svētdiena, 2008. gada 27. janvāris

Pearl Harbor

Ja pirmajā ekskursijā kultūras centrā iepazināmies ar Polinēzijas salu iedzīvotāju kultūru, tad nākošo ekskursiju veltījām Amerikas vēsturei. Oahu salā atrodas osta Pearl Harbor. Daudzi ar šo nosaukumu ir pazīstami no vēstures mācību stundām, citi ir redzējuši kinofilmu ar šādu nosaukumu. Ja jau mēs atradāmies tik tuvu šai labi zināmajai ostai, tad nolēmām veltīt laiku tās apskatei.

Mazliet par vēsturi. Otrā pasaules kara sākuma gaisotni, kad Eiropas valstis bija kara stāvoklī ar Vāciju, centās izmantot Japāna, ievedot savu karspēku Manžūrijā. ASV negribēja pieļaut, ka Japāna iekaro Āzijas valstu teritorijas un sāka koncentrēt karaspēku Havaju salās. Japāņi ar džādām metodēm centās šos draudus mazināt. 1941.gada rudenī, Japāna izplānoja uzbrukumu Pearl Harbor ostai un lidlaukam, kur bāzējās amerikāņu kuģi un lidmašīnas. Vairāki japāņu aviācijas bāzes kuģi neviena nemanīti pietuvojās Havaju salām. 1941.gada 7.decembrī astoņos no rīta sākās masveidīgs japāņu uzbrukums. Novērotāji pamanīja gar salu lidojam japāņu lidmažīnas un ziņoja augstākajai militārajai vadībai, bet ziņojums netika ņemts nopietni. Militāristi pieņēma, ka tās ir amerikāņu lidmašīnas, kuras salā tika gaidītas. Uzbrukums bija pilnīgi negaidīts. Divās stundās visi amerikāņu kuģi un lidmašīns tika sabombardēti. Ar to vēl visa nelaimes nebeidzās. Sešas amerikāņu lidmašīnas centās sameklēt japāņu bāzes kuģus. Viņiem tas neizdevās un kad lidmašīnas atgriezās lidlaukā, amerikāņi tās notrieca, uzskatot ka tie ir japāņi. Nosēdās tikai viena lidmašīna. Amerikāņu flotei un aviācijai Havaju salās 7.decembrī tika radīti ievērojami zaudējumi.

Pearl Harbor ostā ir izveidots piemiņas menoriāls. Aprakstaā sākumā ievietotajā attēla redzamā ēka ir uzstādīta uz nogemdētā kara kuģa Arizona vraka. Nākošajos attēlos to var aplūkot kā tas izskatās no augšas un maketā.
Šī ekskursija sākās ar autobusa braucienu no viesnīcas priekšas. Tā bija vienīgā ekskursija Havaju salās, kurā nedrīkstēja neko ņemt līdzi, vienīgi fotoaparātu, kuru varēja ierobežoti lietot. Tikām aizvesti uz muzeja ēku, kur noskatījāmies filmu par Pearl Harbor traģēdiju. Uzreiz pēc filmas noskatīšanās, tikām iesēdināti kuģītī un aizvizināti uz memoriālu.
Muzeja un memoriāla apskatei bija ieplānotas vairākas stundas, to sīkāk neaprakstīšu. Nākopšais apskates objekts bija kara kuģis Missouri (BB-63). Uz kuģa apskati bija jābrauc ar autobusu uz salu pa tiltu. Tiltu var redzēt nākošā attēlā - aiz kuģa Arizona virsūdens redzamajām daļām. Autobusā lietot fotoaparātu bija aizliegts, jo osta vēl tiekot izmantota militārām vajadzībām un ja nu kāds apmeklētājs nofotografē tās teritoriju un izplāno vēl kādu negaidītu uzbrukumu. Uz kuģa fotografēt drīkstēja, bet nedrīkstēja no kuģa fotografēt ostas teritoriju.
Pēdējā attēlā redzamais kuģis ir Missouri (BB-63). Tas ir izgatavots 1940.gadā. Izmantots militārām vajadzībām no 1944.gada līdz 1955.gadam (2.pasaules karā, kā arī karā ar Koreju). 1984.gadā kuģis atjaunots un līdz 1990.gadam izmantots jūrnieku militārajai apmācībai. 1998.gadā kuģis novietots Oahu salā Pearl Harborā tūristu apskatei. Daži kuģa parametri: garums 270 metri, virsūdens augstums 33 metri, svars 45 tonnas, tā maksimālais ātrums 61 kilometrs stundā, pilnīgi ekipētu kuģi apkalpo 1850 virsnieki un jūrnieki.

