Dzīvošana pilsētā Sandpointā

Pilsēta Sandpoint atrodas ezera Pend Oreille piekrastē. Ezers atrodas blakus kalnu kūrortam Schweitzer un no slēpošanas trasēm ir labi saskatāms (aprakstā ievietotā pirmā bilde ir fotografēta no Schweitzer kalna virsotnes). Braucienam no mūsu mītnes līdz Schweitzer ciemata centram bija nepieciešamas 20 līdz 30 minūtes. Brauciens līdz Schweitzer stāvvietai bija jāveic pa kalnu ceļu un šī ceļa malas bija noklātas ar biezu sniega kārtu. Dažās vietās šo ceļmalās esošo sniegu nofotografēju un apskatīšanai ievietoju tālāk tekstā.
Sandpointā dzīvojām mājā, kas atradās tieši ezermalā. Mūsu slēpotāju grupa 5 dienas izmantoja divus dzīvokļus. Katrā no tiem atradās trīs guļamistabas un ar virtuvi apvienota dzīvojamā istaba.
Pa mājas logiem kā arī no balkona bija skatāms ezers un tā otrā krastā esošie sniegotie kalni. Bez jauko dabasskatu aplūkošanas, ezera krasta mājās dzīvojošie varēja baudīt arī aktīvāku atpūtu. Blakus esošā mājā bija iekārtotas relaksācijas telpas (sporta zāles, SPA procedūru istabas) un mājas ārpusē izveidoti baseini ar karstu ūdeni peldēšanai. Tos mēs izmantojām katru vakaru pēc slēpošanas. Tālāk ievietoju relaksācijas mājas attēlu un dažas bildes ar skatiem no baseiniem.
No mūsu dzīves vietas bija saskatāma arī kalna Schweitzer virsotne. Pēdējā attēla kreisajā pusē ir redzama relaksācijas māja (baseini atrodas aiz zaļajiem kokiem), labajā pusē māja, kurā mēs dzīvojām un attēla centrālajā daļā pa vidu abām mājām saskatāmais baltais kalns ir Schweitzer virsotne.
Šodien no Denveras atgriezās Ieva un nākošajos aprakstos rakstīs par konferencē redzēto un piedzīvoto. Kādā no tālākiem aprakstiem centīšos ievietot bilžu galerijas ar skatiem no slēpošanas trasēm.

Kalnu kūrorts Schweitzer

Augstāk ievietotajā attēlā Amerikas kartes fragmentā var apskatīt kur atrodas kalnu kūrorts Schweitzer. Attēla melnajā zonā lasāma informāciju angļu valodā, ka kūrortu atrodas Adaho štata ziemeļu daļā, netālu no Kanādas robežas, pusotras stundas brauciena attālumā no Spokanes pilsētas (Amerikā attālumu līdz objektam parasti neuzrāda garuma mērvinībās, bet gan informē cik ilgi līdz izvēlētajai vietai jābrauc, bieži vien ar piebildi: ja uz ceļa nav sastrēgumu).

