne tuvu tādu summu nevaru elektrībā notērēt. Nu labi, izrādās, ka šeit maksājumi caur i-banku neaizskrien uz reiz pie saņēmēja, kā tas Latvijā notiek. Šeit tie kādu laiku paliek pending ("karājoties"?) statusā un banka tos var administrēt. Nu tad darbiniece sazvanījās ar i-bankas administratoriem un sacīja man, ka maksājums ir anulēts, lai es pagaidu nākamās dienas rītu - tad konta pārskatā savu naudu redzēšu atpakaļ un varēšu vēlreiz taisīt maksājuma uzdevumu. Tā kā tajā brīdī pulkstenis rādīja knapi pusdesmit no rīta, tad tiešām gandrīz 24 stundas jutos ne visai labi - kamēr nākamajā rītā sev patīkamo summu konta atlikumā ieraudzīju. Protams, sirds un rokas trīcēja koriģēto maksājuma uzdevumu taisot. Bet nu jau viss atkal ir kārtībā.

Kā redzat - ja problēmu nav, mēs paši tās radām un tad izmisīgi cīnāmies - lai nebūtu garlaicīgi un dzīve asumu nezaudētu arī tik sakārtotā vietā kā Amerika.