Ekskursijai pa kuģi bija paredzētas 2 stundas. Pilnīgi visu kuģi izlodāt nevarēja, bet lai tikai izstaigātu apskatei atvēlētās vietas, vairāk par stundu bija nepieciešams. Voldemārs bija stipri izbrīnīts par kuģī esošo saspiestību un šaurumu, sevišķi par jūrnieku trīstāvīgajām guļvietām. Par kuģi daudz nerakstīšu bet tā apskatei ievietošu dažas bildes. Pēdējā attēlā redzama kapteiņa kajīte, kas mazliet atšķīrās no citām kuģa telpām.
Pēdējais objekts Pearl Harbor ekskursijā bija kādreiz sabumbotais lidlauks, ko vairs neizmnto kā lidlauku un vienā no atjaunotajām ēkām izvietotais muzejs ar aplūkošanai uzstādītām 2. pasaules kara lidnmašīnām. Nākamā bilde ir muzejā esošās reprodukcijas fotogrāfija - kā Pearl Harbor lidlauks un osta izskatījās īsi pirms japāņu uzbrukuma (attēlota japāņu lidmašīna).
Augstāk esošajā attēlā redzams lidlauka dispečeru tornis, kas saglabājies pēc bombardēšanas un ir atstāts tūristiem aplūkošanai. Tas ir slēgts un vairs netiek izmantots. Muzejā noskatījāmies vēl vienu filmu par japāņu uzbrukumu un kā tika novērsti postījumi lidlaukā. Pēc filmas noskatīšanās gids sāka stāstīt par katru lidmašīnu un tās visām konstrukcijām ļoti sīki un ne pārāk interesanti. Necentīšos konspektēt viņa stāstījumu, bet apraksta beigu daļā ievietošu dažus muzejā uzstādīto kara lidmašīnu attēlus.

sestdiena, 2008. gada 26. janvāris

Pēcpusdiena Polinēzijas gaumē

Kad pēc juveliercentra laimīgi nokļuvām viesnīcā, tur ilgi grozīties nebija laika: zinājām, ka lielais autobuss, kas mūs aizvedīs uz Polinēzijas kultūras centru negaidīs. Un pilnīgi visi cilvēki, kam par savu braucienu stāstījām, sacīja, ka šī vieta obligāti jāapmeklē. Aizsteidzoties laikam mazliet priekšā, pilnīgi piekrītu viņiem.

Līdz centram bija aptuveni stundas ļoti skaists brauciens gan pa kalniem, gan pa okeāna krastu - to redzēsiet galerijā. Laiku no 15iem līdz 21iem pavadījām tur, bet tas aizskrēja nemanot, jo bija gan priekšnesumi, gan mūsu supergida Billija un citi tikpat labi stāsti.

Dažus soļus no ieejas ir kanāls, kurā vairākas reizes dienā ir "salu parāde" - uz plostiem brauc galveno Polinēzijas salu pārstāvji un rāda kaut ko no savām dejām un dziesmām. Te jūs labi redzat spožmelnos matus, bet mums ātri vien radās jautājums, kur viņi ņem tik daudz jaunu skaistu cilvēku? Un Billija atbilde bija vienkārša: aiz sētas. Kā tā? Tur atrodas universitāte, kurā Polinēzijas salu studenti tiek uzņemti uz atvieglotiem noteikumiem un viņu mācību maksa tiek būtiski samazināta, ja viņi 20 stundas nedēļā strādā šajā kultūras centrā. Visiem labi.