Schweitzer kalna virsotne atrodas 6400 pēdas (1950 m) virs jūras līmeņa. Slēpošanai izmantojamā kopējā platība ir 12 kvadrātkilometri un Schweitzer kalnu slēpošanas kūrorts, vērtējot pēc platības, ir lielākais Aidaho štatā. Slēpošanas trašu augstuma starpība ir 2400 pēdas (730 m). Pacēlāju kopējais skaits 10: viens sešvietīgais, divi četrinieki, viens trīsvietīgais, trīs ar divām sēdvietām un trīs pacēlāji, kas slēpotājus pārvieto pa sniegoto virsmu. Nākošā attēlā redzams divu sēdvietu pacēlājs, kuru izmanto Lisa un Karena.
Pacēlāju biļešu cena visai dienai ir 55 dolāri. Inventāra (kalnu slēpes, zābaki un nūjas) noma 3 dienām man izmaksāja 80 dolāri. Voldemārs izmantoja savu inventāru (snovborda dēli).
Augstāk ievietotā attēla centrā redzams Schweitzer ciemata centrs. Blakus tam atrodas auto stāvvieta un to mēs izmantojām visas dienas (ārpus attēlā redzamās kartes labajā pusē atrodas otra automašīnu stāvvieta un no tās līdz puskalnam var nokļūt ar sešvietīgo pacēlāju). Biežāk izmantojām abus četrvietīgos pacēlājus. Ar vienu no tiem (pa labi) var nokļūt kalnu augstākajā punktā 6400 pēdu augstumā. Trašu ir ļoti daudz, konkrētu skaitu baidos nosaukt, dažādos informācijas avotos tas ir stipri atšķirīgs (kartē ir uzrādītas tikai dažas). Varu tikai piebilst, ka trīs dienās var paspēt izbraukt tikai nelielu daļu. Trases iedalās trīs līmeņos zaļās - iesācēju, zilās - vidēja līmeņa braucēju un melnās - ekspertu. Izmēģinājām visas. Nobraucienu vislabāk varēju izbaudīt zilajās trasēs. Melnajās ir pārāk jākoncentrējas, tās vairāk var izmantot braukšanas prasmes pilnveidošanai.
Pēdējā attēlā redzams pacēlāja galapunkts kalna virsotnē 6400 pēdu augstumā. Brauciens ar pacēlāju līdz virsotnei prasīja aptuveni 10 minūtes. Maksimāli izmantojot laiku, stundā varēja nobraukt tikai četras reizes. Darba laiks pacēlājiem bija līdz plkst 4 pēcpusdienā. Mūsu dzīvošana nebija kalnu kūrortā, bet gan kalna pakājē esošajā Sandpointas pilsētā, ezera krastā (ezeru var redzēt pēdējā attēlā). Brauciens līdz kalniem aizņēma 20 līdz 30 minūtes. Slēpošanu uzsākām pēc 10 no rīta un slēpošanai varējām izmantot aptuveni 5 stundas (pēc 12 mums bija ieplānotas pusdienu pauzes).
Kalnu kūrortā Schweitzer piedāvāja arī distanču slēpošanu. Distanču slēpošanas trašu kopējais garums ir 32 kilometri. Šoreiz šo izdevību neizmantojām. Trīs dienu tam visam ir krietni par maz. Nākošā rakstā uzrakstīšu kur mēs dzīvojā un ko darījām no slēpošanas brīvajā laikā.

Kalnu slēpošana Amerikā

Raksta Andris. Es un Voldemārs vakar vakarā atgriezāmies mājās pēc piecu dienu pavadīšanas Schweitzer slēpošanas trasēs. Ievai slēpošanas priekus kalnos šoreiz nebija lemts izbaudīt, iepriekš plānotā konference Denverā pārsedzās ar šo pasākumu.

Ieva jau rakstīja iepriekšējā aprakstā, ka Muižnieki mūs uzaicināja pievienoties viņu ģimenes organizētajam pasākumam, ko mēs ar prieku pieņēmām. Muižnieki katru gadu vairākas dienas pavada slēpojot kalnos. Lai pasākums nebūtu apnicīgs, slēpošanas trases tiek izvēlētas dažādās vietās. Šogad viņi izvēlējās Schweitzer slēpošanas kūrortu Aidaho štatā. Uz kalniem devāmies trīs automašinās sekojošā sastāvā: es un Voldemārs, Lisa, viņas vīrs Indulis (redzams augstāk ievietotā attēlā kreisajā pusē, blakus Voldemāram), viņu bērni Alekss un Lindsija, Lisas vecāki, kā arī Lisas māsas Karenas gimene četru cilvēku sastāvā. Schweitzer kalnu kūrorts atrodas aptuveni 600 km attālumā no mūsu dzīvesvietas.
Ceļā nācās pavadīt divas pilnas dienas: septiņu stundu brauciens uz blakus kalniem esošo pilsētu Sandpoint un līdzīgs stundu skaits braucienam atpakaļ. Slēpošanas priekiem kalnos izmantojām trīs dienas. Nākošā attēlā redzama karte ar mūsu brauciena maršrutu. Kartes augšpusē redzama Kanādas robeža (tumši zila taisna līnija).
Mazliet par braucienu. Lielākā daļa brauciena notika pa starpštatu ceļu Nr.90 ar divām, vietām pat vairākām joslām katrā virzienā. Brauciena sakumposmā bija jāparvar Vašingtona štatā esošie kalni, kuros par sniega trūkumu nevar sūdzēties.
Pēc kalnu grēdas pārvarēšanas sniega daudzums samazinājās, apkārtnē izzuda koki. Skatienam pavērās kaut kas līdzīgs tuksnesim. Blakus ceļam varēja skatīt tikai ganības ar diezgan trūcīgu augu valstību.
Šajā apvidū kalni aiztur mākoņus un mitruma trūkuma dēļ tur praktiski nekas neaug. Braucot tālāk, varēja redzēt kā šo problēmu atrisina vietējie lauksaimnieki. Ja šajos rajonos nokrišņi nav lemti, tad augsne tiek laistīta. Laukos ir izvietotas garas laistīšanas ierīces. Laistīšanas ierīces viens gals ir novietots centrā un tam tiek pievadīts ūdens no artēziskā urbuma, cauruļvada vai no liela tilpuma tvertnes. Laistīšanas ierīce tiek pārvietota riņķī centrā nekustīgi novietotajam galam. Tā tiek iegūtas apaļas lauku formas, kas diezgan interesanti izskatās no lidmašīnas. Tālāk ievietoju attēlu, kas fotografēts no lidmašīnas, lidojot pāri šim beznokrišņu rajonam uz Orlando. Iespaidīgs skats!
Ar laistīšanas ierīcēm ir noklāti gandrīz visi lauki. Šajā apvidū audzē kartupeļus un šis rajons ir viens no lielākajiem kartupeļu piegādātājiem Amerikā.