Billijs pats arī esot politoloģijas pēdējā kursa students no Samoa - 5 stundu lidojums no Havaī uz Austrālijas pusi. Nezinu, vai tādi ir visi gidi, bet Billijs ne vien raiti un interesanti stāstīja, bet ik pa brīdim mūsu modrību pārbaudīja aiz pilnīgi normāla teikuma negaidīti piesprauzdams kādu jociņu. Piemēram, vispirms viņš ļoti nopietni pateicās mums (tūristiem), par to, ka mēs te esam, jo tieši tāpēc viņam ir iespēja studēt. Bet pēc tam piebilda, nu ja, ja jūsu nebūtu, tad es tagad sērfotu... (un ārā skaists laiks un ideāli viļņi...).

Šovs bija fascinējošs, jaunieši uz plostiem reizē gan dejoja, gan dziedāja - tātad polinēzieši ir ne vien laipni un sabiedriski, bet arī muzikāli un dejiski, kā par to dienas gaitā vēl un vēl pārliecinājāmies arī citos priekšnesumos. Un super bija tas, ka arī ar humora izjūtu viss kārtībā - praktiski visu laiku un visnegaidītākajos brīžos kāds kaut ko smieklīgu pateica vai izstrādāja. Protams, vismaz daļa no tā bija iestudēta, bet labi.

Tie jau nebūtu nekādi studenti, ja neko neizstrādātu. Vairāku plostu puiši priekšnesuma beigās pamanījās tos kārtīgi sašūpot, bet "lillīgajiem" tas izdevās tik labi, ka viņu airētājs iegāzās ūdenī. Nebija jau ne dziļi, ne sāpīgi, bet paši vainīgie smēja dikti sirsnīgi, slapjulim gan seja diez ko priecīga nebija...

Centra teritoriju varētu salīdzināt ar mūsu Brīvdabas muzeju - bija redzamas dažādo salu ēkas vai citas kultūras liecības, ko ik pa brīdim papildināja dažādi priekšnesumi un demonstrācijas. Šī bildīte ir no Fidži virsaiša mājas. Tai ir 4 durvis un ienācējam ir jāzina savs rangs un tad pareizās durvis jāizvēlas. Ja ienāksi pa nepareizajām, pats vainīgs... Ar Fidžiešiem nekādi joki neesot: viņi ar savu kareivīgumu izceļoties. Tāpēc arī tik plašs sitamo instrumentu klāsts pie gultas piestutēts. Interesantais fakts: polinēzieši neesot lietojuši bultas, tikai tuvcīņas ieročus. Kad mums, Billija stāstu noklausoties, sanāca, ka mēs arī neesam pa pareizajām durvīm iegājuši, viņš ar smaidu teica: nu ja, ja tas būtu noticis pārsimts gadu atpakaļ, tad jūs tagad būtu uz mana galda par to. Skarbi, bet tuvu patiesībai.

Un te jūs redzat nevis šādu tādu būdiņu, bet īstu "gudro māju". Tā ir būvēta no specifiskas palmu sugas. Šīs lapas sausā laikā saraujoties un karstais gaiss no tās caur jumtu tiekot laukā. Ja uznāk lietus, lapas piebriest un nelaiž mitrumu cauri. Ideāli un ekoloģiski. Bilijs gan atkal piebilda, ka arī lapas jāmākot īstajā laikā savākt: ja tās ir par vecu, tad jumts stāv tikai 2 gadus, ja īstajā laikā novāktas - 18, ja par jaunām - tās noēd meža dzīvnieki, jo tad tās esot saldas.

Bilde nav diezkā izdevusies, bet mēs dzirdējām arī "gliemežrag-
pūtēju duetu". Super! Nevarēju iedomāties, ka tie var skanēt tik labi.

Kaut arī no pēcpuses, bet jūs redzat pareizi - tās ir Lieldienu salām rakstūrīgās skulptūras. Kāpēc? Tāpēc, ka arī tās ietilpst Polinēzijas salu grupā. Terminu "Polinēzija" pirmoreiz lietoja Charles de Brosses 1756. gadā, attiecinot to uz Klusā okeāna salām. Franču pētnieks Dimons D'Irvils 1831. gadā lekcijā Parīzes Ģeogrāfiskās sabiedrībā ieteica sašaurināt jēdziena lietošanu, daļu no Klusā okeāna salām turpmāk dēvējot par Melanēziju (iedzīvotāji ar vēl tumšāku ādas krāsu) un Mikronēziju (mazsaliņas). Šis sadalījums veiksmīgi iegājās un tiek lietots vēl tagad.