Braucot tālāk Amerikas iekšzemē, ainava pamazām izmainās. Laistīšanas ierīces kļust mazāk redzamas, šajos apvidos laukus jau sasniedz nokrišņi. Gar ceļmalu parādās koki un pārpurvotas pļavas. Vietām redzami ezeri.
Brauciena laikā tālumā redzējām negaisu, kā arī man palaimējās nofotografēt neliela orkāna veidošanos (attēlu ievietoju aplūkošanai).
Pusceļā, nelielā apdzīvotā vietā, meksikāņu krodziņā "Taco Del Mar" ieturējām pusdienas, kur nobaudījām mums jau zināmo meksikāņu ēdienu "burito". Automašinas arī bija jāuzpilda. Pēc degvielas uzpildīšanas, turpinājām ceļu (zemāk redzamajā attēlā priekšplānā Karena, Voldemārs un Lisa. Nākošā attēlā Indulis).
Pēdējā lielākā Vašingtona štata apdzīvotā vieta, kuru šķērsojām, bija pilsēta Spokane. Šī pilsēta ir ievērojama ar to, ka tur ziemā ir viena no zemākajām gaisa temperatūrām štātā. Ievietoju dažus šīs pilsētas atēlus aplūkošanai.
Pēc izbraukšanas cauri Spokanei, drīz iebraucām Aidaho štatā. Apkārtnē sāka parādīties sniegs, mēs nogriezāmies uz Sandpointu un sākām braukt ziemeļu virzienā.
Par slēpošanu un citām aktivitātēm rakstīšu nākošā aprakstā.

Jocīgā nedēļa sākusies

Šodien sēžu mājās pie datora un jūtos mazliet dīvaini, jo - esmu "pamesta viena pati" uz veselām četrām dienām... Bet, labi, izstāstīšu visu pēc kārtas, nemaz neslēpjot visuredzošā Mērfija nekrietno dabu.

Jau dodoties uz Ameriku zināju, ka reizi gadā Fulbraita fonds rīko konferenci visiem Amerikā tobrīd esošajiem fulbraitiešiem. Un no tiem, kuri jau bija šeit bijuši, uzzināju, ka praktiski neviens uz to konferenci nav ticis, jo allaž sanācis, ka tajā brīdī viņu nav Amerikā (atgādinu - stipendijas var saņemt uz laiku no 3 līdz 12 mēnešiem, tālab tā var iznākt). Nu ko, es nodomāju, kā būs, tā būs, bet prātā paturēšu.

Ik pa brīdim ielūkojos fulbraitiešu mājas lapā, bet tur ir info, ka "drīz būs pagājušā gada konference...". Dzīvoju mierīgi, līdz kaut kad februārī saņēmu e-vēstuli no fonda, ka tieku aicināta uz šī gada konferenci, kura no 4. līdz 7.februārim notiks Denverā, Kolorādo štatā (Amerikas vidiene, pāris stundu lidojums no manas puses). Pie tam - rīkotāji maksā praktiski visu: lidojumu, viesnīcu, ēšanu un pasākumus... Kas jādara saņemot šādu piedāvājumu? Un vēstulei galā vēl bija kaitīgā piebilde, ka vietu visiem var nepietikt, jo ātrāk pieteiksies, jo labāk. Es fiksi ieskatījos savā tukšajā laika plānotājā (urā! pat neviena lekcija nav jākavē, iepriekšējā vakarā noklausos un nākamajā rītā lidoju projām) un - pieteicos! Tik labi ap sirdi bija, zinot, ka nu būs kaut kas interesants gaidāms.

Pēc kādām dienām saņēmu apstiprinājumu, atradu lidojumus un man tika nopirktas lidmašīnas biļetes. Jauki. Bet Mērfijs par mums ir nomodā allaž! Un visnegaidīti nekrietnākajos veidos. Es tiku un tieku pārbaudīta ar kārdināšanu. Un tas izpaužas briesmīgā veidā: Denverā man plāntos būt 4 dienas un, pēc tam kad biju jau pieteikusies uz to, saņēmu ļoti interesantus piedāvājumus ko citu darīt tieši tajās četrās dienās! Tu cilvēks vari nodzīvot 7 mēnešus Amerikā un "nekas nenotiek", līdz vai viss interesantais tiek biezā kārtā 4 dienās iekrāmēts!!!