Ģeogrāfiski Polinēzija aprakstāma kā trijstūris, kura stūri atrodas Havaju salās, Jaunzēlandē un Lieldienu salā. Visas trīs šīs salu grupas arī ietilpst Polinēzijā. Citas lielākas salu grupas Polinēzijā ir Samoa, Tonga, Kuka salas, Franču Polinēzijas salas. Ārpus šī trijstūra paliek viena Polinēzijas daļa - Tuvalu salas un citas mazākas, Polinēzijai kulturāli piederošas salas Vanuatu, Zālamana salās un Papua-Jaungvinejā - tās var apvienot Polinēzijas anklāvu grupā.

Polinēzijas teritorija aptver ap 50 miljonus km², taču sauszemes platība ir ap 294 000 km².
Daļa Polinēzijas salu ir ar vulkānisku izcelsmi, daļa - veidojusies no koraļļu rifiem. Mazās koraļļu rifu saliņas bieži grupējas ieapaļas formas salu grupās - atolos. Attālums starp Polinēzijas salām bieži ir vairāki tūkstoši kilometru - plašais, šķietami bezgalīgais okeāns ir galvenais Polinēzijas ģeogrāfijas elements, kas nosaka šīs īpatnējās Zemes teritorijas dabas un kultūras unikālo raksturu.

Polinēzijā kopā dzīvo ap 6 miljoni iedzīvotāju, tikai 1 miljons no tiem ir pamatiedzīvotāji. Eiropiešu un amerikāņu kolonizācijas rezultātā Polinēzijas salās ieceļojis liels daudzums sveštautiešu - tiesa, vairums nāk no Āzijas. Tomēr dažās Polinēzijas salās pamatiedzīvotāji ir vairākumā - Tongā pat 98%.

Te redzams "staigājošais koks" - ar savām gaisa saknēm tas, šķiet, patiešām pamazām pārvietojas. Billijs te atkal bija savā elementā un stāstījumu nobeidza ar vārdiem: jā, šitais vēl vakar bija Vaikiki, bet nu jau ir klāt.

Kaut kokospalmu te bija daudz, nebeidzām vien par tām sajūsmināties un sabildējām arī krietni. Bet zem tām gan nestāvējām - milzīgs ir tas rieksts. Pie mums veikalos jau tirgo tikai kodolu, bet vēl 3-5 cm apvalks tam ir apkārt (no turienes arī trijstūrīgs, ne apaļš).

Zemākajā bildītē redzama "kokosriekstu noliktava". Ja šie paliekot uz zemes, tad praktiski tūliņ sākot augt, bet, ja sakraujot/ sadurot šādās kaudzītēs, tad šie rātni stāvot un gaidot, kamēr cilvēks izlems, ko ar šiem darīt. Billijs un viņa kolēģi mums demonstrēja kā salinieki pilnīgi visu, kas kokosriekstā ir izmanto visādām vajadzībām.

Te nu beidzot teiksmainais Billijs redzams visā krāšņumā. Ar skolas somu - tā pats sacīja. Protams, no kokospalmu lapām taisīta. Tādās visi Samoa skolēni saliekot savus laptopus, aipodus un ko tur vēl un ejot uz skolu. Jā, tas laikam nav noslēpjams, patīk man tādi studenti, kā šis. Vienā brīdī, redzot, mūsu apmulsumu, viņš teica, ka saprotot, ka mēs nespējot polinēziešus vienu no otra atšķirt, tik vienādi viņi izskatoties, bet lai mēs vienkārši atceroties, ka mūsu gids esot visskaistākais, un tad jau mēs viņu nekļūdīgi atšķiršot. :))

Ingunai, Lienai un varbūt vēl kādam zinātājam par prieku - Billijs brīdī, kad stāsta par to, ka noni salās tiek lietots visām vajadzībām. Tiklīdz kādam kas, tā mammītes vai vecmāmiņas jau klāt un šito zieķē virsū vai kaut kādā citādā veidā noni dziedniecisko spēku laukā dabū.

Redzējām "pilnu kokosriekstu apstrādes komplektu" - no puiša, kurš plikām rokām un kājām palmā tam pakaļ rāpās, līdz nomizošanai, pāršķelšanai (viens un divi, ar nosmailinātu akmeni un pušu kā pārgriezts), baltuma izņemšanai un kokospiena iegūšanai. Tik vienkārši, ja to dara zinātājs. Starp citu, Polinēzijā ēdienu gatavo tikai vīrieši. Billijs teica, tikmēr nebraukšot atpakaļ, kamēr šito neatcelšot. Amerikā esot labi, Makdonalds...

Protams, ne varu, ne gribu visu jums pārstāstīt, bet bija gan interesanti, gan jautri un krēslas stunda pienāca nemanot. Un tad jau bija laiks mūsu programmas otrajam punktam: vakariņām salinieku gaumē. Kā redzat bildītē, beidzot tikām pie īsto ziedu krellēm, kuras pie tam mums neatņēma. No ēdieniem interesantākā bija lillā maize, kas cepta no miltiem, ko iegūst no taro auga saknes (atcerieties vien jaunībā lasītos romānus, tur bija arī taro). Bija dažādos veidos sagatavoti dārzeņi, gaļa un zivis, arī kādu piecu veidu saldie plus augļi. Mēs ar Andri krietni izgaršojām papaiju - iepatikās. Vislabākais bija, ka šīs bija bufetes veida vakariņas: katrs pats iet un uzliek ko un cik grib, cik reizes grib/var. Mēs cīnījāmies varonīgi, jo bija garšīgi.

Kā jau tas Amerikā ierasts, mūsu ēdināšana tika apvienota ar koncertu. Joprojām man tas nešķiet īsti labi: ne tu cilvēks vari mierīgi paēst, ne īsti koncertu redzēt. Un kā darbojošās personas jūtas - nezinu...

Te jūs redzat vienu no hulas dejotājām. Paskaidrošu Billija vārdiem: gurnu šūpošana, ko par Havaī raksturīgu uzskatot (Holivudas vaina!) esot Taiti tradīcija, Havaī iedzīvotājas "dejo ar rokām", graciozi veidojot zinātājiem saprotamus žestus (mums arī dažus parādīja). Bet vēlāk bija arī superpriekšnesums taitiešu izpildījumā, bet tur jau bildes nelīdz, vajadzētu video.

Pusastoņos, kad bija jau pavisam satumsis, sākās priekšnesuma grandiozākā daļa: milzīgā "džungļu teātrī", kur vieta bija, gan klintīm, gan ūdenskritumiem sākās pusotru stundu garš priekšnesums ar 7 lielo salu kultūru demonstrē-
jumiem. Cik tur bija iesaistīto dalībnieku! Lielisks šovs. Tiesa gan, tumsas dēļ bildes nav sanākušas tik labas, kā gribētos, bet dažas pielieku, galerijā būs vairāk.

Nu jau pietiks. Līdz nākamajam stāstam.

piektdiena, 2008. gada 25. janvāris

Lidojums uz Orlando

Lasītāji ar nepacietību gaida aprakstus par mūsu piedzīvoto Havaju salās, bet es vēl neesmu publicējis visus attēlus par Orlando. Centīšos pa kādai bilžu galerijai ievietot paralēli svaigākiem Havaju aprakstiem.

Sākšu ar bildēm par lidojumu uz Orlando. Lielākā daļa ir fotografētas no lidmašīnas. Lidojuma laiks bija ļoti jauks un bez mākoņiem. Lidmašīnā bija labas sēdvietas (pie loga) un lielāko daļu lidojuma laika es un Ieva pavadījām skatoties pa logu (Voldemāra vieta bija mazliet tālāk no loga un viņš nodarbojās ar filmu skatīšanos). Interesanti bija tas, ka nepilnas divas stundas lidojām virs sniegainiem kalniem. Es nemaz nnezināju, ka Amerika ir tik kalnaina. Orlando tuvumā sāka parādīties dažādi ūdeņi un purvi. Bet to jūs paši varast aplūkot mājaslapāpā poga.lv publicētajā bilžu galerijā: "Lidojums uz Orlando". Saite un interneta adrese uz bilžu galeriju:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:22685/