Kas tad? Sākšu ar patreizējās "tukšās mājas" iemeslu. Drusciņ esam jau rakstījuši par to, ka mums ir izveidojušās jaukas attiecības ar sportisko Muižnieku ģimeni: viņi ir mūsu "aģenti Pjualapā" - izpalīdz Voldemāram visādos jautājumos, pat līdz tam, ka kopā dodas ikceturtdienas "vakara sniega braucienā" uz kalniem. Bet kaut kā tā ir iznācis, ka lielajā ikdienas steigā mums ar Lisu tā kārtīgi papļāpāt nav izdevies.

Tā nu vienā ceturtdienas vakarā, kad aizbraucu saņemt savu nogurušo snovotāju, Lisa man priecīgi saka, ka nu būs iespēja mums kārtīgi izpļāpāties: viņu sportiskā ģimenīte (ar kuru iepazināmies Ziemassvētkos, proti, arī Lisas vecāki un māsas ar bērniem) ir noīrējuši mājiņas kalnos Aidaho štatā un aicina mūs pievienoties braucienam: slēpošana vai snovošana pa dienu, karstie baseini un pļāpas pie kamīna vakaros... Kas var būt jaukāks...

Protams, es teicu, mēs brauksim! Bet kādi datumi? Un tad nāca sliktākais: no 29.marta līdz 4.aprīļa vakaram. Bet es 4.agri izlidoju uz Denveru!!! Rezultāts skarbi vienkāršs: sestdienas rītā aizgādāju savus vīriešus uz Pjualapu, šie visi rātni sasēdās mašīnās un devās 6 stundu braucienā uz Schweitzer Ski Resort...

Patlaban, kad es šo rakstu, viņi droši vien jau slēpo. Nu ko - kad viņi trešdienas vakarā atgriezīsies, tad "par sodu" šie būs pilnas trīs dienas mājās "abi paši" un varēs mierīgi rakstīt emuāru par saviem piedzīvojumiem. Fotoaparāts viņiem ir līdzi, tā ka bildes arī būs. Gaidiet!

Ko es daru un darīšu? Strādāšu, ko citu: patlaban intensīvi gatavojos jaunajam lekciju cēlienam, jo jau maijā Latvijā mani gaidīs 2 studentu grupas un vēl citi darbi. Garlaikoties nesanāks, bet vienalga drusku skumji.

Mūsu "trešdienas nesatikšanās" sakarā vēl viena atrakcija gaidāma: es uz Denveru izlidoju 6 no rīta. Un jautājums ir: kā nokļūt lidostā pēc pieciem? Izrādījās, ka mūsu mīļais "piemājas autobuss" tik agri vēl "nebūs pamodies", tad nu es ar baltiņu došos uz Takomas tranzītcentru, atstāšu viņu tur un tālāk ar autobusu. Vīriešus savukārt pēcpusdienā Muižnieki aizvedīs uz tranzītcentru, kur viņi baltiņu meklēs, lai mājās brauktu. Bet gan jau būs labi: gan autiņa, gan dzīvokļa rezerves atslēgu viņi paņēma.

Tas būtu par 1.piedāvājumu. Pārējie 3 būtībā ir ne mazāk sāpīgi: 5.aprīlī mēs tikām aicināti uz svinīgu štata gubernatora paspārnē rīkotu pasākumu mūsu galvaspilsētā Olimpijā, 6.aprīlī - uz autentisku indiāņu mūzikas koncertu, 7.aprīlī - braucienā pāri kalniem - Austrumvašingtona bezgalīgos ziedošo tulpju laukus skatīties... Jau nospriedām, ka tos tulpju laukus skatīt aizbrauksim paši kaut vai uzreiz svētdienā, bet pārējais gan, ar smagu nopūtu, aizslīd gar manu ziņkārīgo degunu uz neatgriešanos. Tā jau laikam ir - par visu ir jāmaksā, kaut arī reizēm ne naudā...

Bet nu labi, patiesībā jau neesmu dikti saskumusi un arī jūs negribu skumdināt - man gribas Denveru redzēt (jo valsts vidienē neesam bijuši) un arī fulbraitiešus no visas pasaules apskatīt. Par to, kā būs gājis, rakstīšu (bildes gan nesolu, jo fotoaparāts aizbrauca slēpot), kad atgriezīšos, tagad tikai pielieku vienu skaistu Denveras bildīti no interneta.

Kā mums šonedēļ būs ar emuāra rakstīšanas regularitāti - kas zina...